Jaunā Gaita nr. 321. vasara 2025
Gvido Drage (īstajā vārdā Redžinalds Grikmanis, 1945) – dzejnieks, dzejoļu krājumu Bezdelīga melnbaltā frakā jeb piezīmes sēnes lasot (2009) un Man tagad tavs spogulis pieder (2010), haiku krājumu Divlodziņu acumirklis (2011), Ūdens pulkstenis (2012), Vienkārši zeme (2018) un stāstu krājuma Karma-sūtra (2021) autors. Dzejkopas „Rūsainie kāvi” koptēma - vai cilvēki esam, vai tikai par tādiem topam? Tajā cilāts jautājums vai mūsdienu patriarhārā, agresīvā civilizācija nav izsmēlusi savus resursus? Varbūt nodeldēto garīgumu stipras sievietes varētu atjaunot? |
![]() |
Gvido Drage
RŪSAINIE KĀVI
* * *
mēs kas esam piedzimuši ceļā nevaram ne pārsēsties ne izkāpt no tā ilgā tramvaja kurš nenāk domu bruģim pāri aizmirstības kalnam apkārt un tad taisni zvanīdams un izstarodams nāvi
mēs dažreiz izsitamies konduktoros un lepni caurstaigājam pasažierus stikla āmuriņiem uzsitot pa priekškambariem un tik vien paraujamies sānis pēkšņi atveras jau svaigi asiņojošs visums
mēs vēl nezinām vai cilvēki jau esam kājas iemērkuši senā bezdibeņa piķī vai tikai kreozotu piesūkušies smagi saules sakarsēti gulšņi krusta ceļa naglas plaukstās velti meklējam?
* * *
smilšu pulksteņiem cauri birst pilis un klintis pāri Lielajam Sirtam aiziet kamieļu karavānas māla krūkās aiznesot izmirušo valodu smiltis
jo te vairs neviens neko par smilšu pulksteņiem tuksneša asasīniem un mīlestību negrib zināt
ĶĒDES SUNS KAS SPĒLĒJA FLAUTU
savu kundzi naktīs viņš vadāja garās pastaigās apkārt vientulīgiem mēnesgaismas pielietiem ezeriem viņi apmetās kalnu pļavās suns spēlēja flautu savas ķēde otro galu kundzes trauslajai potītei aptinis
ebonīta blūzam skanot viņa dejoja viņam pamazām izģērbjoties varbūt kas zīžaini smalks saplēsts nokrita viršos bet pārnākot mājās mēnesim rītausmā rietot savu flautu suns noglabāja suņabūdas salmos kamēr ķēdi no ledus kristāliem kundze atkal pieslēdza suņa kakla siksnai
SIEVIETE UPE
mēs visi uz šīs Zemes dzīvojošie tās straumē divreiz iekāpuši esam pirmoreiz
iztekas tīrības avotā otro un pēdējo deltas sanesu smagajās dūņās kur rijīgas zivis barojas ar mūsu cerību jāņtārpiņiem
kamēr Sieviete Upe atkal un atkal pati ver jūras vārtus
* * *
kad Tu esi tilts es plūstu straumē starp laika klintīm
kad es kļūstu tilts Tu izsīksti smiltīs tas aiznes tuksneša vējš
kā mēs pastarā pirmdienā viens otru atradīsim kad laiks būs apstādināts?
ŠŪPUĻDZIESMA TUMŠZILAI ROZEI
kamēr Tavs pumpurs lēnām mieg ciet
man pāri kāpām līdz jūrai vēl jāaiziet
kamēr augošā tumsā Tava sapņa zieds guļ
es būšu buras Tavam nakts kuģim
kad pusnaktī modīsies Tavas dziļūdens zivis
es ķērcošā kaijā lidošu starp viļņiem ziliem
spēja vējbrāzma mani plēsīgiem kalmāriem notriec
* * *
laiks iztek un saplīst smiltīs izkaisās sekundes
sižeti nemainās mainās tikai miesas un gaismas ko mēs pamīšus valkājam
* * *
APRĪLIS
raganu mēnesis vasaras zibeņu ieraugs pumpurus plēsdams traks tā var palikt bet tāpēc jau raganas taisītas velns tak nau mazais bērns kamēr
APRĪĻA RAGANAI
zaļi zibeņi acīs un sarkana čūskiņa mutē app-rapp un rip-peniski viens otru mēs panāksim tie pirmie pēdējie būs skat – zaļais stars pāri jūrai no Kolkas bākas kamēr pierē tev bišu spiets tam jau Aprīļa Ragana domāta lai beidzot tu pats pāri Tālavas zilajiem siliem manus smieklus panāktu - tikai noskūpstīt...
