| 
			 
			
			
			Agnese Zarāne 
			
			
			  
			
			
			  
			
			
			Miroņa smīdināšana 
			
			
			 
			
			
			1 
			
			
			Nu sasēžas ap galdu rosīgs bērinieku pulciņš, 
			ko moka izsalkums. 
			Bet visi gaida 
			diriģentu, kas nostātos pie pults. 
			Te bērns iesaucas: 
			
			„Rūgts”. 
			
			
			To mamma purina, lai nokratītu nost no sevis, 
			bet apkārtējie raida svilinošus skatus, 
			kas, protams, trāpa mātei. 
			Bērns ķiķina. 
			
			
			Pēc pirmās glāzītes sprāgst vaļā stāsti 
			kā pogas smalkās žaketēs, kas nu jau pāris izmērus par mazu. 
			Par to, cik ļoti neparasts, 
			cik apkārtējo nesaprasts un neatrasts, 
			bet nu jau zaudēts. 
			
			
			No mutēm bižutērija, 
			ko iespraust ausīs, birst. 
			
			
			Te zāles stūrī pie plikā galda atskan neritmiski smiekli, 
			smej aizgājējs un sit ar dūri, un pietur vēderu, 
			
			
			kad zāli pārņem kapa klusums. 
			
			
			Viņš pieceļas, un sērotāji aiztur elpu, 
			
			
			„Jā, 
			tāds es biju, tāds es palieku, 
			tad ņemiet mani atpakaļ!” 
			Pār vaigiem nolīst Nāves jūra, 
			un tas zem galda krīt. 
			
			
			„Aizgājējs 
			ir miris, lai dzīvo aizgājējs!” kliedz diriģents, 
			to seši bundzinieki plaudot apstiprina un aiznes 
			
			
			no dzīviem prom. 
			
			
			 
			 
			2 
			
			
			Miroņa meitene nēsā T krekliņu 
			ar miroņgalvu uz krūtīm 
			Viņa nav pastāvīga 
			
			
			Lai neizietu no modes 
			katru novembri pērk sev jaunu 
			
			
			Katru aprīli izlidina 
			veco pa logu 
			
			
			 
			3 
			
			
			Asprāte meitene  
			nokutināja Mironi 
			gandrīz līdz dzīvei 
			
			
			Rītdien būšot vēl cītīgāka 
			 
			4 
			
			
			sasmīdināt Mironi vēl pirms 
			lakotās grāmatas vāks ir ciet 
			ieskūpstīt siltu dvašu tā mēmajās lūpās 
			
			
			neticīgi vērot kā lūpu kaktiņi lēnām ceļas uz augšu 
			atvilgst saspringtie sejas muskuļi 
			
			
			lēnītēm novilkt salnas plīvuru 
			Vērt vaļā acis aiz skropstu bārkstiņām 
			un palaist brīvībā 
			atkušņa palus 
			 
			 
			  
			
			
			 
			Slimnīcas ainiņas 
			 
			1 
			
			
			Pārsvarā maniem pacientiem 
			Ir trīsgadnieka krīze 
			Viņi nespēj nolasīt un regulēt emocijas 
			
			
			Ļoti slikta piesaiste savai iekšējai pasaulei 
			Viss pārējais ir tikai simptomu kopums 
			
			
			Kad viņi kliedz un atriež zobus lai kostu 
			Es nedrīkstu piesiet pie gultas 
			Teikt ka kaimiņi izsauks policiju vai pacelt roku 
			
			
			Kad kāds metas man virsū lai blieztu ar smago dūri 
			Es mierīgi saku – tu izskaties dusmīgs 
			Viņš sastingst uz brīdi līdz sāk smieties 
			Siekalas šķīst pāri lūpām 
			
			
			„Tu 
			nu gan esi 
			
			Šerloks,” 
			viņš atbild un turpina ņirgt 
			
			
			Kad es turpinu – bet patiesībā tev sāp 
			Prāts atkal aptumšojas un uzbriest 
			Kā milzu negaisa mākonis kuram nekad 
			Neļāva pārvērsties lietusgāzē 
			
			
			Bet es varu izturēt rēcienus pļaukas un sitienus 
			Es pagriežu otro un trešo un ceturto vaigu 
			Un atkārtoju tu drīksti raudāt tu drīksti raudāt tu drīksti raudāt 
			tu drīksti rau 
			
			
			Es jau sen būtu pārsista zila un mirusi 
			Ja vien nebūtu robots 
			 
			  
			
			
			2 
			
			
			Manas pacientes 
			Saņem eksperimentālos medikamentus  
			Kā ierasts – puse mokās ar placebo 
			Bet otrajai daļai tiek jaunais preparāts 
			
			
			Gadiem lietotie antidepresanti 
			Nav pārtraukuši līdzatkarību 
			Galu galā visas ir nonākušas 
			Mūsu palātu gultās 
			Kur dienās ar skatienu hipnotizē sienas 
			Bet naktīs pamazām izraud iekšas 
			
			
			Mēs strādājam laboratorijās 
			Lai pareizās proporcijās 
			Iegūtu tabletes 
			Kuru aktīvās vielas ir dusmas, bauda un 
			
			„nē” 
			
			
			Panesamība ir samērā laba 
			Tikai viena no divdesmit 
			Reiz uzbruka medbrālim gandrīz to nožņaudzot 
			Bērnībā viņai uzmācies vecākais brālis 
			
			
			Ģimenes lepnums 
			
			
			Viena sākusi pašapmierināties 
			Trīs reizes dienā 
			No rītdienas dosim 
			Trīs reizes mazāku devu 
			Palātas kaimiņiene ir sākusi sūdzēties 
			
			
			Septiņas izrāda dzīvības pazīmes 
			Vakaros strīdas par bērnu audzināšanu latviešu seriāliem 
			Un nolād savus bijušos 
			
			„lohus” 
			(Šeit izmantota pacienšu lietotā terminoloģija) 
			
			
			Arī pārējām puslīdz labi 
			Tikai viena nepārstāj raudāt 
			Pirms doties uz viņas palātu 
			Es uzvelku gumijas zābakus 
			Lai izietu ārā sausa 
			
			
			„Tu 
			izskaties bēdīga,” es mierīgi saku. 
			
			„Bet 
			patiesībā tevī ir ļoti daudz dusmu”. 
			
			
			„Es 
			zinu,” viņa atbild, turpinot skatīties griestos. 
			Asaru tērces 
			līst pāri gultas malām. 
			
			
			„Tik 
			un tā nevaru atcerēties, 
			Kā tādas izjust.”  |