No angļu valodas atdzejojusi

Dagnija Dreika

SERS VALTERS SKOTS (Sir Walter Scott)

(1771-1832)

Skotija

Brignalbenksa

Cik skaists un mežonīgs Brignalas krasts!

     Un Gretas zeme apzaļumotā.

Te ziedus var vijām un vainagiem rast,

     Ar ko vasaras valdnieci rotāt.

Kad gar Daltonhilu es jāju,

     Gar torņiem, kas debesīs tiecās,

Uz pils mūra sēdēja gavilētāja,

     Kura tur dziedāja priecīgi.

„Ak, Brignalbenksa, tu tīrā un svaigā,

     Gretas zeme apzaļumotā,

Ar Edvardu labprātāk nāku te staigāt,

     Nekā angļu valdnieci rotāju!”

„Ja, meiten, tu gribi manējā būt,

     Atstāt pili, torņus un ciemu,

Tev jāzin, kāds var mūsu liktenis kļūt,

     Klīstot pa lejām un pakalniem.

Tu nojaut, kas sagaida mūsu mīlu,

     Tik šo mīklu atmini vien,

Tad vari traukties uz zaļo silu,

     Mana skaistākā maija karalien.”

Dzied viņa: „Ak, Brignalbenksa, tīrā un svaigā,

     Gretas zeme apzaļumotā,

Ar Edvardu labprātāk nāku te staigāt,

     Nekā angļu valdnieci rotāju!

Es zinu, cik skanīgs tavs medību rags,

     Cik nasks tavs auļotājs dārks,

Un dzirdēju – mežsargs tu esot tagad,

     Zaļo karaļa silu sargs.”

„To uzraugs ir modrs un ragā pūš,

     Lēdij, no rīta uz jakti.

Tās skaņas pa dienu dzirdamas mūžam,

     Bet manējais signāls – pa naktīm.”

 Dzied viņa: „Ak, Brignalbenksa, tīrā un svaigā,

     Gretas zeme apzaļumotā,

Ar Edvardu mīļuprāt gribu te staigāt,

     Kā viņa valdniece rotāties!

Ar lāpu un zobenu, šaujamrīku

     Tu atjāji stalti šai vietā,

Es dzirdēju, esot tu dragūns, kas tīko,

      Bungām dimdinot, karā iet.”

„Es neesmu pieteicies, neba bungas,

      Nedz taures mani kur aizsūtīs,

Bet – mani biedri tver pīķus un rungas,

      Kad lodes kā vaboles sīc.   

Un – ai, lai gan Brignalbenksa tīra un svaiga,

     Gretas meži zaļumos vienos,

Tik šejienes meitene šoviet var staigāt

      Lepni kā mana karaliene!

Meiten! Es bezvārdis, ārpus likuma, izraidīts, 

     Un tādā nāvē man mirt.

Pats velns, kura malduguns pļavā spīd,

     Labāks draudziņš par mani ir.

Kad mani biedri te salasījās

     Zaļajā silā zem zariem,

Mēs aizmirsām, kas reiz bijām,

     To, kas ir un vēl notikt var.

Bet – Brignalbenksa ir tīra un svaiga,

      Gretas meži – zaļumos vienos,

Tu vari šķīt puķes un staigāt

      Kā šīs vasaras karaliene.”

VILJAMS VĒRDSVORTS (William Wordsworth)

(1770-1850)

Lielbritānija

Sonets

Es spalvu nometu un ieklausījos vējā.

Tas dziedāja par kokiem un par kuģiem plosītiem.

Un pusnakts harmoniju, kas zūd aizmidzējiem,

Ja tie ir savažoti savu rūpju postā –

Tais darīšanās, raizēs, bažās, priekos,

Kas laupa miegu. Domāju par  melodijām

Bez saspringuma, kuras kopā lieku,

Lai apdziedātu pasauli, kas man tik tuva bija.

Nav tādu ausu daudz, kas saklausīs

Šīs žēlabas par smago pagātni, jau aizgājušo,

Un solījumu, kas tām nācis līdz.

To pareģojumu, kas vējā žūžo,

Liek skumjai sirdij sāpēs sažņaugties

Un vēstī, ka būs klusums klāt un miers.

