Atis Rozentāls

 

Latviskais kods – katram savs

Pārdomas par latviešu oriģināldramaturģijas iestudējumiem
Latvijas profesionālajos teātros

 

Latviskums ir reizē it kā pašsaprotama, tomēr nebūt ne obligāta un vienmēr atrodama komponente latviešu oriģināldramaturģijas iestudējumos. To pat īsti nevar konkrēti definēt, taču pienāk brīdis, kad uz skatītāju sāk iedarboties konkrēti kodi, kas iestrādāti vai nu dramaturģijā, vai inscenējuma vizualitātē, visbeidzot tā skaniskajā risinājumā. Latviešu teātrī šopavasar ir vairāki interesanti piemēri, kur latviskums parādās ļoti atšķirīgos veidos, un tomēr tas neapšaubāmi ir klātesošs.

No visa pieejamā izrāžu klāsta šoreiz izvēlējos četras – divos gadījumos avoti nāk no literatūras pūra, kas sarakstīts pirms Otrā pasaules kara, viena ir okupācijas laikā rakstīta luga, savukārt viens oriģināldarbs tapis speciāli konkrētajam iestudējumam.

 

Neredzamie Straumēni

Cēsu Mazais teātris, kā vēsta nosaukums, ir aktrises un producentes Ilzes Liepas vadīta neliela mākslinieciska vienība, kura savas izrādes rāda Cēsīs mītošajā Pasaules latviešu mākslas centrā un citviet Latvijā. Savukārt režisore Liena Šmukste ne pirmo reizi veido sajūtu izrādes, kuru laikā skatītāja acis ir aizsietas. Režisores un teātra sastapšanās vainagojusies ar izrādi Nebeidzamais ritums pēc Edvarta Virzas Straumēnu motīviem.

Skatītājiem, īpaši tiem, kuri iepriekš nav piedzīvojuši šīs pašas režisores iestudējumu Grāmata.Zīme vai kādu līdzīgu projektu, pirmais pārdzīvojums saistās ar faktu, ka jau priekštelpā viņiem pār acīm tiek uzliktas miega maskas, tad vairākās kolonnās sastādītie izrādes apmeklētāji tiek uzmanīgi ievesti zālē un apsēdināti, bet pēc nepilnu stundu ilgušās norises tikpat uzmanīgi izvadīti laukā. Kāda ir telpa, kurā notiek pati izrāde, mēs tā arī neuzzinām. Skaņas, mūzika, dziesmas, garām skrienošo aktieru izraisītas gaisa plūsmas, kāds ūdens piliens, kāds priekšmets, ko ieliek klēpī vai iespiež rokās, kāds pieskāriens pleciem. Pavisam maz Virzas teksta, tikai atdalot vienu gadalaiku no otra. Pasaule, kurai lemts tapt katra paša iztēlē, balstoties tajā, ko un cik mēs zinām par tradicionālo lauku sētu. Kokles skaņas, tautasdziesmu dziedājums un nelielie prozas fragmenti ir ārējais impulss šo izrādi uztvert tieši latviskās koordinātās. Vienlaikus rodas šajā konkrētajā gadījumā grūti piepildāma vēlme (jo telpa pēc pamatfunkcijas ir izstāžu zāle), lai visāda veida smaržu un smaku būtu vēl vairāk. Jā, ideālā vieta šādam iestudējumam būtu šķūnis vai klēts, kur būtu vieta arī siena smaržai un varbūt pat kūtsmēslu smārdam.

Izrādes veidotāji uzsver, ka tā piemērota cilvēkiem ar redzes traucējumiem, kuriem pārdod pat lētākas biļetes. Taču šāda pieredze ir rosinoša ikvienam, kurš tehnoloģiju laikmetā uz brīdi tiek atstāts viens pret vienu ar savu spēju uzburt ainu savā prātā.

 

 

