|
Gvido Drage
RŪSAINIE KĀVI
* * *
mēs kas esam
piedzimuši ceļā
nevaram ne pārsēsties ne izkāpt
no tā ilgā tramvaja
kurš nenāk
domu bruģim pāri
aizmirstības kalnam apkārt
un tad taisni
zvanīdams un izstarodams nāvi
mēs dažreiz izsitamies
konduktoros
un lepni caurstaigājam pasažierus
stikla āmuriņiem uzsitot
pa priekškambariem
un tik vien paraujamies sānis
pēkšņi atveras
jau svaigi asiņojošs
visums
mēs vēl nezinām
vai cilvēki jau esam
kājas iemērkuši
senā bezdibeņa piķī
vai tikai kreozotu piesūkušies
smagi saules sakarsēti gulšņi
krusta ceļa naglas
plaukstās velti meklējam?
* * *
smilšu pulksteņiem
cauri birst pilis un klintis
pāri Lielajam Sirtam
aiziet kamieļu karavānas
māla krūkās aiznesot
izmirušo valodu smiltis
jo te vairs neviens
neko par smilšu pulksteņiem
tuksneša asasīniem un mīlestību
negrib zināt
ĶĒDES SUNS
KAS SPĒLĒJA FLAUTU
savu kundzi naktīs
viņš vadāja garās pastaigās
apkārt vientulīgiem
mēnesgaismas pielietiem ezeriem
viņi apmetās kalnu pļavās
suns spēlēja flautu
savas ķēde otro galu
kundzes trauslajai potītei aptinis
ebonīta blūzam skanot
viņa dejoja viņam
pamazām izģērbjoties
varbūt kas zīžaini smalks
saplēsts nokrita viršos
bet pārnākot mājās
mēnesim rītausmā rietot
savu flautu suns noglabāja
suņabūdas salmos
kamēr ķēdi no ledus kristāliem
kundze atkal
pieslēdza suņa kakla siksnai
SIEVIETE UPE
mēs visi
uz šīs Zemes dzīvojošie
tās straumē divreiz iekāpuši esam
pirmoreiz
iztekas tīrības avotā
otro un pēdējo
deltas sanesu smagajās dūņās
kur rijīgas zivis
barojas ar mūsu cerību
jāņtārpiņiem
kamēr Sieviete Upe
atkal un atkal pati
ver jūras vārtus
* * *
kad Tu esi tilts
es plūstu straumē
starp laika klintīm
kad es kļūstu tilts
Tu izsīksti smiltīs
tas aiznes tuksneša vējš
kā mēs pastarā pirmdienā
viens otru atradīsim
kad laiks būs apstādināts?
ŠŪPUĻDZIESMA
TUMŠZILAI ROZEI
kamēr Tavs pumpurs
lēnām mieg ciet
man pāri kāpām
līdz jūrai vēl jāaiziet
kamēr augošā tumsā
Tava sapņa zieds guļ
es būšu buras
Tavam nakts kuģim
kad pusnaktī modīsies
Tavas dziļūdens zivis
es ķērcošā kaijā lidošu
starp viļņiem ziliem
spēja vējbrāzma mani
plēsīgiem kalmāriem notriec
* * *
laiks iztek un saplīst
smiltīs izkaisās sekundes
sižeti nemainās
mainās tikai miesas un gaismas
ko mēs pamīšus valkājam
* * *
APRĪLIS
raganu mēnesis
vasaras zibeņu ieraugs
pumpurus plēsdams
traks tā var palikt bet
tāpēc jau raganas taisītas
velns tak nau mazais bērns
kamēr
APRĪĻA RAGANAI
zaļi zibeņi acīs
un sarkana čūskiņa mutē
app-rapp
un rip-peniski
viens otru mēs panāksim
tie pirmie pēdējie būs
skat – zaļais stars
pāri jūrai no Kolkas bākas
kamēr pierē tev bišu spiets
tam jau Aprīļa Ragana domāta
lai beidzot tu pats
pāri Tālavas zilajiem siliem
manus smieklus panāktu
- tikai noskūpstīt...
