Jaunā Gaita nr. 303. ziema 2020

 

 

 

Dagnija Dreika (1951) kopš studiju beigšanas profesionāli strādā literatūrā. Ir Rakstnieku savienības, Autoru apvienības un Žurnālistu savienības biedre. Raksta gan pieaugušajiem, gan bērniem, tulko no angļu, franču un slāvu grupas valodām. Ir daudzu grāmatu autore un daudzu pazīstamu dziesmu tekstu autore. Viņas dzeja tulkota daudzās mēlēs, plašākā dzejas grāmata izdota trijās valodās Vācijā, bulgāru tulkojumā Bulgārijā, proza – Armēnijā. 2004. gadā Dagnija Dreika saņēmusi gada balvu literatūrā par H. Melvila romāna Mobijs Diks tulkojumu. 2008. gadā – Itālijas Mario dell`Agatas prēmiju un 2009. gadā – Beļģijas Morisa Karēma prēmiju. 2019. gadā saņēma Francijas Literatūras un mākslas ordeni par franču klasikas tulkojumiem.
 

 

 

Dagnija Dreika


PROVES UN SAVĒRPUMI

ESEJAS

 

 

Atzīšanās un lūgšanas

Es nezinu neko. Es neesmu nekas. Es negaidu nenieka,
tik vien kā reizēm redzēt šūpojamies ligzdu kādu
tur, rožainajā papelē, vai lūkoties, kā prom pa balto ceļu iet
vecs klaidonis ar kājām savainotām, spožām brūcēm klātām.
Ak Dievs, man atņem lepnumu, kas mani saindē!

 

(Fransiss Žams[1]. „Lūgšana, lai atzītu savu nezināšanu”. Šeit un turpmāk atdzejojusi no franču valodas autore.)

 

 

 

Papeļu aprises un perēkļus es redzu sapņos, kad zemapziņa mēģina sakārtot pa plauktiņiem nevērīgi sazlaņķētās lietas, kuras neesmu vīžojusi ievadīt kādā sistēmā. Smadzeņu dators strādā visu nakti, es pamostos un saprotu, ka atkal nekā, secības nav. Dzīves loģika neatbilst prāta spriedumiem. Tam, kas jau ir noticis, nav vietas nekādos sarakstos un sainīšos, sistēma „uzkārusies”. Kas bijis, tam būs palikt, kā ir.

Rudens izdzenā vasarojušos iemītniekus no ligzdām, šie drīz lidos prom, vēl atlicis tikai īss laiciņš, kad pavingrināt spārnus tiem, kas ilgi un tālu laisties nav raduši. Es gan esmu. Mīlu lidmašīnas, mākoņus dažādos toņos, pat tālu zibeņu un ugunsgrēku atspīdumus naktī. Ir gadījies būt gaisā, kad aiz kalniem krīt bumbas – ak, pasaulīt – Balkānu kara laikā.

Ceļš tik balts, ka žilbst acis. Jā, esmu pratusi nākt un iet tad, kad pienākas, nemaz negrasos ļaut, lai tie citi izlemj manā vietā. Un tā, atkratījusies no vēlīnām un raižpilnām domām, atkal tēloju apkārtklīdēju un dodos prom neatskatoties. Mēs lolojam ilūzijas, ka paši visu nosakām, no mums atkarīgs, kas būs – bet nekā! Īstenība aizslīd, tā aizmirsīsies – agrāk vai vēlāk. Vai arī ne. Liela daļa no atmiņu krājumiem ir nesasniedzama, norakta. Gan jau kaut ko izvilkšu, kad vajadzēs.

Viens patmīlis teica – šim esot žēl, ka ne jau viņš izšķīries, kad ejams. It kā tam būtu kāda nozīme. Viņš nezināja, ka melus esmu atmaskojusi tūlīt, neraugoties ne uz kādu Venēcijas karnevālu. Gondolas un maskas – tas ir jauki, bet… kas paslēpts zem greznajiem tērpiem? Pēc kā ož melnais ūdens zem ķīļa? 

