Jaunā Gaita nr. 307. ziema 2021

 

 

Andra Manfelde ir sešpadsmit grāmatu autore. Raksta prozu un dzeju. Bērniem rakstītās grāmatas ilustrē pati, jo Rīgas Lietišķās Mākslas vidusskolā ieguvusi specialitāti „dekoratīvu objektu tēlnieks”. Pēdējā, 2021. gadā, izdevniecības Aminori izdotajā prozas miniatūru krājumā Uzzīmē baltu lietu, stāsta par savu pieredzi apgūstot mākslas pamatus. Savos darbos nevairās no traumatiskas pieredzes. Divās grāmatās pieskārusies izsūtīto tematikai. Šobrīd top dzejas cikls Poēma ar mammu. Ne tikai par bērnību, kas pavadīta laukos netālu no Kuldīgas – autores dzimtās vietas, bet arī par tuvinieku likteņiem.

 

 

 

 

Andra Manfelde

P O Ē M A   A R   M A M M U


Fragmenti no topošā dzejas cikla


Kārlis:

„turi manu roku, stipri, stipri
zelta druvas, kūpoši lauki
iedeguši traktoristi, brāļi un draugi
dzīvie posmi starp mehānismiem un zemi
tie, kuri cīnās starp gaismu un sauli
tie, kuri ieplēš zemē zīmes
un ved mājās baltus graudus
spirti, spirti
turi manu roku stipri spirti
palīdzi piecelties, tu taču mācēji
sagaidīt mani ik vakaru mājās tik silta
celsimies prom no šīs kušetes, cirozes
tiksim atpakaļ mūsu sākumā
kur pāri rūgstošai zemei
tu tuvojies balta
ar kallām pār roku
kur tūbas un tromboni
kur viesu mutes maļ pamīšus
cerīgas dziesmas un cienastus
cauri dubļiem un vizbuļiem – gaviles
tonakt solījos priekā turēties mūžīgi
bet šajā spriegumā starp dzelzi un zemi
vajag spirtu
mani vīri stipri spirti stipri spirti spirti stipri spirti

tava plauksta izirst kā aukla
šūpojos naktī viens un degošs
pilns alku, sāpju un slāpju.”

 


Lidija:

„kā man tevi izglābt?
apses prasa
šķinda prasa
ķēde lopam uz kakla un kokā
šūpojas
prasīdama
vaivaivaī
kā man izglābt?
vai tā nav nasta?
asaras prasa
asaras asinis prasa

kliedzu uz tevi, lai nevelcies mājā, kad atkal ar vīriem pēc darba kā izļurbis lops
modies vainīgs un solījies tikai ūdeni turpmāko dzīvi, līdz pirmajai talkai
jo vai tad sievieši ūdeni dod? sievieši rīklēs lej spirtu, jo tie jau tie svešie vīri, traktoru vīri, skauģes lej degvīnu glāzēs
mans pēckara vīrs, septiņus gadus jaunākais vīrs, kas šam var notikt? smiekli sader ar slāpēm
bet smiekli derībās zaudē

uzsit zolīti!
iededz papirosu!
izrauj graņonku!
strādā no ausmas līdz ausmai!
iededzis, stiegrains, ēdienu vajag, ēdienu vīrs vienmēr prasa

prasa ieķerties rokās
prasa lai izceļu laukā
prasa lai atgriežu dzīvu
padzert no krūtīm, lai mūžam šam neslāpst
saritināties klēpī kā ziedam.”

