kas nogādā uz tālām planētām

vai visbiežāk

tieši melnajos caurumos

bet tu to visu vēl nezini

tu zini

tikai to ka tām nedrīkst pieskarties

jo tajās var būt slimības

un kā aptuveni aizsargāties

ja uz ielas nāk virsū ar nazi

un ka nedrīkst raudāt

ja atņem naudu

neesi saplīsis krāns

lai tecētu

un vēl tu zini

ka vampīri patiesībā pārtiek

no cilvēkiem

vienīgi lai izsūktu visas asinis

ne vienmēr ir jāpārkož vēnas

un tu jau zini

kā izskatās saplīsusi ģimene

tavi miesassargi

tagad cīnās katrs par sevi

un tu zini

ka arī kādreiz labprāt kļūtu par vilkati

bet ne jau draudzīgo

nē

tādu ar divdesmit centimetrus gariem ilkņiem

un tu jau sen zini

ka neesi nekāda zvaigzne

varbūt nekad neesi bijis

ja arī esi

tad tā kura lēni krīt

virs vienmēr guļošas pilsētas

kur uz vienas no palodzēm

sēž savās asinīs mirkstošs

balodis

naivi cerēdams

vēl kādreiz lidot

*  *  *

bija taču gaidāms

ka tā notiks

gan jau tu pats nojauti

pienāks diena

kad skumjas pēc kurām dzinies

kā gājputns

pēc siltāka laika

jo tās vienīgās šķita patiesas
skumjas
kuras nesi līdzi
kā atslēgu saišķi
ko nekad nedrīkst pazaudēt
kļūs pārāk lielas
lai ar tām sadzīvotu

jaungada svinības

mājas pagrabā

no kura neredzēji neko vairāk

par sienām un bezcerību

dzimšanas dienas vienatnē

jo negribēji

lai kāds ar tevi būtu

un tikšanās ar cilvēkiem

kuri mielojās

tikai ar pagātni un nākotni

jo viņu tagadne bija

kā samaitājies ēdiens

tas viss

jau sen tevī ir ieēdies

kā muskuļu sāpes

pēc pārāk smaga treniņa

vienīgi

bez iespējas beigties

tomēr tu nevarēji

apstāties

jau iepriekšējā dzīvē

tu biji kāda bagātnieka kučieris

kurš skumjām acīm

skatījās tālumā

tāpēc neatļauti bieži

pabrauca garām vajadzīgajai ielai

vai tu biji šimpanze

kurai patika sēdēt lietū

kamēr pārējās slēpās zem kokiem

vai arī

tas atkal ir par viņu

par kuru esi domājis

visus šos gadus

par viņu kurš nekad nepārstāja skumt

kā necila antikvariāta īpašnieks

vērodams garāmgājējus

kuri neapstājas lai pie viņa ienāktu

tas vienmēr ir par viņu

par tavām asinīm kas bija

vēl pirms tevis

kas tagad iesūkušās zemē

un tu turpināsi

sekot skumjām

jo tikai tā vari neaizmirst

jo tikai tā proti

kaut arī iespējams tas ir lieki
tāpat kā turpināt dzīvi
kad šķiet ka esi ieradies nelaikā
un nevietā
kad visās dzīvēs ir šķitis
it kā būtu vēls pavasaris
un cilvēki būtu iznākuši no mājām
lai pasildītos saulē

bet tu esi

pēkšņi uzsnidzis sniegs

*  *  *

viss par ko domāju

bija aiziešana

kamēr viņa sēdēja uz savas gultas

griboša

paplestām kājām

it kā es būtu viens no tiem

filmu zvaigžņu

plakātiem

ar kuriem gan jau bija

nolīmētas

viņas tīņu gadu istabas sienas

un es paklusēju

ka tas viņas degošo

dusmu dēļ
kas dzina prom
kas bija senas
daudz senākas par visiem
tu esi idiots
un pļaukām
ko viņa man veltīja