Gan jautri, gan traģiski

Vai Rutku Tēva Dumpīgā Rīga, kas vēsta par Kalendāra nemieriem 1584.-1589. gadā, ir latvisks darbs? Vai dumpja vadonis Mārtiņš Gīze bija latvietis? Vai vide, kurā notiek darbība, ir kaut nedaudz uzskatāma par latvisku? Par to var šaubīties. Un tomēr, salīdzinoši jaunais režisors Klāvs Mellis, sezonas sākumā atkārtoti uz skatuves iedzīvinājis Raimonda Paula mūziklu Meža gulbji, tagad pievērsies dziesmuspēles žanram, kas, arī no Vāczemes sakņojies, tomēr latviešu skatītāja uztverē ir gluži latvisks izklaides veids. Lielā mērā dziesmuspēles un Rutku Tēva daiļrades sasaisti ar latviskuma ideju okupācijas gados kultivēja ārkārtīgi populārās Rīgas kinostudijas filmas Vella kalpi (1970) un Vella kalpi Vella dzirnavās (1972) ar Raimonda Paula mūziku. Tieši pateicoties Paula dziesmām, kuru visai patriotiskos tekstus paradoksālā kārtā sacerēja Valsts Drošības komitejas jeb čekas paspārnē pastāvošās Latvijas PSR Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs darbinieks Jānis Anerauds, radās sajūta, ka cīņa par Rīgu ir kaut kas vairāk par svešu varu sacensību, kurš iekaros vēlāko Latvijas teritoriju.
Meļļa izrādē šīs izteikti patriotiskās līnijas īsti nav, kaut arī Rīgas vārds tiek daudzināts gan Ernesta Mediņa dziesmās, gan Austras Sniķeres scenogrāfijā, kuras nozīmīgs elements ir lieli Rīgas nosaukuma burti. Tomēr izrādes sižetiskā līnija nosveras par labu melodramatismam, proti, stāstam par kāda rātskunga savulaik izvarotu sievieti, kas bijusi Gīzes iecerētā un vēlāk dzemdējusi dvīņus, taču joprojām ir ārprātīga. Mellis, pats būdams dramatizējuma autors, Plānprātīgās Marijas dēlu gaitām seko līdzi rūpīgāk nekā jezgai ap Kalendāra nemieriem, turklāt ievieš arī vairākas sižeta blakuslīnijas. Daļa aktieru spēlē apzināti izkāpinātā manierē, uzkrītoši butaforisks ir viņu vizuālais noformējums (Bertas Vilipsones kostīmi apvienojumā ar uzkrītošām parūkām un līmētām bārdām). Teātra mārketinga veiksme ir dvīņu lomā uzaicināt īstus dvīņus, kuri turklāt ir populāri jau otrajā paaudzē – Renāra Kaupera dēlus Edgaru un Emīlu. Nodarbināts arī zēnu koris, kura darbošanās masu skatos gan rada iespaidu, ka Kalendāra nemieri ir pusaudžu dumpis. Skatītāju atsauksmes liecina, ka iespēja izklaidēties izrādē, kurā nav daudz jādomā, viņus visnotaļ apmierina. Kritiķi tomēr rauc pieres, jo vēlētos mazliet vairāk mērķtiecības kopumā vērienīgajā, tomēr juceklīgajā uzvedumā. Starp citu, producents Juris Millers jau pērn savāca trupu no dažādu Latvijas teātru aktieriem un Latvijas estrādēs ar komerciāliem panākumiem rādīja jaunu versiju par Vella kalpiem, ko turpinās rādīt arī šogad. 

Latvju dainas Gruzijā

1972. gadā, okupētajā Latvijā, dramaturgs Gunārs Priede uzraksta lugu Zilā, kuras sižetā būtiska loma ir Latvju dainām. Tobrīd līdz folkloras kustības atdzimšanai vēl krietni jāgaida, kaut arī teikt, ka tautasdziesmas būtu atzītas par pilnīgi nevēlamām padomju iekārtai, arī īsti nevar. Tomēr piesardzība pastāv. Lugu iestudēt uzreiz neatļauj, taču vēlāk tā piedzīvo vairākas skatuves versijas, tostarp Māras Ķimeles iestudējumu 1976. gadā Valmieras teātrī. Režisore pie lugas 2024. gada nogalē ķērās vēlreiz, un 2025. gada pavasarī izrāde viesojās arī Rīgā.

Priede modelē situāciju, kas ir samērā netipiska gan lugas sarakstīšanas laikam, gan mūsdienām – proti, pēc pārciestas avārijas jauns cilvēks, kurš savu vienaudžu vidū iemantojis nicīgu iesauku „Murkšķis”, pilnīgi pārvēršas un, rehabilitācijas nolūkā kopā ar māti nonācis Gruzijā, pieprasa atsūtīt Latvju dainu komplektu, lai tajās meklētu tautasdziesmas par zilajām govīm. Lugā visu laiku sadzīvo sadzīviskais slānis ar mītisko, zilās govs tēls ir noslēpumains un zīmīgs reizē. Ķimeles izrādē dainu senatnīgumu un neikdienišķumu īpaši uzsver tas, ka Juris un arī viņa māte Rasma pūlas dainas lasīt vecajā drukā, un sākumā tas nevedas viegli. Traģiska vainas apziņa, kas nomoka trīs cilvēku nāvē tieši vainīgo Juri, kurš avārijas brīdī iereibis vadījis automašīnu, apstākļiem noskaidrojoties, pārnesas uz Rasmu, kuras neapdomīgā rīcība, pārprotot situāciju un izdarot no tās nepareizus secinājumus, izraisījusi tālāko notikumu lavīnu ar traģisko iznākumu.

