Jaunā Gaita nr. 307. ziema 2021

 

 

 

Dagnija Dreika – dzejniece, rakstniece, tulkotāja, dzimusi Rīgā 1951. gadā. Beigusi LVU svešvalodu fakultāti, kur studējusi franču un angļu valodas. 1989. gadā apguvusi serbu un horvātu valodas Belgradā un Zagrebā. Publicēties sākusi ap 1969. gadu, pirmo dzejoļu krājumu izdevusi 1971. gadā. Dagnija Dreika kopš studiju beigšanas profesionāli strādā literatūrā. Ir Rakstnieku savienības, Autoru apvienības un Žurnālistu savienības biedre. Raksta gan pieaugušajiem, gan bērniem, tulko no angļu, franču un slāvu grupas valodām, ir daudzu pazīstamu dziesmu tekstu autore. Brīvi runā sešās valodās un piedalās festivālos dažādās zemēs, kur vienmēr ir gaidīta viešņa saziņas spēju dēļ. Ir daudzu grāmatu autore: dzejas krājumu Brūnās zvaigznes (1971), Mēnessērdzība (1975), Delta (1982), Ziedos ieleja (1986), Sniegs un pilnmēness (1990), Priekšsvētvakars (1994), Ūdensvējš (1999), Dievpalīgs (2000), Dievzirdziņi, velna zirgi (2005). Prozas: Stāsti un sāgas (1981), Šaipus lietiem, taipus vējiem (1989), Krimināletīdes (1997), Burvi, mans burvi (1998), Vēja smiekli (2001), Patiesības izrakumi (2009). Viņas dzeja tulkota daudzās mēlēs, plašākā dzejas grāmata izdota trijās valodās Vācijā, bulgāru tulkojumā Bulgārijā, proza – Armēnijā. 2004. gadā Dagnija Dreika saņēmusi gada balvu literatūrā par H. Melvila romāna Mobijs Diks tulkojumu. 2008. gadā – Itālijas Mario dell`Agatas prēmiju un 2009. gadā – Beļģijas Morisa Karēma prēmiju. 2019. gadā Dagnija Dreika saņēma Francijas Literatūras un mākslas ordeni par franču klasikas tulkojumiem.

 

 

 

Dagnija Dreika

PROZDZEJA

VALODA KĀ ĒRĢELES

Ikreiz, kad runāju, itin kā spēlēju kādu melodiju – vairāk vai mazāk pazīstamu, vilinošu un skaistu. Savā mēlē vai citā, alga viena – dažas kļūst tuvākas, citas paliek tālākas, bet valdzina visas. Pazīstu daudzas, saprotu vairākas, lasu, rakstu un dziedu tajās, viss notiek.

Katra valoda ir mūzikas instruments ar savām īpatnībām. Proti vai ne, uztver vai ne, praktizējies un pievienojies,

Ja vēlies, mums katram ir kāda neatvairāma pieķeršanās kādam vai kaut kam, kā bez tās, tiesa gan, neba jebkuram patīk vārdu un zilbju mūzika, notis var būt tālas

Un svešas kā beznosaukuma zvaigznes kaut kur izplatījumā, ir arī tādas, protams, neizburtojami ķīļu raksti uz plāksnēm no dedzināta māla,

Bet es zinu skaņas, kas atgādina stabuļu radītās, iedziļinos reģistros, kuri aizrauj elpu, pētu tembru un augstumu, atmiņas blokus un nogulas,

Kas tur glabājas – senas partitūras kā aizvēsturiskas ainavas, ko var saskatīt, atverot aizlodētas lūkas un aizmūrētus logus.

 

MEKLĒJOT RAKSTOS

Atvēru sējumu uz labu laimi. Citēju Nostradamu: „Sērga aizies tāpat kā nākusi” vai es uzšķīru tieši to, ko cerēju atrast?

Mēs taču gribam dzirdēt tikai to, ko kārojam – un neba pravietojumu, ka jāmirst pašu muļķības dēļ.

Zinu, ka viņu kopā ar ģimeni aizrāva prom viena tāda indeve. Viņš bija ārsts un darīja savu darbu – viņam nebija citas izejas, arī nojaušot, kādas būs beigas.

Un – kāda starpība, jo savs gals tik un tā agrāk vai vēlāk kaut kur panāks katru?

Ja nu vienīgi bēgot un slapstoties varētu pakavēties šajā pasaulē kādu neilgu strēķīti vēl.

