Jaunā Gaita nr. 296. pavasaris 2019

 

 

 

 

Esmu dzimusi Rīgā, tagad dzīvoju Cēsīs. 2018. gadā absolvēju Literāro akadēmiju, prozas nodaļu pie rakstnieces Ingas Žoludes. No 2016. gada esmu publicējusies interneta žurnālos Satori, Punctum un Ubi Sunt. Publikācijas ir arī žurnālā Domuzīme un laikrakstā Konteksts. Esmu piedalījusies divās žurnāla Satori radošās vasaras nometnēs, kur esmu uzrakstījusi vairākus stāstus. 2017. gadā Radio 5 konkursā ieguvu balvu par labāko jauno rakstnieku. Lielākais notikums –mana topošā stāstu grāmata izdevniecībā „Zvaigzne ABC”.

 

 

Ramona Indriksone

Vilcienā

 

Juksis saķer Sindiju aiz rokas, bet meitene izraujas un zibenīgi kā svīre pārlido lielajai ielai, luksoforā iekvēlojas sarkanā gaisma, un mašīnu strēķis aizbrāžas garām. Sindijas pieneņdzeltenais mētelis veikli lavierē pa pūli, līdz izzūd Jukša skatienam.

„Traki apcirtusies,” Juksis, galvu nokāris, nopūšas. Tik bieži jau viņš nepļēguro, tā pārtempies kā šoreiz bija pirms gada tēva bērēs. Viņš stāv ielas malā, tad paskatās stacijas pulkstenī un jož uz kasēm, rušinās pa maku, atjēdz, ka nepietiek naudas, neko darīt, gan kaut ko izdomās.

Viņš atrauj alus skārdenei vāciņu, iekampj krietnu malku un lēkšo augšā pa kāpnēm, kur, uz perona bundžiņu iztukšojis, metas ķert vilcienu. Vagonā Juksis ietraušas bezmaz pēdējā sekundē pirms durvju sakļaušanās, atvieglots noelšas: „Uzspēju!” un ieiet salonā. Trakoti gribas ar kādu papļāpāt – par kāzām, kur divas dienas kārtīgi izdzīvojies, visvisādas ķibeles pa vidu gadījušās, par Sindiju, ar kuru tur iepazinies, paguvis saplēsties un pazaudēt. Origo viņai šokolādi nopirka, bet nelīdzēja. Sindija lielo Fazeru gan paņēma un somā ielika, bet tūliņ aizslīdēja prom, lepni galvu izslējusi, kā tāda lama Rakšu sētā.

Svētdienas vakars ir pieblīvējis vagonu ar pasažieriem, reta vieta ir brīva, uz vienas otras no neaizņemtajām nostutētas prāvas ceļasomas. Pirmo tukšo krēslu Juksis samana netālu aiz durvīm. Pie loga iesēdies pusmūža vīrs drūmā uzvalkā, baltu kabatas lakatiņu uz ceļiem izklājis, ēd maizi ar žāvētu ungāru speķi, uz kura virsū uzgrieztas sīpola ripiņas. Nudien, ja stiprā dzira, baudīta divu dienu garumā, nespiestu kuņģi, siekalas varētu norīt. Juksis gandrīz jau grib sēst līdzās, bet vīrs, apēdis pēdējo kumosu, rūpīgi apslauka rokas kabatdrānā, noceļ brilles, uzpūš lēcām dvašu un akurāti ar balto kabatdrānu tīra stiklus, palaikam paceldams acenes pret logu. Tad no portfeļa izņem brūnu grāmatu ar krustu uz vāka. Juksis atraujas un steigšus manās tālāk. „Nu mācīs vēl, kā pareizi dzīvot. Ko ne, to ne!” Juksis ātri atzveļas tukšajā sēdeklī pāris rindas tālāk. Blakussēdošais klēpī iepletis datoru un nevērīgi darbojas ar peli. Viņš varētu būt Jukša gados, ap trīsdesmit, vienīgi seja bālāka, droši vien cauru dienu sēž ofisa krēslā, iznīcis kā tāds stādāmais augs. Acis piesedz brilles tumšiem stikliem un kantīgākas nekā baznīckungam. Juksis sāniski sāk lūrēt ekrānā, pār kuru strauji virzās šaujamā stroķis, uz bezkrāsainām sienām un cilvēku sejām šļakst spilgti sarkani pleķi, saliecies tips braukalē invalīdu vāģī un dur ar milzīgu īlenu otram sejā, asinīm aptraipīta roka, visa vienās čūlās un brūcēs, ar durkli virzās pa gaiteni, skelets zibina robainus zobus....

