Jaunā Gaita nr. 305. vasara 2021

 

 

 

 

 

Ojārs Spārītis

 

Muiža kā ekonomisks un sociāls komplekss

Latvijas, Igaunijas un Kurzemes pieredze

 

 

Šis raksts tapis pagājušā gada septembrī starptautiskā  zinātniskā konferencē „Kurzemes un Zemgales hercogistes laiks – unikāls  periods pasaules vēsturē”. Tas bija viens no pasākumiem, ko Kuldīgas pilsētas pašvaldība sarīkoja, lai panāktu savas pilsētas nomināciju UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Mana uzstāšanās parādīja Kurzemes arhitektūras mantojuma ne visai spožo stāvokli salīdzinājumā ar Igauniju, taču secinājums ir viens – muižu kultūra ir pagājis laikmets un nākotne no tā spēs pilnvērtīgi saglabāt un izmantot vien kādu niecīgu daļu.

 

Ievadam

20. un 21. gadsimts nav bijis labvēlīgs muižu kā saimnieciska kompleksa pēctecīgai attīstībai un nemainīgai saglabāšanai, kā dēļ mēs šodien plašākā nozīmē esam gatavi runāt par šī specifiskā Latvijas kultūras mantojuma daļas saglabāšanos. Kurzeme un Kuldīgas novads nav nekāds izņēmums, jo tā kultūras mantojuma likteņus ir kropļojuši tie paši politiskie un saimnieciskie mehānismi, kas darbojās kā Zemgalē un Vidzemē, tā arī Sēlijā un Latgalē. Tāpēc šodienas Latvijas kultūras mantojumā, it īpaši mūsu centienu kontekstā promotējot Kuldīgas pilsētas ambīcijas iekļūt  UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā, ir vērtējamas gan  vēsturiski neizbēgamās saimnieciskās muižu kompleksu  deformācijas, gan uzspiesto ideoloģisko konstrukciju nestie destruktīvie procesi.

Turklāt nepilnu trīsdesmit gadu griezumā, kas mērojami kopš valstiskās neatkarības atjaunošanas Latvijā un mūsu valsts integrāciju Eiropas Savienības struktūrās, nevaram runāt par nepārtraukti augošu ekonomiku, kas politiska un ideoloģiska līdzsvara apstākļos būtu galvenais nosacījums harmoniskai kultūras mantojuma saglabāšanai. Tā vietā gan ārēju, gan iekšēju saimniecisko mehānismu iedarbībā Latvijas vēsturisko muižu centru un to apbūves kompleksu uzturēšanā ar atsevišķiem izņēmumiem, kas nepierāda likumsakarību, procesu attīstībai ir nepārtrauktas degradācijas raksturs.

 

Pagājušā laika ideāli

2018. gadā izdotā Barbaras Pauli, dzim. brīvkundzes fon Tīzenhauzenas bērnības atmiņu grāmata Apes muiža. Kāds mazs baltiešu mantojums[1] lieliski rāda tiesiskās nevienlīdzības apstākļos izveidojušos ekonomisko ainu, kurā muiža kā saimnieciska un sociāla kon­strukcija dominēja Baltijas kultūrvidē un radīja vienu no eiropiskā kultūras mantojuma redzamākajiem segmentiem, bet kurš mainītos ekonomiskajos apstākļos nav spējīgs turpināties. Taču tas uzturēja ar sava laika tiesisko un arī ar ražošanas līmeni samērojamu sociālo struktūru, kuras idealizētu modeli atklāj baltvāciešu vēstures avoti un memuāru literatūra, bet ar sociāli kritiskiem vērojumiem laikmetu tēlo Andreja Upīša romāna Zaļā zeme lappuses.

