Jaunā Gaita nr. 307. ziema 2021
 |
Kaķim esot deviņas dzīvības. Man kā dzejniekam varbūt vairāk. Sazin, cik reižu esmu nozvērējies nekad vairs nerakstīt. Pēdējā tāda reize bija martā, kad biju uzrakstījis „Nakts zīmes”. Tad „nekad vairs” ilga piecus mēnešus, kam sekoja te „Nakts zīmēm” sekojošais. Tagad sajūta atkal ir līdzīga. Īpaši par pilnu to neņemu, tomēr katram gadījumam piedāvāju lasītājiem savu kārtējo „pēdējo publikāciju”. Skat. arī Jāņa Elsberga dzejoļu kopu |
Jānis Elsbergs
9 1/2 dzīvības
Nakts zīmes
1
paņemt
visu manu miegu
un novilkt svītru
lai es tai netieku pāri –
tas nebija īpaši žēlīgi
un tomēr:
tagad es precīzi zinu
kur tu esi
un kur ir mans miegs
tas nav maz
2
kādā tumšā tumšā naktī
kādā tumšā tumšā mežā
tu gāji kaila
un tavas rūdītās pēdas
nelikās īpaši zinis par čiekuriem
kam gadījās uzkāpt
un tu apstājies
un tava roka nevilšus ieslīdēja
tev pašai starp kājām
un tev gribējās kliegt
bet tu nekliedzi
jo tumsā glūnēja kaut kādu zvēru acis
un pēkšņā nespēkā
tu nokriti miklajās sūnās
un migla apsedza tevi ar baltu palagu
un es vairs nevaru tevi tur atrast
bet tu tur esi
3
un pēkšņi
manī pamodās spēja
uzrāpties visaugstākajā priedē
un es uzrāpos
un gaidīju rītu
un tad rīts nāca
ar visu savu smagumu
un zars, protams, lūza
un es uzkritu, protams, tieši tev virsū
un mēs ietriecāmies dziļi zem zemes
un tur
kāda pazemes ezera vieglo vilnīšu ritmā
tu meties dejot ar veļiem
un es skatījos tevī ar savām aklajām acīm
kaut kas tik skaists ir iespējams tikai zem zemes
21. 03. 2021.
* * *
Saulriets, klusums un atmiņas.
Sāpēm būs pārvērsties par ēnām,
un nevis otrādi.
Ēnām, kas krīt,
bet nenositas un nenosit.
Kapos neviens taču nemirst.
Kapos reizēm dzimst mīlestība.
Rudenī kokiem krīt lapas un lapu ēnas.
* * *
Toreizīt pavasarī,
Kad staigājām te zem kokiem,
Bija it tumšs.
Šoreizīt
Staigāju te viens pats,
Un arī ir tumšs.
(„No vienas tumsības otrā“ –
Tā savu grāmatu nosauca
Ieva R.
Un pakārās.)
Elpoju atvasaras
Vieglo vītuma smaržu,
Jūtu uz lūpām
Tavas ādas
Maigo dzīvības garšu,
Un pasaulē –
„Viss ir kārtībā.
Tāda ir kārtība.“ –
Jaunībā rakstīja cita
Ieva R.
Un nepakārās.
Bet karāties gaisā...
Piedod, tur kaut kas ir.
Manām kājām sāk sāpēt
Šis cietais celiņš,
Un es paceļos mazliet virs tā.
Ilgojos būt
Ne pārāk iespējamā
Mūsu kopīgā bērnībā.
* * *
Gāju gar bērzu un ieraudzīju
Nodzeltējušu lapu.
Paraustīju,
Un brīnums –
Stipri gan turas
Tāda
Nodzeltējusi lapa!
(Līdz kādam brīdim.
Salnai vai kam.)
Tu mani ieraugi
Tādu,
Kas arī vēl turas.
Tu nerausti,
Muguru noglāsti manu
Zem jakas.
Kā gan man uzdāvināt tev
Savu rudeni
Un palikt bezlaikā dzīvam?
Tāds ir jautājums.
(Ar kolēģi Šekspīru padomāsim par to.)
* * *
Mīļum? Maziņi būsim
Pļavā starp zāles stiebriem kā mežā
Iedomājies
Cik sīciņa būs tava roka
Ko celšu pie lūpām
Un tas mīkstais dūnaini sūnainais zemes kukurznītis
Uz kura es tevi noguldīšu
Blakus resnajam, stiprajam vībotnes stumbram...
Un nometīšos ceļos
Un patriekšu skudru, lielu kā meža kuilis, un...
Tevis pēkšņi tur nebūs.
Es gulēšu uz mutes
Un pieskrējis vilku suns
Naigi noslīcinās mani savā čurā
Un tikmēr operā tu
No ložas noraudzīsies
Kā lejā
Kā skudras
Pulcējas orķestris
Un tu izskatīsies neiedomājami satriecoši
(jo tu esi, sasodīts, apjēdz? – ļoti skaista)
Un tev tikai mazmazliet
Gribēsies čurāt
* * *
Jurim Kronbergam
Vilks vienkājis
Lec un brīnās,
Kā tā saule šorīt ar mākoņiem cīnās.
Kruķi apdiluši, bet tur vēl it labi.
Kāja it jaunā un puslīdz vēl tīrā džīnā.
Otra stara ierotīta uz iekšu,
Ja vēl nesāpētu tā kāja,
Tā kuras nav.
Vilks vienkājis apstājies.
Un ko gan viņš dara?
Stāv.
* * *
Lietus vairs nelīst,
bet mākoņi palikuši.
Vai debesis ir vēl aiz tiem,
vai debesu nav?
Vai debesīs klīst mirušo gari
un mitoloģiskas būtnes,
vai arī visas tās būšanas
eksistē tikai zem zemes?
Es, kā stāsta, esmu te kaut kur pa vidu,
iespiests šaurajā spraugā
starp mākoņiem
un zemes virskārtu plāno.
Es nezinu itin neko
par to
un par citu jebko.
Elpoju? Jā, laikam.
Pietiks ar to.