„Čau!” Juksis sveicina. Spēlētājs pat nepalūkojas, turpina virpināt pirkstus pa datora peli.

„Ko tur spēlē?” Juksis prasa tālāk.

„Datorspēli,” svešais īsi atbild.

„Ej tu nost, baigi foršā! Es arī tādu gribu savā aifonā dabūt.” Blakussēdētājs īsi paskatās sānis. Ap svešā lūpām ievelkas nicīgs smīns.

„Kas par cilvēkiem, spindz apkārt kā uzmācīgi odi.”

Juksim negribas ilgāk pie uzpūtīgā ņurdētāja palikt. Viņš ceļas un iesēžas nākamajā rindā, kur daudz parocīgāk nekā pirmīt, jo, pie loga pievilcies, pusguļus zviln tievs čalis, ausīs sabāzis baltus puļķus, no kuriem vadi kā smalki makaroni iestiepjas jakas kabatā. Puikas seja tāda sāpīga, it kā nesen raudājis. Plaksti arī apsārtuši. Juksis papurina viņu aiz pleca. Jaunietis atver acis un neizpratnē paskatās: „Ko tu gribi?”

„Es neko. Tev viss labi?”

„Kāpēc lai nebūtu labi? Ko tu uzkasies!”

„Es jau neko sliktu. Ko tu tur klausies? Laba mūzika?”

„Jā. Man patīk.”

„Iedod paklausīties.”

Puika izņem kreiso vadiņu un sniedz Juksim. Juksis iebaksta ausī sīko nieciņu. Apdullinošas zāģējošas skaņas iesveļas viņam galvā. Juksis izrauj ārā vadu. „Nu ir gan par traku. Kā tādi leišu nabagi gaudo. Dons tev ir?”

„Tādu neklausos. No latviešiem Rūsa un Židrūns ir.”

Juksis nesaprot. Puika aizgriežas, ieslēdzas austiņās un pavēršas pret logu.

„Nu tam čalītim gan kaut kas ir noticis, ka runāties negrib. Ķertā mūzika vainīga, ausis bendē ārā!” Juksis pasmej, ka sācis sprediķot kā māte – skalda vai ik brīdi, zāģē vienā laidā, kā suni pavadiņā tur. Jukša atvestās meitenes visas laiskas, darbus neprot, sušķes, pīpēt kāras, šņabi lok kā ūdeni. Tā pēdējā, kura Juksi uz Rakšiem veda, arī galu galā izrādījās nekrietnele, māte uzstāja, ka apzagusies, brudierētos omes galdautus pačiepusi, kad ciemos bijusi. Nu kāda daļa jau mātei taisnība ir, nekādas čaklās viņas nebija. Pēdējā strostēja vienā laidā, gudri runāja, ka Juksim motivācijas trūkst, ka mātei uz kakla sēž, staigā, brunčos ieķēries. Un tā gandrīz visas arī pirms viņas.