Nevar noliegt 19. gadsimta beigās augošās sociāldemokrātijas kustības kritisko attieksmi pret ekonomisko, tiesisko un sociālo nevienlīdzību, kas jau kopš Apgaismības perioda publicistu Aleksandra Radiščeva sacerējuma Ceļojums no Sanktpēterburgas uz Maskavu (1790) un Garlība Merķeļa Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās, pienesums mācībai par tautām un cilvēkiem (1797) asredzīgās spalvas kaismīgi aizstāvēja dzimtbūšanas apspiesto zemnieku tiesības uz cilvēka cienīgu dzīvi. Gan tā dēvēto „veclatviešu”, kuri veidoja agrīno un trauslo latviešu mācītāju, skolotāju un literātu slāni, gan 1817. gadā brīvlaisto Kurzemes zemnieku izglītotās jaunlatviešu paaudzes pārstāvju vidū valdīja pretrunīga attieksme kā pret baltvāciešu teologiem, ierēdniecību un inteliģenci, tā arī pret muižniecību. Kārtu atšķirībās, kuru kontrasti mērojami kā diena pret nakti, „zelta vidusceļa” nav, kaut arī jau kopš 18. gadsimta beigām laiku pa laikam vietējā muižniecība un mācītāji mēdza atbalstīt talantīgāko latviešu izglītības centienus un nodrošināt pamatiedzīvotāju vidū baltvāciešiem lojāla sociālā slāņa rašanos. Kazdangas muižas īpašnieks Karls Vilhelms Georgs fon Manteifelis savas draudzes zemnieku bērniem 1876. gadā uzcēla skolu un gadsimtu mijā ierīkoja pat slimnīcu. Bet Popes un Ances zemnieki 1882. gada 29. maijā, sveicot baronu Karlu fon Bēru dzimšanas dienā, veltīja viņam kaligrāfiski rakstītu un skaisti noformētu apsveikuma adresi. Tajā netrūkst nedz suminājumu, nedz arī pateicības par īpašumā iegūto zemi, un to kādreizējo dzimtbūtniecisko atkarību pārvarējušie ļaudis ir novērtējuši kā vislielāko ieguvumu. Saglabājot vēsturiskā dokumenta transkripciju un rakstības stilu, citēju fragmentu no zemnieku apsveikuma vēstules: „Augsti cienīts Popes-Ances Dzimtskungs Barons Carl von Behr! Dziļi aizgrābtām sirdīm mēs Popes-Ances līdzšinīgie saimnieki un tagadējie gruntnieki Jums šodien tuvojamies, gribēdami pateicības vārdus izsacīt un pateicības zīmi pie Jūsu kājām nolikt. Dievs tas Kungs mums nolēmis un Jūs ar labprātību un laipnību mums novēlējuši jaunā ilgi gaidītā dzīves kārtā iestāties. Ar pašaizliegšanās un cilvēku mīlestību Jūs uz to piepalīdzējāt, ka varējam tos zemes gabaliņus, ko mūsu tēvu tēvi ar sūriem sviedriem kopuši, par savu īpašumu nopirkt un tos saviem bērnu bērniem atstāt. Dziļa kārsta pateicība Jums par to nākās, dziļu kārstu pateicību mēs par to atnesam. – Dievs tas Kungs lai dod, ka vienumēr cilvēku mīlestības un cienīšanas gars starp mums valdītu un mēs lai ārīgi šķirti, iekšķīgi šinī garā vienoti paliktum un vienoti strādātum kamēr tas darba laiks še beigts un tas brīdis nācis, kur priekš tām mūža mājas durvīm stāvēsim”.[2] Vēstules autors skaidri ir apzinājies vēsturiski radušos kārtu atšķirību esamību un šo tiesisko aspektu iekļāvis arī apsveikumā, taču viņš ir mēģinājis samiernieciski vērtēt viņaprāt nenovēršamo, tādēļ kā vienojošo elementu zemnieku un muižnieku kārtu saskaņai ir uzsvēris mīlestību un savstarpējo cieņu. Tomēr nedz Kazdangas, nedz Ēdoles muižu īpašniekus šāds agrāko dzimtļaužu pēcteču ideālisms 1905. gadā gan nepasargāja no sociālas atriebības un nemiernieki nodedzināja abas pilis.

 

Traumatiskā pieredze un atskats „laimīgajā pagātnē”

Pēc I Pasaules kara ievērojamas baltvāciešu daļas izceļošanas tai sekojošā 1920. gada agrārreforma atsavināja īpašniekiem muižu zemi, lai to valstiskotu, sadalot jaunsaimniecībās. Šis process izjauca muižu saimnieciskos centrus un atstāja agrākajiem īpašniekiem vien muižu reprezentatīvo daļu. Tādējādi saskaldītie muižu centri vairs nespēja pastāvēt kā peļņas spējīgi uzņēmumi. Elejas muižas parka teritorijā zeme tika iedalīta pieciem jaunsaimniekiem, bet Valdgales un Kukšu muižu saimniecības ēkas – dažādiem jaunajiem īpašniekiem ar atšķirīgu izmantošanas veidu katrā gadījumā. Rezultātā katra no agrākā muižas apbūves ansambļa ēkām, atkarībā no izmantošanas (vai neizmantošanas) veida, gāja bojā atšķirīgā veidā un ātrumā.