PERSIJS BIŠS ŠELLIJS (Percy Bysshe Shelley)

(1792-1822)

Lielbritānija

Ozimandijs

Es ceļinieku satiku, no tālas zemes ejam.

Tas teica: “Tuksnesī stāv divas liela tēla kājas

Un smiltīs līdzās tām guļ sadragāta seja.

Tā nikna, lūpas smīnā saviebtas. Ir skulptors iedomājies

Tur rādīt kaislības, kas neizzūd nekādi

Un paliek. Iemiesot tās nedzīvajā tēlā varējis,

Kur akmenī ir saglabājies uzraksts tāds:

„Mans vārds ir Ozimandijs, caru cars,

Raug, mani darbi varenie un izmisums!”

Nekā nav apkārt vairs. Šai bezrobežu bālumā

Tik trūdi riņķī kolosam, tukšs debess jums

Un smiltāji, kas aizstiepušies tālumā.

Oda rietumvējam

I

Ak, nevaldāmais rieteni, tu esi rudens dvaša,

No tava tuvuma bēg lapas kritušās

Kā rēgi, kas no burvja aizmūk aši.

Melns, dzeltens, košsarkans un blāvs,

Kā sērgas piemeklēti pūļi trauc,

Tu aiznes sēklas tumšā ziemošanas grāvī,

Tās nogulst vēsā bedrē, tevis rautas,

Kā līķi kapā liekas – katrs savā,

Līdz atnāks brālis pavasaris jauks.

Tas stabulēs un zeme iegrims sapņos

(Būs maigie pumpuri kā jēri gaisa pļavās)

Un košas krāsas, smaržas kalnus, lejas apņems.

Tu, brīvais gars, kas visur esi ausis,

Tu, postītāj un paglabātāj, klausies, klausies!

II

Tu savā straumē dzen uz priekšu tūces – gani

Šos mākoņus kā lapas zemē trunošas

Tās krīt no zaru pinumiem kā debesīs, tā okeānā.

Ir lietus eņģeļi un zibeņu! Tur, zilgmē, ir viss kas,

Kur tava elpa gaisīgā plūst projām

Kā gaiši mati, kas uz galvas saceļas,

Kad trako menāda un apvārsnis ir aizmiglojies,

No horizonta līdz pat augstei zenītā,

Jo vētra tuvojas. Nakts pārsedzas kā nojume,

Kad izskan tavi kapa dziesmas psalmi

Šim mirstošajam gadam. Plaša kapliča ir tā,

Kas velvēta šai kongregācijai un galmam

No blīviem garaiņiem un tvaikiem irdiem,

Melns lietus, uguns, krusas graudi. Dzirdi, dzirdi!

III

Tu pamodini Vidusjūru no tās sapņiem vasarīgiem,

Tur zilgumā, kur dziļums apslēptībā dus,

Kur kristāliskā straume tinas gredzenā kā stīga,

Tu līcī šūpo salas atspulgus un ūdeņus,

Var vecas pilis apbrīnot un torņa smaili kādu,

Kas viļņos līgojas un ieēnojas klusi.

Ar sūnu zilganu viss aizaudzis, un ziedi

Tik maigi, ka ir grūti iztēloties tādus.

Tev ceļā Atlantijas dzelme veras, paliek sliede,

Kur aiztraucies, bet tālu lejā ainas rādās –

Kā mežs zeļ kupli jūraszāles, viļņu nestas,

Tās gurdi plīvo, zaļo okeāna lapotnes.

Var pēkšņi nosirmot, kad tava balss skan ausīs

Un trīsuļo. Un laupa līdzsvaru. Ak, klausies!

IV

Ja būtu lapa mirusi es, tad tu mani projām rautu,

Ja būtu naskais mākonītis es, tad laistos

Tev līdzi, elsojot no tava pārspēka, un ļautos

Šai varenībai, tikai nebūtu tik brīvs

Kā tu, ak, nevaldāmais! Ja es būtu slaists,

Kāds biju savā agrākajā puikas dzīvē,

Tad biedrotos ar tevi, klīstot debesīs

Un tevi pārspējot šai gaisa piļu jomā,

Nenieka nelūdzot – kā diedelnieki visi,

Kas prasa šo vai to, ko iegūt domā.

