Vai mūsu dievības ideoloģiju saķēzītā dūksnājā?

 

Andris Zeibots. Kundziņsalas teikas. Rīga: Dienas Grāmata, 2025.

 

Manās rokās ir grāmata – mūsdienu latviešu teikas un pasakas, veseli 14 pilsētvidē tapuši it kā pierakstījumi it kā autora dzīvesvietā reālajā Kundziņsalā. Pirms dažiem gadiem bija sērija par latviešu augstas raudzes vēsturiskām personībām, tai var piepulcēt A. Zeiboba grāmatu Krauklis (2020) par dzejnieku Jāni Ziemeļnieku sērijā un Lēngaitis (2021) par latviskās domāšanas izcilniekiem Konstantinu Raudivi un Zentu Mauriņu. Nule autors atgriezies reiz iekoptā teritorijā, atcerēsimies krājumu Stāsti un teikas Laika vecim (2022), lai no jauna ienirtu izlolotajā radošajā virtuvē. Kas ir šajā virtuvē jeb Kundziņsalā? Vispirms tā būtu tradīcija, kura mūsdienu izpratnē nav pagātnes precīza kopēšana, bet gan tās pāradīšana un interpretācija, literatūras kontekstā tā būtu tradīcijai piemītošā mainība nevis tradīcijas pretstats. Pagātnes kultūras interpretācija, tās piedēvēšana noteiktam kultūras un vēstures procesam, kas pasaules kontekstā 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā iegūst nacionālā romantisma nosaukumu, folkloras kontekstā netiek analizēta, jo tobrīd tā nebija pētniecības objekts, bet dzīvā vēsture, kuras atpazīstamība rodama arī Zeibota izraudzīto mītu sižetos kā politiskās, ideoloģiskās, kultūras un personīgās identitātes meklējumi un piedāvājumi atrast to mūsdienu sabiedriski politiskajos kontekstos. Iespējams, šos mītus varētu uzskatīt par šā brīža autentisko pierakstu, kas ir pakļauti industrializācijas, urbanizācijas, tehnoloģiju, kultūras un pašu cilvēku un iespējamās Kundziņsalas ļaužu kopienas izmaiņām laikā. Ar telpisko norobežojumu vienas pilsētvides salā tiek pieteikta pretenzija uz autentiskumu „tīrā” veidā teritoriāli noslēgtā ļaužu kopā, konkrētai kultūrai piederošu mūsdienu folkloru. Autora ziņā paliek pārliecība, ka tā veidojusies dabiskā izolētībā, maksimāli svešu ietekmju neskartā vidē. Refleksīvais skatījums novedis pie autentiskuma izpratnes kā interpretatīvi radīta simboliska vēstījuma, kam piederētos mainīties kopā ar laiku.

Autora personīgās un Kundziņsalas kā val^­stiska minimodeļa identitātes un pat unikalitātes meklējumi sastāv no apzināti izvēlētas attiecīgās cilvēku kopas pieredzes aspektiem, latviešu folklorā atstātos tēlus pārceļot mūsdienu sociālajā dzīvē. Autors piedāvā mākslinieciski daudzpusīgu mēģinājumu tradicionalizēt kultūrvēsturisko mantojumu, pielietojot pagātnes jēdzienu interpretatīvu jaunradi.