Mums raksturīga alošanās. Šķietami redzam, taču ne patiesību. Bet kaut kur zemgrīdē straume strādā. Valdniece Zemapziņa vada savas lellītes, kā tai tīk. Tās impērijā ir savi likumi, tie var nozīmēt jebko. Ir cenzūra un cietumsargi, sārņu glabātavas, kur ieeja liegta, pagrabi ar dēmoniem, rūpju noliktavas un bēdu iztika kārbiņās ar etiķetēm, kuras var nomainīt, kad tā šķitīs ērtāk.

Šajos mūros ir daudz dobju atbalsu, pazīstami soļi, laika šalkoņa.

Mēs dziedam, bet melodija nogulst tur kaut kur. Mūsu lūgšanas ir paviršas un virspusējas, tādēļ maz palīdz.

Imperatore izlemj, kas mēs esam un kādi. Viņa ir mūsu patiesais „es”, lai ko paši par to teiktu.

Atziņa ir viena – nezināšana. Tā gondola nogrima, to sen pārklājis smakojošs ūdens. Tam cilvēkam noticēja citi, bet ne es.

Un, rau – putni aizlidojuši, viesulis drebina tukšās ligzdas, kurās kāds nieks dūnu vēl atlicis, lai sasildītu salstošu dvēseli. Papeļu stāvi joprojām turpat, kur bijuši. Kur un kad esmu redzējusi šo vietu, ko tur darījusi?

„Vēja slota, beidz skriet pa gaisu!” kārtējais pamācītājs piekodina. „Tev jānāk pie prāta!”

Bet – katrs turas pie savas lepnības, ja tā ir viss, kas šim pieder.

 

 

 

Index librorum prohibitorum

 

Jā, savs aizliegto grāmatu saraksts ir arī man. Tās, kuras ir muļķīgas, sarakstītas bez sirds klātbūtnes, dzimušas no tukšuma un garlaicības – no nekā, ir pilnas ar meliem un patiesības sagrozījumiem, tādēļ nespēj nenieka iemācīt, tikai iedvest netīksmi, pretīgumu un vīpsnu.

„Tādas pērk!” nav arguments, kuru vajadzētu uzklausīt. Es to nedaru. Man neiet pie sirds biznesa projekti iespaidīgos vākos, kas izskatās salkani, bet iekšpusē ir šķērmi. Mājās tos nepaturēs arī tie niekkalbji, kas ziņkāres dēļ iegādājušies.

Ir grāmatas, kurām vispār nebūtu jābūt, tomēr šīs ir. Pārpratumi rodas vienmēr.

Vēl ir tādas, kuras izperējusi bezseguma godkāre, lai plātītos un mēģinātu iestāstīt sev, ka ir tas, kā nav. Bet – tajā arhīvā, kas sirds dziļumos, atrodams spriedums – skaidri uzrakstīts, ar zieģeļiem, neatceļams un nepārprotams, bez noilguma.

Neciešu krāsainos tirgotāju prospektus, katalogus un reklāmu saišķus, ko par varītēm kāds pūlas iestūķēt manā pastkastītē – tik daudz izniekota papīra, jaudu un velti nocirstu koku. Tikai tāpēc, lai ieskaidrotu vientiešiem, ka šiem jāskrien pēc tā, kas nemaz nav vajadzīgs.

Nolīgtu slavinātāju ordas veic savus darbiņus, palaikam pat ticot tam, ko vēstī. Viszinīgu jaunuļu sagudrojumi, kas pašiem vēlāk šķitīs muļķīgi un pretenciozi, nav jāņem vērā – teica lietpratīgs, padzīvojis aktieris, sak, laiks visu noliks pa vietām, ak jā, tas būs drīz, jo dienas aizvirpuļo kā pērnās lapas, pagaist kā aizslaucītas, aizraujot līdzi jebko, arī itin kā negrozāmo.

