Ainava ar putniem un ceļojumiem

Miks Koljers. Stārks. Rīga: Dienas Grāmata, 2024

 

Lai lasītāju nemulsina grāmatas autora vārds, kas varbūt liek domāt, ka runa būs par kādu citzemju autora sarakstītu tekstu ar latviešu lasītājam svešiem notikumiem. Miks Koljers ir britu-latviešu autors, kas jau kopš 2007. gada mitinās Latvijā, mums pazīstams ar vairākām grāmatām, piemēram, romānu Ceturtais lielākais Latvijā (2014), stāstu krājumu Baltic Byline (2016), arī ar sākotnēji angļu valodā izdoto Up the Baltic (Iz Baltikas, 2018). Autors ir arī žurnālists, kura teksti publicēti gan LSM, gan portālā Satori, žurnālā Kino raksti u.c. Līdz ar to arī šaubīties par Koljera rakstnieka spējām nav pamata.

2024. gadā izdotais romāns Stārks – šimbrīžam pēdējais autora veikums – faktiski ir stāstījums stāstījumā, vēstījums vēstījumā, galvenā varoņa atskats uz 1904. gada notikumiem, kas ir gana savādi un neparasti, ticami un vienlaikus neticami, balstīti mitoloģiskos vai varbūt precīzākais apzīmējums neomitoloģiskos procesos, barona fon Blanka, saukta arī par Stārku, izspēlētā liturģiskā drāmā, sakralizētā rituālā, faktiski – barona ikgadējā inspekcijas braucienā pa savā īpašumā esošajām zemēm.

Vienlaikus romāns ir arī redzes glezna, ļaujot teju vai saskatīt  Vidzemes dabas ainavas. Tiesa, kaut gan minētais notikums ir, šķiet, iecerēts kā romāna centrālais, līdz tam ir visai tāls ceļš romāna lappusēs. Te nu jāatgriežas pie romāna vēstījuma formas īpatnībām. Romāns sākas ar ceļojumu, kur galvenais varonis, būdams ārsts, dodas veikt atutošanas pasākumus 1905. gada vārdā nosauktā kolhozā, bet tad, atmiņām pazīstamā ceļa iespaidā raisoties, viņš izņem piezīmju burtnīcu un sāk rakstīt. Tātad faktiski lasītājam tiek dota iespēja iepazīties ar šīm atmiņām, kas veido romāna centrālo vēstījumu; romāns strukturēts divās daļās, no kurām pirmā visnotaļ lēni un pacietību paģēroši iepazīstina ar apkārtējo vidi, personām, pašu galvenā varoņa dzīvesstāstu un – svarīgākais! – arī to, kā viņš nonācis Blankenhofas muižā. Jāsaka – arī šis fakts ir visai savdabīgs, proti, baronam un viņa jaunajai sievai – ļoti kolorīti veidotam kaut gan mazliet tomēr klišejiskam brīvdomīgas jaunas sievietes tēlam – nav bērnu, tāpēc viņš aicina galveno varoni kā ārstu (kaut gan viņš ir tikai kara feldšeris) uzturēties muižā un sniegt medicīnisku palīdzību situācijas novēršanai.

Koljers romānā iekļāvis daudzus simbolus, šī notikuma konteksts ir viens no tādiem, proti, kā jau minēts, barona iesauka ir Stārks, faktiski gan tāpēc, ka barons aizrāvies ar stārķu pētīšanu, taču stārka simbolika saistās ar izteiktām binārajām opozīcijām, proti, gan laulību, auglību, svētību, gan arī iespējamu nelaimi. Nelaime – bērna neesamība – vismaz sākumā prevalē pār barona citādi veiksmīgi sakārtoti pašapmierināto dzīvi. Te arī vietā piezīmēt, ka Koljeram izdevies radīt ļoti kolorītu tēlu galeriju, un barons ir viens no tādiem. Viņa savdabīgajā personībā iecentrēta gan statusam atbilstoša arogance, nostatījums „viņi” (latvieši) un „es” (vācu aristokrāts), gan arī cilvēcība, gan pienākums pret dzimtu, kas tostarp ir pēcnācējs dzimtas vārda turpināšanai. Stārks, kas nenes bērnus, nav pilnvērtīgs. Laikam jāļauj katram šī romāna lasītājam pašam saskatīt un interpretēt šo visnotaļ daudzslāņaino tēlu galeriju.

