|
Alise Mētra
Stundas, kuras nekad nebija
Burtnīca, kurā neko negribēju rakstīt
Tā
bija glīta —
zaļa ar gludu virsmu
un līnijām tik sakārtotām,
kļuva neērti
tajās likt savus vārdus.
Mācību gada sākumā
solījos rakstīt skaisti.
Bet jau pirmajā dienā
mani teikumi kļuva aizdomīgi:
pārāk gari,
pārāk neticami,
pārāk es.
Un burtnīca klusēja.
Neviena līnija neteica:
„Tev jābūt citādai.”
Un tomēr —
es nevēlējos tur dzīvot,
jo šķita, ka katrs vārds
tiek novērots.
Es vilcinājos —
zīmēju punktus,
vilku zvaigznītes malās,
rakstīju vārdus otrādi.
Varbūt cerībā,
ka neviens nesapratīs.
Un tā burtnīca palika
gandrīz tukša,
bet tik ļoti manējā,
kā istaba,
kurā vienmēr gribēju
palikt viena.
Skolotājas klusums pēc zvana
Zvans nozīmēja:
mēs varam beidzot iet.
Bet viņa sēdēja,
rokas uz galda,
skatoties pa logu,
kā koks mēģina noturēt lapu,
kas jau sen pieder vējam.
Viņas acīs bija
neizrunāta rinda —
kaut kas, ko viņa gribēja pateikt,
bet nolēma,
ka vēl esam pārāk jauni,
lai to saprastu.
Un mēs izgājām,
atstājot viņu klasē
kopā ar brūno tāfeli,
krīta drupačām
un vienu jautājumu,
kas palika gaisā kā
nepateikts „sargieties no tā,
ko neiemāca.”
Vārds, ko nesapratu literatūras stundā
Tas bija dzejolī.
Pēkšņi, kā zibens uzšķīlās
mierīgas prozas
vārds —
„ilgošanās.”
Es pierakstīju to malā,
ar jautājuma zīmi,
bet neuzdrošinājos vaicāt.
Varbūt baidījos,
ka skolotāja zinās
pārāk daudz par mani,
ja viņa paskaidros.
Toreiz domāju,
tas nozīmē vienkārši – skumjas.
Tagad zinu –
tā ir sajūta,
kad skaties uz svešu logu
un tici,
ka kāds tevi no turienes gaida.
Neuzrakstītais sacerējums
Temats:
„Ko es darīšu, kad izaugšu liels.”
Es rakstīju galvā.
Pirmajā rindkopā –
„Nekad negribu augt”,
(jo tas nozīmē nerunāt par to, kas sāp).
Otrajā –
stāsts par to, kā reiz raudāju,
kad rotaļlieta saplīsa,
un neviens neteica,
ka tas nemaz nav tik svarīgi.
Trešajā bija vārdi,
kurus nekad nevarētu skaļi nolasīt klasē.
Tie bija kā punkti uz ādas —
nevis komati,
bet zilumi.
Skolotāja teica:
„Sacerējumiem jābūt loģiskiem,
jāseko plānam.”
Es ieliku savu tekstu atvilktnē.
Tur viņš joprojām dzīvo —
sarāvies, bet dzīvs.
Vārdi,
kas negribēja būt labošanai,
bet saprašanai.
Un varbūt kādu dienu,
kad nebūs vairs sarkano pildspalvu
un pareizrakstības šablonu,
es viņu uzrakstīšu —
to vienīgo sacerējumu,
kurā es beidzot
būšu.
Kontroldarbs klusēšanā
Klase bija klusa.
Bet ne tā klusuma klusa,
kā bibliotēkā —
drīzāk tā, kā
kad kāds grib raudāt,
bet nezina, vai drīkst.
Uz galda bija tikai viena lapa:
„Rakstiet klusumā. Atbildes — sevī.”
Un mums visiem bija pildspalvas,
kas nezināja,
ko pierakstīt tur,
kur jautājumi neizrunājas skaļi.
