Jaunā Gaita nr. 296. pavasaris 2019

 

 

 

 

 

Krista Anna Belševica

 

Man ir 26 gadi, un esmu beigusi baltu filoloģijas programmu Latvijas universitātē un sociālantropoloģijas maģistra programmu Rīgas Stradiņa universitātē. Rakstu akadēmiskus un poētiskus tekstus. Dzeja, proza, dažādu žanru viedokļu raksti un kritikas publicēti interneta žurnālos Satori, Jest, LaKuGa un Punctum magazine, kā arī Kultūrzīmes, Domuzīme. 2017. gada nogalē iznāca mans dzejoļu krājums Medījot dzīvi. Pašlaik strādāju pie pētījuma par Dz. Sodumu drīzumā iznākošajai grāmatai Dzintars Sodums: Post Scriptum un savas otrās grāmatas, visticamāk romāna.

 

 

 

* * *

 

Mēs esam divi kaķēni no Purvciema tālākā gala

pirms nedēļas izglābāmies no jūras skolas

es dzīves alku tu principa pēc

tagad sēžam tirinam astes un runājam par nāvi

kā par galējo eksistences punktu

līdz kuram grimt lai uz visu paskatītos no apakšas

 

ir diezgan muļķīgi izglābties no jūras skolas un runāt par nāvi

 

mūs neviens nav adoptējis tādēļ mēs esam adoptējuši viens otru

mēs iestājamies pret sistēmu

pret sistēmu kurā katrs kaķēns obligāti ir jāadoptē

 

varbūt šādi mēs nemaz nekvalificējamies kā kaķēni

mūsu mjau paceļas pāri visiem dzelzsbetona nākotnes torņiem

mēs esam neuzvarami

 

 

 

 

Saksofonācija

 

Es nebiju talantīgākais bērns skolā.

 

Viena no lietām, kas man nepadevās bija bohēma.

 

Pirmo saskaršanos ar bohēmu šķiet piedzīvoju astoņu gadu vecumā

 

man bija astoņi un es nedzirdēju durvju zvanu jo stāvu augstāk spēlēju saksofonu

 

bet vēlāk man pat atļāva ar visiem kopā paciemoties un kādā brīdī mūsu iedzērušais viesis izteica vēlmi dzirdēt kaut ko no Gēršvina vai džeza vai cita tamlīdzīga komponista un tā nu mans tēvs stiepa to saksofonu lejā es biju pārāk nobijusies lai teiktu ka tādu Gēršvinu nemaz nezinu un lai ātrāk tiktu prom no neveiklās situācijas pūtu to pašu aijā-žūžū ar kuru tikko eksāmenā kā nekā biju dabūjusi deviņi tiesa es jau biju mazliet nogurusi no tās spēlēšanas otrā īstabā tādēļ tas aijā man sanāca visai labi bet uz žūžū man aptrūkās elpa un tā es katras frāzes beigās pat aizvēru acis un ieslīdēju sapņainā augstās mākslas apdvestā bezapziņas bezgaisa telpā un tā garā žūžū laikā kas nāk pēc pekainajām kājiņām pat šķiet sasniedzu savu mazo katarsi lai pēc tam tomēr uzreiz attaptos skaļi kamptu pēc gaisa un atkal atdotos mūzikas dižajai

 

. . .

 

es nebiju talantīgākais bērns skolā

 

viena no lietām kas man nepadevās bija bohēma

 

es mācījos labi un man par to deva naudu par kuru es pirku lētu alu un gāju pie draugiem

 

mēs kopā spēlējām videospēles un nekā daudz kopīga mums nebija bet katrs no mums šķiet bija izgājis trešo Resident Evil vidēji sešas reizes un dažkārt mēs tumšos vakaros vazājāmies pa Bausku un jutāmies visai bīstami vienreiz mēs sarunājām iet uz sporta laukumu