Ātrumā izdzertais alus bišku apglaudījis iekšas, salicis tur visu kā nākas, kuņģi vairs ne­kņudina, un vieglais skurbulis grib dzīt Juksim ārā vārdus. Nav ko pasākt, telefona baterija arī galīgi sekla, nevar vairs kustināt spēlītes. Jāpataupa, ja iegribēsies kādam piezvanīt. Juksis pieceļas un ar acīm klejo tālāk, kur piemesties. Plecīgs pavecs vīrs nosodoši paskatās viņa virzienā. Juksis, somu plecos kārdams, bakstās tālāk. Jāiet uz citu vagonu! Tur varbūt būs brālīgāki cilvēki, ar kuriem papļāpāt.

„Ej tak beidzot apsēdies. Ko tu te klenderē kā tāds nemiera gars!“ vīrs nopurpina, saloka uz pusēm avīzi un iebāž žaketes kabatā. Teicējs pēc skata lauku cilvēks, vēja appūsta seja, rokas sastrādātas, vienīgi uzvalks tumšs kā tam baznīckungam. Juksis piemetas blakus.

„Es esmu Jurģis. Bet par Juksi mani saukā.”

„Kas tas par vārdu! Kā sunim. To met malā. Tevi par pilnu neviens neņems. Ampelmanis tāds! Mani sauc par Ernestu. Uz kurieni braukdams?“

„Gandrīz līdz galam. Uz Strenčiem.”

„Ārstēties vai?”

Juksis smejas. „Nu visi tā prasa! Dzīvoju tur. Dzimis, audzis. Ne pašos Strenčos. Ir tāda vieta Jērcēni. Kādu gabalu tālāk, laukos es dzīvoju.”

„Tas labi. Citādi visi pilsētnieki mūk prom uz Rīgu. Liela zeme tev iekopta?“

Ernests prašņā par lopiem, ko audzē, ko iesējis, kāda pērnā raža. Juksis pastāsta, ka ar māti kopj laukus – piecus hektārus, ka viņam arī savu reizi nākas slaukt abas govis, kad mātei sliktāk ar veselību. „Mums ir arī četras kazas. Māte sieru no kazas piena taisa. Kartupeļi veseli divi hektāri sastādīti.” Vairāk gan viņam gribas par kāzām parunāties un tur satikto Sindiju. Beidzot Ernests paprasa: „No kurienes tad braukdams?“

„Es no kāzām! Tukumā biju! Brālēns precējās.” Juksis paver muti, bet Ernests atmet ar roku: „Kāzām! Vai tad tagad vairs ir kāzas kā senos laikos! Es ar aizgājušo vasaru vienās biju. Nu es teikšu, glupības gatavās. Ne dejoja, ne dziedāja, skuķi, kājas papletušas, puišiem klēpī sēdēja un ļurķēja smēķus kā čigānietes.“ Ernests purpina krietni ilgi, caurskata visu nelāgo kāzu būšanu, kuru pieredzējis. Juksim kļūst garlaicīgi. Kā lai iespraucas viņam pa vidu?

„Nu kā tev pašam? Esi precēts? Pēc gadiem vajadzētu tā kā būt. Mana dēla vecumā izskaties.”

Nu Juksim prieks, tūliņ viņš stāstīs par Sindiju, bet Ernests pamparē tālāk, ka viņam dēls prom Anglijā, pāris reizes gadā atbrauc ciemos. „Kauns jau teikt, bet pēdējā laikā kopā ar savu draudziņu. Sākumā nesapratu, kas ir kas. Gribēju dzīt ar sūdainu koku ārā, ja nav dēla, tad nav! Saradu galu galā. Nepatīk gan, bet ko padarīsi, dēls vienīgais palicis. Otrā puse jau trešo gadu viņā saulē....” Ernests pieklust, samirkšķina acis un drusku sagriežas pret logu. Juksim maķenīt neērti savas kāzu būšanas tagad stāstīt, arī viņš iepauzē, bet Ernests pēc mirkļa sāk gari runāt par kādu sievieti Evu, ar kuru pirms gada sapazinies Līgatnes rehabilitācijas centrā, sirdī iekritusi, vedis uz mājām.