* * *
Tava elpa caur elpu manējo no jūras svaiga brīze pār krasta kāpām mēs neizvēlamies mūs izvēlas noraso mani vārdi uz Tava trimo vēsā stikla pa dzimtas spārniem norit piliens aiz piliena mēs jau neizvēlamies izvēlas mūs tuksneša karstajās smiltīs iztvaiko upes un atgriežas virpuļviesulī caur elpu Tavu izvēlētie vairs nepārnāk pāri palikuši brīvi
DOMU ĒRĢELES
“Kaut kas ir vairāk kā patiess” Mārcis Auziņš tumšzils rudens vējš spēlē fūgu zeltainās kļavlapās
pēkšņi kāds trešais reizē ar kļavu un vēju no savas taisnības atjēdzies bassa stabulē ievibrējās
IEMŪRĒTAIS
naktī kāds klauvē pie loga pamodos
visapkārt kur vien nepaskatos kaut kas ciets visur priekšā tikai pēc kāda laika apjēdzu ka tas manis paša krūškurvis vai galvaskausa vāks...
kāds kaut kad laikam teica - tur jābūt avotiņam taustu – nav nekā no savas nakts vairs netieku ārā...
* * *
nezinu kas esmu es un kāpēc bet tas tikai glābiņš pagaidām līdz īstai vientulībai tālu
nezin kāpēc vīrieši no Sievietēm atsakās lai atkal dibinātu aklo Romu?
RAGANU MĪLĒT
Tavu sāpi nevarēdams plosu savas aknas ar tērauda knābi piekaliet jel piekaliet mani pie ne- pārkāpšanas sliekšņa lai neaizbēgu savas ilgas Tu pati pārkali sudraba pakavos manam lidojošam zirgam bet piekaliet piekaliet mani cieši lai no ciešanām neaizbēgu savu slieksni nepār- kāpjamo Tu ieziedi ar maniem miroņa taukiem tad piekaliet mani ar Tavu nicinājumu vēl jo ciešāk tāpēc jau es te stāvu ka citādi nevaru
POMELO
“Melo man lielus vārdus es ticēšu” Imants Ziedonis pamielo mani ar pomelo tādu lielu un sald-skābi rūgtu līdz velns viņu zina kam laikam līdz pastardienai
pamielots es Tev pamelošu kauč ko nebūt par Mīlestību tādu lielu un rūgtu un sāpīgu līdz rīt- ausma mūs vairs negribēs
* * *
mākoņi ezerā iepeld ezers debesīs aizpeld piezvani man rīt no rīta pulksten nee-cikos kad lietus līs
ATSVĒTKI
pēc dievkalpojuma dejas uz ielām izšautā pulvera kvēpi un klīstoši gaismekļi debesīs
nākamajā dienā selfiji tīmeklī renstelēs tukšas pet pudeles un atlaistie grēki
visi eņģeļi atvaļinājumā dienvidjūru salās kur eži un vēži ziemo
pastarā Svēt-diena nākamā diena pēc Dieva
ATGRIEŠANĀS
“Milzīgo līdzenumu šķērsoja segtas ores un rati” Arturs Konans Doils
ātri žūstošās peļķēs vēl lokās stikla zuši no Saragasiem kamieļu karavāna apstājusies pie Staburaga kas Lielajā Sirtā uz Marsa tālumā sīka sarkana saule riet etīde putekļu toņos...
* * *
kaļam no senču kauliem mēs naudu kaļam gaidot kad atvērsies
senpils vārti un lettu karadraudze kāda starpība uz kādiem zīmolu zirgiem
viss viens jo laiks ir nobriedis oderkules piepildītas un pareģojumi arī
pārāk ilgi jau laiskojamies kaļamo naudu skaitot
kamēr tie rūsainie kāvi pamalē...
* * *
Māte mūsu kas esi debesu augstumu gaismā un zemes smaguma tumsībā kā arī saprāta dzīlēs liec savai Mīlestībai nākt pāri mums un Tavai svētībai notikt...
|