 

nevis vienkārši būt bīstami bet skatīties zvaigžņu lietu mēs pārrāpāmies pāri sētai un sagūlāmies lielā apļa vidū kur vēl pirms pāris dienām skrējām valsts eksāmenu sportā un gaidījām zvaigznes un no rīta lamājām viens otru par to ka aizmigām tā arī zvaigznes

 

nesagaidījuši

 

es tā arī toreiz neatzinos ka īstenībā nemaz neaizmigu tik ilgi domāju par to Gēršvinu tajā naktī un par to ka no tā žūžū visai ātri esmu tikusi pie Baha un zvaigznes tik skaisti krīt bet bail tāpat kā toreiz viesistabā iesākt katru aijā un no tā ka žūžū elpas varbūt nemaz nepietiks lai gan ar laiku jau pietiek gandrīz vai nu ir tā ka pietiek vienmēr bet es atceros arī to kā nepietika varbūt problēma manī jo tad kad nepietika tad es nemaz arī tik ļoti par to nepietikšanu

 

neuztraucos tagad no tās nepietikšanas tik zvērīgi

 

bail un no tā ka es neesmu

 

tas talantīgākais bērns skolā un

 

viena no lietām kas man īsti nepadodas

 

ir bohēma

 

 

 

 

Divas argumentētas esejas lietišķās antropoloģijas žanrā

 

(1) Sarkanais blūzs

 

17:14

 

Viņai ir mēnešreizes un viņa brauc mājās ar riteni.

Viņai ir jātiek līdz Barona riteņceļam kas īstenībā nemaz nav nekāds riteņceļš tikai balta bezgalīga strīpa kas aptinas operas kanālam un pievelk pie vecrīgas pārējo Rīgu

kas ir viņas Rīga kopš laika kad viņa vispār sāka saprast jelko par piederēšanu

un baltām strīpām

kas savelk viņas pasauli kopā kas velk viņu ar visu riteni uz priekšu

uz nopietniem uz nenopietniem darbiem uz mājām

Viņa brauc un mēģina tikt uz Barona ielas riteņceļa viņai nepatīk cilvēki bez reakcijas.

It sevišķi jaunās māmiņas.

It sevišķi jaunās māmiņas bez reakcijas.

it sevišķi jaunās māmiņas ar pārāk ātru reakciju.

Viņai nepatīk arī ka jauno māmiņu ir tik maz

jo ja jauno māmiņu ir maz tas nozīmē ka maz ir arī bērnu

kas nozīmē ka man visticamāk viņai nebūs pensijas.

Viņa gan varētu pati ņemt un būt jaunā māmiņa.

Tad viņai šodien nebūtu arī mēnešreižu.

Tad viņai nebūtu mēnešreižu arī rīt

bet būtu rozā ritenis ar baltu groziņu

kuru nopirka viņas stāvus bagātais vīrietis kurš pelna tik fenomenāli daudz ka vienīgā viņas problēma dzīvē ir tā ka viņas groziņš ir nevis rozā bet balts.

Viņai būtu balts groziņš.

Viņa vairs nebrauktu pa Barona ielu.

Viņas mēnešreizes noteikti būtu vieglāk paciešamas.

Vieglāk paciešams visticamāk būtu viss.

Viņa vairs nekad un nekādā gadījumā nebrauktu pa Barona ielu.

Viņa brauktu pa ielu gar saulespuķu pļavu un tad gar mežu

pa ielu kas savieno viņas pasauli ar tuvējo saimnieka un saimnieces saimniecību

viņām abām ar saimnieci būtu baltas kleitas

viņa pēc tam brauktu atpakaļ vedot savā baltajā groziņā

pienu un sviestu un mājās sietu sieru

Viņai nevajadzētu pensiju.

Viņai nevajadzētu Barona ielu.

Kad viņai būtu mēnešreizes viņa ietu uz pļavu plūkt baltas margrietiņas.

Viņa ticētu bērniem.

