 |
Aija Rozena (1958) ir juriste. Dzeju sāka rakstīt 2018. gada martā. Dzejas rakstīšanas pamati apgūti Latvijas Rakstnieku savienības „Literārās Akadēmijas” Dzejas meistardarbnīcās.
|
|
Svētīgi ir tie garā vājie,
[..] Savu vājumu neapzināties.
* * * debesis veras kā ovālie dievnama vārti bez mākoņiem, vēja pluinītu mākoņu spilveniem vienuviet mīņājās Saule un Mēness vilciens, Valgas pierobežā, pārvadā laiku viņas septīto desmitu, vīra – par šķipsniņu vairāk
ir Pētera diena tā svētceļnieks lūgsnās – viņš satver un neatlaiž, ilgi neatlaiž manu roku it kā zinātu, pavisam noteikti zinātu, gribētu izstāstīt kādu sen aizmirstu patiesību skatiens, atvēries dziļumā – bez rūgtuma, pārmetumiem
ir tikai pieņemšana kā pirms Lielās Tikšanās, īsi pirms Viņa esmu es pati un vienlaikus cita, raugoties viņā, tieku daudz tālāk, sadzirdu eņģeļu bazūnes
ir mani Kristības svētki, pakāpiens purpura paklājā, augstā kā
ķeizaram krēslā, baltām rozītēm
Viņš satver un neatlaiž, ilgi neatlaiž manu roku, bikli un pārdroša dodos Tam līdzi ir debesīs vienlaikus Saule un Mēness, un Pētera diena
* * *
* * *
kā lai pietaupu raizes
vai lai pasviežu pasaules vējiem
lai tie izlaistu krampjainas saknes
jodu ārdītos mākoņos cauros
kā lai pietaupu raizes
vai lai iesēju mātēs kā sēklu
no tā zēna kas nespēja pieaugt
no tās meitas ko nepaņems sievās
no tā augļa kas izrauts no miesām
kā lai pietaupu raizes
vai lai izkliedzu pasaules tēviem
lai tie nepārvelk pelēku plēvi
virs tā lauka kas izārdīts jodiem
kā lai pietaupu raizes
kā lai pietaupu pasaules raizes
lai tās negaist kā gurdenas skumjas
* * *
lien migla kā tumsa kā pusnakts bez rīta
jau zilgmelnos vālos ir ceļtekas vītas
uz simtgadu mājiņas skursteņiem jumta
sēd migla kā tumsa kā pusnakts bez punkta
par spīti šai miglai un tumsai par spīti
steidz mājiņā Vecajais teicamais līdzi
un aizdedzot lāpas un izplēšot skalus
tas šķeterē teikas un izsijā stāstus
līdz sabirst pa burtiem kad gaiļi sauc rītus
tik paliek bez nulles un punkta uz jumta
kāds neiesākts teikums bez nulles un punkta
un atkal lien migla sien ceļtekas vālos
steidz ierindā senči ķer spriguļus līdzi
tie zibsnī aiz mājiņas zilgmelnos kāvos
ir ģērbuši pašaustu kareivju svārku
kad ceļos tu nometies laternu celi
un gaismu tiem parādot sentēvu svētīts
tiem pacelies līdzi par zemi šo stāvi
krīt migla kā tumsa un pusnakts nav rīti
tā nokrīt uz ceļiem un sargā šo zemi
* * *
lai viņa dara
kas sievai ir jādara
ikreiz, kad mamma
rīkoja balli un tēvs
bija piedzēries
noteica tēva māsa
sargājot vecāku
istabas durvis
es biju mammas
septītā vaina
viņa neprata sargāties
kad tūlīt aiz devītā
pieteicās desmitais
tēvs kļuva dusmīgs
mammu ātrie rāva
uz slimnīcu
māsas mazgāja
tumšiem kurkuļiem
krāsotos palagus
reiz skapī atradu
garu adatu, brūnu
pērlīti galā un
gumijas pumpi ar kuriem
mamma, pārdurot sevi
izsūca tēva aizliegto augli
toreiz daudz prātoju
kāds varētu būt
mans desmitais
brālis vai māsa
tas savādais cilvēciņš
par kuru dzirdēju
runājam, vai kā pasaku
Īkstīte – bijis tik
pirksta lielumā
tad pārstāju domāt
miljoniem pelēki
ģērbtos ļaudīs
karogu, plakātu kalnos
līksmos saucienos - urrā
gaidīju Saulaino tāli
kā luksofors
pamestā stacijā
izslēgtu gaismu
kā tas ar mums
varēja notikt?
* * *
rudens it visur
ir rudens
kādā mājā
izsistiem logiem
caurvējš pārlapo
dīvainas avīžu ziņas
par jūras zirdziņu
mirušu akvārijā
kļūst steidzīgs
laiks iztīrīt dūmeni
rudens it visur
ir rudens
arī Irpiņā, Bučā
un Krievijā
* * *
* * *
viss slīd un izslīd, izgaist
es nāves nebaidos, es baiļojos par padošanos
tas naivums mans un izsapņotā atvasara
un aizvainojums slēptais, gadu gadiem krājies
* * *
* * *
mēs pārrakstām viens otru kā trešo, industriālo laikmetu rūpnīcas
štancētā vaštūka mazajās rūtiņās
vārdi kārtojas glīti, neklab un nedauzās kā štances ļodzīgā atspere
tu necenties sašvīkāt rūtiņu pelēko svītru
arī man nesanāks
esmu Ādams un Ieva, pirms grēka
tīra rasa no zvaigznes
lēni paļāvīgs laiks, Dieva noliktā kārtā
savācu vārdu drupačas no tava galda
mans maigums ir pāršķirstīts zīdpapīrs
|
