Detektīvs tumšzilā estētikā

 

Džena Andersone. Herbārijs ar leduspuķēm. Zvaigzne ABC, 2024., 302 lpp.

 

Džena Andersone lasītājiem ir pazīstama kā prozas darbu autore kopš 2021. gada. Pakāpeniski un pārliecinoši autore ir ienākusi ar īsajiem stāstiem, kuri publicēti presē un izdoti krājumos, tulkoti un iekļauti latviešu prozas antoloģijā spāņu valodā A por el mar – relatos Letones Contemporaneos, tādējādi arī starptautiski pārstāvot latviešu īsprozu. Kaut arī Džena Andersone visvairāk pazīstama kā prozaiķe, viņa ir arī dzejniece un visu savu izdoto grāmatu māksliniece. Autore ir ieguvusi medicīnisko un juridisko izglītību, aizstāvējusi doktora grādu krimināltiesībās, kas veido viņas plašo profesionālo zināšanu fonu, kuram savukārt ir būtiska ietekme uz rakstnieces izaugsmi un prozas tekstiem.

Herbārijs ar leduspuķēm ir Dženas Andersones debijas romāns. Pretēji smagajai tēmai, teksta struktūra ir viegla un baudāma. Šis romāns ir tumši zils, ziemeļnieciski lakonisks kā ledus kubs, mānīgi mierīgs, slāni pa slānim dziļš. Pirmais vispārējais iespaids saistās ar ziemu, sniega kupenām, salu, garu tumšo diennakts laiku, kurā slēpjas noziegums. Romāna pirmais teikums „Aizputinātā ceļa malā pamestā džutas maisa aprises nevēstīja neko labu.” (5. lpp.) ir hrestomātiski pareizs un intriģējošs vienlaikus. Zem zilimelnām debesīm joprojām valda nakts, kuras laikā acīmredzot ir noticis kaut kas baiss. Ja Vincents nebūtu šo maisu pamanījis pirms tas apsnieg, tad kupenas to būtu apslēpušas un salā viss būtu saglabājies neatklāts līdz sniega kušanai pavasarī. Kādu laiku vēl nebūtu problēmas un arī šī romāna.

Tomēr romāns sākas un lasītājs iepazīst galveno tēmu ar trīs galveno tēlu un to mijiedarbības atveidojumu. Vincents ir Douzvilas pilsētiņas policijas priekšnieks, pasīvs savā profesijā un privātajā dzīvē. Viņš ir pakļāvies pensionēto pilsētiņas vecajo viedokļiem, bailīgs, nolasa citu skatienus, it sevišķi, ja tie pauž vilšanos, pārmetumu vai dusmas, un izvairās no jebkādas uzskatu konfrontācijas. Vincents it kā skalojas citu cilvēku saceltajos emocionālajos viļņos kā peldošs objekts bez kursa. Viņš ļauj profesionālos lēmumus pieņemt Dāgam, pensionētam policijas priekšniekam, un dzīvo sava tēva sasniegumu ēnā, kurš arī bijis policists. Tēvs savā laikā veicis leģendāru „cilvēkēdāja” aizturēšanas operāciju, par ko saņēmis apbalvojumu un prezidenta rokasspiedienu, kurš „iemūžināts sudraba ietvarā ierāmētajā fotoattēlā pie viesistabas sienas” (16. lpp.) kā svētbildē, kuras priekšā Vincentam jādzīvo mūžīgā bijībā. Viņš ir pastāvīgi neapmierināts un vainas apziņas mocīts, bet atzīst savu piederību pilsētiņas sabiedrībai un vēlas attaisnot uz sevi liktās cerības būt par labu, tēva piemiņas cienīgu un pilsētas ļaužu atzītu policistu. Vincenta tēls atveido Douzvilas mietpilsonisko dzīvi, kur kūtrums, nevēlēšanās kaut ko iesākt un darīt ir būtisks. Vincenta tēls piedzīvo attīstību, jo viņam ir jāiztur grūtības un jāpiedzīvo vilšanās tajā, ko viņš līdz šim uzskatījis par savas dzīves pamatu.

Otrs tēls, kurš veido daļu romāna satura un formas, ir Jenss. Viņš ir dzīves atstumtais, jauns vīrietis ar psihiskām novirzēm, deformētu realitātes uztveri. Jenss iemieso ļaunumu un, ciešāk ieskatoties šajā tēlā, var manīt agrāk Vincenta tēva aizturētā cilvēkēdāja aprises. Jenss ir pilsētiņas vareno vīru sastrādāto grēku iemiesojums, mietpilsoniskās dzīves vistumšākā daļa, viss ignorētais, noklusētais, noziedzīgā bezdarbība, kriminālā un melnā sakāpinājums, kuru pilsētas varas vīri vislabāk gribētu izmest un aizmirst kā atkritumu, bet vairs nespēj pastumt zem tepiķa. Tagad tas nāk kā bumerangs pār pilsētiņu, vispirms parādoties kā baiss džutas maiss ielas malā, vēlāk kā noziegumi un dramatisks linča tiesas drauds.

