|
*
* *
Nakts apgaita,
mūzikas celiņiem vijoties un ievijoties
negulētājas dzirdē,
sabiezē līdz ar kādu
no
jūtu artērijām,
notikumu sen izgaisušos sānus
tik taustāmus darot, ka atpazīstu
promgājušo mīlētāju smaržu,
to
drēbju vīlēm
ar
kolektīvo atmiņu manī
saskaroties.
Mūzikas lielais, klīstošais suns
nakts straumē,
šis ceļojošais
starppasauļu Harons...
*
* *
Viss manī ar tevi saskaras,
nekam negribas atdalīties,
ķermeņa šūnas pilnas
ar
tevis atpazīšanu.
Vai tev jau ir 5 gadi,
mans dēls...?
*
* *
Dzīvības stādiņ,
es
augsne, es
tava pirmā karte
maigumā.
Pirmais autoritārais režīms
un
bataljons cilvēcības.
Manu stādiņ,
mur-murmulīt.
*
* *
Es
vienkārši skatīšos uz to pusi
no
kuras atdalies,
vienkārši būšu tajā pusē,
uz
kuru lūkojies,
būšu tās zemes piegarša,
no
kuras augli plūc,
noglāstot krituša tauriņa spārnu
kā
pagalvi, uz kura reizumis atlaidies.
Vienkārši kļūšu… par lūgšanu,
izsapņota sapņa jēgu,
bet tagad mēžu
ļoti piebradātu māju.
*
* *
Mēs, noplukušās piejūras skaistules,
tūristu acīs atspoguļojam netīkamu pirmatnību,
ko
gribētu aizmirst.
Mēs esam patiesā piejūras garša.
Tajā ir irdenas koku atlūzas,
ar
smilti atjaukta vizla,
jūras mēslojums
un
gliemežvāku skrapstošā,
lūstošā skaņa, kas trāpa
ādas pārkoptajā virsmā.
Mēs, noplukušās,
ar
vēderiem, kuros iznēsāti bērni,
acīm, kurās gaidu izraisītās kataklizmas,
mēs, kuru kapilāros
joprojām nenotverami dvašo nāras.
*
* *
Mana ēna bija putns,
kas maina redzes leņķi,
nopūsta tā atgriežas, riņķojot aizvien
mazākās un tālākās trajektorijās,
taču vēl joprojām virs galvas.
Kā
nedziedināmas vēstis par mīlestību,
karu un neatbildamo.
Mana ēna virs to nemeklējošās galvas.
*
* *
Cik mežonīgi skaisti plūst rudens –
kā
asiņu tērce no puskaila ahaja* krūtīm,
uz
lapas gulbja baltās,
ko
aptausta mana ieslīpā acs.
Ir
šķēlumi greizi ik laikmetā –
no
mana cildenā spektrs izgriezts
kaut kur vienmuļi
pūst.
* Sengrieķu
karavīrs.
*
* *
Rāmi, rāmi dieviņš brauca apcerēt,
bet pie Kolkas satrakojās kumeļi
un
ļaužu smīnīgajās acīs nebij’ vaļas raudzīties –
pasvieda sauju sīka sudraba
un
tas iepletās vidū jūras,
izkliedās gar lībju krastiem,
un
nu tie velk ķeselēm, tarbām, tīkliem,
nu
tie spulgo
caur gadsimtu acītēm,
kas cieši bij’ adītas, tagad irst vaļam.
Ko, dieviņi, tu domāji,
Ko, dieviņi, tu runāji?
Šķiršanās
Mana bērna neapēstā putra
uz
galda
sāp.
Gandrīz pārcirstā saite
lokās un izverd
vainu.
Pilnīgi nesaprotama tumsa,
pilna
maldīšanās.
Noceltais abažūrs,
spuldze zem tā
izgaismo asi:
nekur. neviens. maiguma vaibsts.
I
Naktīs,
dzeloņstiepļu pinumus griežot,
apgriežot kaklu
savām bailēm,
viņi tavu tagadni aizmeta
dzīvības garajā diegā.
Naktīs, kad tu sēklā gulēdams nejauti,
bet nu būtu laiks mosties –.
II
Pieglaust nevarību,
atiezt varības vēdekli,
lai izkrīt
pāris ziedu saujas –
Goppers,
Briedis
un pārējie,
kuru sviedrus dzīrodams baudi
no
zemes šīs
kā
garā galda.
Pieglaust, atšķirt un sajust
viņu drosmi
cildenā pakājē.
Viņš aizmidzis
Pēc lūpu kustībām redzu:
vēl piens gar vaigu plūst,
jūga vēna – nerimstošs Visuma pulss,
kurā dzīvība ir miera ritums,
nesaraujamā saistība,
kas bites spārnu trīsmai ir
ar
bizoņelpu apsnigušos klajumos.
Lūk.
Šī
bērna aprasojušais deguna paugurs
izrieš ne sviedrus, bet kaut ko lielāku,
kas pat noslaucīts
pasaules apritē ienāk.
Neko no tā es nespēšu paturēt –.
Viss tikai daļa kustības, kas noliecas kā zieds
kāda milža ārpuslaika, ārpustelpas plaukstās.
*
* *
Kas tevi maigāku dara?
Gribēšana jūtībā ietikt,
apzināts kursīvs.
Kas tevi….?
–
Noglaud.
Sievietei
Kāpēc tu novērs acis
un
nekliedz pa ielu stūriem,
kad tev dara pāri?
Kāpēc apslēp sevi
aiz šī indīgā zirnekļu tīkla – kauna?
Kas pagrūdušajiem tik izdevīgs.
Un
līko norāžu pirkstiem,
kas padzen zem sloga visu,
kas no tevis atlicis?
Kāpēc tu neej SAVĀ VĀRDĀ,
bet runā vien citu pazemoto,
ar
degunu iedzīto sadzīves mārkā?
It
kā runāt par sevi būtu kauns.
It
kā liecināt ar sevi būtu negods.
It
kā labs ir tas, kurš pazemīgi vairāk cieš.
Un
tad, kādā spēka garozā iekodusies,
palēnām uz priekšu,
uz
mānīgo vai esošo izeju tiec.
Sieviete, kāpēc tu nerunā savā vārdā?
*
* *
Ļoti zinoša un ļoti mīloša migla ieplakā iesēž pūtinoties.
Pār kadiķa rugājiem aizverd vārna ar dienas sauli acī.
Stirna pabāž ļipu no dzestrās tīstoknes, ierokot purnu smilgās,
un
manī top vienums kā gludināts olis.
Uz
galda
Stāv tase ar zelta maliņu, ko savācu humpalu bodē,
kristīgā žēlsirdībā pienākusi no zviedru misionāriem.
Toreiz, ar savu otro bērnu zem sirds meklēju izdzīvošanas iespējas,
precīzāk, bijos, ka grūti nu būs, bet, kā likums, nekā –
vienmēr, vienumēr Tā Žēlastība pāri staro.
Tasīte, kafijas pilnā, un pilna kalnaine dzejoļiem,
to
mugurām rūsajām – palūk, jau sestais rudens,
viņš dārziņa teritorijā skrien, pievienojoties pārējiem,
kuru nebeidzamie spiedzieni
caur balkona pavērtajām durvīm istabā iekļūst.
Ir
teju vai pusdienas laiks,
miers drusku vēl pagaidāms,
gluži kā „druska”– sāls, vai pasaules gaišums
Jesus of Nazareth* spožajā runā.
*Dzefirelli
filma.
|
