Dāvids Rubens

 

Ponijs?

Tas gan ir smieklīgi

 

Ričards iznāca no policijas iecirkņa, rokās virpinādams pasi, ko vēl tikko bija uzrādījis vīzdegunīgajam iecirkņa inspektoram. Vai policista sejā nebija pavīdējis smaids, klausoties Ričarda stāstā? Pat ne smaids, drīzāk tāds kā smīniņš, kas nodevīgi iegulst klausītāja sejas vaibstos, kad tas cenšas apvaldīt skaļāku spurdzienu. Protams, ka šādi stāsti nebija nekāds retums – gluži pretēji, to kļuva aizvien vairāk. Krāpšanas modeļi bija dažādi – reizēm uzdarbojās vienkārši čatboti, citreiz skaistās mīlestības vēstulēs rakstīja kaut kur Šrilankā nobāzējies shēmotāju kantoris. Parastais upura profils gan stipri atšķīrās no Ričarda tēla. Pusmūža sieviete, šķīrusies, bet, iespējams, arī atraitne, bērni jau lieli, pēc draudzeņu ieteikuma ielādējusi kādu iepazīšanās platformu. Tur jau piecas minūtes pēc reģistrēšanās viņai uzrakstījis neticami skaists latinos izcelsmes vīrietis, kura latviešu valoda, protams, pieklibojusi, bet tas attaisnojams ar svešādo izcelsmi. Pēc pāris dienām sarakstē virtuālais skaistulis lūdz naudu aviobiļetēm, lai pārceltos uz dzīvi pie izredzētās. Tālākais jau tikai atkarīgs no dāmas rocības un attapīguma.

Ričards turpretī bija 33 gadus jauns vīrietis ar doktora grādu, puslīdz cienījamu karjeru, neveiksmīgu attiecību pieredzi bagāžā un, ko tur noliegt, vēlmi satikt cilvēku, ko atkal varētu saukt par savu. Par laimi, Ričarda pazaudētā summa aprobežojās vien ar diviem tūkstošiem. Un citā gadījumā viņš būtu norijis šo apkaunojumu bez policijas iesaistes, tomēr tā bija sanācis, ka iepazīšanās aplikāciju viņš bija lietojis uz darba datora un paralēli naudas zaudējumiem bija paspējis ielādēt arī kādu vīrusu. Patiesībā tieši viņa iestādes IT speciālists bija darījis Ričardam zināmu kaitniecisko vīrusu datorā, kas tālāk aizveda pie apziņas, ka Samanta visdrīzāk nav Samanta, bet Abduls vai Mehmeds kādā tālā un eksotiskā zemē.

Tā kā vīruss vēl nekādus zaudējumus nodarīt nebija paspējis, tad priekšniecība uz Ričardu pārlieku lielu spiedienu neizdarīja, tomēr kategoriski norādīja, ka par šo jāziņo policijai. Te nu viņš arī bija – mazliet īgns, saguris, sevī vīlies un nožēlojams. Jā, laikam tieši vilšanās bija visspēcīgākā. Iepriekš uz visiem šiem krāpnieku upuriem viņš bija noraudzījies ar zināmu augstprātību. Cik stulbam vispār jābūt, lai noticētu kaut kam tādam, viņš bija pie sevis nodomājis ne reizi vien, lasot kārtējo „romantiskās krāpšanas” upura stāstu. Bet laikam jau tas viss atkarīgs nevis no paša cilvēka, bet viņa tā brīža stāvokļa. Kas liek mums rīkoties neracionāli, soļojot pāri visiem sarkanajiem, melnajiem un pirātgalvu karodziņiem, ko redzam savā priekšā? Pirms trīs gadiem viņš bija izšķīries ar savu skolas laiku mīlestību. Tam sekoja periods, kad par attiecībām vispār domāt negribējās. Pāris randiņi, kas ne pie kā ilgtermiņā nenoveda, un tagad, noveļoties pa izmisīgajām mīlestības meklēšanas kāpnēm, viņš vēl bija atsitis galvu pret interneta krāpnieci.

