Jaunā Gaita nr. 303. ziema 2020

 

 

 

Inga Pizāne (1986) ir dzejas grāmatu Tu neesi sniegs (2016) un Siena, ko nosiltināt (2019) autore. 2018. gadā amerikāņu izdevniecība A Midsummer Night’s Press izdeva autores grāmatu Having Never Met Džeida Vila (Jayde Will) atdzejojumā. Publicējusies latviešu un ārzemju literāros izdevumos un internetžurnālos, piedalījusies Amerikas Dzejas festivālā Ņujorkā, vairākos Eiropas Dzejas festivāla pasākumos, kā arī atdzejas darbnīcās un literāros semināros. Pabeigusi dzejas meistardarbnīcas pie Jāņa Rokpeļņa un Ronalda Brieža. Raksta arī prozu un dziesmu tekstus. Patīk fotografēt.

 

 

Inga Pizāne

PLAKSTI

 

Bet kaut kas neredzams
dod līdzsvaru visam

(Juris Kronbergs)

 

I

Kāpēc es vispār pamodos un piecēlos, ja jūtos tik sūdīgi, – viņa domāja, lai gan kā viņa varēja zināt, ka vispār knapi varēs pacelt savu galvu augstāk par spilvenu. Spilvenu, kurš vienīgais šajā rītā par viņu kaut ko zināja – par viņas matu smaržu, par viņas smagnējiem acu plakstiem, kas vērās ciet kā kāpņutelpas durvis, ja tās nepietur. Agrāk tā nebija. Agrāk kāpņutelpas durvis bija paklausīgas ienākoša vai izejoša cilvēka rokai. Līdz brīdim, kad kāds bija izzadzis kodu atslēgas slēdzeni, caur kuras caurumu nu varēja vērot vispirms lēnām plaukstošos, pēc tam lēnām vīstošos pavasara krūmus. Tos dzeltenos, kuriem viņa nezināja nosaukumu. Ko maina nosaukums?

Viņa atceras sevi, viņam sakot: mēs pamanām tikai to, kas zied. Kad zied ceriņi, tie šķiet esam visur, pēc tam kastaņas. It kā nekas cits neeksistētu, neviens cits koks. Tāpat droši vien ir ar cilvēkiem. Kad tie zied, mēs tos pamanām. It kā pārējo nebūtu vispār. Tad viņi atvadījās.

Pēc mēneša kodu atslēgu beidzot ielika. Ar tieši to pašu ciparu kombināciju, bet durvis bija kļuvušas smagnējas un pašaizverošas kā viņas plakstiņi šorīt. Tādos rītos viņa alka atcelt pilnīgi visu: visus braucienus, cilvēkus, projektus. Tik nolemti, it kā nebūtu it ne mazākās cerības, ka būs atkal diena, kad viņa jutīsies labi. Labi kā parasti. Viegliem plak­stiem kā liepziediem, kā jasmīniem, kā papeļu pūkām, kā ābeļziediem. Man jāpadzer kāda tēja, viņa domāja un smagiem soļiem devās uz virtuvi, sāka mazgāt krūzes un tējkarotes. Kaut kas viņā bija mainījies. Pirms gada, diviem viņa allaž gāja gulēt, visus traukus izmazgājusi. Tagad viņa tos mazgāja no rītiem vai pusdienās. Kas? Kas tieši viņā bija mainījies? Viņa iebēra krūzē citronmētru, piparmētru un avenes un ļāva tām ievilkties. Ievilkties. Vai es esmu ievilkusies? Reizēm mēs vienkārši neļaujam cilvēkiem ievilkties, un viņi staigā pusbūtībā, pusievilkušies. Ne jau mēs, viņi paši sev neļauj.

Velkoties tējai, viņa uzkopa uz galda sabirušās magoņu ziedlapas un nolēma visu pušķi vēl miskastē nemest. Viņa atlasīja dažus ziedus, kas izskatījās dzīvotspējīgi, un dažus pumpurus, kas solīja ziedēšanu. Pārējo izmeta. Visa virtuve bija ziedlapu un magoņu sēklu piebirusi. Gandrīz vai gribējās puķēm atvainoties. Par ko? Šīs pašas sēklas taču varēja būt kļuvušas par jauniem ziediem, ja ne roka, kas tos noplūc.

(Ja ne) cilvēks.

Jūtos kā bokseris pēc savas karjeras izšķirošā mača, – viņa domāja, sēdēdama uz balkona. Visi spēki atdoti. Zaudējis vai uzvarējis, - to viņa nespēja saprast. Neviens no variantiem nav izcils. Ko iesāk pēc tādas uzvaras? Ko iesāk pēc tāda zaudējuma? Vai uzvara un zaudējums nav viens un tas pats? Īpaši, ja visi spēki ir atdoti. Viņa redzēja cilvēkus pretējās mājas balkonos. Redzēja, bet neskatījās. Nojauta, ka arī viņi viņu redz. Sieviete sestajā stāvā nedarīja neko. Stāvēja, skatījās: iekšpus vai ārpus – no tālienes nevarēja saprast. Vīrietis piektajā runāja pa telefonu. Kailu torsu. Šķiet, ieraudzījis viņu, nokautrējās. Aizgāja. Varbūt vienkārši bija pabeidzis sarunu.

Viņa dzēra savu tēju plakstiem ciet. Kāpēc es liku modinātāju, – viņa iekšēji nolamājās.

