Jaunā Gaita nr. 321. vasara 2025

 

 

 

Gvido Drage (īstajā vārdā Redžinalds Grikmanis, 1945) – dzejnieks, dzejoļu krājumu Bezdelīga melnbaltā frakā jeb piezīmes sēnes lasot (2009) un Man tagad tavs spogulis pieder (2010), haiku krājumu Divlodziņu acumirklis (2011), Ūdens pulkstenis (2012), Vienkārši zeme (2018) un stāstu krājuma Karma-sūtra (2021) autors.

Dzejkopas „Rūsainie kāvi” koptēma - vai cilvēki esam, vai tikai par tādiem topam? Tajā cilāts jautājums vai mūsdienu patriarhārā, agresīvā civilizācija nav izsmēlusi savus resursus? Varbūt nodeldēto garīgumu stipras sievietes  varētu atjaunot?

 

 

 

 

Gvido Drage

 

RŪSAINIE KĀVI      

 

 

      *  *  *

 

mēs kas esam

piedzimuši ceļā

nevaram ne pārsēsties ne izkāpt

no tā ilgā tramvaja

kurš nenāk

domu bruģim pāri

aizmirstības kalnam apkārt

un tad taisni

zvanīdams un izstarodams nāvi

 

mēs dažreiz izsitamies

konduktoros

un lepni caurstaigājam pasažierus

stikla āmuriņiem uzsitot

pa priekškambariem

un tik vien paraujamies sānis

pēkšņi atveras

jau svaigi asiņojošs

visums

 

mēs vēl nezinām

vai cilvēki jau esam

kājas iemērkuši

senā bezdibeņa piķī

vai tikai kreozotu piesūkušies

smagi saules sakarsēti gulšņi

krusta ceļa naglas

plaukstās velti meklējam?

 

 

 

                                            

      *  *  *

 

smilšu pulksteņiem

cauri birst pilis un klintis

pāri Lielajam Sirtam

aiziet kamieļu karavānas

māla krūkās aiznesot

izmirušo valodu smiltis

 

jo te vairs neviens

neko par smilšu pulksteņiem

tuksneša asasīniem un mīlestību

negrib zināt

 

 

ĶĒDES SUNS

KAS SPĒLĒJA FLAUTU

 

savu kundzi naktīs

viņš vadāja garās pastaigās

apkārt vientulīgiem

mēnesgaismas pielietiem ezeriem

viņi apmetās kalnu pļavās

suns spēlēja flautu

savas ķēde otro galu

kundzes trauslajai potītei aptinis

 

ebonīta blūzam skanot

viņa dejoja viņam

pamazām izģērbjoties

varbūt kas zīžaini smalks

saplēsts nokrita viršos

bet pārnākot mājās

mēnesim rītausmā rietot

savu flautu suns noglabāja

suņabūdas salmos

kamēr ķēdi no ledus kristāliem

kundze atkal

pieslēdza suņa kakla siksnai

 

 

 

SIEVIETE UPE

 

mēs visi

uz šīs Zemes dzīvojošie

tās straumē divreiz iekāpuši esam

pirmoreiz

 

iztekas tīrības avotā

otro un pēdējo

deltas sanesu smagajās dūņās

kur rijīgas zivis

barojas ar mūsu cerību

jāņtārpiņiem

 

kamēr Sieviete Upe

atkal un atkal pati

ver jūras vārtus

 

 

 

      *  *  *

 

kad Tu esi tilts

es plūstu straumē

starp laika klintīm

 

kad es kļūstu tilts

Tu izsīksti smiltīs

tas aiznes tuksneša vējš

 

kā mēs pastarā pirmdienā

viens otru atradīsim

kad laiks būs apstādināts?

 

 

 

ŠŪPUĻDZIESMA

TUMŠZILAI ROZEI

 

kamēr Tavs pumpurs

lēnām mieg ciet

 

man pāri kāpām

līdz jūrai vēl jāaiziet

 

kamēr augošā tumsā

Tava sapņa zieds guļ

 

es būšu buras

Tavam nakts kuģim

 

kad pusnaktī modīsies

Tavas dziļūdens zivis

 

es ķērcošā kaijā lidošu

starp viļņiem ziliem

 

spēja vējbrāzma mani

plēsīgiem kalmāriem notriec

 

 

 

      *  *  *

 

laiks iztek un saplīst

smiltīs izkaisās sekundes

 

sižeti nemainās

mainās tikai miesas un gaismas

ko mēs pamīšus valkājam

 

 

 

      *  *  *

 

APRĪLIS

 

raganu mēnesis

vasaras zibeņu ieraugs

pumpurus plēsdams

traks tā var palikt bet

tāpēc jau raganas taisītas

velns tak nau mazais bērns

kamēr

 

 

APRĪĻA RAGANAI

 

zaļi zibeņi acīs

un sarkana čūskiņa mutē

app-rapp

un rip-peniski

viens otru mēs panāksim

tie pirmie pēdējie būs

skat – zaļais stars

pāri jūrai no Kolkas bākas

kamēr pierē tev bišu spiets

tam jau Aprīļa Ragana domāta

lai beidzot tu pats

pāri Tālavas zilajiem siliem

manus smieklus panāktu

- tikai noskūpstīt...

