| 
			 
			Jānis Rokpelnis   
			
			
  Bedre ir ziedošs  dārzs 
			   
			
			 * * * 
			
			 vecais kleperis Pēgass sasniedz galamērķi ātrāk nekā apvidus auto 
			   
			
			 * * * 
			
			 nazis aizvijas mākoņos nav kas sagriež aizu vienādos līdzenumos   
			
			
  * * * 
			
			 mans sencis bija Kurzemes seglinieks ar iesauku Rokpelnis viņš nenoģida ka pēcnieki apseglos melno kuili un Pēgasu reizē   
			
			
  * * * 
			
			 bedre ir ziedošs dārzs zem kājām avoti ganās mēness kā olīvlapa zaļš nevis žultaini dzeltens bedre ir ziedošs dārzs kad bezdibenis aizvēris žaunas 
			
 
  * * * 
			
			 akla nakts kāpēc tās skatiens tik caururbjošs 
			   
			
			 * * * 
			
			 nākotne aust katrā sekundē sekundē uzceļu paliekamu namu palēnām izroku aku tomēr žēl ka celiņš kas ved uz minūti sen aizaudzis ar jūdzēm   
			
			
  * * * 
			
			 beidzot ūdens ir sakustējies ieraugu vardes kas pārtaps princesēs sabāžu vardes atpakaļ kurkuļos skatos uz enģeļa nesaredzamo spārnu neredzu kājāmgājēja stāvu 
			   
			
			 * * * 
			
			 lielum liela ir dzeja slienas tās kolonādes Mūzai aiz ādas   
			
			
  * * * 
			
			 Erota bultu rētas cilvēki mīl šautrmeša Apollona bultu rētas nolād bet abiem bultu uzgaļus izkaļ tas pats Hēfaists par kura klibumu Olimpa dievi ieņirdz bet nedziedē 
			   
			
			 * * * 
			
			 savus vēršus es neizvēršu viņu ragi nobadīs Mūzu 
			   
			
			 * * * 
			
			 neapciemo Raudives balsis atrauju durvis vaļā uz sliekšņa paklupis balets stāv 
			   
			
			 * * * 
			
			 krāna ūdenim ir nepatīkama memuāru piegarša neatceros ko ūdens atceras iedzeru pāris litru 
			   
			
			 * * * 
			
			 no sava talanta no 6000 drahmām notērējis 5999 esmu nabags un pliks kā grasis no kura desmito tiesu esmu piemirsis atdot Dievam 
			   
			
			 * * * 
			
			 Bābeles torņa ķieģeļa ēnā nosauļojos līdz čulgām 
			   
			
			 * * * 
			
			 mūžīgi pele skrien mūžīgi pele grauž arvien arvien ko grauž neizpauž 
			   
			
			 * * * 
			
			 nodzisa balodis aizšalca čūska sitas pret palodzi mēle – mans vienīgais muskulis 
			   
			
			 * * * 
			
			 sekunde mani mīda it kā es būtu tās nāves dejas grīda 
			   
			
			 * * * 
			
			 meklēju pēdas tuksnesī tās aizputinātas smilšu graudiem nav mobilo lai fočētu sūtītu īsziņas tikai šakāļi plaši un to ķepas uz sirds 
			   
			
			 * * * 
			
			 uzlūkoju kokus to pumpurus uzplaukst cirvju kāti zied pūču astes birzīs i norās manas acis piekaltas ar nepielūdzamu veseri pie vīģes koka 
			
 
  * * * 
			
			 kamēr skaita eņģeļus uz adatas smailes caur tās aci svilpodams iziet kamielis   
			
			
  * * * 
			
			 zibens ātrumā tiku līdz kliņķim patiesību sakot autentiskais zibens ir nokaunējies par savu lēnīgumu   
			
			
  * * * 
			
			 kā lilija logā tikai vientuļa zvaigzne kā poga tūlīt satrūksies notrūks un aizies kādā dīvainā smadzeņu aizā 
			 |