Jānis Zālītis

 

EDVĪNS TEIVENS – NO MEŽOTNES TEIVENIEM^*

 

Latvijas kultūras vēsturē labi pazīstams Arno Teivena (1905-1995) vārds. Ražīgs arhitekts, režisors un aktieris, lugu tulkotājs, skautu kustības aktīvists, kurš jau agrīnos gados iesaistījies Brīvdabas muzeja pilnveidošanā un pēc kura projekta Mežotnes pagastā uzcelts doktorāts, aptieka un brīvdabas skatuve. Skatuves atklāšanā Mežotnes Viestura ozolu parkā 1939. gada 16. jūlijā piedalījusies arī Mežotnes dramatiskā kopa režisora un vietējo aizsargu priekšnieka Ludviga Bērziņa vadībā, izrādot Jāņa Akuratera traģēdiju Viesturs, – tajā vienu no galvenajām lomām atveidojis Arno vecākais brālis Edvīns Raimonds Teivens (1900-1974).

Kopš 1944. gada nogales Arno Teivens daudzpusīgi darbojies trimdā Zviedrijā – projektējis daudzus sabiedriskus objektus un privātas celtnes, strādājis augstskolā, veidojis latviešu amatieru teātra izrādes. Īpaši izceļams viņa kapitāldarbs Latvijas dzirnavas, kas 1985. gadā saņēmis PBLA Kultūras fonda Goda balvu; tam seko dzimtenē 1995. gadā publicētais pētījums Latvijas lauku ceļi un krogi.

Tiek apgalvots, ka Teivenu dzimta nākusi no Bauskas pils celtniekiem – krieviņiem, kam sākums 15. gadsimtā, kad Livonijas ordenis iebruka senajās Novgorodas zemēs un saņēma gūstā tur somugru valodā runājošos votus. Pēc pils celtniecības, kas ilga apmēram vienpadsmit gadus, dzīvi palikušos votus – ap trim tūkstošiem cilvēku – izmitināja mežainā un purvainā apvidū Bauskas tuvumā: Vecsaulē, Jaunsaulē, Stelpē, Vallē, Bārbalē. Tai pusē saglabājies arī somugru toponīms teiveni: Teivenu mežs, Teivenu kapi, Teivenu mājas (igauniski taevane – debešķīga sajūta, taives – debesis).

Vecsaules, vēlāk Bauskas krodzinieks Mārtiņš Teivens (ap 1850-1917) spējis arī materiāli pabalstīt dēla Viļa Teivena (1869-1920) – Edvīna un Arno tēva – izglītošanās centienus, un tas ap 1895. gadu jau varējis kļūt par skrīveri Tukuma apriņķa Tumes pagastā, tad, nodibinoties Latvijas valstij, strādājis Tukuma apriņķī priekšnieka sekretāra amatā.

Vilis Teivens 19. gadsimta beigās apņēmis par sievu vācbaltieti Minnu Margaretu Rozenvaldi (1872-1944) no Smuku pagasta. Minna bijusi visai stingra rakstura sieviete, daudz laika veltījusi dēlu audzināšanai un skološanai, un Edvīns – gan ģimnāzijā, gan mājmācībā ar māti – apguvis vairākas svešvalodas – vācu, krievu, franču, angļu; labi piepratis arī klavierspēli. Iecerētais ceļš uz augstskolu gan tā arī nav aizsācies, pēc tēva pēkšņās nāves vajadzējis uzņemties rūpes par jaunāko brāli, un Edvīns turpinājis ģimenē ierastās profesionālās gaitas – kļuvis par rakstvedi dzimtajā Bauskas pusē, ap 1924. gadu – Mežotnes pagasta valdē un tiesā par darbvedi.

Edvīna Teivena mazmeita Ilze Kiršteina atmiņās rakstījusi: „Vectēvam palika nepiepildīts sapnis pārtulkot vācu valodā Raiņa lugu Uguns un nakts.” Blakām varam nolikt rindas arī no paša Raiņa priekšvārda Uguns un nakts publicējumam viņa kopotu rakstu Dzīve un darbi izdevumā: „Uguns un nakts ir tulkota arī vācu valodā no jauna latviešu rakstnieka, bet grāmatas klajā nākšanai radušies šķēršļi. Tiek gaidīts cits tulkojums.”