Pirmais uzdevums:
„Kad pēdējo reizi tev nebija bail būt īstam?”
Otrs:
„Kā izklausās tava doma,
ko nepasaki nevienam?”
Trešais — tikai punkts.
Ilgs.
Kā skolotājas skatiens,
kurā ielūzt grīdas dēlis.
Neviens neiesniedza neko.
Jo šī bija stunda,
kurā godīga atbilde bija
vienkārši tukša lapa.
Un tomēr –
tieši šajā klusumā
kādam pirmoreiz
aizrāvās elpa
ne no bailēm,
bet no sajūtas,
ka beidzot viņu saprot.
Izlabotā domraksta malas
Es rakstīju par lietu,
kas man bija visīstākā.
Par to, kā jūtos,
kad klusums iekārtojas starp cilvēkiem
kā mēbeles,
un neviens nezina, kur apsēsties.
Skolotāja izlabojot ievilka sarkanu līniju:
„Pārāk abstrakti.”
Mala kļuva par rētu.
Otrā malā viņa uzrakstīja:
„Nepareizs salīdzinājums.”
Es biju domājusi, ka vientulība ir kā zivs bez ūdens,
kas mācās elpot caur atmiņu.
Tajā dienā es pirmo reizi iemācījos,
ka dažus teikumus labot nedrīkst.
Tie jāsaglabā,
kā tie nāca —
pliki,
drebēdami,
bet patiesi.
Tagad es pārlasu to domrakstu
un piezīmju vietā redzu
tikai savu elpu.
Tā vēl joprojām pasaka vairāk
nekā jebkura
pareizi saliktā kompozīcija.
Stunda, kuras nekad nebija
Stundas sarakstā
starp bioloģiju un ķīmiju
nekad nebija
pašsaprašanas.
Nebija klases, kur sēdēt
un mācīties izturēt sajūtu,
ka esi par mīkstu pasaulei,
par cietu sev.
Mēs mācījāmies iegaumēt gadsimtus,
bet ne mirkļus,
kuros izdzīvojām,
kad neviena atbilde nederēja
iekšējā sarunā.
Stundas, kurā drīkstēja klusēt bez
„kāpēc neesi aktīvāks?” –
nekad nebija.
Un arī tās, kurā kāds pateiktu:
„Tavas skumjas nav kļūda.”
Mums iedeva burtnīcas ar līnijām,
bet ne karti,
kā atrast sevi,
kad esi izšķīdis
starp vēlmēm, ko nevari nosaukt vārdā.
Skolā nemācīja,
ka reiz tu sēdēsi pie galda
un nezināsi —
vai esi viens,
vai vienkārši beidzot godīgi
esi.
Un tomēr —
šī stunda dažiem sākas vēlāk,
kādā kafejnīcā,
dzejā,
vai sarunā,
kur kāds beidzot pasaka:
„Es arī tā jūtos.”
Kāpēc skolā nemāca saprast sevi
Skolā māca par sinusiem,
bet ne par to, kāpēc dažas dienas sāp.
Māca šķirt teikumus,
bet ne sajūtas.
„Uzvelc glītas kurpes,
sēdi taisni,
neesi uzpūtīgā noskaņojumā!”
Viņi iemācīja izrakstīt konspektus
nevis apzināties mirkli;
zināt, kas ir ūdens molekula,
nevis to, kāpēc reizēm slīksti sevī
pat sausā vietā.
Skolā ir stunda, kurā māca zīmēt cilvēku,
bet tur nav neviena, kas iemāca,
kā nenodzēst sevi ar dzēšgumiju
ikreiz, kad esi pārāk daudz.
Viņi lika izpildīt uzdevumu:
„Uzraksti, kas tu būsi nākotnē.”
Bet nekad nejautāja:
„Kas tu esi tagad?”
Skolā neiemācīja saprast sevi,
jo nebija burtnīcas, kur to ielikt.
Atlaides nedeva par trauksmi.