* * *
Tava elpa caur elpu manējo
no jūras svaiga brīze
pār krasta kāpām
mēs neizvēlamies
mūs izvēlas
noraso mani vārdi
uz Tava trimo vēsā stikla
pa dzimtas spārniem norit
piliens aiz piliena
mēs jau neizvēlamies
izvēlas mūs
tuksneša karstajās smiltīs
iztvaiko upes un atgriežas
virpuļviesulī caur elpu Tavu
izvēlētie vairs nepārnāk
pāri palikuši brīvi
DOMU ĒRĢELES
“Kaut kas ir vairāk kā patiess”
Mārcis Auziņš
tumšzils
rudens vējš spēlē
fūgu zeltainās kļavlapās
pēkšņi
kāds trešais
reizē ar kļavu un vēju
no savas taisnības atjēdzies
bassa stabulē ievibrējās
IEMŪRĒTAIS
naktī kāds klauvē pie loga
pamodos
visapkārt
kur vien nepaskatos
kaut kas ciets visur priekšā
tikai pēc kāda laika apjēdzu
ka tas manis paša krūškurvis
vai galvaskausa vāks...
kāds kaut kad laikam teica
- tur jābūt avotiņam
taustu – nav nekā
no savas nakts vairs netieku ārā...
* * *
nezinu
kas esmu es un kāpēc
bet tas tikai glābiņš pagaidām
līdz īstai vientulībai tālu
nezin kāpēc vīrieši
no Sievietēm atsakās
lai atkal dibinātu aklo Romu?
RAGANU MĪLĒT
Tavu sāpi nevarēdams
plosu savas aknas
ar tērauda knābi
piekaliet
jel piekaliet mani
pie ne-
pārkāpšanas sliekšņa
lai neaizbēgu
savas ilgas Tu pati
pārkali sudraba pakavos
manam lidojošam zirgam
bet piekaliet
piekaliet mani cieši
lai no ciešanām
neaizbēgu
savu slieksni nepār-
kāpjamo Tu ieziedi ar
maniem miroņa taukiem
tad piekaliet mani
ar Tavu nicinājumu
vēl jo ciešāk
tāpēc jau es te stāvu
ka citādi nevaru
POMELO
“Melo man lielus vārdus
es ticēšu”
Imants Ziedonis
pamielo
mani ar pomelo
tādu lielu un sald-skābi rūgtu
līdz velns viņu zina kam
laikam līdz pastardienai
pamielots
es Tev pamelošu
kauč ko nebūt par Mīlestību
tādu lielu un rūgtu un sāpīgu
līdz rīt-
ausma mūs vairs negribēs
* * *
mākoņi ezerā iepeld
ezers debesīs aizpeld
piezvani man rīt no rīta
pulksten nee-cikos
kad lietus līs
ATSVĒTKI
pēc dievkalpojuma
dejas uz ielām
izšautā pulvera kvēpi
un klīstoši gaismekļi debesīs
nākamajā dienā
selfiji tīmeklī
renstelēs tukšas pet pudeles
un atlaistie grēki
visi eņģeļi atvaļinājumā
dienvidjūru salās kur
eži un vēži ziemo
pastarā Svēt-diena
nākamā diena pēc Dieva
ATGRIEŠANĀS
“Milzīgo līdzenumu šķērsoja
segtas ores un rati”
Arturs Konans Doils
ātri žūstošās peļķēs
vēl lokās stikla zuši no Saragasiem
kamieļu karavāna apstājusies
pie Staburaga kas Lielajā Sirtā uz Marsa
tālumā sīka sarkana saule riet
etīde putekļu toņos...
* * *
kaļam
no senču kauliem mēs naudu kaļam
gaidot kad atvērsies
senpils vārti un lettu karadraudze
kāda starpība uz kādiem
zīmolu zirgiem
viss viens jo laiks ir nobriedis
oderkules piepildītas
un pareģojumi arī
pārāk ilgi jau laiskojamies
kaļamo naudu skaitot
kamēr tie rūsainie kāvi
pamalē...
* * *
Māte mūsu kas esi
debesu augstumu gaismā
un zemes smaguma tumsībā
kā arī saprāta dzīlēs
liec savai Mīlestībai
nākt pāri mums
un Tavai svētībai
notikt...
|