Šādu procesu prognozējot un paredzot celt prasību Tautu savienībā (Nāciju Līgā) par kompensāciju piedziņu no jaunās Latvijas valsts, Kurzemes muižniecības vārdā Ēdoles muižas īpašnieks barons Aleksandrs fon Bērs veica aprēķinus, uzskaitīja atsavināto īpašumu platību, vērtību un reģistrēja īpašniekus. Piemēram, neņemot vērā muižu ēku un kustamā inventāra vērtību, bet summējot tikai aramzemes, pļavu, ganību, mežu un papuvju platības vien Kuldīgas un Ventspils novados kā vērtīgākie ir uzskaitīti dažādu Kurzemes bruņniecības dzimtu zemes īpašumi. Tā Ēdoles muižai, kas atradās Aleksandra fon Bēra rokās, līdz I. Pasaules karam piederējuši 13 119 hektāri zemes, Popes muižas īpašnieks Georgs fon Bērs apsaimniekojis 50 000 ha zemes, Ginters fon Bērs bija 21 500 ha Zlēku muižas zemes īpašnieks. Puzes muižai Adas fon Bēras, dzimušas fon Kastell īpašumā piederēja 10 428 ha, bet Vērgales muižas zemes, kas piederēja Dītriham fon Bēram, bija 4221 hektāru lielas. Kā rāda vēsturiska fotogrāfija, ar holandiešu melnraibo govju šķirnes lopu audzēšanu tajā bija attīstīta pirmklasīga piensaimniecība.[3] 

Turības ziņā atpaliekot no fon Bēru dzimtas, taču tik un tā saimniekojot ievērojamos īpašumos Kurzemē, Nurmuižas barona Pētera fon Firksa valdījumā atradās 12 853 ha zemes, Jaunpils muižas zemes, kura piederēja Vilhelmam fon der Rekem, bija mērāmas 6475 hektāru lielās platībās, divu muižu – Bātas un Apriķu – īpašnieku fon der Ostenu, sauktu Sakenu dzimtas rīcībā bija 11 097 ha zemes. Minētais dokuments Lejassaksijas zemes Stādes pilsētas arhīvā atspoguļo Kurzemes bruņniecības milzīgo bagātību, kas pēc Agrārreformas kļuva nesamērojama ar viņu ekonomisko un politisko ietekmi. Taču tas ļauj saprast Latvijas valsts tautsaimniecības politikai neizbēgamos soļus, atsavinot fon Bēru dzimtai kopumā piederošos 125 179 ha muižu zemes, no baronu fon der Ostenu Sakenu dzimtas muižām pārņemot valsts īpašumā 90 681 ha, nacionalizējot baronu fon Hānu muižu 67 311 ha, fon Grothusu 28 894 ha, fon Manteifeļu Scēges īpašumos atsavinot 24 747 ha, kā arī pārņemot fon der Rekes muižu kopējā īpašumā piederošos 23 359 ha zemes.[4] 

Zlēku muižas ēku bēdīgās paliekas                                                                     foto: O. Spārītis

 

Jauna vara jauns apdraudējums

II Pasaules karš un padomju attieksme darīja savu, ekspluatējot vienīgi zemes resursus un atsevišķas muižu kompleksa ēkas. Kolektivizācijas un ekstensīvas lauksaimniecības procesa apzīmēšanai jaunajos ekonomiskajos apstākļos trimdas vēsturnieks Edgars Dunsdorfs deva apzīmējumu „sarkanās muižas”[5], ar to saprotot kolektīvās saimniecības, kas visbiežāk izmantoja agrāko muižu centru infrastruktūru – kūtis, klētis un citas ēkas savai pamatfunkcijai vai traktortehnikas novietnēm, bet muižas īpašnieka dzīvojamo ēku izmantošanai padomju vara atrada par iespējamu apvienot kantoru, klubu, veikalu, bibliotēku, pasta, ambulances vai vēl eksotiskākas funkcijas. Par to, cik šāda attieksme ir bijusi postoša, var pārliecināties apskatot Zlēku muižas ansambļa drupas mūsdienu fotodokumentos vai izvēloties kultūras mantojuma pētniecības entuziasta Vitolda Mašnovska grāmatas „Muižas Latvijā” 1. sējumā burta „A” sadaļu kā nejaušas atlases kopu ar izkliedi visos Latvijas novados[6]. No 45 apsekotajiem muižu ansambļiem tikai septiņus (11 %) var uzskatīt par tādiem, kuros simt gadus pēc agrārreformas saimnieciskā un reprezentatīvā kompleksa arhitektūra, piemērojot to dažādām saimnieciskām un sociālām funkcijām, ir saglabājusies relatīvi neskartā vai maz pārveidotā veidā.  