Režisore darbību ir pārnesusi uz mūsdienām, nedaudz mainot tekstu (biedrene Švāne pārtapusi Švānes tantē, mainījusies arī automašīnas marka). Taču viņa mūsdienu vecāku paaudzes mutēs atstājusi tos pašus secinājumus, ko lugas varoņi izdarīja pirms piecdesmit gadiem, un savā izteiksmes veidā tie skan neizbēgami didaktiski. Izrādei piemīt laba ansambļa izjūta ar Ievu Puķi, Arti Jančevski, Tālivaldi Lasmani un Annu Neli Āboliņu galvenajās lomās, vienlaikus aktieru ansambļa paplašināšana, ieviešot tēlus, kas lugā tikai pieminēti, līdz galam neattaisnojas. 

 

Kā tur īsti bija

Latviskums kā estētiska un saturiska kategorija varbūt nav pirmais, kas nāk prātā, domājot par Elmāra Seņkova Liepājas teātrī iestudēto Artūra Dīča lugu Baltijas teļš. Taču izrāde liek domāt (un ne tikai priecīgas domas) par procesiem, kas saistās ar neatkarības atgūšanu un pirmajiem gadiem pēc tās. Uzsverot, ka izrāde nav dokumentāla, divi no trim galvenajiem varoņiem tomēr ir pārāk atpazīstami vismaz kā tipāži, lai mēs izliktos, ka viņiem nav prototipu. Runa ir par žurnālistu un Daugavas aizstāvi Daini, kā arī tulpju audzētāju un vēlāko premjeru Andri attiecīgi Edgara Ozoliņa un Gata Malika atveidojumā. Trešais ir Mārtiņa Kalitas skarbais, bet patiesais Mārtiņš, kura nosacītais prototips ir publiski mazāk pazīstams, un arī vārds nesakrīt – boksa treneris Aivars Ritenieks. Izrādes pirmais cēliens notiek kā diskusija skatītāja priekšā, nojaucot tā dēvēto ceturto sienu, un iezīmē ceļu līdz Baltijas ceļam kā Atmodas kustības emocionāli augstākajam punktam. Savukārt otrajā cēlienā priekšplānā izvirzās Mārtiņa cīņa ar reketieriem, cenšoties nosargāt savu jaunuzsākto biznesu, pārējiem tēliem atvirzoties zīmīgā, tomēr fonā. Taču būtiski ir tas, ka autori pamana radošās inteliģences lomas samazināšanos un tādu personu uzvaras gājienu, kuri riskantākajiem Atmodas laika notikumiem, piemēram, barikādēm, nav bijuši ne tuvumā.

Lugas autors Artūrs Dīcis dzimis 1985. gadā, režisors Elmārs Seņkovs – gadu agrāk. Viņu skatījums uz norisēm pārstāv paaudzi, kas lēmumus nav pieņēmusi pati, bet ir izbaudījusi neatkarības pirmo gadu ekonomiskās grūtības apvienojumā ar reizumis pretrunīgajām norisēm sabiedrībā. Tādējādi radošās grupas skatījums brīžiem šķiet vienkāršots un izdarītie secinājumi varbūt ne vienmēr līdz galam taisnīgi. Taču pats fakts, ka teātris aicina diskutēt un domāt par to, kāpēc daudzas lietas Latvijā nenotika tā, kā būtu pareizi, ir vērtīgs.

Izrāde Baltijas teļš Liepājas teātrī                           Foto: Edgars Pohevičs

Secinot – šīs nav vienīgās izrādes, kurās latviešu teātris, izmantojot oriģināldramaturģiju, mudina uz pārdomām par dažādiem mūsu dzīves aspektiem. Taču minētie piemēri parāda, cik atšķirīga un daudzveidīga spēj būt latviskuma tematika teātrī.

 

 

Atis Rozentāls ir laikraksta Diena Latvijas ziņu nodaļas redaktors un Jaunās Gaitas redkolēģijas biedrs, teātra mākslas apskatnieks.