Reizēm Ričardam šķita, ka viņš joprojām mīl Kristīni. Astotajā klasē viņi oficiāli bija kļuvuši par pārīti. Sešpadsmit gadus vēlāk viņa aizgāja no Ričarda, atstājot uz virtuves skapīša zīmīti – „esmu nogurusi”. Ne viss bija ideāli šajos kopdzīves gados, Ričardam bija gadījies arī pa kādam maznozīmīgam sānsolim. Viņi abi zināja par negludumiem, bet bija nolēmuši tos atstāt ārpus attiecībām. Vismaz Ričardam tā likās. Pēc šķiršanās viņi nekad tā arī nebija satikušies. No sākuma draugi teica, ka Kristīne devusies uz ārzemēm, pēc tam, ka atgriezusies mazajā miestā, no kurienes abi nāca un kur bija sākusies viņu nevainīgā skolas mīlestība. It kā bija pagājis tik daudz gadu, bet Ričards joprojām varēja atcerēties krāsoto skolas gaiteņu smaržu, skolas zvanu, kam bija pa pusei nolauzta mēle, tāpēc troksnis bija reti riebīgs un, protams, daudzās atmiņas kopā ar Kristīni.

Tolaik Kristīne gribēja kļūt par juristi. Viņai izdevās, lai gan sapni par savu advokatūras biroju nomainīja notāres asistentes pienākumi. Ričardam konkrēta sapņa nebija. Ne tolaik, ne tagad. Viņš bija slīdējis cauri augstskolas gadiem loģistikas jomā, kas toreiz šķita kas jauns un nedzirdēts, pēc tam ieguva grādu vadības zinībās. Profesionālajā ziņā sagadīšanās rezultātā nonācis komunikācijas jomā, kur strādāja joprojām. Un pēdējos četrus gadus veltījis doktora grādam. Kristīne viņu bija uz to mudinājusi. Iespējams, viņu vienkārši kaitināja Ričarda bezjēdzīgā dirnēšana mājās. Līdz ar atgriešanos pie studijām viņi it kā bija ieguvuši jaunu atelpu – brīvajos darba dienu vakaros gāja uz restorāniem, nedēļas nogalēs izbrauca ārpus pilsētas.Varbūt Kristīne juta, ka ar Ričarda studiju noslēgumu viss atgriezīsies ierastajās sliedēs. Pa šiem gadiem viņi tā arī nebija sakārtojuši savas attiecības juridiski, abi nebija apprecējušies. Tā viņi bija nolēmuši. Viņiem vienkārši nevajadzēja šādu pašapliecināšanos, vismaz Ričardam jau pavisam noteikti ne.

Siltais pavasara vējiņš viņu atmodināja no pārdomām, kurās bija neplānoti iegrimis. Pēkšņi Ričards sajuta vēlmi ātrāk pamest šo vietu. Pat iecirkņa durvis viņam uzdzina nelabumu, kas haotiski plūda no vienas ķermeņa vietas uz citu. Darbā Ričards bija paņēmis atvaļinājumu, tāpēc steigties nevajadzēja. Ejot pa pustukšajām ielām, viņu pārņēma savāds miers. Vēl tikko klātesošais satraukums bija izplēnējis kaut kur pilsētas ielās. Ārā tiešām bija neticami skaists laiks. Arī cilvēki šķita patīkamu gaidu pilni. Ričards bija nosoļojis krietnu gabaliņu, kad attapās, ka atrodas pavisam netālu no sava drauga Kriša privātprakses. Labāk jau būtu bijis pieteikties, bet Ričards ne mirkli nešaubījās, ka draugs viņu uzņems arī tāpat.