Nelasu tukšvārdīgo grāmatu mūmijas, no tām var inficēties ar baciļiem, kas glabājas starp lappusēm, pret tiem zāles būs grūti atrast, jo tās vēl nav izgudrotas. Es šeit nerunāju par īstām hronikām, apskapstējušiem radurakstiem, dokumentiem un to klasiku, kas nekad nepārstās būt, bet par sacerējumiem šā vārda sliktākajā nozīmē. Izmetu atkritumu konteinerā milzīgu kopoto rakstu komplektu cietos, tumšsarkanos vākos – tas garšos žurkām, šīs vēl ilgi studēs, šaubu nav.

Ieelpoju papīra smaržu – ja ož pēc liekulības, šis vēstījums nav man. Labāk lai ir pēc alus, speķa vai siļķēm, nevis pēc pieglaimības.

Putekļi uzvirpuļo un nogulst, grāmattārps nošķaudās, viņa izgrauzto eju labirintā var apmaldīties, daži tā arī dara.

 

 

Katram sava Vesterplate [2]

 

Tā reiz teica pāvests Jānis Pāvils II, bez kura mūsu pasaule, pilnīgi iespējams, nebūtu tāda, kāda tā ir. Esmu domājusi par šiem vārdiem gadu desmitiem. Kādu laiku tie bija norakti kaut kur atmiņas kambaros, varbūt pat dziļumā zem tumša ūdens, bet allaž uznira un atkal parādījās. Droši vien atgādinot, ka ikviens pats izdara savu izvēli, pieredz sakāvi vai uzvar, iet bojā vai pieceļas no nebūtības, uz labu vai ļaunu, pret straumi vai pa vējam.

Izšķirošās kaujas varbūt nemaz nav tās, kuras mums tādas šķiet, jo viss jau nolemts kur citur. Mūsu talanti, prasmes, saprašana var nepanākt neko, uzpeldēs tas, kam nevajadzētu, nogrims gaidītais un piepildīsies neticamais – izlūdzoties to no likteņa. Taču – nedrīkst palaist savu dzīvi pašplūsmē, velti cerot uz palīdzību no turienes, no kurienes tās nebūs.

Ak jā, tā jau daudzkārt bijis – soļojam brašā ritmā turp, kurp nav jēgas iet, jo visi tā dara.

Kurš beigās būs vinnētājs, kurš zaudētājs? Par to zinātnieki varēs strīdēties vēl ilgi.

Uzvara neattaisno visu. Sakāve ne tik.

Neba tas, kam vairāk spēka, vienmēr teiks pēdējo vārdu, nedz arī tam, kurš skaļāk bļaus, būs vieglāk kaut ko sev izprasīt tur, kur top svērts un mērīts pēc atšķirīgiem principiem nekā vienkāršā loģika saka priekšā.

Man uz galda vāzē stāv rožu mūmijas, tās apstrādātas kā faraoni, lai nekad nebojātos. Ļaužu apziņa reizēm tāpat – iekapsulējas un paliek, kāda bijusi, neko iesākt.

Šorīt pamodos aukstos sviedros, zobus klabinādama.

„Kur tu biji?” man vaicāja.

„Cīnījos pie Vaterlo,” es atbildēju. „Tikai vairs neatceros, kurā pusē.”

 

 

Nepieciešamās sāpes

 

Man tikai manas sāpes pieder, izvēlos vien tās.

Tās bijušas man uzticīgas vienmēr, ļāvu

tām brīvu vaļu stundās, kad mans prāts

bij sirdij padevies. Kādēļ? Pie manis kļāvās

tās, sēdēja man līdzās nedienās.

Ak, sāpes, beidzot sāku cienīt jūs.

Jo zinu – allaž jūs pie manis būsit.

 

(Fransiss Žams. „Lūgšana, lai iemīlētu savas sāpes”.)