Ak! Pacel mani – vilni, lapu, tūci – aiznes projām!

Es esmu mūža dzelkšņos iekritis un asiņoju!

Spiež mani smagi stundas, savažo un māc.

Tu esi veikls un lepns – un nepieradināts.

V

Ļauj man būt lirai, tādai kā ir birzs:

Lai manas lapas krīt kā tur no zariem

Un saskaņā ar tavu harmoniju ir,

Lai dziļie rudens toņi skanēt var,

Kas saldi ir un rūgti. Un lai spēcīgs gars,

Mans gars! Tu topi es, pavisam!

Triec manas izmirušās domas visumā

Kā lapas vītušās, kas jaunu atdzimšanu vēstī

Un apdzied, skaitot dzeju pantus visus.

Un izkaisi – kā pelnus, vējā mestus

No apdzisuša pavarda un dzirkstis

Kā manus vārdus, cilvēcei kas paredzēti ir!

Pie manām lūpām pareģoņa bazūne, ak, vēj,

Ja pienāks ziema, kur ir pavasaris – pakaļpalicējs?

Viljams VērdsvOrts (William Wordsworth)

Mūķenes nesatraucas, ka viņu klosterī šauras telpas

Mūķenes nesatraucas, ka  viņu klosterī šauras telpas; vientuļnieki ir mierā ar savām cellēm; Un studenti ar savām domu citadelēm; meitas pie ratiņa, audējs pie savām stellēm – Sēž dzīvespriecīgi un laimīgi; bites atraujas no zieda, Augstu kā smailākā Fērnisa virsotne, stundu murdoņa pa uzpirkstīšu zvaniņiem; Patiesībā cietums, kurā mēs nolemjam Sevi, nav cietums, un tādēļ man mainīgā omā, tas bij‘ laikkavēklis būt ierobežotam 10 iekšpus Soneta lauciņa; Prieks, ja daži gari (kuriem būs tāda vajadzība), kas jutuši tik lielas brīvības svaru, Atrastu īsu mierinājumu tajā kā atradu es. 1806.   

SERS VALTERS SKOTS (Sir Walter Scott)

(1771-1832)

Skotija

Noras zvērests

Klau, ko kalniete Nora teica:

„Grāfa dēlu neprecēšu, nudien,

Pat tad, ja ikviens cits būtu beigts

Un paliktu tikai mēs divi vien.

Par visu zeltu un darbarīkiem,

Zemēm tuvu vai tālu – diemžēl,

Dēļ vērtībām tām, pēc kurām katrs tīko,

Par vīru es neņemšu grāfa dēlu!”

„Kad meitene zvēr,” tā vecais Kalams,

„To solījumu viegli var lauzt.

Kad uzziedēs virši nogāzes malā,

Purpura gaisma sāks kalnos aust,

Salts vējš drīz prom aizmēzīs

No kraujām un gravām zaļumu vēlo,

Tad galā būs Noras ziedu laiks īss,

Viņa ar prieku ņems grāfa dēlu!”

„Var gulbis,” sacīja viņa, „nomainīt

Pret ērgļa māju gaišo ezera klaju,

Varbūt upes straume atpakaļ dzīsies,

Benkruaičens sairs un Kilčerns bruks,

Mūsu svārkotie klani, kad asinis līs,

Iekams sakautais ienaidnieks muks,

Bet es, kad šie brīnumi norisināsies,

Ar grāfa dēlu pie altāra neiešu stāties.”

Joprojām ūdensrožu ziedi tur plaukst,

To ēnā savvaļnieks gulbis sev ligzdu vij.

Stāv kalni turpat, kur agrāk bija,

Plūst Eivas upe, lejup putodama trauc.

Šķind zobeni, zib metāls ass un dedzīgs,

Neviens no kalniešiem nav bēdzis,

Bet zaudēta, uzveikta Noras sirds –

Viņa jau grāfa dēla līgava ir!

Neidpatkāsla

Neidpatas meita

Ak, mīlnieku acis ir asas, tās redz,

    Un modri to ausis dzird,

Jo mīlestība šai dzīvē mēdz

    Sagādāt tīkamus mirkļus.