Vai jaunais latviešu rakstnieks varētu būt Edvīns Teivens? Visai ticami, jo LU bibliotēkas Misiņa bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā saglabājusies paliela materiālu kopa ar Edvīna Teivena tulkojumu manuskriptiem: te ir gan jau pieminētā Uguns un nakts, gan arī Raiņa lugas Spēlēju, dancoju, Andrieva Niedras literārās pasakas Zemnieka dēls, Jāņa Jaunsudrabiņa stāsta Vēja ziedi, Viļa Plūdoņa Fantāzijas par puķēm u.c. darbu tulkojumi vācu valodā, datēti ar 20. gadu pirmo pusi. Turpat, Misiņa bibliotēkā, saglabājusies arī 1923. gada 26. novembra vēstule pazīstamajam grāmatizdevējam Ansim Gulbim: „God. Gulbja kgs! Šeit klāt nosūtu Jūsu labvēlīgajam ieskatam tulkojumu no [Edmonda Rostāna Ilgu princese – oriģinālā franču valodā], kuru esmu pagatavojis Bauskas Latviešu teātra uzdevumā. Ja Jūs atrastu par iespējamu viņu izdot „Dramatiskajā literatūrā”, lūdzu neatteikt man par to paziņot, kā arī pretējā gadījumā, ja mans gabals nebūtu Jūsu izdevniecībai piemērots, varbūt varētu es pakalpot ar kādu citu tulkojumu no vācu, franču, angļu vai krievu valodām tieši pēc Jūsu norādījuma. Ceru, ka neatteiksat man paziņot savas domas. Zīmējos augstniecībā E. Teivens”.

Skatot Edvīna Teivena nepublicēto tulkojumu klāstu, gribot negribot prātā nāk arī Burtnieku burtnieks Jēkabs Māsēns, J.V. Gētes Fausta, Homēra, Vergilija, Imanuela Kanta, Luiša di Kamoiša un citu pasaules klasiķu latviskotājs, kurš, drukātā veidā pieredzējis vien Dantes Dievišķās komēdijas publicējumu (1921), līdz mūža galam nespējnieku nama trūkumā nepamet gadu desmitos ierasto nodarbošanos.

Kādēļ tad bez izdevēju atsaucības palicis Edvīna Teivena veikums? Iespējams, par nepietiekamu novērtēta viņa tulkojumu mākslinieciskā kvalitāte, iespējams, pārmetumi adresējami tiem, kuri nav izmantojuši šo iespēju latviešu literatūras plašākā popularizēšanā vācvalodīgajam lasītājam. Bet varbūt tulkojumu autora dzīvē – kā šodien teiktu un kā rāda tālākā notikumu gaita – vienkārši mainījušās prioritātes un viņš savus radošos spēkus ar prieku licis lietā pavisam citā interešu laukā?

Divdesmitie gadi Latvijā ir agrārās reformas laiks, un kā Brīvības cīņu dalībniekam un represijās cietušajam (1919. gada oktobra sākumā vairākas Bauskas amatpersonas, tostarp Edvīns Teivens, apcietinātas, viņām draudējis nāvessods, no kura, izmantojot pazīšanos Bermonta štābā, tās paglābis toreizējais pilsētas galva vācietis Bruno Lodings.) Edvīnam Teivenam piešķirts zemesgabals Aizupes Mežotnes mācītājmuižā. 1924. gada rudenī jaunais Mežotnes darbvedis svinējis kāzas ar turīga vecsaimnieka meitu Līzi Eliņu, kuras dāsnais pūrs ļāvis krietni paplašināt Aizupju platības. 1926. gada 5. martā Bauskas Vēstnesis dara zināmu: „Pateicoties mūsu rosīgajam pag[asta] valdes darbvedim E. Teivena kgam, pie pagasta nama šo pavasar ierīkos paraugdārzu, kurš būs visai apkārtnei par lielu svētību. Īpaši jaunsaimnieki pie savu augļu dārzu ierīkošanas te varēs daudz ko mācīties”. Bet 1930. gadā Edvīns Teivens vēl iegādājas paputējušu īpašumu Lielupes labajā krastā un izveido tur jaunsaimniecību ar poētisku nosaukumu – Sauleszemes. Krasta nogāzē iestādīts ap astoņiem simtiem augļukoku un diviem tūkstošiem ogulāju, uzcelta plaša siltumnīca, kur audzēt tomātus, vīnogas un firziķus (persikus). Edvīns Teivens regulāri gūst atzinību dažādās lauksaimniecības izstādēs, nereti presē sniedz informāciju par novada saimniecisko un kultūras dzīvi. Tā, piemēram, sakarā ar apriņķa Zemnieku dienu laikrakstā Brīvā Zeme 1936. gada 18. decembrī lasāma viņa publikācija Mežotnes pagasts.