 

Esot nepieciešamās un nevajadzīgās sāpes – pašsaprotamās un vēl citas, kuras sev sagādājam paši, tāpat vien.

Man pieder tās, ko esmu sev sapelnījusi, lai būtu, no kā pārtikt. Tādas, kuras visos laikos bijušas dzejnieku maize. 

Es saprotu – bez tām iztikt nevarēja. Tām ir sava sūtība, tāpat kā man – manējā. Nebaidos no sāpēm, tās no manis arī ne – ir pieradinātas. Tātad es par tām atbildu. Lai būtu.

Uzņemu tās kopā ar gaisu, ko elpoju. Ar vēju, kas atnes sviluma dvaku, asins smārdu, mīlestības un grūtsirdības smaržu.

Sāpes ir aizvien klātesošas. Pie manis tās nakšņo un ziemo, iekārtojušās uz palikšanu. Mūžam pratušas iekļūt arī pa aizslēgtām durvīm, ierīkoties kaktiņā, kur šķietami nav nekā, tātad ir brīva vieta.

Es tās loloju kā uzticīgus mājdzīvniekus, kas vienmēr raugās man acīs un nojauš, ko domāju. Iespējams, tām ir spārni, jo tās ierodas pie manis vienā acumirklī, sauktas vai ne.

Kādēļ tās mani uzmana? Droši vien grib ēst. Un tikai. Jo ir rijīgas kā grifoni – mazi, uzplijīgi sunīši ar sīkiem zobeļiem. Kur gan vēl šīm tik labi klātos?

„Tev ir zems sāpju slieksnis,” man saka. „Tu tās nejūti.”

 

 

Paņemt zvaigzni

 

Ak, mans Dievs, ļauj man paņemt zvaigzni,

varbūt mana slimā sirds atradīs mierinājumu tajā!

Bet jūs to nevēlaties – tā darīt ir aizliegts,

un negribat laist laimi pie manis dzīvē šajā.

 

Kā asiņains putns, kas starp diviem akmeņiem kļāvies,

…Ak, sakiet man, vai tā zvaigzne būtu nāve?

 

Fransiss Žams. „Lūgšana, lai atļauj paņemt zvaigzni”.)

 

Tā ir, es to dabūju. Ak vai, un dārgi par to samaksāju. Ir taču dzirdēts, ka šādas izpriecas prasa vairāk, nekā sniedz.

Manai sirdij vajadzējis daudz ko izturēt, prātam arī. Abi ir tikuši galā. Par upuriem neesmu runājusi, mani spēles noteikumi to neļauj.

Es jau iepriekš kādā dzejolī rakstīju par apdeguma rētu, ko spīdeklis atstājis man uz pleca. Itin kā nojautu. Un nekļūdījos.

Bija skaisti, bet sāpīgi. Zvaigzne caursita manu apvalku un saplēsa visu, kam pieskārās.

Zināju, ka uz dvēseles mieru nav vērts cerēt, būs bažas, rūpes un raizes – kā jau pienākas. Jo tā degs un nemitēsies, gādājot nepatikšanas. Ik pa laikam iznirs no miglāja, sūtīs kādu dzēlīgu staru, drusciņu spīvas indes.

Tā kļāvās man klāt un svilināja, ak, bēdu lietas, tās glāsti bija griezīgi un aste sacēla vētru, līdz nočūkstēja ūdenī kā nule nokalta nagla,

Ak jā, esmu strādājusi ar metāliem, zinu to proves, sastāvus un īpašības, ir gadījies – tie pasargājuši mani, kad citu aizstāvju nebija. „Tev cieta sirds,” man teica, „dzelzs veselība, tu esi necaursitama – kā no bleķa.” Lai viņi tā domā vien, tad neuzmāksies kārdinājums vēl ko nodarīt, lai sāpinātu.

Komētas veidojot ledus, gāzes un putekļi, bet… tās ir neprātīgi skaistas.