Krišam piederēja maza veterinārā klīnika Lūku avēnijas un 64. bulvāra krustojumā. Uzgaidāmajā telpā sēdēja piemīlīga blondīne ap gadiem divdesmit – kārtēja praktikante, nodomāja Ričards. Krišam patika praktikantes – un ne tikai tamdēļ, ka tās strādāja par pārsimts eiro. Viņam patika koķetēt ar šīm jaunulēm, izmantojot savu formālo pārākumu. Neviena klienta uzgaidāmajā telpā nebija, varēja saost tikai asiņu un zāļu smaržu.

„Krišs aizņemts?”

Jaunā sieviete noliedzoši pamāja ar galvu. Papildu jautājumi nesekoja, Ričarda pārliecinošais tonis bija skaidri norādījis, ka abi vīrieši viens otru pazīst.

„Sveiks, vecozēn,” Krišs iesaucās, ieraudzīdams Ričardu ienākam pa durvīm. „Vecozēn” bija Kriša variācija par Fidžeralda varoņu lietoto „old sport” uzrunu. Varbūt Krišam arī piemita kaut kas no Getsbija pārliecības, bet par izsmalcinātu džentlmeni viņu nosaukt būtu grūti. Krišs sēdēja pie galda, pārliecies pār lielu daudzumu dokumentu.

„Audits tuvojas?” Ričards nevērīgi uzsauca.

„Nē, vajag atrast informāciju par vienu kuci,” Krišs iesmējās, turpinādams ar plauk­stām pārcilāt vienu mapi pēc otras. „Labāk stāsti, kā tev sokas, vecozēn?”

„Nu, es jau tikko par vienu kuci nodevu informāciju policijai,” Ričards izstāstīja savu nelaimīgo interneta iepazīšanās stāstu.

„Vecozēn, zini, ko man saka cilvēki, kas grib kastrēt savus suņus?” atbildi nesagaidījis, Krišs turpināja, „tas krancis taču kļūst kā bez prāta… Nejūti te kaut ko pazīstamu?”

Ričardu neapvainoja drauga vārdi. Tas bija Krišs, viņa mute bija simtprocentīgi sinhronizēta ar smadzenēm – katra doma, lai cik jēla arī nebūtu, fiksi tika pārspļauta pār lūpām.

„Nesaprotu, kā tu esi viens! Vecozēn, trīs gadi, kopš Kristīne tev atstāja,” Krišs, ieturējis elpu, piebilda, „vispār viņa ir atgriezusies pilsētā.”

Viss iepriekš minētais Ričardam bija lidojis garām, bet pēdējā piebilde iesēdās prātā. „Kā tu zini?”

„Viņa bija atnākusi pie manis,” Krišs centās runāt iespējami mierīgi, bet teiktajā atbalsojās kaut kas no pieķerta bērna taisnošanās.

„Ko? Kāpēc tu neteici? Kādā sakarā viņa te vispār bija?” Ričards pienāca tuvāk drauga galdam un skatījās tieši acīs, sagaidīdams atbildes.

„Vecozēn, nebaidi mani. Tās izbolītas ačteles esmu redzējis tikai ar trakumsērgu sirgstošajiem kustoņiem,” Kriša joks, lai arī domāts stresa noņemšanai, drīzāk palielināja spriedzi telpā.

„Kriš, šoreiz bez jokiem. Ko Kristīne gribēja no tevis?” Ričards stāvēja tikai pāris centimetrus no rakstāmgalda, ar rokām balstīdamies uz tā pamatnes.

„Ooo, vecozēn, tu taču nebūsi greizsirdīgs? Labi. Labi. Piedod manu smalkjūtības trūkumu, tu zini, ka man patīk jokot. Kristīne te bija darba dēļ. Viņai esot ferma laukos, gribēja, lai es atbraucu apskatīties viņas lopiņus.”

„Ko? Kādi lopi? Kāda ferma?” Ričardu mulsināja stāstījums, joprojām nevarēja saprast, vai šis ir joka turpinājums vai patiesība. Kristīnei pat suņi uzdzina nelabumu. Ričards ilgi bija lūdzies, lai viņi iegādājas kādu mājdzīvnieku, bet Kristīne vienmēr atgaiņāja šo domu, aizbildinoties ar alerģiju. Kārtības labad gan jāsaka, ka Ričards šim stāstiņam nekad nebija noticējis, bet uztvēra kā kaprīzi, piekāpdamies viņas priekšā.