Pensijām.

Sev.

Tai viņai tagad uz Barona ielas ir arī labs ritenis

tāds ar kuru var braukt ļoti ātri

viņa gan nekad nebrauc ātri

dēļ visām visu ātrumu lietām uz ielas

viņai patīk iedomāties ka tāds ātrs ritenis metaforizē viņas eksistenci arī plašākā laikā un telpā ne tikai

šobrīd uz šīs ielas un viņa vispār ir

ļoti traģiska

ļoti sarežģīta

un bez tā visa viņai ir arī mēnešreizes

un viņai ir arī jātiek uz tās nolāpītās Barona ielas.

 

 

02:26

 

Mūsdienās pierādīta Vitex agnus castus preparātu efektivitāte PMS simptomu mazināšanā. Tas iedarbojas uz centrālo nervu sistēmu, uz hipofīzi, sekmējot hormonu izstrādi pareizās proporcijās, nedaudz regulē menstruālo ciklu. Vispirms ieteicams 4-6 mēnešus ilgs nepārtraukts kurss, pēc tam to lieto menstruālā cikla otrajā pusē katru mēnesi, ja sieviete nelieto hormonālo terapiju.

 

 

 

(2) Ziemas

 

dzīves sākuma brīžos viņi gaidīja KAD viņiem pienāks astoņpadsmit lai viņi beidzot varētu iet cept burgerus vārīt kafiju visiem steidzīgajiem LAI viņiem būtu sava nauda nebūtu jāzvanās un jāstāsta kur viņi tērē jūsējo UN lai varētu dabūt cepumus arī tad ja neviens nepacienā viņi bija tik laimīgi kad viņiem palika astoņpadsmit TIK dusmīgi bet TIK laimīgi kā nekad agrāk no tā brīža ir pagājis laiks viņi ir strādājuši dzīvojuši lasījuši un piedzīvojuši pat savu eksistenciālo sabrukumu cits pat divreiz savu smadzeņu kūkumu kukū-rūkumu

 

 

jūs prasīsiet

JŪS jau nemaz nemaz neprasīsiet bet viņiem šorīt ir jāruNĀ

ir tādi rīti kad jārunā arī tad kad neviens neprasa

šorīt viņi runās un tikai vēlāk sapratīs ka tajā dienā ir zaudējuši savu harmonijas formu

savu intelektuālo nevainību

viņi runās šorīt un attapsies ar zāles smaržu mutē kā ātrskrējējs kas zaudējis līdzsvaru un izkritis no savas dzīves skrejceļa kas truli blenž debesīs

zaudē sasaisti ar visiem muskuļiem tai skaitā smadzeņu un atceras

visas tās astoņsimts darbadienas minikleitiņās kaklasaitītēs

(skaitlis aptuvens un izdomāts jo kurš gan vairs skaita)

to brīdi kurā viņu tēvi vairs nesaprata par ko viņiem īsti maksā

visus nostaigātos kilometrus nervozitātes pievārēšanai

par vienpadsmit divpadsmitpirkstu zarnas

un divreiz aizkuņģa dziedzera

iekaisumiem

xkvadrātā tablešu sauju

ykvadrātā sačakarētu dienu (un vakaru

pēc izdevības)

xykvadrātā lūgumu piedot

 

viņiem neviens nav pateicis arī to kādēļ viņiem tik bieži nenāk miegs

viņi te IR un nekad neviens viņiem nav pateicis ka viņiem īstenībā būtu arī JĀbūt

kur nu vēl to ka jābūt tieši TE

 

viņiem kāds IR pateicis ka tieši šī brīnumzālīte ļaus pagarināt darbadienu par divām stundām

tajā pašā laikā pabeidzot otro maģistrantūru

tajā pašā laikā regulāri izvedot ģimenes suni pastaigāties

tajā pašā laikā smaidot

 