Un atkal es gravēju sudrabā, nešauboties un nenodrebot, paliek burti kā iegrobes, iemiesojot slepenas nervu trīsas. Dzēlīgā instrumenta koka rokturis iegūlis plaukstā, gluži kā saaudzis ar to, varbūt tā arī ir.

Astes aprises iezīmējas visskaidrāk – tā ir eleganti izliekta, kupla un asa. Paies gadu tūkstoši, līdz tā atkal parādīsies šoviet, taču šis apmeklējums mani vairs neskars, un labi vien ir.

 

 

Septembris allaž

 

Mans Dievs, es atspirgšu. Es gribu saklausīt,

kā jēru sniegs pār zāļu klajiem kritīs.

Un sasmaržot, ka šajās septembrīgās grambās mīt

mīlestība, kas šeit citos gadalaikos mita.

 

(Fransiss Žams. „Lūgšana, lai atkoptos”.)

 

Te tas ir – vienmēr tikpat maigs. Pār vēsiem ūdeņiem saules taka, skats tik skadrs un apskaidrots, ka metas bail. Šķiet, es atkal nāku no Fransisa Žama mājas Ortēzā, saelpojusies basku un gaskoņu zemes aromātus, rozmarīnu un timiānu, izdzenājusi melnus skorpionus no māla podu apakšas kā d’Artanjans gvardistus. Jēru sniega nav – ne šoviet, ne manā dzimtenē, šī baltā greznība kļuvusi reta.

Ož pēc lavandas – skaisti un bīstami, jo tā spējot apstādinot elpošanu.

Kaut kur aiz kokiem debess krāsojas zaļgani sārtos toņos, drīz riets tur iegleznos savus motīvus, es pasteidzinu soļus.

Pagalmi ir klusi un uzposti, nami pieticīgi, laiki nav bijuši viegli arīdzan šoviet. Bet – te nepazīst melnu maizi, kādu ēdu es, šeit tā ir nabadzības apliecinājums.

Mājas šķiet atturīgas. Tās elpo mierīgi un līdzsvaroti, balsinājumi šur tur nolupuši, ritms nesteidzīgs. To izskats ir daudznozīmīgs – it kā brīdinoši uzlūkojot. Sak, neskrien pa kaklu pa galvu, apskaties! Rau, grezni slēģi, aiz kuriem mitinās sazin kas. Un tur ir durvis, kuras nekur neved, jo aiz tām nekā nav!

Gribētos atvērt un aplūkoties, bet zinu, ka tās ir noslēgtas, ceļš uz svešu bēdu ir ciet, neba visādiem gaisa grābšļiem bāzt tur degunu.

Patlaban nemana vēju, ja šis pūtīs, tad no tukšuma puses.

Es klīstu pa iemīļotā autora pēdām, tverot noskaņas un ainas, pētot pelēkas kāpnes, pēdējās pusnobirušās magones, kas gail laukos, apdzeltējušus sīkziedu jasmīnus aizaugušos dārzos.

Man uzsmaida večas, kurām aizvainojumi un sarūgtinājumi palikuši pagātnē, ir tikai dienišķās rūpes, artrītiskas sāpes, tumši atraitņu ģērbi un lūgšanas. Viņas katru dienu lasa bēru sludinājumus, sastopot tajos daudz paziņu, un nopriecājas, ka viņu kārta vēl nav pienākusi. Dažām ir klavieres, reizēm dzirdu to skaņas dzidri caurspīdīgajā gaisā.

Eju pa apli, atgriežoties turpat, no kurienes sāku.

Skorpioni salīduši atpakaļ zem podiem, kas stāv uz baltajām akmens plāksnēm, es tos neredzu, taču zinu, ka tie tur ir – kur gan citur lai būtu.

 

 


 


[1] Francis Jamme (1868-1938)

[2] Westerplatte, pussala pie Gdaņskas, kur 1939.01.IX. Vācija uzbruka Polijai, un sākās 2. Pasaules karš.

 

 

Jaunā Gaita