„Jā, es arī no sākuma domāju tāpat. Kristīne – tā pilsētas madāma laukos?” Ričards saviebās. „Piedod, piedod, zinu, ka tev viņa joprojām ir svarīga, vecozēn. Bet nu tev man jāpiekrīt, ka Kristīne bija smalka kā pūdelis, un te pēkšņi sūdos un dubļos, prasa, lai pārbaudu viņas aitas, govis un, jā, pat poniju. Iedomājies, vecozēn, poniju? Kuram vispār mūsdienās ir poniji? Laikam atcerējusies multfilmas un tagad grib tēlot princesi. Bet tu neskumsti, vecozēn. Teikšu tev godīgi – izskatījās nogurusi. Bez manikīra, mati zirgastē. Laikam nolaidusies pēc bērna piedzimšanas,” Krišs izspļāva un tūlīt saprata, ka velti neieknieba sev lūpās pirms pēdējās frāzes.

Ričards pat negaidīja apstiprinājumu. Tātad Kristīnei bija bērns. Viņa vienmēr bija teikusi – Ričard, mēs būsim slikti vecāki, labāk vecumā nopirksim treileri un brauksim pa Eiropu, dzersim limončello Itālijā. Ričards vēl bija smējies, ka ar viņu pensijām jau sanāks tikai sangrija pie vietējā lielveikala. Un tagad Kristīne pati bija mamma, acīmredzot apprecējusi kādu no viņu dzimtā ciemata, kļuvusi par fermeri. Ak, Dievs, un kur bija viņš? Pirms stundas policijas iecirknī, jo nebija spējis nobeigt ar pornogrāfiju, tā vietā uzķēries uz interneta krāpniekiem. Tātad to viņa toreiz domāja ar „esmu nogurusi”? Sagribēja izpist kādu, kas smird pēc kūts, un kļūt par māti, kas par sevi nerūpējas. Kā tur teicas Krišs? Esot nolaidusies? Tā arī viņai vajag. Dusmas pārmāca sāpes.

Krišam šķita, ka tas vērsts uz viņu. „Bet, vecozēn, tici man, es uzreiz viņai atteicu. Jā, sunīti, kaķīti, kāmīti es varu izārstēt, bet lielajiem es pat neeju tuvumā. Maz naudas, daudz problēmu. Labāk pilsētā izkastrē kādu mincīti, paņem savu simtnieciņu un dzīvo laimīgs. Turklāt lidot to gaisa gabalu. Nu nē, kam tas man vajadzīgs. Viņa gan teica, ka neticot tiem miesta dakteriem, kas paši daudz no lopiem neko nesaprotot, bet, nē, es biju nepierunājams.”

Kriša vāvuļošana Ričardam bija kļuvusi vienaldzīga. Viņam vajadzēja svaigu gaisu. Draugs vēl bija centies viņu aizkavēt, bet Ričards jau bija uz ielas. Tolaik Ričards bija klusējis, izlicies, ka tā vienkārši notiek. Trīs gadus domājis, kas tad īsti atgadījās vai noveda pie Kristīnes pēkšņās pazušanas, bet, nē, tagad viņš neklusēs. Kristīnei būs jāpaskatās viņam acīs un jāpasaka skaidri un gaiši, kas toreiz notika. Ja tā mauka nogura no labas dzīves, lai tā arī būtu, bet to viņai vajadzēs pateikt pašai.