Ziemeļkurzemes muižu kultūrainava ne ar ko neatšķiras no pārējās Latvijas kultūrvides. Nedz Latvijas valsts kultūras mantojuma aizsardzības sistēma, nedz arī publiskā un privātā partnerība nespēj kardināli mainīt situāciju kopumā, kādēļ mums ir jārēķinās ar neizbēgamiem kultūrvides zaudējumiem ar dažiem laimīgiem izņēmumiem, kas nekādi neapstiprina likumsakarību. Skolas apsaimniekotais Puzes muižas komplekss maz apdzīvotajā apkārtnē tika atstāts pirms vairākiem gadiem un sava iespaidīgā sabrukušo ēku skaita dēļ nevar cerēt nedz uz kādas perspektīvas izmantošanas funkcijas, nedz investoru intereses rašanos.

Tas pats sakāms arī par Puzenieku muižu, kura, lai gan apjomā ir mazāka un privatizēta, tomēr ekonomiskā izdevīguma vai emocionālo komponentu trūkuma dēļ tā arī 2020. gadā nepauž cerību uz atdzimšanu.

 

Globālais tūrisms

Kuldīgas pilsētas svētkos uz Ventas tilta gandrīz nebija vietas. Tik daudz pilsētas viesu mēroja ceļu kājām no viena krasta uz otru, apbrīnodami dabas veidojuma neparasto skaistumu. COVID-19 pandēmijas un robežu šķērsošanas ierobežojumu periodā atdzīvojās vietējais tirgus, un Latvijas iedzīvotāji steidzās iepazīt skaistākos dārzus, sakoptākās pilsētas, apmeklēt ievērojamākos kultūras mantojuma objektus, bet visa tā rezultātā no krīzes rāpās laukā naktsmītņu, ēdināšanas un tūrisma objektu apkalpošanas bizness. Latvijā tas ir atbilstošs mūsu ekonomikas mērogam un iedzīvotāju skaitam, jo izriet no iekšējā tirgus un tuvāko zemju tūrisma. Rundāles pils muzeja apmeklētāju skaits gadā mērāms ar 300 000 viesu, Minhauzena muzejs Duntes muižā var lepoties ar 150 000 pārdotām biļetēm, Bauskas pili ik gadus apmeklē ap 60 000 tūristu un interesentu, bet Pasaku muzeju Džūkstē iepriecina ap 5000 viesu un telpu nomnieku. Taču tas nav salīdzināms ar globālo tūrismu un tā nes­to peļņu, uz ko tiecas Kuldīga, tiecoties iemantot vietu pasaules kultūras mantojuma sarakstā.

Kā liecina UNESCO statistika par pēdējos gados pirms Covid krīzes iestāšanās visvairāk apmeklētajiem un Pasaules kultūras mantojuma sarakstā iekļautajiem objektiem, tad gan apmeklētības, gan no tūrisma gūstamās peļņas ziņā pirmajā desmitniekā atrodas tikai un vienīgi Āzijas, Ēģiptes un Latīņamerikas zemju kultūras pieminekļi, pārspējot jebkuras „vecās Eiropas” kultūras pērles apmeklētāju skaitu un piesaistot miljoniem tūristu un nesot miljardos dolāru mērāmu peļņu.[7] Globālā tūrisma ģeogrāfijas potenciāls gan apmeklētības, gan peļņas apjoma ziņā nav salīdzināms ar Latvijas kultūras tūrisma biznesu, kurš mērāms vien dažos desmitos vai labākajā gadījumā dažos simtos tūkstošu apmeklētāju kādam vienam kompleksam objektam, tādēļ plānojot efektu tautsaimniecībai derīgāk ir nebūvēt ekonomikas gaisa pilis, bet  palikt piesardzīga skeptiķa nevis eksaltēta optimista pozīcijās. 