Taču nē – viņš nebija no tādiem. Likteņu un gadu simtu dzejotājs, tāds zinībvīrs zvaigžņu tulks, kas raksta: Tant attendu ne reviendra jamais – „Tik ļoti gaidītais nekad vairs neatgriezīsies” – vai ar to domāts laiks pirms ligas? Tas viss tik pazīstams, it kā būtu sacerēts šodien.

„Lai tas, kurš lasījis šīs dzejas, apdomā tās saprātīgi” – jā, tur es varu viņam tikai pievienoties.

 

NEPASAKĀMAIS, BET PATEIKTAIS

Uzvedums risinās, līdz iespēlējas, lāgiem bezmaz pusi gadsimta. Jau zinu – viss, kas apļo, atgriežas. Tāds nestājošs, riņķojošs karuselis. Un tam blakām – leijerkaste, uz kuras sēž raibs kaķis. Šādu ainu redzēju Parīzē, kur iestrēgu uz ilgu. Noklīdu.

Mana dzīve ir svētki, kurus sev sagādāju, lai nesāpētu sirds. Kāds skatiens, kad uz brīdi laiks sastingst uz vietas un krāsainās, ātri traucošās kamaniņas maina pasažierus. Īpašais smaids, uz kuru tiesības tikai man. Dzejas, kur varu atkārtot, ko vien vēlos, no kuras vietas gribu. Un es saceru, kas man tīk, ja īstenība mani nesaista, kaut vai dejoju uz izdegušām oglēm.

Taču karuselis jau pagausinājis gaitu, balti raibie, lidojošie zirdziņi slīd aizvien lēnāk, zeltījumi apsūbējuši, mūzika vairs nav tā, kas agrāk, kaķis aizgājis ķert peles, izrāde sāk atgādināt melnbaltu, sašvīkātu filmu. Viss notiek ne tad, kad vajag, pēc nepareiza scenārija, vai arī pēcāk izrādīsies, ka tā bija domāts, lai līdz beigām nevar saprast jēgu.

Literatūra nepaspēj panākt dzīvi, kas skrien žiglāk, veiklāk maina virzienus. Rau, bija draugs, bet vairs nav, likās – ir mīlestība, taču nogrima laika muklājā, aizvien retāk atgādinot par sevi. Jau kuro reizi tā aizvirpuļo garām, tikai bleķa zirģelis pamāj ar asti un attālinās bēgot.

Man vienalga, beidzot viss pasacīts skaidri, bet tam nav nozīmes, tālāk netikt, skrējiens apstājies, notiek braucēju maiņa, bet es palieku tur, kur esmu, jo mana svētku tērpa mala iespiesta spīlēs.

Un mēs atkal raugāmies viens otrā klusējot, jo vārdu trūkst.

„Ko tu dari, kad nemīli?” Mūžīgais jautājums. Arī tad es mīlu.

 

ĒVERĢĒLĪBAS

Tām ir sava zināšana un prasmes. Saimniecība. Es kopā ar kaķēnu kūleņoju uz grīdas, manas rokas saskrāpētas līdz elkoņiem, mēbeles apskrambātas.

Nesaklausu, ka no otras istabas, ģērbusies tumši zaļā žoržeta kleitā, mani sauc māte.

Kaut kur netālu ierūcas pērkons, itin kā barga balss brīdinātu, ka nav daudz laika draiskulībām, pasaule drīz vien kļūs savādāka. Tāda, kādu to redzēt nekad nav nācies.

Bet – pagaidām esmu kā atspīdums, skrienu kā vējš, apsteidzot ligas, kas seko pa pēdām. Varbūt panāks. Jau bez trokšņa sācis

Savu gaitu pulkstenis, kura tikšķi atgādina birstošu vara monētu skaņu. Viņa godība,

Kura norādījumus nedzirdu vēl arvien.

Šīs ainas uznirst no pašiem aizkadra dziļumiem. Es vēl blēņojos, rotaļājos ar zalkšiem, kuri ir manas krelles un kaklarotas – silti un sausi, tīdamies man ap kaklu un rokām kā sprādzes.

Esmu bērns, kas neklausa un vienmēr nozūd kaut kur. Maza sodība,

Kuras liktenis kādā augļu dārzā jau ienācies.

 

VISS JAU IR CITS

Ziemassvētku vecītis reizumis paiet garām. Raugās tikai uz priekšu, griezties atpakaļ šim nenāk ne prātā, ir taču jānopelna solītā alga, sīkie palaidņi viņu rausta aiz bārdas un stērbelēm, kājas stieg sniega sanesumos, zābaku pazoles slīd.