Ieskaitē nedrīkstēja atbildēt:
„Šodien esmu vienkārši noguris.”
Un varbūt tas tāpēc,
ka skolotāji arī to nav mācījušies.
Varbūt viņi arī reiz sēdēja solos,
saprata Pitagora teorēmu,
bet nesaprata,
kā pateikt „man ir bail” —
bez kauna.
Atzīme, kas neatspoguļoja neko svarīgu
Mani atzīmēja ar astoņi.
Tā bija zilā tinte,
stingra roka,
un rāmja iekšpusē —
vērtējums par to,
kā es sapratu
pasauli,
ko pati nemaz neizvēlējos lasīt.
Bet tajā dienā biju izgulējusies,
dzirdēju, kā pavasaris skrien pa notekcauruli,
un atcerējos, kā tēvs reiz teica —
ka atbildes var būt arī klusumā,
ne tikai starp rindām.
Un es rakstīju.
Ne gluži par tēmu,
ne gluži pareizi.
Bet patiesi.
Astoņi.
Un „labi” blakus.
Bet neviens nepajautāja,
kāpēc tas teksts lika viņiem uz brīdi
neelpot.
Tā bija atzīme,
kas neatspoguļoja neko svarīgu —
ne manu trauslumu,
ne drosmi,
ne to, cik ļoti
vēlējos
tikt saprasta —
ne tikai ar cipariem.
Neatgrieztā bibliotēkas grāmata
Tā bija plāna grāmatiņa
ar āŗā krītošām lapām
un piezīmēm starp rindiņām:
„neatbildi, ja neesi pārliecināts.”
Un vēl:
tas arī bija mīlestības veids.
Es paņēmu to lasīt
pēc stundām,
tā bija vienīgā grāmata,
kurā šķita — kāds zina,
kā ir būt man.
Bija noteikts termiņš —
divas nedēļas.
Biju pārliecināta,
ka paspēšu tikt galā
ar visu,
arī ar sevi.
Bet es viņu nepabeidzu.
Nevarēju atdot.
Viņa palika manā somā,
tad plauktā,
tad pie gultas
kā klusējošs liecinieks
tam, ko vēl nebiju gatava izlasīt līdz galam.
Un varbūt tā arī ir jāsaprot —
ka dažas grāmatas
neatgriež,
jo tās mūs vēl
tur.
Stunda, kurā mācījāmies neko
Tā nebija stunda pēc saraksta.
Tā vienkārši notika.
Skolotājs ienāca,
apsēdās uz galda malas
un teica:
„Šodien jums nebūs jāatbild.”
Un tad — klusums.
Tāds, kas pirmajā brīdī spiež ausis,
bet pēc tam —
sāk dziedāt.
Viņš pastāstīja,
kā reiz pats bija kļūdījies,
un mēs sēdējām kā bērni,
kas pirmo reizi dzird,
ka pieaugušie arī reiz bija
sapinušies savos sapņos.
Neviens neko nepierakstīja.
Bet visi kaut ko atcerējās.
Stundas beigās viņš teica:
„Šī
bija svarīgākā
mācību viela.
Un jūs to nepierādīsiet nevienā testā.”
Kad zvans atskanēja,
neviens negribēja iet.
Jo šī bija tā reize,
kad nekas netika mācīts —
un tomēr
viss tika saprasts.
Pēdējais zvans, kas neko nebeidza
Zvans skanēja kā visos gados:
mazliet pārāk skaļi,
mazliet neīstā brīdī.
Ziedi rokās, bez gribēšanas ziedēt,
un smaidi, kas pasūtīti priekš foto.
Sēdējām klasē pēdējo reizi,
bet neviens nezināja —
kam jābeidzas?
Vai mums? Vai spēlei,
ka zinām, ko darām tālāk?
Skolotāji pateica pateicības,
mēs — paldies.
Bet acīs bija tukšums kā
tikko izdzēstā tāfelē.
Pēdējais zvans neko nebeidz.
|
