Lāsma Gaitniece

 

 

Andrejs Lihtenbergs.
 
Personīgi

 

Nedaudz vārdu ievadam

 

Kad 2025. gada janvārī ceļu pie lasītājiem sāka mana grāmata Skandalozākie noziegumi Latvijas vēsturē 2, kur vienu nodaļu tiku veltījusi savulaik populārā latviešu estrādes dziedātāja Andreja Lihtenberga (1938.22.V - ziema 1979) traģiskajai bojāejai, apzinājos, ka šī neparastā personība būtu pelnījusi plašāku izpēti, kas, vēlams, rezultētos ar biogrāfiskas ievirzes romāna sarakstīšanu. Kāpēc? Andreja Lihtenberga īsā dzīve mūsdienu nevaļīgajam cilvēkam kalpo kā piemērs, ko vienkāršs strādnieku puisis var sasniegt ar uzcītību un neatlaidību. Studēdams toreizējā Rīgas Politehniskajā institūtā, viņš paralēli ne tikai strādāja un rūpējās par savu ģimeni, bet atlicināja laiku arī dziedāšanai Edgara Račevska vīru korī, apzinādamies, ka darīs visu iespējamo, lai reiz kļūtu par solistu. Izdevās. Taču diemžēl viņam atvēlētais laiks bija pārāk īss.

 

Piedāvāju pāris fragmentu no topošās grāmatas.

 

 

Divi Augusti un liktenīgais decembris

Tas būs stāsts par staltu, iznesīgu latviešu puisi, kura mūžs salīdzināms ar skaistu, garu sveci, kas deva daudz gaismas, taču strauji izdega. Diemžēl dzīvē brīnumi notiek reti, taču šī stāsta sākums līdzinās kam brīnumainam, kam gan nebija lemts piepildīties.

1935. gada 24. decembrī Rīgas Jaunās Svētās Ģertrūdes evaņģēliski luteriskajā draudzē, vedējiem Paulīnei Ozolai-Ozoliņai un Georgam Strausam klātesot, mācītājs Artūrs Bīlmanis salaulāja jaunu, ļoti simpātisku pāri. Gan līgava, gan līgavainis bija gara auguma, slaidi cilvēki apgarotām, skaistām sejām. Kā divi eņģeļi, kas Ziemassvētku vakarā izlēmuši apciemot šo grēcīgo zemi.

„Kellera” mašīnu fabrikas mašīnu atslēdznieks Arvīds Lihtenbergs sev par sievu grasījās apņemt „Rīgas Auduma” audēju Austru Bangerski. Šajā meitenē bija kas tāds, ka Arvīdam neradās šaubas – tieši viņa ir paša likteņa lemtā. Austrai jau tolaik bija stingrs raksturs, viņa agrā jaunībā bija tik nopietni trenējusies volejbolā, ka 1933. gada jūnijā tapa uzņemta Latvijas Sieviešu basketbola (LSB) sieviešu volejbola vienībā. Turklāt Arvīda līgavas tēva Augusta Bangerska brālis bija ievērojamais ģenerālis un kara ministrs Rūdolfs Bangerskis. Liktenis gan bija lēmis, ka meitene tēvu zaudēja piecu gadu vecumā un viņu uzaudzināja audžutēvs Augusts Jēkabsons. Īstais tēvs gāja bojā Pirmajā pasaules karā, kad viņai bija pieci gadi. Savā kāzu dienā ar Arvīdu Austra pat iedomāties nevarēja, ka precīzi tāds pats dzīves līklocis – tēva zaudēšana piecu gadu vecumā – paredzēts arī viņas mīļajam dēlam. Tas gan notiks daudz vēlāk.

Pēc laulību ceremonijas jaunais pāris kopā ar vedējiem – saviem labiem draugiem – atgriezās savās mājās Marijas ielas 50. nama 22. dzīvoklī. Pēc pāris gadiem jaunajā ģimenē piedzima puika. Andrejs Lihtenbergs pasaulē nāca 1938. gada 22. maijā Rīgas 2. slimnīcā, kas mūsdienās nes Paula Stradiņa vārdu. Par prieku un atklājumu jaunajiem vecākiem viņu pirmdzimtais no mātes bija mantojis sejas vaibstus, savukārt no tēva, kā tas atklājās pēc gadiem, – garo, slaiko augumu. Tobrīd vēl nekas neliecināja, ka brīnumam nav lemts notikt. Gadu pēc dēla dzimšanas Austra sāka strādāt Veselības departamentā, kur iepazinās ar savu nākamo vīru.