viņi vakaros protestē pret šo brīnumzālīšu, brīnumvālīšu, brīnumtabletīšu sistēmu

vakaros piedzeroties

viņi jūtas dzīvi

 

pēc tam rītos

viņiem vajag vēl vairāk brīnumzālīšu

šoreiz pašu jaunāko un labāko brīnumtabletīšu

un lasīt internetā

par tiem kuriem izdevās

 

būt miljonāriem kādi dienās būs viņi visi

vēl labāk

dienās

viņi būs laimīgi

 

jūs neprasīsiet bet šodien viņi atbildēs

iesākumā sev un tad arī jums

ja paspēs

pirms nozvanīs modinātājs

 

 

 

 

 

Psalmi

 

galvenais ir smaidīt fotogrāfam

fotogrāfi zina kuri ir tie pēdējie smaidi

kas aizkustina pasauli

kas pieliek punktu vecajam

kas liek lapas pāršķīrējam apstāties

un pēc tam dzīvot labāk nekad vairs neatskatoties

 

tramvaja televizorā divas baltas bezķermeņa rokas sautē foreli

apber ar lobītām garneļu astēm un sautē vēl brīdi

zem ekrāna

sarauktu degunu akvārijā

kā aizsaules ķērpis ietupies bezpajumtnieks

piesūcies dzīves kuru nekad neviens nepierakstīs

aiz viņa dzejnieks

kuram dzīves ko pierakstīt

nebūs ne šodien ne rīt

 

uzmanību aiz jums durvis vienmēr aizveras

 

pa ceļu uz augšu pretī bibliotēkai aizslīd divas pensionētas zelta zivtiņas

un krāsainām astēm plīvojot

 

pazūd pilsētas vēderā

 

galvenais ir smaidīt fotogrāfam

saka dzejnieks šalc aļģes bez skaņas noplāta mutes zelta zivtiņas

fotogrāfs nospiež pogu un notic pēdējam smaidam

bezaļģu piena upē uz žurnāla spīdīgā vāka plunčājas zelta zivtiņas

pilsētas vēders izdveš pēdējo rūcienu un nokaunējies sarūk

līdz dzejnieka mazās kājas pirkstiņa izmēram

 

 

 

 

 

* * *

 

tramvajs atiet ar nokavēšanos

viņa atrod vietu

apsēžas

un mērķtiecīgi izvelk sarkanu samta pierakstu kladi

kuras lapās nav ne rūtiņu ne līniju

tikai balta neizkausēta ziema

viņa rakstīs par to cik nogurusi viņa ir

rindiņās iepīs pa kādai globālas nozīmes metaforai

lai lasītājam liekas

ka arī viss laikmets patiesībā ir noguris

ka nekad pasaule nav bijusi vairāk nogurusi kā šodien

kad no tās saindētās ādas kā augoņi aug debesskrāpji

kuros sēž parazīti kas nekad nejūtas kā gana tuvu debesīm esoši

vai varbūt gana tālu no zemes

 

viņi noteikti arī ir noguruši

 

tāpat kā citi

 

un viņa raksta šos vārdus lai piedalītos jau labu laiku atpakaļ aizsāktajā diskusijā

par to kurš šajā pasaulē ir vairāk noguris

un kura nogurumam vispār ir lielāks svars

kuru nogurumu sver zeltā un kuru nosodījumā

 

viņa brauks ciemos pie viņa

ne ciemos tikai uz brīdi satikties tumsā

viņa brauks ar pēdējo tramvaju lai tiktos uz prostitūtu stūra

viņam arī šoreiz gribēsies tikties tieši šeit

vietā kur var pieskarties īstajai dzīvei

nolaisties līdz dzīves pakaļai un tad uzpeldēt ar katru soli augšup

redzēt tā varot

skatīties kā grimst un nenogrimt pašam

 

viņa arī gribētu būt kā viņš

viņa gribētu nebūt nogurusi

 

 

Jaunā Gaita