Būtisks simbols darbā ir jau pieminētais koks: lapegle. Jautājuma zīme, galvenā varoņa atmiņu plūsmas pieraksta sākumpunkts, jo tieši šis koks ir tas, kas liek tam izņemt no somas pierakstu burtnīcu. Cikliski lapegles tēls romānā atgriežas no jauna un no jauna: dabas ainavas daļa, neparastais, nesaprastais, neizzinātais, jautājuma zīme kā apšaubīšana, izbrīns par notiekošo un apkārtējo. Un vienlaikus arī jautājums kā neatņemama dzīvības sastāvdaļa, tomēr arī draudīgas nākotnes priekšnojautas.

Taču vispār romānā svarīgs ir ceļojuma motīvs. Galvenais varonis savas atmiņas sāk pierakstīt, esot ceļā; ceļā viņš sastop arī baronu, ceļojums ir arī romāna otrajā daļā esošo un solīto dīvaino notikumu pamatā. Ja pirmā daļa šķiet kā lēns, detalizēts ievads, tad otrā daļa (jāatzīst, arī aizrautīgāk lasāma, faktiski interesantāka) ir rituālais ceļojums. Te gan mazliet kritiski jāpiezīmē, ka tieši romāna otrā daļa rada aprautības sajūtu. Pēc kārtīgas ielasīšanās otrās daļas darbība noslēdzas pārāk strauji.

Tomēr tas ir teju iniciācijas ceļojums galvenajam varonim un arī šajā reizē pašam baronam, arī pasakās tādam nepieciešama krietna sagatavošanās un noteiktu priekšrituālu izpilde. Un pašā ceļojumā neomitoloģizēti rituāli ir gana daudz. Sākot no notikuma kapsētā, līdz baļķa zāģēšanai, kas jāpaveic baronam, lai gan romāna varoņa aprakstītajā reizē tas gluži nesanāk tā, kā iecerēts. Kā iecerēts nesanāk arī rituāla pats galvenais moments, proti, iegremdēšanās jūrā. Ūdens un jūras simboliskais aspekts vien jau ir gana plašs, bet – vēlreiz! – nelaupīšu romāna potenciālajam lasītājam iespēju to apjaust pašam, turklāt būtisks Koljera darba aspekts ir interpretējamība, ļaujot katram atklāt šo grāmatu no cita skatupunkta.

Vienu notikumu gan nav iespējams tomēr nepieminēt, proti, Stārks centrālā rituāla laikā nošauj stārķi! Un tikai pēc tam nāk ziņa, ka pēcnācējs viņam tomēr būs. Iespējams, te ir atslēga – barons fon Blanks, Stārks, auglības funkciju var veikt tikai kā cilvēciska būtne, un rituālā ceļojuma laikā notikušais piespiež viņu par tādu kļūt. Nošautais stārķis kļūst par simbolu mītiskajā domā balstītajos priekšstatos par dzimšanu, nāvi un atdzimšanu no jauna.

Tieši šādos simbolos, simbolu kopsakarībās un notikumos Koljers būvējis šo romānu, maskēdams apslēpto aiz nudien vizuālā apraksta ziņā kolorītām dabas ainavām, rādot gan vācbaltisko, gan latvisko Vidzemi vienotā veselumā. Divu pretējību apvienojums romānā, tāpat kā jau viss iepriekš minētais, ieņem būtisku lomu – galvenais varonis ir krievu un vienlaikus vācu izcelsmes, vācbaltiskā vide un barona fon Blanka rituāls ir latvisko tradīciju un vāciskās arogances sinkrētisms. Savs/svešs binārās opozīcijas saplūst, radot jēdzienu „neparasts”.

Arī Koljera romāns ir neparasts. Vai kaijas uzbrūk stārķiem un vai lapegle var izaugt jautājuma zīmes formā… Vai pagātne ir tikai rēgi, kas atdzīvojas ceļā atutot kolhoza iemītniekus, kurus tāpat nav jēga atutot? Simbolisms un rituāli, tradīcijas un tradīciju sinkrētisms. Pagātnes ne tik daudz faktoloģiska, cik mītiska klātbūtne ikvienā brīdī. Tie ir tikai daži aspekti, par ko šis romāns.

Ingus Barovskis