 

Muižu dzīvotspēja Igaunijā

Jau iepriekš minēts, ka simt gadus pēc politiski motivētās agrārreformas Latvijā, kas pārtrauca pēc būtības feodālās ražošanas sistēmas ieviešanos, uzplaukuma un norieta fāzi, muižu kompleksu saglabātības procenti ir mērāmi vienīgi tikai dilstošā progresijā. Tā ir visai Eiropas saimnieciskajai attīstībai kopīga tendence, kas auglīgajos Lombardijas līdzenumos, kuros simtiem kilometru garumā plešas labības un kukurūzas lauki, kā vientuļas salas brūk kādreizējo zemes īpašnieku dzīves vietas ar saimniecības ēkām. Zeme ir pārdota vai iznomāta lielajiem zemes īpašniekiem, kas apsaimnieko tūkstošiem hektāru, bet kādreizējie zemes īpašnieki dzīvo pilsētās. Vācijas Nacionālā kultūras mantojuma un arī Kultūras mantojuma saglabāšanas fonda (Stiftung Denkmalpflege) reģistros ir vairāk nekā tūkstoš pamestu, bez saimnieka palikušu vai par 1 EUR nopērkamu muižu centru, kungu namu un lielāka vai mazāka mēroga agrākās zemes aristokrātijas piļu, kurām ir sava arhitektoniskā un mākslinieciskā vērtība, bet kura nevar tikt integrēta valsts un federālo zemju dotētajā aizsardzības sistēmā un aizsargātas no bojā ejas kā kultūrvēsturiskais mantojums. Kādreizējās Austrumprūsijas, Mazūrijas un Priekšpomerānijas zemēs, kuras mūsdienās atrodas Polijas jurisdikcijā, agrākais vācu kultūras mantojums piedzīvo nežēlīgu selekciju un no kādreizējo muižu centru apbūves ar desmitos mērāmām dažādas funkcijas saimniecības ēkām kultūrainavas rotāšanai tiek atstāti tikai kungu nami, kuros iekārtojas kultūras un izglītības iestādes, veselības kopšanas un konferenču centri, golfa klubi un viesnīcas.

Nesenā Igaunijas apceļošanas pieredze ļāva pārliecināties, ka arī mūsu apskausto kaimiņu saimniecībā netrūkst mūsu zemei identisku problēmu, un, ja Olustveres muižas plašais komplekss ar parku kalpo Viljandi novada tūrisma centra funkcijai, tad nerestaurētajās, bet zem jumtiem palikušajās saimniecības ēkās ir izvietotas dažādas izstādes un kolekcijas, gan ierīkotas amatniecības un suvenīru darbnīcas, kas daļēji ļauj uzturēt dzīvu muižas īpašnieku un saimniecības vēsturi.

Heimtali muižas kompleksa situācija ar daļēji koptu parku ir identiska daudzām Latvijas muižām. Teicami izremontētais kungu nams darbojas kā bērnu ar īpašām vajadzībām audzināšanas iestāde, bet no tās atdalītajā un sadrumstalotajā īpašumā turpina brukt kādreizējās saimniecības ēkas, bet daudzskaldņu formas staļļa perimetrālā mūra iekšpusē ir iebūvēts mūsdienīgs un moderns sporta komplekss.

Kerstnas muižas tukšajās zālēs, kur pirms pāris gadiem vēl sēdēja skolēni, tagad klejo vientuļa skolotāja un gaida nejaušus tūristus, bet kādreizējās klasēs, kurās pa reizei notiek kāda lekcija vai vietējo iedzīvotāju saviesīga tikšanās, mijas restaurētās zāles klasicisma detaļas ar atmiņām par klasēm ar tāfelēm un skolas soliem, pārklājoties ar vietējā pensionāru kluba mājražojumu izstādi.