jo vairs viņu negribēju

tās bija senākas

par necilo bāru

kurā pirms pāris stundām iepazināmies

kurā cilvēki gaidīja rindā

lai iemainītu

atlikušās monētas

pret pagaidu sapņiem

kas bieži
pārtapuši melnos lipīgos murgos
ievelkas uz dzīvi

un par laimētavas

aparātu simboliem

kurus viņa pēc tam vēroja

tīksmi kā bērns

krītošas zvaigznes

vēloties ko lielāku

par šo spīdekļu pāris sekunžu

mūžu

pirms izdegšanas

taču kas deva

tikai smagus soļus aizejot

un par ārzemju mīļāko

kurš ik pa brīdim parādījās viņas dzīvē

lai uzkavētos tur īslaicīgi

kā garāmbraucošas automašīnas

iegrieztas ēnas

uz dzīvokļa sienām

un tad atkal pazustu

šīs dusmas pat bija senākas
par sapni kļūt par dejotāju
kas jau gadus gulēja
viņas plaukstās
kā izsista loga stikli
kamēr ārā puteņoja saltā īstenība

iespējams
tās bija radušās vēl pirms
viņas tēva
izšķaidītajām smadzenēm
pirms kļūdas dēļ
medībās izšauta lode
kā aukstasinīgs profesionālis
paveica savu darbu

es pametu viņas dzīvokli
kamēr viņa noslīdēja
uz koridora grīdas
un necēlās
kamēr viņa kliedza
un belza
pa jau aizvērtajām durvīm
kamēr viņas dusmas dega
kā šķiltavas
un pamazām

viss viņai apkārt
kļuva par šķūnīti
vai sīku lidoni
kuru nosvilināt

un ejot pa ielu
es sakodu zobus
un cerēju
ka brīdī
kad visi mani ikdienas draņķīši
un pagātnes milzīgie durkļi
savilksies smagā rokā
un kā vecs dauzīts suns
arī es atņirgšu zobus
mana mīļā nākotne
pie kuras visu laiku turējos
kā ievainotais
pie drauga pleca
sapratīs
jo es tik ilgi būšu bijis
labs puika

*  *  *

trešdiena

tu ievelies alko veikalā

smalks

kā šņabis plastmasas pudelē

vēl džinsi saplēsti

vispār jau stilīgi saplēsti

bet pēc pārdevējas domām

vienkārši saplēsti

un viņa skatās un prasa

ko tu te gribi?

bet tu čukstus

meklēju dzejoļus

jo bez kritiena tu neproti

citādi viss izliekas pārāk skaidrs

nepierakstāms

un daļa tevis paša

kā lūdzējs uz ielas stūra

gaida vārdus

un tev joprojām šķiet

ka tajā plaukstā kaut kas jāieliek

tad pārdevēja sāk smaidīt

ahhh, tu esi dzejnieks

un kļūst skaisti

priecīgi

pasaule pārtop

mātes beznosacījuma mīlestībā

jo dzejnieki taču nesalūst

nenodzeras

viņi pamostas ap piecdesmit

ar seju guļam uz bāra galdiņa

un sašķīst

mazās saulītēs

pāri pilsētas pelēkajam asfaltam

un tā ir skaisti

tā ir burvīgi

kā tie brīži, kad svešinieki sajūtas tuvi

vienīgi

lai tā notiktu

visbiežāk kādam jānomirst

*  *  *

tad mēs satiksimies
uz tēju, kafiju vai alu
kādā bārā
kur mūs apņems balsu murdoņa
un apmainīsimies ar sāpēm
kā bērni ar spēļu kārtīm
un es lūgšu
lai laizi
pirms iecērt manī
savus daugavpilietes ilkņus
jo esmu jūtīgs
un murgošu
par krītošiem putniem
pagrabiem ar vienvirziena durvīm
jo patiesībā man patīk
kad sāp
tas taču ir pazīstami
tas ir, piemēram, kā tajā reizē
kad durvju zvans
kā lapsenes dzēla ausīs
jo es jutu
es sapratu
un aiz durvīm stāvēja policisti
tad bija viņu busiņš
bez mirgojošām bākugunīm
tad –– viņa
gultā
apklāta ar palagu
kā sen nelietota mēbele
jā, nāve ir tik brutāla
un, manī klausoties, tu padomāsi
ka esmu
kā apnicīgs mūziķis
kurš nebeidz spēlēt vienu dziesmu
bet tas nekas
mēs visi tāpat esam
acis
no kurām birst
viens un tas pats sāls