|
Dažādu gadu dzejoļi
* * *
Tie draugi, kas sen aizgājuši,
pie manis reizēm atnāk klusi,
un tumsa, kas aiz loga mīt,
drīz izgaisīs varbūt jau rīt.
Bet tā, kas manī pašā sēž,
Būs kādu dienu jāizmēž.
Un dienas nāk un gadi iet
vienmēr ar labiem nodomiem.
Un saule lec un saule riet,
Bet manī gaisma nepaliek.
* * *
no trokšņa iztrūksies no bites
bīsies
kā velns no krusta aizmuks mūks
cik vīsi virvi savam mūžam
tik mūžam pakulu tev trūks
un nezināsi kur lai liekas
un visur jutīsies pats lieks
un meklēsi pēc pērnā sniega
un meklēsi kur to lai liek
līdz aiziesi uz upi kārties
līdz aiziesi uz mežu slīkt
līdz aiziesi līdz savai mātei
un jutīsi ka
jāaizmieg
* * *
(Sausa
vasara)
Kungs atkal ieved savu tautu
tuksnesī,
žūst upes, strauti, avoti un akas,
kalst kokiem lapas tā kā saknēm
zūdot,
un putekļi līdz pamalei kā migla.
Kalst mēles melus runājušas,
vīst ausis glaimu, rupjības un
solījumu pilnas,
un sažūst kājas, rokas, acis,
kuras apgrēcina.
Viss sauss – kā sausa patiesība.
Put un izput.
Kungs, tos, kurus mīli, Tu
pārbaudi,
vai ātri ņem pie sevis,
vai turi neziņā,
vai liec tiem meklēt ceļu...
Kungs, savu tautu ved uz apsolīto
zemi –
pie prāta Tava, lai tas notiek,
ved!
* * *
Pirms
tika ieviesti vienotie platību maksājumi, daudzi uz Latviju
atbraukušie šausminājās – jums taču te nekā nav – tikai krūmi
vien.
Visapkārt krūmi un zāle,
zāle un krūmi vien,
bet cauri tam zaļumam cauri
atkal viens latvietis brien.
Cauri Cenu un Teiču tīreļiem,
cauri Tīreļpurviem un Volhovām,
cauri Magadanām un Vorkutām
atkal viens latvietis brien.
Cauri debesskrāpjiem un
tuksnešiem,
Lejas Bulānām, Rīgām un Ņujorkām,
cauri druvām un tīrumiem pareiziem
atkal viens latvietis brien.
Visapkārt krūmi un zāle,
zāle un krūmi vien.
Kas pie tā plikā zaļuma
mūs tik spēcīgi sien?
* * *
norūsē krūmi
atkal
ūdens pļavās līdz ceļiem
neizbrienamas sīkākās takas
neizbraucami mazākie ceļi
kļavas savu jau atdevušas
laiks nolaist sulas bērziem
pavasarī varbūt
atkal
ziemas nogurdinātie atlabs
līdz ar zaļumu kokos
no alām un pagrabiem projām
savās gaitās un mājās zem debess
savam apvārsnim tuvāk
līdz ar pirmajiem saliem
atkal
ledus aprautās peļķēs zvaigznes
zilas un aukstas kā acis
sasalušiem dubļiem pāri
kā Jēzus pār ūdeņiem
tikai bez mācekļiem
atkal
viens aizies
* * *
saulrietā sārtas sāk krāsoties
smilgas
vasara tātad uz otru jau pusi
cik šogad atkal palaistu dienu
saullēktu neredzētu un rietu
vasaras īsākas
ziemas gan arī
skurstenis nekūp
drīz būšu es mājās
sirmot sāk domas
nosirmo smilgas
uzlēcis mēness
pilnīgi pilns
* * *
Jūda:
Es Tevi nodevu – to visi zina,
pat tie, kas Grāmatu nav rokā
turējuši
un tajā pirkstu ielikuši,
es Tevi nodevu – tas Rakstos
pierakstīts.
Vien, mīļais Skolotāj, kāpēc
Tu maizi, sāta bļodā mērcis, man
to devi?
Vien, mīļais Skolotāj, kāpēc
Tu sacīji – ko dari, dari drīz?
Vien apses zars ir noliecies
mazliet uz leju,
un lapas trīs.
* * *
nodedzini visus tiltus
saki tikai labus vārdus
droši droši skaties acīs
tai ko nesatiki sapnī
apej atkal jaunu loku
dzīvo maigā liegā dvašā
un tā staigā brīvs no viltus
kamēr priekšā atkal tilti
pelnu plēnēm apbiruši
rēgojas no dzelmes balsti
* * *
Viss kādreiz kārotais ir kļuvis
lieks,
lai tagad zemojas kāds cits tā
priekšā.
Pie durvīm stāvi līdzenām kā tikko
snidzis sniegs
bez roktura un bez jebkādām zīmēm.
Tev no šīm durvīm gludajām ir
mazliet bail,
varbūt kāds atvērs, ja tu
klaudzināsi,
un nezini vai gribi redzēt to,
ko ieraudzīsi tur – tur tajā pusē.
Vai nesteidzīgi aizgājušo draugu
tēlus
kaut mijkrēslī vēl nevarēsi
saprast, kurš ir kurš,
vai gaismu žilbinošu, kura nemet
ēnu
un kuras klātbūtnē par ēnu domāt
kauns?
Pat nezini ko gribi lūgt un prasīt
–
vai lai tās atveras, vai tomēr
paliek ciet,
bet tas nav lēmums tavs, tev
šoreiz jāpakļaujas,
un jāpieņem – kā būs, tā būs.
Viss kādreiz kārotais ir kļuvis
lieks,
bet tagad, durvīm lēni veroties,
tas viss tev priekšā.
Vien cauri burzmai vari saskatīt –
kaut kur tur tālumā vēl vienas
durvis ir.
|