„Nopirku viņai pat mūzikas aparātu, lai klausās. Manās mājās tikai Latvijas radio pirmā programma, tā viņai par garlaicīgu, teica, maz mūzikas. Dziedāt viņai patika! Un man patika klausīties. Viņa darīja darbus un dungoja. Vakaros pat akordeonu uzspēlēja. Es arī dažreiz uzrāvu līdzi. Man jau mūsu pašu vecās dziesmas iet pie sirds, bet viņa arī svešās mēlēs prata, dažreiz franciski pogāja. Labi pastrādāja, kas ir, tas ir. Uz mežu gāja, ogas lasīja, sēnes, konservu burkas salika, siena pļavā strādāja, dārzus kārtīgi izravēja. Laba saimniece, domāju jau precēt.”

„Kur tad viņa palika?” Juksis prasa.

Ernests pamet roku loga virzienā un turpina: „Ziepes savārīja, norāvās kā teļš no ķēdes, aizbizoja uz kaimiņu mājām, pārdzērās, dabūju vest mājās. Kauns no cilvēkiem! Tikai kaps tādu izmācīs!”

„Tev žēl tagad nav?”

„Kas man ko žēlot? Kas bijis, bijis, jādzīvo tālāk. Otra mūžu vienalga nedzīvosi. Vai man darbu laukos trūkst, ko darīt. Rīt traktoru mazgāšu. Jāsāk art.” Ernests izņem mutautu, un skaļi izpūš degunu. Juksis nu var iespraukties viņam pa vidu, bet dūšas vairs nav par kāzām un Sindiju stāstīt. Viņš sakautrējies atzīstas, ka biļeti nopircis tikai līdz Cēsīm, aptrūcies naudas, izliksies, ka guļ, lai pavadone neizdzen laukā.

„Nu gan glups. Brieduma gados, bet kā puika uzvedies!” Ernests pieceļas un sauc vagona konduktori, velk ārā maku, tad prasa, kur Juksis strādā, ja nauda nesanāk, kādu amatu prot. Juksim lāga negribas teikt, ka arodenē nesanāca tik glīti grābekļa kātus izvirpināt kā citiem, dažas reizes ar zāģi rokā iešņāpa, apnika un mācības pameta.

„Pagastā strādāju. Vasarās zāli trimerēju, ziemā ar traktoru sniegu no ceļiem tīru,” Juksis saka, noklusējot, ka iepriekš braucis par šoferi uz lielajām fūrēm. Saistīja jau dikti garie gabali, kad stūre kalpoja viņa komandām un varēja just varu pār lielo šķeldvedēju. Tad sanāca ķeza. Pārāk mīksta viņam daba, iedzēris veda meiteni uz mājām, ceļu policija noturēja. Vēl gads jāgaida, līdz varēs tiesības no jauna likt.

Tuvojas Valmiera. Labajā pusē paslejas augsta, pelēka celtne. Graudu lielās noliktavas. Ernests saka, ka atstājis autiņu pie radagabala, tālāk brauks uz Burtniekiem. Tik garus gabalus viņš mašīnu nedzenot. „Rīgā jau neko saprast nevar no tām ielām.”

Juksis attopas pēdējā brīdī uzjautāt, ko Ernests Rīgā darījis.

„Bērēs biju. Vakardien. Tajā, kā viņu tur, krematorijā.”

„Vai tuvs cilvēks?”

„Nu brāļa dēls. Tava vecuma. Ar vēzi nokrita. Pļāvējs nešķiro pēc gadiem, ņem, ko var paņemt.”

„Traki gan, ko tagad darīt...”

„Kā ir, tā ir, ko tur padarīsi, jādzīvo vien tālāk. Labs zēns bija, bieži pie manis ciemos braukāja. Nu tad ardievu. Un īstā vārdā sevi sauc. Par Jurģi. Vēlreiz saku. Tāds godīgs puisis izskaties. Un ej kārtīgu amatu mācīties.”