Teivenu ģimenes lepnums ir arī meita Ilizane (1926-2011) un dēls Gunis (1929-2012), kuriem vārdus tēvs izraudzījies, kā pats atzinis, iedvesmojoties no Raiņa daiļdarbiem un viņa jaunvārdu darināšanas principiem. Mazpulku nometnes saietā pie Mežotnes pilskalna 1937. gada 1. augustā Ilizane nokļuvusi plašākas uzmanības lokā, pasniedzot vārpu vainagu Valsts prezidentam Kārlim Ulmanim, – svinīgā notikuma fotoattēls nonācis arī uz žurnāla Atpūta vāka.

Otrā pasaules kara sākumā, 1941. gada 7. jūlijā, laikrakstā Tēvija parādās sludinājums: „Ja kāds ko zinātu par Jelgavas cietumā ieslodzītā EDVĪNA TEIVENA likteni pēc š.g. 10. jūnija, ļoti lūdzu paziņot brālim A. Teivenam Rīga, Dzirnavu ielā 31, dz. 52, vai pa tālr. darbā 39226”. Sākumā jaunā padomju vara Edvīnu Teivenu gan vēl paturējusi amatā, tikai devusi tam jaunu nosaukumu – sekretārs. Un kā pagasta sekretārs viņš saņem rīkojumu – izveidot turīgāko saimnieku sarakstu. (Tagad, protams, visi zinām, kādam nolūkam). Edvīns Teivens atteicies to darīt, aizbildinoties, ka viņa rīcībā nav tādu datu. Atbildes solis ilgi nav bijis jāgaida – 10. jūnijā viņu arestē un iesloga Jelgavas cietumā, par apsūdzību inkriminējot laikā nenodotu saimniecisku atskaiti. No cietuma pa etapu Edvīns Teivens nonāk Krasnojarskas vergu nometnēs, bet pēc dažiem gadiem, galēji nomocīts un vēlāk sev par lielu nožēlu, piekritis rakstveža vietai padomju armijā. Pēc kara Edvīns Teivens atgriezies Latvijā, un ģimenei nākas mainīt dzīvesvietas Bauskas apkārtnē un Rīgā; bieži viņš devies apraudzīt savu bijušo dārzu, taču jaunie saimnieki – Mežotnes selekcijas un izmēģinājumu stacija – pretimnākšanu nav izrādījuši. No Mežotnes padzītais atradis darbu Rīgā – Latvijas PSR Ministru padomes Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas Materiālu un tehnikas apgādes pārvaldē par galveno grāmatvedi.

Edvīna Teivena mūžs traģiski aprāvies 1974. gada janvāra rītā, kad uz gājēju pārejas viņu notriec kāda ministra piedzēries šoferis, vainīgie šo faktu visādi mēģinājuši noslēpt no tuviniekiem.

Atdusas vietu Edvīns Teivens gūst Mežotnes Daudzvārdu kapos, turpat guldīta arī viņa gadu agrāk mirusī dzīvesbiedre Līze Teivena.

 

 

^* Raksta pamatā referāts „Raiņa tulkotājs Edvīns Teivens”, kas nolasīts starptautiskā zinātniskā konferencē „Rainis un Aspazija starp laikabiedriem Eiropas kultūrtelpā” 2024. gada 27. septembrī Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Majoros.

 

 

Jānis Zālītis (1951) – literatūrzinātnieks, filoloģijas doktors, Rakstnieku savienības biedrs. Rakstījis par dažādiem latviešu un cittautu literatūras un kultūras vēstures jautājumiem. Pēdējās plašākās publikācijas ‒ monogrāfija par Jāni Ziemeļnieku Kam puķe zied... (2021) un apcere Pasaule uz spārna jeb Grāmatu draugs Helmars Rudzītis (2025).