 

 

      *  *  *

 

Tava elpa caur elpu manējo

no jūras svaiga brīze

pār krasta kāpām

                    mēs neizvēlamies

                    mūs izvēlas

noraso mani vārdi

uz Tava trimo vēsā stikla

pa dzimtas spārniem norit

piliens aiz piliena

                     mēs jau neizvēlamies

                     izvēlas mūs

tuksneša karstajās smiltīs

iztvaiko upes un atgriežas

virpuļviesulī caur elpu Tavu

                      izvēlētie vairs nepārnāk

                      pāri palikuši brīvi

 

 

 

DOMU ĒRĢELES

 

        “Kaut kas ir vairāk kā patiess”              

                           Mārcis Auziņš

tumšzils

rudens vējš spēlē

fūgu zeltainās kļavlapās

 

pēkšņi

kāds trešais

reizē ar kļavu un vēju

no savas taisnības atjēdzies

 bassa stabulē ievibrējās

 

 

 

IEMŪRĒTAIS

 

naktī kāds klauvē pie loga

pamodos

 

visapkārt

kur vien nepaskatos

kaut kas ciets visur priekšā

tikai pēc kāda laika apjēdzu

ka tas manis paša krūškurvis

vai galvaskausa vāks...

 

kāds kaut kad laikam teica

- tur jābūt avotiņam

taustu – nav nekā

 no savas nakts vairs netieku ārā...

 

 

 

      *  *  *

 

nezinu

kas esmu es un kāpēc

bet tas tikai glābiņš pagaidām

līdz īstai vientulībai tālu

 

nezin kāpēc vīrieši

no Sievietēm atsakās

lai atkal dibinātu aklo Romu?

 

 

 

 

RAGANU MĪLĒT

 

Tavu sāpi nevarēdams

plosu savas aknas

ar tērauda knābi

              piekaliet

              jel piekaliet mani

              pie ne-

              pārkāpšanas sliekšņa

              lai neaizbēgu

savas ilgas Tu pati

pārkali sudraba pakavos

manam lidojošam zirgam

              bet piekaliet

              piekaliet mani cieši

              lai no ciešanām

              neaizbēgu

savu slieksni nepār-

kāpjamo Tu ieziedi ar

maniem miroņa taukiem

              tad piekaliet mani

              ar Tavu nicinājumu

              vēl jo ciešāk

tāpēc jau es te stāvu

ka citādi nevaru

 

 

POMELO

 

          “Melo man lielus vārdus

            es ticēšu”

                     Imants Ziedonis

pamielo

mani ar pomelo

tādu lielu un sald-skābi rūgtu

līdz velns viņu zina kam

laikam līdz pastardienai

 

pamielots

es Tev pamelošu

kauč ko nebūt par Mīlestību

tādu lielu un rūgtu un sāpīgu

līdz rīt-

            ausma mūs vairs negribēs

     

 

 

      *  *  *

 

mākoņi ezerā iepeld

ezers debesīs aizpeld

piezvani man rīt no rīta

pulksten nee-cikos

kad lietus līs

 

 

 

ATSVĒTKI

 

pēc dievkalpojuma

dejas uz ielām

izšautā pulvera kvēpi

un klīstoši gaismekļi debesīs

 

nākamajā dienā

selfiji tīmeklī

renstelēs tukšas pet pudeles

un atlaistie grēki

 

visi eņģeļi atvaļinājumā

dienvidjūru salās kur

eži un vēži ziemo

 

pastarā Svēt-diena

nākamā diena pēc Dieva

 

 

 

ATGRIEŠANĀS

 

             “Milzīgo līdzenumu šķērsoja

               segtas ores un rati”

                           Arturs Konans Doils

 

ātri žūstošās peļķēs

vēl lokās stikla zuši no Saragasiem

kamieļu karavāna apstājusies

pie Staburaga kas Lielajā Sirtā uz Marsa

tālumā sīka sarkana saule riet

etīde putekļu toņos...

 

 

 

        *  *  *

 

kaļam

no senču kauliem mēs naudu kaļam

gaidot kad atvērsies

 

senpils vārti un lettu karadraudze

kāda starpība uz kādiem

zīmolu zirgiem

 

viss viens jo laiks ir nobriedis

oderkules piepildītas

un pareģojumi arī

 

pārāk ilgi jau laiskojamies

kaļamo naudu skaitot

 

kamēr tie rūsainie kāvi

pamalē...

 

 

 

      *  *  *

 

Māte mūsu kas esi

debesu augstumu gaismā

un zemes smaguma tumsībā

kā arī saprāta dzīlēs

liec savai Mīlestībai

nākt pāri mums

un Tavai svētībai

                             notikt...



 

 


Jaunā Gaita