 


mamma:

„man nav bail
es eju lejā
nēši ir svari
spaiņiem no skārda
man nav bail
pa labi tupeņu lauks
pa kreisi
pagrabaugša
ik gadsimta ceturksni
tur noliek zārku
bet katru rudeni
atver lūku
un saber saknes
mitrumā, aukstumā, tumsā
spelgoņā dziļumā nokāpt
ziemā, kad zeme atgādināta
noskrubinātu kaulu
ir daudz grūtāk
nav bail
bail?
spaiņi iekārti nēšos
kā zvani bez mēlēm
iešķindas, iečīkstas
iedziedas šķībi
kā es
kad manī klausās tikai šīs egles
un kārkli
pasmeļu ūdeni saujās
paslēpju seju
vistīrākajā no visām parādībām un lietām
it kā es varētu paslēpties
avota ūdenī
no parādībām, notikumiem un lietām
no sākuma labo
tad kreiso
tikai ar taisnu muguru
var uzkāpt atpakaļ kalnā
kā temīda, kas pametusi savus jautājumus guļam
kaut kur pie rāceņiem un zemes”


iecērt šo kapli (zemē)
uzdakšo, iekapā, iešņāp, pārdur, uzšķērd, uzver, uzar
te nav ne bultu, ne sebastjana
nekā sakrāla un tomēr
viss, kam pieskaries, ir jāpaceļ
jāaiznes līdz galam, jānoliek vietā
te ir jāuzārda, jāievaino, jācaurdur
kā ķermenis cīnās ar laiku
tā zemnieks ar zemi

es redzu –
viņai saule uz muguras
pat ja zem tās
dilis deķis, piebāzts ar čaganu zāli
jāsasien tik cieši, ka nokrakšķ locītavas
jāuzveļ uz muguras, jāpaliek stāvam
es redzu – viņa salīgojas, it kā nestu visu
kas bijis, ir, būs
saule uz muguras

es kā bambālis augšpēdus apvēlies vēroju
kā putni sadiedz debesis un maigs vējš spēlējas lapās
notrauc pa ziedam
krustīm met zarus
uz takas
kamēr viņa
iecērt šo dakšu (miesā)

jēli nagi! ne kapli, ne grābekli, siena pantē kā beigta spindzele, paskat, ķocī, cik tev to ogu, tās tak brangās rupeiķu krizdoles, gausam sliņķam kā rožaini sivēni, skruļotām kātu aštelēm aizlon gar ērkšķiem un pašas ripo uz klēpi! bet tev viss pie zemes, bērs. darbs tevim bēdzis kā launaga ēnas, kā nomidža rosība, kā vecuma snauda! aizkacēt liepzara ziediņus varēsi? izdētās olas no perēkļa lasīsi? pieliec pie auss un pakrati dūšīgi, va nau padēkļa vanckars, tiš! patrenc klukstes ar kūju, ūjini suņam un pēcāk goves, droši do telēnam ņuku un kad šis aplaizīs ģīmi, tu knosīsies tālāk kā dieviņa bučota

ceļmallapu princis un princese
dadža lapas pavēnis
zem lauzto siržu krūma
slapjš Džeris kā vecmāmiņa un zirgs
sega – lidojošs tepiķis
naglas kūts sienā
„kurš aizčurās tālāk?”
sacensībās ar māsīcu
uzvarētājs izdzēsts no atmiņas
vecā Ineses lelle ar nocirptiem matiem
tie neataug un es viļos
spēlēties mammās un lellēs

mamma māsai nočiepusi lelli
un pārgriezusi vēderu
„kāpēc?”
„lai redzētu, kas iekšā”
„un kas?”
mamma parausta plecus
it kā grasītos lidot
un ko tad māsa? brēca?
griezi ar nazi vai šķērēm?
izdevās uzreiz vai bija jāpamokās?
lielākā daļa jautājumu rodas pēc sarunas
it kā notikums būtu smagums
kam vajag laiku, lai aizsniegtu dziļumu

atmiņu driska ir putniņš kurš peldējis augšup desmitiem gadu
es to atņēmu kaķim un ietinu baltajās nātrēs
no tādām bērni sūc nektāru
it kā spēlētos bitēs
apraku zem vecās liepas
(tagad tur celms)
bet pēc stikliņa
es spētu uzmeklēt kaulus
ar noplēstiem spārniem

sētas bērni dzīvo pilsētās, kur kazaki-razboiņiki
viņi man būtu izstāstījuši, kā vajag „sekretikos”
bet es mācēju paslēpes ar Džeri, augstāk par zemi kokā, sālsstabos pati ar sevi