Ričards ātri devās uz mājām. Iekāpis auto, sāka šaubīties, vai vērts rīkoties tik impulsīvi, bet tomēr emocijas ņēma virsroku. Pārdzīvojums bija daudz lielāks par Kriša teikto vai interneta krāpšanu, tas bija gadiem noturēts aizvainojums, kas tagad bija izšāvis un putoja uz visām pusēm. Vibrēja telefons. Zvanīja Krišs. Ričards neatbildēja. Pēc brīža īsa ziņa – vecozēn, netaisi sūdus. Jā, viņš nekad nebija taisījis sūdus. Labais Ričards, mierīgais Ričards. Izglītoti cilvēki taču tā nerīkojas, ne jau tādi, kam ir doktora grāds.

Ričards brauca ātri. Ceļš uz mājām aizņēma divas stundas. Viņš sen nebija braucis uz šejieni, drīz pēc skolas beigām nomira Ričarda tēvs, un mamma pārvācās dzīvot pie māsas uz Vāciju. Prātā atausa daudzas skolas ainiņas. Pirmie skūpsti ar Kristīni. Cik ļoti viņi bija ieķērušies viens otrā! Pat tagad, dusmu pārņemts, viņš tomēr ar lielu pacilātību atcerējās abu kopējo sākumu, cik daudz sapņots un domāts par nākotni. Ričards desmitajā klasē Ziemassvētku ballē pat bija sakāvies ar puisi, kas bija Kristīnei uzmācies. Toreiz viņa teica, ka tā esot pirmā reize, kad viņu kāds aizstāv. Kristīne uzauga ar omi, kas vienmēr bija atkārtojusi, ka, ja arī reizēm kaut kas nepatīk, to vajag panest un gaidīt labākus laikus. Vai tiešām tā viņa bija domājusi par abu attiecībām?

Nē, tam Ričards nevarēja noticēt. Jā, arī viņš varēja būt dzēlīgs vai ļauns, apzināti vienaldzīgs, nerunāt dienām, bet beigās viņi vienmēr bija atraduši risinājumu. Cik skaistas bija tādas salabšanas ar vīnu un austeru vakariem. Arī sekss bija labs. Pēc šādiem strīdiem viņi viens otru varēja izdzert sausu, abu ķermeņi ar magnētisku spēku tiecās pretī, līdz saplūda vienā veselumā.

Tikai pabraucis garām savai skolai, Ričards attapās, ka patiešām ir sasniedzis galamērķi un tikšanās ar Kristīni var notikt kuru katru brīdi. Daudzas reizes viņš tomēr bija apsvēris iespēju griezties riņķī un labāk kopā ar Krišu dzert, līdz pienāks rīta gaisma.

Beidzot attapies, kur atrodas, Ričards saprata – nav jau garantijas, ka izdosies Kristīni atrast šeit. Jā, neilgi pēc šķiršanās viņš no paziņām bija dzirdējis ko līdzīgu, bet tas taču bija pirms trīs gadiem. Un ko tur teica Krišs? Ričards vairs nespēja atcerēties, tomēr viņu nepameta doma, ka draugs kaut ko bija minējis par tālumu. Tālu no pilsētas – laikam šādi. Hmm, arī ne līdz galam precīzi, viņš sprieda. It kā šī Dieva pamestā vieta būtu vienīgais ciemats valstī. Un jāatzīst, ka teju divas dekādes bija atstājušas savu nospiedumu. Nē, viss bija sakopts un kārtīgs, bet tomēr šķita daudz tukšāks, nekā toreiz, kad viņš vēl kā vidusskolēns bija gājis pa tām pašām ielām. Parasti kopā ar Kristīni.

Vēderā kņudēja, Ričards nervozi pārslēdza ātrumus, riņķodams pa tām pašām trīs centrālajām ielām. Vajadzēja kaut kur nogriezties, pabraukt dziļumā. Varētu taču vienkārši pajautāt kādam, laukos visi visus zināja. Nevienu uz ielas gan nemanīja. Pēkšņi pie baznīcas pazibēja sieviete ar ratiņiem. Kristīne! Augstas tirpas pārņēma Ričarda ķermeni. Lēnām apbraucis jauno sievieti, viņš apstājās tai priekšā.

