Jaunā Gaita nr. 307. ziema 2021

 

 

 

Lietuviešu dzejnieks Vlads Brazjūns (Vladas Braziūnas, 1952) ir viens no mūslaiku Lietuvas interesantākajiem un mistiskākajiem dzejniekiem, kā arī ilgus gadus visaktīvākais latviešu dzejas atdzejotājs. 2017. gadā saņēmis Baltijas Asamblejas balvu. Šeit – dzejoļi no 2014. gada krājuma Galda kalns (Stalo kalnas).


 

Vlads Brazjūns

 

Ne no šīs pasaules

 

No lietuviešu valodas atdzejojis Jānis Elsbergs

 

 

 

Un taps atvērts

 

tavā acī atmiņā

            ne mūsu rūsganais rudens

            sarkani pagraba sāļi

            bez kaujas nepadodies

  būs ko nodot un kam

manā acī atmiņā

            iedegt briesmu krāsas

            ieslīpas lietavas iepunktē

  ieskicē neiespējamības

            ziedošas, zilgas, dzirkstina

tavā acī atmiņā

manā acī atmiņā

            pēdīgo durvju stikli

            divviru aizcirtās

            dubultstūrgalvīgi

            klauvē, līdz atsauksies

 

 

 

*  *  *

iznirst no rīta miglas

trūcīgi nokalņu dārzi

mēnessnakts klajumos

Dieviņa suņi norej

klīstošu dvēseles avi

dzi, kur zem sirds dunējušie

soļi: tā-lu, par tā-lu

 

kāpj pa nošķiebtiem kāpieniem

slaidiņā, pilina

lāsi pa lāsei pelošu vīnu

līdz pārplūst etiķī

 

no akmens un no mūža

 

 

 

 

Sārts, vieta un telpa

 

ne šīs pasaules gramatiku iemācījos

 

izskaitļots, izsvērts, sadalīts

dienas, grēki, karaliste

mīdiešiem un persiem

 

bojā gāja karalis, soļo

pillā no notikuma vietas, dzied

 

            no pasaules esmu ne šīs

            kā zeme nest mani drīkst

 

 

 

*  *  *

 

mēs divatā noplukušās istabās

ar kādu baros, sazin kā vārdi mētājas

pagultēs, pagaldēs, taču deniņos

sazin kā rozes zied neiesētas

 

sazin kā neiesētas sētmalē

izstīdzējušas mētras, kas gan tagad tev ir

delnām deniņus saspiedušam, ko gaidi

 

kakti itin kā altāri četri

viņa piedodoša un izturīga

vārdus mirstamos atžņaudz un krīti ceļos

 

 

 

Aizmirstības mantojums

 

            (šaursliežu dzelzceļš un akla

            no dūmiem nirstoša migla)

 

šajā baltbaltā miglā

kumeliņš, balts un silts

klusi plūkā zāli un dreb

šūpojas, mīņājas mūsu sākuma

beigas, vēl nesaredzamas

 

                (ak, atminos, kaisās upē

                akmentiņi no stāvas kraujas)

 

bet varbūt tik ziemas vidus naktī

bet varbūt tik ar mākoņu plaukstu

kaut ko izdomā, attālini

maigi kā zelta ziedu

vēja paūjināmu, pa-

dzindzināmu

 

                (klusas vaimanas skandē

                nakts viola da gamba

               

                vien tā vēl ir dzīva manī

                naktī un nakts iznīkšanā)

 

 

Rīga Birštona Viļņa Fabijonišķes

2003.04. XII – 2004.10. II

 

 

 

*  *  *

 

tie lauki – nelabojami gludi

un pelēki saarti vienā līnijā

 

vien tik gabaliem – redzi – jau sadīguši

ziemāji:

            kur manāmi kādreiz

bij kapiņi

lauku sētas

 

arī man tur novītu ligzdu salaidušies

vairāku draudžu kovārņi

 

ko tie runātu

                        valoda tā nav mūsu

mūsu ir tikai vārdi, tikai mūžīgā

                        saklusēšanās mūsu

 

 

 

*  *  *

 

veldzē atmiņu savu (kur triecas?)

ar to nāvi, kas vecumu priecē

 

tik daudz mūžu jau trako tas ozols

dzi, kā ēnas tā lapotnē soļo

 

kā zem saknēm tam sliekas iras

līdz tu saki visbeidzot: miros

 

 

 

Spēka centrs

 

vieta, kur ielauzties nejaudā prāts

vārgs, taisnībām jāšus uzsēdināts

no Tēva dārza uz troņa sviests

 

man nule bij vakarā acis ciet

kad vietā tai, dārzā, uzausa rīts

un es biju tā rīta pārmainīts

 

vairs ne it kā, vairs nekas nav itin kā

lai ko dari, viss notiek patiesībā

un neko arī nevajag, tikai būt

 

ne vairs tiekties, bīties, cerēt vai lūgt

skat: cauri dziedāts, bezgalā ieniris

kaislības spēka un šķīstuma neprātis

 

 

Tās

 

siltas kā kāpu smiltis mākoņainā vasaras dienā

kā dzelteni kapi tai beidzoties

aisberga virsotnītes

krastā izmestas laivas, rāmas un mīļas

svētnīcas ar līņājošiem dārziem

nopūtu bangas

 

nekādu taisnību, tiesību, taišņu

pilnīgas

 

 

 

Kļavceļā

 

cikliskais iekšdedzes spēks

pavasari dzen

 ar 50 kilometriem stundā

plaukst kļavas no dienvidiem uz ziemeļiem

caur Pūni, Kernavi, Šauli

Mintauju[1], Rīgu, caur  „Kalēju  viensētu[2], kur

rakstāmmašīna Pētera pirkstiem

kaldina blīvu lietu no Lietuvas debesīm

pantu kalējs

 

agresīvas augusta krūtis

pabeidz cietkoka torsu

vējš pa bruģi nes degošu upi

uz ūdeni, dzidru kā svētās dvēsele

uz gulbi, mēmu, baltu

zemzemes pilsētas upura

dūju

 

lien, baltsakņo-

jas vēja kļavu sēklaudzīši, sveķainas

iekšup ieliekušās sienas

krāsas, pārkoksnējies mākonis

degošas kokvilnas pārnesumi

kaldināt kaltā dārzā

pa debesīm sārtām Lietuvup

 

 


 


[1] Mintauja – lietuviskots Mītavas, resp., Jelgavas, nosaukums.

 

[2] „Kalēji” – Pētera Brūvera dzīvesvieta mūža garumā.

 

 

 

 

       Jaunā Gaita