Ernests strauji pieceļas, paņem savu brezenta somu, kurai viens sāns ieplīsis un rāvējslēdzējs izlauzītos zobus atriezis, uzkar nospūrušo lenci plecā. Juksim šķiet, viņam atkal notrīc plakstiņi, kā asaras noslēpt gribētu. Ernests pierauj zodu pie kakla un ātri iet ārā no vagona. Sērīgi gan, pārbrauks Ernests mājās, būs krāsns jākurina, pavasara naktis vēl diezgan drēgnas, neviena ar ko papļāpāt viņam nav. Juksis pa logu noskatās, kā padzīvojušais vīrs skubīgā solī, nedaudz pieklibodams, iet pa peronu, kamēr nozūd aiz stacijas. No mugurpuses gandrīz Jukša tēvam līdzīgs. Tikai kāja veselāka. Paps klumburoja stiprāk. Un mazāk runāja, bērnībā vien jokus melsa, kad Juksis prasīja, kur tāds Tukums ir. „Tur, kur smukums,” tēvs atbildēja.

Juksis saraujas un iepliķē sev pa galvu. Nu gan ir auns, nepaprasīja, kur tieši Ernests dzīvo, kā viņš naudu atdos! Juksis lec kājās, bet vilciens sāk viegli slīdēt tālāk. Nu neko. Aizbrauks kādu reizi līdz Burtniekiem, uzprasīs pagastmājā par Ernestu, kam dēls Anglijā.

Juksi gan mājās sagaidīs, māte būs pankūkas uzcepusi, galdā liks zemeņu zafti, kuru rudeni un ziemu bēdzināja ankambarī aiz tukšajām burkām. Allažiņ viņa pankūkas cep, kad Juksis atgriežas no kāda ceļa. Kad brauca ar fūrēm, vienmēr šķīvi ar kaudzi dabūja. Tādas dzeltenas, čaganas, kraukšķīgiem stūrīšiem. Visa māja tik garšīgi smaržoja, kad Juksis pa durvīm ienāca. Nu jau sāk ēst gribēties. Paģiras prom kā blusas no suņa aizlēkušas. Sēdēs abi ar māti pie virtuves galda, māte izprašņās, kā gāja kāzās, galvu grozīs, kad Juksis izstāstīs, ka vedējtēvs gredzenus mājās aizmirsa un līgavas tēvs ar māti savējos aizlienēja. Juksis spēji apjūk. Neko tak daudz nevarēs pateikt. Izmelojās viņš dienu pirms prom braukšanas, ka nekādu dižo kāzu Tukumā nebūs, tikai zagss, jaunieši uz naktsklubu pēcāk brauks padejot. Draņķīgi, ka samelsa. Ar māti Juksim vienmēr bija kauns kur doties, pilnā balsī burkšķēja, bīdīja un stumdīja, viesībās uzmanīja, lai nedzer. Pēc skata gandrīz kā babīte, lakatu ap galvu. Juksis bija dzimis, kad mātei jau bija krietni pāri trīsdesmit.

„Kā ir, tā ir, ko tur padarīsi.” Juksis paķer sev Ernesta vārdus, ērti izplešas pār abiem krēsliem un atminas – nav viņš nekāds Juksis, bet Jurģis. Kas vispār par Juksi viņu iesauca? Laikam māsa un kaimiņu bērni, kad viņš vēl skolā negāja. Māte arī: „Juksīt, Juksīt…” Tēvs gan par Jurģi dēvēja, bet viņam nekāda teikšana mājās nebija, vasarā sēdēja dārzā uz soliņa un kūpināja smēķi. Ziemā atkal virtuvē uz malkas bluķīša, sarāvies pavisam sīciņš, seja izkaltusi kā žāvēta vobla. Māte sūrojās, kur prāts bijis invalīdu ar slimu kāju precēt. Vienai visi lauku darbi uz kakla.