Te nu lasītājs harmoniski nonāk pie izdevniecības Dienas Grāmata pieteiktās jaunas literāro darbu sērijas, kurā Zeibota darbs ir pirmais putniņš. Cik mītisko grāmatu zinātkārais lasītājs sagaidīs, to rādīs laiks. Atgādināšu, ka mītiskie pilsētas stāsti kā mūsdienu folkloras žanrs ievērību atguva 20. gs. 80. gados. Klasiskajā versijā urbānā dzīves stila teikām piemīt noslēpumainības aura un tehnoloģiju klātbūtne. Plašsaziņas un privātajās saziņas formās tām ir tieksme ātri izplatīties un variēties, ko nodrošina gana vienkāršs, viegli uztverams sižets un, galvenais, – tām jārada pārliecība par patiesu notikumu, kam ir ļoti nopietni aculiecinieki, autentiskuma garanti. Grāmatas autors Zeibots ir garants, ka viņa teikās darbība ir patiesa, jo vēsta par mūsdienu cilvēku piedzīvojumiem, priekšstatiem, neziņu, talantiem, bailēm no individuālās lētticības un iespējas izcelties uz it kā augstāku personu fona. Zeibota atainotie tēli šķiet apsēsti ar savas personas piezemētību, tās eksistenciālo nozīmību. Situāciju uzlabo autora krietni biezā slānī izmantotie humora stilistikas elementi. Teikā par valsts iestādi (“bezpersoniski steidzīgā telpa un jumītis” 39.-44. lpp.) man šķiet koši saklausāma Freda un Ufo ironiskā intonācija no „Be-be Brokastu” laikiem, kad Andris Zeibots rakstīja ironeskas rīta radio.

Zeibota teikas kompozicionāli ir vienkāršas, skaidras. Sižetiskais stāstījums gan ir atšķirīgs – dažos ir milzums personāžu, dažos ir izturēts neliels personāžu skaits, kas stāstījumu nesašķeļ un neaizved liekos sānceļos jeb sāndomās. Pēdējās izskatās svarīgas autora kā indivīda sava „ES” meklējumiem un filozofēšanai, taču mulsina lasītāju, konkrēti mani. Varbūt citiem sānklejojumi būs kā saldēdiens. Protams, ka nav jāpieņem mītu pretenzija būt absolūti patiesas īstenības paudējiem, un autors jau nenosauc konkrētus gadskaitļus un Kundziņsalas ielu vai mājas numuru. Autora stāstījumos nepielieto folkloras žanram raksturīgo baumu un tenku stilizāciju. Vairākumā tās ir patiesi reālas dzīves situācijas, kas ietērptas latvisko pasaku, teiku un dainu tēlu vārdos:  („mušmire”, „tandarta tautietis”, „vecmāmiņa lutause – spēka zars”, „klaudzinātājs”).

Simpātiski ir tie varoņi, kuriem dota teik­smaina izpausmes iespēja. Teika „bumbieru koks” (181.-187. lpp.), kura noslēdz grāmatu, vēsta par apakšzemes Gruntskrupi, kurš atvaļinājumu vēlas pavadīt virszemē, taču sastopas ar tipisku virszemes situāciju: meliorācijas rezultātā apakšzemes ūdeņi var samazināties un pakļaut izzušanai krupjus. Iepazīšanās ar virszemnieku vārdā Vērts maina abu uzskatus un noved pie vienošanās domāt arī par otra vajadzībām un dzīvestelpu.

Galvenās caurviju personas, kā pieklājas klasiskā teikā, ir debesu, zemes un apakšzemes iemītnieki. Mūžīgā trīsvienība. Katrā ir savdabīgi, izvēlētajai videi raksturīgie tipāži. Katrs stāsts jeb teika ir ar savu sižetu, izvēlēto piedzīvojumu, atšķirīgiem varoņu vārdiem.

Pekles jeb tumsības valstības Plaisas pārvaldnieks, daudzsejis Jupis, Jupis Visvienādais, žurka Visvaris  („jezga un jēga” jeb teika par žurcībā kritušajiem, „jupis vienādotājs” jeb elles kārtības teika). Teiku personāžu vārdi un nosaukumi ir no latvju senajām teikām un mītiskās pasaules, konteksti no mūsdienu politiskās virtuves – žurkumskaits, pūķi-himnistivisvisādi okšķeri, prātu jaucēji, ņirgas un manipulatori – žurkotāji (144. lpp.), kuri katru radošu vai normālu cilvēku var padarīt par sīku vienību pat „starp pašu kopienas varas kukaiņiem” (93. lpp.) Ir arī pozitīvie naivisti kā Gruntskrupis.