 

Nurmuižas atjaunotās siltumnīcas ar košuma un virtuves dārzu                                     foto: O. Spārītis

Kurzemes labākā pieredze

Latvijas un Kurzemes situācija nav kardināli atšķirīga no kaimiņu zemes prasmēm un iespējām apsaimniekot muižu centrus kā simt gados transformēta kultūras mantojuma segmentu. Jau daudzus gadus Īvandes muižas kompleksā neatrodas nedz vispārējās izglītības iestāde, nedz sporta skola, bet kungu nama un ansambļa saimniecības ēku adaptācija tūristu mītnes vajadzībām ļauj izmantot un saglabāt muižas centru ar parku kā relatīvi maz pārveidotu kultūras pieminekli.[8] Kuldīgai netālās Pelču muižas komplekss ar parku ir vērtīgs Latvijas kultūrainavas objekts, kura saglabātības raksturojumu godprātīgi sniedz Pelču pagasta sagatavotā interneta vietne: „Muižas komplekss – apbūve galvenokārt veidojusies 19. gs. b., kad uzcelta kučiera māja, kalpu māja, ledus pagrabs. Pelču pils celta 1903.-1904. g. pēc arhitekta V. Neimaņa projekta. (K. Veinberga, J. Zviedrāns). No muižas laikiem ir saglabājies ledus pagrabs „Pagrabiņš” ar klētiņu virsbūvē, kurš ir atjaunots un pašlaik kalpo kā brīvā laika pavadīšanas vieta iedzīvotājiem, zirgu puišu dzīvojamā māja (1873., tagad pagasta pārvalde), viesu zirgu stallis (tiek izmantots saimnieciskām vajadzībām, ir bojāts), vagara māja (19. gs. b., „Zaļumi”, tagad dzīvojamā māja trīs ģimenēm), magazīna (20. gs. 30. gadi, bijis spirta brūzis, tagad privāta dzīvojamā māja), 2 kalpu mājas (valsts īpašums, „Pelči-4” dzīvojamā māja, „Pūpoli” privātīpašums), dzirnavas (no 1936. g. zivju audzētavas „Pelči” administrācijas telpas, pagrabstāvā zivju inkubators. „Avotienes”).[9] Taču tas nav pilns apraksts, jo minētas ir kungu namam tuvākajā teritorijā atrodošās palīgēkas, kuras laika gaitā ir integrētas pagasta funkcijām, uzņēmējdarbībai, dzīvokļiem vai privātajām vajadzībām. Tūristiem domātajā informācijā trūkst pārējo saimniecības ēku uzskaitījuma, kā arī norādes uz to vēlāko izmantojuma veidu vai saglabātības pakāpi.

Saistībā ar muižu ansambļu atjaunošanu vai to labturību jaunās rokās un jaunos apstākļos mēs īpaši priecājamies par labām ziņām. Tādēļ tieši šī gada laikā notikušās pozitīvās pārmaiņas Nurmuižā (īpašnieks uzņēmējs Oļegs Fiļs) ir darījušas pamanāmu kopš 2003. gada sākto muižas ansambļa ēku atjaunošanas un jaunu izmantošanas veidu meklējumu rezultātu. Divdesmitā gadsimta laikā muižas kompleksa 33 ēkas tika nesaimnieciski izmantotas un gandrīz visas nonāca nelietojamā stāvoklī, bija pa daļai sabrukušas, zaudējušas jumtus, un, protams, arī lietošanas vērtību. Šobrīd, kad ir ieguldīti aptuveni 7 miljoni eiro un daļēji vai pilnībā atjaunotas ir turpat piecpadsmit ēkas, senajos mūros ierīkojot restorānu, koncertzāli, viesnīcu, bet rekonstruējot oranžēriju, siltumnīcu, virtuves augu un vīna dārzu, kultūras mantojuma aizsardzībā ir  jūtams valsts mērogā mērāms progress. Pats īpašnieks, kurš apzinās, cik lielus līdzekļus vēl prasīs pārējo ēku, tajā skaitā arī kvalificēta pils restaurācija, izsakās šādi: „Skaidrs, ka Latvijas apstākļos muižā ieguldīto naudu atpelnīt nav iespējams. Tas bija skaidrs jau tad, kad pili iegādājos, to pašu saka arī citu muižu īpašnieki. Labākajā gadījumā ar viesnīcu, restorānu un citām izklaidēm vari nosegt kārtējos izdevumus”.[10] Visu laiku turpinās pārējo muižas kompleksa ēku atjaunošana, bet nākamajā gadā sāksies arī pils restaurācija.