Īdena ir Vincenta sieva un viņa pretstats. Viņa ir cilvēktiesību aktīviste, feministe, ārdošais nemiera gars, kurpretim Vincents iekļaujas pilsētiņas patriarhālajā sistēmā un saskata tajā savu dzīves jēgu. Īdena ir taisnības cīnītāja, ideāliste, viņa grib uzjundīt pilsētiņas miegaino bezdarbību un valdošo patriarhātu. Viņa arī cenšas iespaidot Vincentu ar savu filozofiju un panākt, ka Vincents rīkotos pretēji Douzvilas iesīkstējušajai kārtībai. Sākumā Īdenas uzskati par cilvēktiesībām liek viņai aizstāvēt Jensu, kura vainu nevar pierādīt, jo ir tikai aizdomas. Par Jensa atstumtā statusu viņa izsakās skarbi: „Izmet un aizmirsti, it kā tā vairs nebūtu, – šī ir patriarhālas personas ļaunuma sakne.” (103.lpp.) Bet vēlāk, kad viņa iepazīst ļaunuma atbaidošo viepli nepastarpināti, Īdena apmet kažoku uz otru pusi. Tagad viņa Jensu vairs neaizstāv un ir gatava sodīt pilnīgi visus un nekavējoties, pat bez tiesas. Viņa jautā: „Kāpēc vispār tika atcelts nāvessods? …” (290.lpp.) un atzīst, ka atsakās no cilvēktiesībām.

Visas šīs tiesības ir viena vienīga fikcija! Tās visas ir vajadzīgas tikai viņiem – visiem tiem monstriem, kuri nav spējīgi un nav tiesīgi dzīvot starp mums! Viņiem ir nepieciešamas šīs cilvēktiesības, jo bez tām jau viņi nav cilvēki.” (291. lpp.) Galējības sabrūk viena otrā un ne ar ko vairs neatšķiras. Skaidrs, ka šādas ekstrēmas pretišķības ir teorētiskas un nav pieņemamas dzīvē un tiesību aizsardzībā, jo nekas nav perfekts – ne likums, ne tiesa, ne cilvēks (policists vai tiesnesis) savā subjektīvajā izpratnē par labo un ļauno. Ja kāds šādu galēju pozīciju ieņem, lemjot par cilvēka dzīvi, tad tas var novest pie jauna ļaunuma. Lūk, šādu universālo likuma un taisnības problēmu lasītājam piedāvā risināt šis romāns.

Iespējams, tāpēc arī romāna darbība notiek nekonkrētā laiktelpā. Tās varētu būt mūsdienas vai arī mazliet senāks laiks. Mazās pilsētiņas dzīve un izdzīvošana sasaucas ar Latviju – skolā kļūst aizvien mazāk skolēnu un pastiprinās bažas par skolas slēgšanu. Noziegumi un problēmas sociālajā jomā var aizbaidīt iedzīvotājus no šīs vietas, un tāpēc var ciest pilsētiņas budžets un pārvaldē strādājošo algas. Douzvila ir izdomāta vieta un asociējas ar amerikānisku provinci, kur visi bruņojas, „bērnus un kaķus ieskaitot” (9. lpp.), atgādinot Amerikas konstitūcijas 2. grozījumu par tiesībām turēt ieroci pašaizsardzībai. Douzvila ir miegaini mietpilsoniska vieta (doze angļu valodā nozīmē snaust), kura slīgst nenoteiktā pagātnē, kas varētu būt tuva tagadnei. Te, piemēram, kāds iedzīvotājs brauc ar vecu plimuta markas auto, kurus beidza ražot 2001. gadā. Tādējādi veidojas caurspīdīgi nenoteikts fons, uz kura vērot un risināt likuma, tiesiskuma un morāles mijiedarbes jautājumu.

Atbildes uz jautājumu lasītājam jāmeklē sevī. Romāna noslēgums rosina pārdomas par to, ka vismaz daļai sabiedrības būs pieņemams paļauties uz augstāko taisno tiesu, kura galu galā visu noliek īstajā vietā. Citiem tas liks mesties jaunās teorijās un doktrīnās cerībā uz taisnīgāku nākotnes sabiedrību. Vienas īsas un konkrētas atbildes visticamāk nebūs, tieši tāpat kā nav iespējams leduspuķi ielikt herbārijā.

Laimdota Ločmele