Iemetis skatu spogulī, saprata, ka tā nav Kristīne. Kas par atvieglojumu. Viņš tomēr izkāpa ārā.

„Labdien!”

„Sveiki,” sieviete uzmanīgi vēroja svešinieku.

„Es kādu meklēju. Viņu sauc Kristīne,” Ričards runāja minstinoties, viņu pašu kaitināja šī intonācija, bet viņam tā gadījās vienmēr, kad bija satraucies.

„Kristīne? Jāpadomā.” Jaunā māmiņa klusēja.

Protams, muļķis, droši vien Kristīne dzīvo pavisam citviet.

„Ziniet, viena Kristīne man nāk prātā. Vai domājat jaunu sievieti, kurai nesen piedzima bērns?”

Ričards ar vieglām galvas kustībām deva apstiprinājumu. Sasodīts, bija tika grūti pieņemt, ka Kristīnei ir bērns. Bērns, kas nav no viņa.

„Jā, tad atradīsiet viņu pavisam viegli. Viņiem ar vīru pieder ne ta mini zoodārzs, bet tāda saimniecība, kur uzņemt apmeklētājus, saucas „Zīles”, ievadiet meklētājā,” sieviete atbildēja un jau sāka ripināties uz priekšu.

„Paldies,” Ričards mīņājās uz vietas. Izvilka telefonu, ievadīja meklēto adresi. Nepilni trīs kilometri. Jābrauc, ja jau tik tālu ir atripots, viņš klusām sprieda pats savā prātā.

Rekur ponijs ceļa galā. Kā jau Krišs bija teicis. Vai Kristīne kādreiz viņam vispār bija teikusi kaut ko par poniju? Ponijs pat nav zirgs, domāts tikai lētai bērnu piesaistei. Ričards pukojās, uzbraukdams uz celiņa, kas veda līdz lauku viensētai. Ar katru metru viņš samazināja ātrumu, beigās knapi ripodams. Pēkšņi sāka zvanīt telefons. Droši vien Krišs. Nē, nezināms numurs. Ričards pacēla.

Ak tā? Tiešām? Tās gan ir labas ziņas. Īsi izsaucieni pavadīja Ričarda sarunu. Zvanīja no policijas. Izrādījās, ka šis bija viens no gadījumiem, kad krāpnieki nostrādājuši diezgan slikti, turklāt banka izdarījusi savu, apstādinot transakciju. Naudu izdošoties atgūt. Tās gan bija labas ziņas. It kā zaudējums nebūtu tik liels, tomēr policista teiktais tik un tā darīja Ričardam prieku. Vismaz viņš nejutās kā idiots, kas apkrāpts internetā.

Pa to laiku Ričards bija iebraucis pagalmā. No mājas iznāca kāds vīrietis ar īsu bārdiņu un vēderiņu. Ričards iesmējās. Tiešām šis klauns ir Kristīnes vīrs? Ričards nekāpa ārā. Bet, pavisam ātri apgriezies, uzgāzēja, lai ātrāk tiktu prom. Nē, viņš nedos Kristīnei to prieku, pazemojoties viņas priekšā. To viņš bija nolēmis toreiz pirms trīs gadiem, un, lai arī tikko gandrīz pieļāva kļūdu, pēdējā mirklī bija saglabājis savu godu. Kristīne vienkārši nogura no labas dzīves.

Ričarda sejā iegūla smaids, domās atgriežoties pie sava misēkļa. Eh, jūs, indusi, nejēdzat pat lāgā krāpties. Būtu zinājis, ka viss tik labi atrisināsies, nebūtu stāstījis Krišam par šo visu, it kā jau cilvēcīgi, tomēr doktoram šādās lamatās iekrist ir nepiedodami. Vajadzēs šodien aiziet uz kādu bāriņu, tad jau redzēs, kā vakars izvērtīsies. Attālinoties no Kristīnes mājām, viņa sirdī iegūla aizvien lielāks miers, prātu nepameta tikai viena doma –  ponijs? Tas gan ir smieklīgi.