Līdzīgi O. Fiļam var domāt arī cits Latvijas uzņēmējs Kaspars Viškints, kurš 2007. gadā no pagasta ir iegādājies Ēdoles pili bez agrākajām saimniecības ēkām, bet ar septiņus hektārus lielu parku. Palīgēku savulaik ir bijis liels daudzums, esot gan koncentrētās ēku grupās, gan atsevišķi, veidojot turpat vai lielāko daļu mūsdienu Ēdoles centra apbūves. Dažādu īpašnieku – skolas, tautas nama, pansionāta – nolaistā pils ēka – kā jebkurš vērtīgs viduslaiku kultūras piemineklis – prasa rūpīgu zinātnisko izpēti un restaurāciju, kas pakāpeniski tiek arī īstenots saskaņā ar kompleksa atjaunošanas programmu. Lielā daudzumā Vācijā iegādātās antikvārās kolekcijas – mēbeļu, paklāju, gleznu, trauku, minerālu, rotaļlietu un citu vēsturisko laikmetu stiliem atbilstošu aristokrātijas dzīves veida liecinieku – palīdz veidot Ēdoles pils tēlu. Lai arī tas nav dokumentāli autentisks 1905. gadā bojā gājušajam fon Bēru iedzīves inventāram – taču  tas lielā mērā atbilst priekšstatam par vairākās paaudzēs krātu bruņniecības pārstāvju sadzīves kultūru no 17. līdz 20. gadsimtam.

Atšķirīga ir katra kultūras mantojuma īpašnieka pieredze iegūstot, atjaunojot un apsaimniekojot pēc viņa domām ekonomiski izdevīgu vai morālu gandarījumu sniedzošu saudzējamu arhitektūras objektu. Līdzīga aprakstītajai ir jebkura kultūrvēsturiskā mantojuma uzturēšanas un atjaunošanas dialektika. Līdzšinējā prakse rāda, ka bez ražošanas līdzekļiem, kas muižu īpašniekiem agrākajos gadsimtos nesa peļņu, mūsdienu muižu ēkas nav ekonomiski izdevīgs finanšu ieguldījumu veids. Tādēļ runāt par šī materiālās kultūras vēsturiskā mantojuma vispusīgu uzturēšanu un izmantošanu kā visaptverošu un efektīvu valstiskas aizsardzības sistēmu Latvijā nav pamata. Uz kultūras mantojuma aizsardzības sistēmu un tās efektivitāti visā pasaulē var attiecināt filozofisko teicienu par to vai glāze ir „līdz pusei pilna” vai tā ir „pa pusei jau tukša”. Latvijas gadījumā politiķi vienmēr sacīs, ka glāze ir līdz pusei pilna, bet statistika, dokumenti un pieredze liecinās ko citu – ka dažādu ekonomisku, politisku, subjektīvu un ārkārtēju apstākļu nosacīts līmenis tajā nemitīgi krīt un jau krietnu laiku vairs nav „pa vidu”, bet gan krietni zem tā.    

 

 

Ojārs Spārītis ir latviešu mākslas zinātnieks, bijušais Latvijas kultūras ministrs, patlaban Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents, un kopš 1987. gada Latvijas Mākslas akadēmijas mācībspēks, profesors no 1997. gada.

 


 

[1] Pauli, Barbara, geb Freiin von Thiesenhausen. Gut Hoppenhof – Ein kleines baltisches Vermächtniß. C.A. Starke Verlag, Limburg a.d. Lahn, 1989.

[2] Behr-Popen. Dep 5 B II Nr. 1715_Stade.

[3] Dep. 5. B II Nr. 1683.

[4] DSHI 190 Kurland, XVI, M 200. Baron Alexander Behr – Edwahlen. Der Kurländische Güterbesitz, Handschrift, nach dem I Weltkrieg.

[5] Dunsdorfs E. Muižas. Melburna, Kārļa Zariņa fonda izdevums, 1983, 146.-153. lpp.

[6] Mašnovskis V. Muižas Latvijā. Vēsture, arhitektūra, māksla. 1. sēj., Rīga, DUE, 2018, 18.-79. lpp.

[7] Salazar, Noel B. The Double Bind of Heritage Tourism. Imagineering Pasts and Futures. Presentation. Vaasa, Finland, 2011.

 

Jaunā Gaita