Un tad viņš ir projām, turklāt iedams arvien ātrāk, varbūt pat skriedams, ūjinātāju kliedzienu pavadīts, ar maisu uz pleca. Kas šajā nešļavā būs, nemūžam nevar zināt. Un, kad atvērsi savu sainīti, tur būs tas, ko nevajadzēja, taču sūdzēties ir par vēlu, šis jau tālu, bet apkārt viss jau cits.

Spožās gaismas apdziest, grīda slidena – kā jau ledus, kurnēt kauns, neviens arī neuzklausīs. Svētais Nikolajs ir pārāk neatsaucīgs, lūdzēju allaž par daudz. Spīdums

Nobružājas, ragavu slieces čirkst uz bruģa aplam griezīgi, itin kā ar nazi vilktu pa stiklu, eglīšu mantiņas jau ir sadauzītas.

Virs baznīcas smailes smags padebess pelēkās nokrāsās. Tas nolaižas aizvien zemāk kā nolemtība, pilns krusas graudiem.

Un es raugos uz sudrabainām zvaigznītēm asarojošos kokos, ejot uz pēdējo autobusu, tā arī nesapratusi, kādēļ šie raud.

 

DZEJNIEKI ALLAŽ

Diena tērpjas miglā, vējš dancina kokus, mākoņi pierietējuši nepiepildītiem sapņiem, izdzisušiem vārdiem un atmestām domām, kurām vairs nav nozīmes. Es slēpjos aiz aprautām frāzēm, slīdot pa virsu un vairs netaustoties dziļumā, kur paslēpti sāpīgi atklājumi. Daudzi no tiem bija skaidri saskatāmi, tikai es necentos redzēt.

Dzejnieki ir tāda īpaša nācija, ne ko pielikt, ne atņemt. Dieva darbi jādara pašiem. Un teorijas neatbilst praksei.

Marmora un granīta pieminekļi, ideju aizmetņi, straumju aizskalotas rindas, kas adresētas kādam, kurš tās nelasīs…

Tie, kas jau prom, tiks pie skaidrības vieglāk. No augšas viss ir pārskatāmāks. Uzraksts no citlaika pārpratuma pēc palicis nedzēsts.

Viena patiesība ir neapstrīdama. Draudēs sods vai ne, mēs tik un tā savus mazos prieciņus zagsim.

Kāds lūdza, lai uzrakstu kaut ko par mīlestību, un nu es sēžu un prātoju par to, kas ir īsts

Un kas ne, gluži kā nauda – nav ūdenszīmes, un parādās viltojums, no frāzēm

Spraucas ārā tas, kas slēpjas aiz vārdiem. Dzīves līnija plaukstā iecirtusies

Neizdzēšami, tāpat likteņa. Dzejniekos iet kā zaldātos – pēc aicinājuma. Un reizēm neatgriežas. Vienmēr sirdssāpes un nebeidzamas tērgāšanas pie tukšām un pilnām glāzēm.

Lietus ir lirisks un poētisks sarunbiedrs, tas ir klāt – nelūgtais viesis.

Splīns jau ielavījies dvēselē, lāsītes bungo skumji. Klusi līst.

Tik vientulīgs vakars, ka nav ne rindas, ko pierakstīt.

 

ŪDENSBLUSAS UN PAĢIRAS

Es neatceros par tevi, kad dziedu un dejoju pa pļavu ar folkloristiem, atstājot smagumu aiz sevis, noliekot

Zem akmens, lai guļ un nemostas. Lietuviešu bunguvīrs sūdzas – te šo apsmejot uzvārda dēļ, viņu saucot Paģirnis.

Atbildu, ka mani daži ārzemju kolēģi dēvē par Dafniju – tas ir mazītiņš vēzītis, gluži kā ūdens blusa.

Katram savs. „Ļepato, ļepato,” zāģa dīdītājs dzied. „Kalnā augšā un atkal lejā!” Tas viss

Ir pareizi, ja reiz ir kāpums, būs arī kritums. Neizbēgami. Esmu to apjēgusi,

Dzejniekam nav nepieciešams būt laimīgam!” kāds teica. Viņam laikam taisnība, es līksmi lēkāju leišu dziesmas ritmā. Paģiras nāks vēlāk – tās var kavēties, bet pienāks, jo tāda tām daba.

No cēloņiem pie sekām, no augšienes līdz apakšai, tā jābūt, jo tā ir pareizi un labi.

Gluži kā teicienā

Pat ūdenī dzīvo blusas!”

Un tālāk jau taviem vārdiem: „Lai veicas!”

 

 

       Jaunā Gaita