Debesu dievi jeb varenie dievi un dievības arī ieguvušas latviešu teikās, pasakās un dainās reiz nosauktos vārdus – Dievs, Dieviņš, Saule, Mēness, Pērkons, Auseklis, Laima, Māra utt. („auseklis – uguņu savaldītājs” jeb teika par nākāmības atblāzmu, „marsatrīce”- teika par citu planētu stihijām).

Virszemē darbojas gan dievības – Māra, Dēkla, gan arī dieva un dieviņa pēcteči kā Vienkāršais Ūsiņš, Dieviņa Jāņa dēls Cerēliņš, Daiļā Laimīte, Praktiskais Divžuburu Jumītis, Jumītis, lopu gane Mārša, Krēsla.

Konservatīvās Auglības partijas ideoloģiju vērpšanās teikā („krītošo eņģeļu seģene” 141.-152. lpp.) mītiskā veidā pulcē visus virszemes iedzīvotājus – Austra, Kalmes Matīss, Standarta Tautietis Ķupķe, Krancildenis, Mušmire, Arklinieks, vecmāmiņa Lutause, Jezupiņš, kura īsais karjeras lēciens, poltiķu pasūtījumu izpildot, beidzas ar atgriešanos pie kastu naglošanas un tautas (Standarta Tautiešu) pasludinājumu „par ikdienības nodevēju” (151. lpp.) un nobakstīšanu ar pirkstiem. Manuprāt autora mūslaiku politikas ietērpšana teikās varētu būt atbalstāma, ja vien tā nerobežotos ar pamfletiem, ironeskām. Satīru. To risinājumi līdzinās purva rāvā iestigušam ogotājam, kurš saprot, ko nozīmē „locīties elles katlos” (131. lpp.) Precizēšu – politiskās elles katlos jeb kā mūsu dievības nokļuvušas ideoloģiju saķēzītā dūksnājā?

Autoram raksturīga savas individualitātes pētniecība, atsevišķu tēmu oriģinalitāte, kas varētu būt (ja nomaina varoņu vārdus) personiskās pieredzes stāsti, vienreizēji gadījumi, kas apstiprina ne tikai rakstītāja, bet jebkura indivīda ikdienību un vienlaikus nozīmi mītiskās domāšanas kultūrradē. Neraugoties uz sižetu mūsdienīgumu, tie paplašina literārās folkloras robežas, vienlaikus pierādot postmodernās zinātnes vēlmi visu individualizēt, redzēt pasauli nevis vienbalsīgu, bet daudzbalsīgu. Teikas Zeibota versijā pierāda, ka folklora nav sastingusi laikā, bet ir dzīva un mainīga. To savulaik palīdzēja izprast antropoloģija, kur empīriskā pieeja bija būtiska. Personiskā saskarsme ar pētāmo kultūras vidi rakstniekiem un ne tikai šī kultūras virziena pārstāvjiem mūsdienās nozīmē, ka tiks aktualizēta folklorista personīgā pieeja izpētamajam objektam/subjektam; būs interese par individuālo jaunradi mītiskajā pasaulē, tiks analizēts radošo personu piedāvātais repertuārs un katras personības radošā biogrāfija varētu tikt skatīta saistībā ar viņa pārstāvēto pagātnes un šodienas transformāciju.

Izdevēju vēlme ir aktualizēt tradīcijas pārmantošanu, tās atkārtošanos un pārveidi jeb rītdienas veidošanu gan tiešā ceļā no pagātnes, gan mūsdienu kontekstos ietilpināma kultūras pastāvēšanas idejā. Zeibota Kundziņsalas teikas lielos vilcienos ir pagātnes jeb iepriekšējās pieredzes nezūdamības nodrošinājums, tās turpinājums tagadnes pieredzē.

 

Eva Mārtuža