Pēc tam viņa nolēma ieturēt vēl vienu miega cēlienu, dot dienai vēl vienu iespēju. Otrai iespējai viņa ticēja vienmēr. Trešai vairs tikai dažkārt.

 

 

*

Kāds durvju kods? – viņš jautāja, zvanot pa telefonu.

Tas pats, kas bija iepriekš, pirms pandēmijas, – viņa atbildēja un dzirdēja kāpņutelpas durvju klikšķi.

 

Sēdies, lūdzu, – viņa teica.

Es mums atnesu kūkas, – viņš atbildēja un aizgāja līdz koridoram tām pakaļ.

Kafiju? – viņa vaicāja.

Es nenocietos un mājās jau vienu kūku apēdu. Varbūt izejam pastaigāties un tad nākam kafijot? – viņš atbildot vaicāja.

Ejam, – viņa teica. Un viņi aizgāja cauri Lielajiem kapiem līdz ielai, kur reiz dzīvojuši Mirdza Ķempe un Eriks Ādamsons, dzejnieku pāris. „Es gribu savas rokas / Ap taviem pleciem kļaut, / Zem ziedu pilna koka, / Zem zvaigznēm tevi skaut,” reiz rakstīja Mirdza Erikam. Viņš tikmēr fotografēja jasmīnu viņas rokā, ieāķētu aiz gredzena.

Parasti viņi sēdēja pie viņas līdz tumsai.

 

 

*

Aizmigt neizdevās, lai gan trīs reizes viņa sasniedza robežu, aiz kuras dzīvoja miegs.

Nomods un miegs – divas savādas pilsētas. Novārtījusies gandrīz stundu, viņa labāk nejutās.

 

 

*

Tovakar viņi sēdēja pie viņas līdz zibeņiem.

 

 

*

Aiz loga kāds vīrietis sauca Lidiju. Līdz pārstāja saukt.

Cik ilgi esam gatavi SAUKT?

Interesanti, ka sūdīgās dienas nokļūst turpat, kur labās.

 

 

II

Otrā dienā plaksti bija vieglāki. Ne tik viegli kā parasti, bet gana viegli, lai negribētos neko atcelt. Viņa lēnām sāka pakot somu. Daļa no drēbēm vēl žuva uz balkona. Viņa ieslēdza vēl vienu veļasmašīnu. Griezās veļa, griezās domas. Cik ilgi domai jāgriežas prāta ūdeņos, lai tā izžmiegtos tīra un sausa? Kāds pulveris vai mīkstinātājs jāpieber?

 

 

III

Trešā dienā ierastais plakstu vieglums bija atgriezies.

Gaidu lejā, – viņš atrakstīja.

Viņa palūdza, lai viņš uznāk palīdzēt ar mantām.

Viņi iekāpa mašīnā, kur savu vietu jau bija ieņēmusi neziņa, tomēr tai blakus piesprādzējusies sēdēja arī paļaušanās. Paši nezinot, viņi abi tai pasmaidīja. Viņš jautāja, kad viņai būs tiesības, lai ceļu varētu dalīt uz divi, lai viss būtu godīgi. Viņa atbildēja, ka tiesības viņai jau ir. Tiesības nekārtot tiesības. Un ka dzīve nav nekāda godīgā dāma. Viņš iesmējās un sacīja, ka viņai piestāvētu vadīt auto. Tam viņa pilnībā piekrita.

– Kad nākamreiz varu tev pajautāt par tiesībām, – viņš jautāja.

Pēc pusgada, – viņa atbildēja.

Viņi devās ceļā.

 

Ceļš ir ne-at-dalāmība.

Ceļš devās viņos.

Ceļu, kurā dodas divi cilvēki, nevar atdalīt ne no ceļa sākumpunkta, ne no viņu pašu sākumpunkta. Viss brauc viņiem līdzi: viņu bērnības, viņu apjukums, viņu domas, viņu jūtas, viņu viss. Un tomēr. Tas ir jauns ceļš. Un viņi nezina, kas viņos būs mainījies, braucot šo pašu ceļu atpakaļ, pieturot tai pašā pieturā. Viņa iemigs. Viņam patiks, kā miegā saliktas viņas rokas. Vispirms būs mēreni karsts, pēc tam ļoti. Radio skanēs Rozā lietus un kaut kas no Goran Gora repertuāra. Viņa pamodīsies 20 km pirms atgriešanās. Viņš palīdzēs viņai uznest somas. Pakojot vaļā somas, viņa secinās, ka aizmirsusi savu fēnu. Tur, tajā vannas istabā, ko no viņas vannas istabas šķir 215 km. Nogurusi no ceļa, viņa uz stundu pārcelsies uz dzīvi zem plakstiņiem.

 

 

IV

Plakstiņi. Padomā tikai. Tie aizveras, un mēs nokļūstam tur, kur nevienam citam nav piekļuves.

 

 

V

Pamodusies viņa atvēra vēl nelasītu grāmatu un izlasīja tās pirmo teikumu: „Tās ir neredzamas saites, kas mūs vieno ar citiem – kā mirušiem, tā dzīviem.”

 

 

*

Viņu ceļojuma pirmajā naktī bija nolijis viss pasaules lietus. Tā bija pirmā reize, kad viņi kopā sagaidīja gaismu.

– Kas es esmu? – gaisma vaicāja plakstiņiem.

Plakstiņi atvērās.

Jaunā Gaita