Juksis izņem otru alus bundžiņu no somas. Ernesta klātbūtnē dzert negribējās. Apkauninātu: „Vai tad ar kāzu galdu nepietika?” Juksis kāri iztukšo skārdeni, paliek gaiši ap dūšu, varētu tagad piezvanīt Sindijai, gan jau pieluncināsies. Viņš izvelk no kabatas savu ceturto aifonu, kuru nesen e-kredīta veikalā nopirka, sameklē Sindijas numuru. Īpaši maiga meitenes balss neliekas, dursta asi, nokususi, māju kārtojot un kleitu gludinot, rīt uz darbu jāpošas. Tad palēnām atmaigst, ēdīšot šokolādi un tēju dzeršot. „Nu, Juksīt, tu jau mājās?”

„Es neesmu nekāds Juksis, es esmu Jurģis! Tūliņ jau arī būšu. Brenguļiem nule pabraucām garām. Klau, satiekamies brīvdienās!”

Sindija tomēr negrib neko tūliņ apsolīt, apgalvo, ka nav nekāda vienas nakts meitene.

„Mani arī interesē nopietnas attiecības, nevis pārgulēt ar cilvēkiem.”

Sindija atsaka, ka kāzās to nevarēja manīt.

„Es varu pie tevis aizbraukt. Pa nopietno. Izklaides dēļ es netērētu naudu ceļam.”

Jurģim liekas, ka Sindija klausulē smaida, būtu baterija platāka, varētu videozvanu ieslēgt un apskatīties.

„Labi tiksimies sestdien Rīgā, padzīvošu pie māsas, tevi netraucēšu.” Viņš jau pavisam nopietni sakārto plānus. Un Sindija arī nesaka ne jā, ne nē, bet smejas – skaņāk un sirsnīgāk.

Jurģis iegriežas ceļā, kurš ved uz māju pusi, pavasara saule dubļus sakaltējusi, pavisam raits gājiens sanāk. Pagalmā Rikijs jau dīdās, asti luncinādams, un ielec ar ķepām krūtīs. Jurģis bužina sunim galvu, paglauda un nober zemē atvestos gardumus no kāzu galda, labpatikā noskatās, kā suns mielojas, un grib doties iekšā. Viņš parausta kliņķi, pagrūž stiprāk, durvis laikam piebriedušas, atveras. Priekšnamā ieejot, tāda savādāka smarža nekā parasti, it kā pēc sirdspilieniem, nevis tikko ceptām pankūkām. Viss kluss, arī radio virtuvē izslēgts, parasti augu dienu trinkšķ pirmā programma. Jurģis klusiem soļiem manās istabā. Atvieglots nopūšas. Māte iesnaudusies lielajā krēslā, rūtainais lakats, no pleciem noslīdējis, mētājas uz grīdas. Rudais mincis uzgūlies kā uz tepiķa un bezrūpīgi murrā. Jurģis pietupjas, nopaijā kaķi un stiepjas pēc lakata. Māte paceļ galvu. „Nu mājās gan, es jau gaidīju ar iepriekšējo vilcienu. Ēst gribēsi? Vakardienas zupu uzsildīšu, man sirds drusku pašvakāka, neko negribēju taisīt.”

„Ta ne. Man te kāzu labumi līdzi, ejam uz virtuvi,” Jurģis sauc. „Gan kūka, rasols un cepetis.”

Māte skatās dēlā, un Jurģis ierauga viņai acīs asaras.

„Es jau Jurģīt zināju, ka tu mani apmāni, negribēji ar mani braukt. Vakar sazvanījos ar Rasmiņu, stundu nopļāpājām par tām kāzu lietām.”

Vai viņš nepārklausījās? Māte viņu īstajā vārdā nosaukusi.

 

Jaunā Gaita