Bij sērga nākusi Mērijas mājā

    Un lēna miršana sērās,

Nu viņa Neidpatas tornī mājo,

    Gaida mīļo un ceļu vēro.

Viss aizgrimst miglā, bet acis spožas,

     Tai augums ir bēdu sapostīts,

Bet naktīs tievajā rokā liesmiņa moža,

     Tur vaskaina svece spīd.

Un reizumis sārtums tai sejā vīd,

     Pār vaigu pārslīdot spirgts,

Bet citkārt var pelnainu bālumu saskatīt,

      Meitas domā, ka viņa jau mirst.

Šķiet, redze asa un dzirde tāpat

     Mīt vārajās miesās šajās.

Vēl sargsuns nav paslējis ausis pat,

     Kad viņa saklausa – mīļais jāj.

Bet, kad attālais siluets pietuvinājies,

     Tā pazīst šo vīru un māj,

Un liecas pār roboto mūri viņa

      Kā spārnos, sagaidot ziņu.

Viņš ir klāt – un garām – pavēries

     Tik nevērīgi kā svešinieks, un

Tās sveiciena vārdi uz lūpām dziest,

      Tie pagaist zirga pakavu dunā.

Pils velvēs, kas allaž atbalso visu,

       Pat visklusāko čukstu, kas dzirdams,

Tik tikko saklausāms vaids šis un īss,

       Kas vēstī – tai salazta sirds.

DŽORDŽS GORDONS BAIRONS (George Gordon Byron)

(1788-1824)

Mans gars ir tumšs

Mans gar ir tumšs. Ak, stīgo veicīgāk

     To arfu, kuru es jau tagad dzirdu!

Lai maigie pirksti naskāk ķeras klāt

     Un rada skaņas, kuras ausij tuvas ir.

Ja šajā sirdī slēpjas vēl no cerības kaut kas,

     Šī melodija atkal uzburs to,

Ja manās acīs pazibēs vēl kādas asaras,

     Es atslogošu smadzenes, tās izraudot.

Lai tava dziesma būtu dziļa, draudīga,

     Lai jautrās notis izskanētu klusāk.

Es teikšu tev, ak dziedoni, ka raudu,

     Jo citādi šī smagā sirds jau būtu pārplīsusi.

Tā izauklēja rūpestus un bēdas klusumā

     Un ilgi sāpēja, kad bezmiegs neļauj snaust.

Ir tagad laiks – tā likteņstunda pienākusi,

     Kad lūzīs tā, šīs dziesmas lauzta.

II variants

Man aptumst dvēsele

Man aptumst dvēsele. Ak! Steigšus stīgot sāc

    To arfu, kuras balss kā ūdens lās –

To veiklie pirksti maigi strinkšķinās,

    Lai rodas skaņas ausij mīļās, plūstošās.

Ja šajā sirdī vēl ir kāda cerība uz jūtām,

     Tad murdēšana šī to atkal modinās.

Ja šajās acīs kāda asara vēl būtu,

      Tā noritēs, lai mierīgāks man prāts.

Lai tava melodija nevaldāmā dziļi skan,

      Lai pirmās nedzird notis priecīgās,

Es saku, meistardziedoni, ka jāraud man,

      Lai nepārplīstu sirds – tik smaga tā,

Jo raizes loloja un skumjas bezmiegā,

     Pa naktīm nomodā tā bija, sāpot klusi.

Un nu tas brīdis ļaunākais ir klāt –

     Tā lūzīs vienā mirklī, dziesmai padevusies.

Dzejniece, rakstniece, tulkotāja Dagnija Dreika dzimusi 1951. gadā. Publicēties sākusi ap 1969. gadu, pirmo dzejoļu krājumu izdevusi 1971. gadā. Ir Rakstnieku savienības, Autoru apvienības un Žurnālistu savienības biedre, Rīgas Latviešu biedrības literatūras komisijas vadītāja, Itas Kozakevičas nacionālo kultūru savienības valdes locekle un daudzu grāmatu autore. Viņas dzeja tulkota daudzās mēlēs.