Mierīgajai dzīvei un Latvijas pirmajai brīvvalstij pienāca gals. Arī Lihtenbergu laulībai bija tas pats liktenis. 1940. gada 6. decembrī Austras un Arvīda Lihtenbergu laulība tika šķirta… Jā, neizprotamas ir likteņa rotaļas – vēl nesen, pirms pieciem gadiem, turklāt arī decembrī šis pāris, solot mūžīgu uzticību un mīlestību, stāvēja altāra priekšā.

 

Ar trim bērniem un vīramāti apgādniecībā

Sākās Otrais pasaules karš – briesmīgākā asinspirts 20. gadsimta vēsturē. Arvīds Lihtenbergs tika iesaukts leģionā, nokļuva Volhovas purvos, kur it kā esot nošāvies, lai netiktu saņemts gūstā, savukārt viņa brālis Roberts karoja pretinieka pusē. Ir fiksēta šāda epizode: „Kad pirmā baterija atradās jau uzkalnā un līdz cietokšņa valnim atlicis tikai kārtīgs lēciens, pēkšņi – stop! No turienes uz mums līst nāvējoša uguns. Vācu ložmetējnieks uz vaļņa pļauj nāvi. Baterijā tolaik bija Roberts Lihtenbergs, jauns, garš, apķērīgs puisis. Garais seržants daudz nedomāja. Palēcās un ar roku norāva hitlerieti no vaļņa – bet pats – augšā viņa vietā.”  

Savukārt Austrai kara sākumposmā jau bija izveidojušās citas attiecības, pavisam drīz tika nodibināta arī jauna ģimene, kas apmetās Zasulauka apkaimē, Volgundes ielas 16. nama 9. dzīvoklī. Tā bija adrese, kur Andrejs Lihtenbergs un viņa piederīgie dzīvoja gadu desmitiem ilgi. Vēlāk, kad puisis bija guvis panākumus un popularitāti kā estrādes dziedātājs, puse Rīgas iedzīvotāju zināja, ka viņš meklējams tieši šajā adresē, taču nesteigsimies notikumiem pa priekšu.

Par Austras otro dzīvesbiedru kļuva Imants Tālivaldis Bumbieris – kolēģis no tās pašas darbavietas, kuras nosaukums, nodibinoties padomju varai, bija Veselības Aizsardzības tautas komisariāts. Imants bija Propagandas nodaļas sekretārs. Viens pēc otra pasaulē nāca divi Andreja pusbrālīši – Uldis un Pēteris. Šo prieku jau pavisam drīz aizēnoja nebeidzamas skumjas un daudz rūgtu asaru – ģimenes galva tika deportēts. Par vienīgo apgādnieci saviem trim dēliem un vīramātei kļuva Austra pati. Savā biogrāfijā tolaik viņa rakstīja šādi: „Vīrs pēdējā laikā tika iesaukts vācu armijā, no kuras viņš dezertēja. Līdz personības noskaidrošanai pašlaik viņš no Kara komisariāta saņemts gūstā. Manā apgādniecībā pašlaik atrodas trīs bērni un vīra māte.” It kā ar to vēl nepietiktu rūpju, Austrai bija jātiek galā arī ar savu dēlēnu biežajām slimošanas reizēm. Te garais klepus, te vējbakas – Andrejs puikas gados pārslimoja vairākas bērnu slimības, ko droši vien veicināja nepietiekamais uzturs. Tāpat arī pastiprinātu zobu bojāšanos, kas kara laika bērniem nebija retums.

Vasarās bijis vieglāk, taču tad Andrejs, pat mazs būdams, piestrādāja kā ganiņš. Iespējams, kādā no šīm vasarām viņu tik ļoti sabaidījis suns, ka puika kādu laiku pat stostījies. Tagad grūti pārliecināties, vai stāsts par suni ir patiess, taču radio žurnāliste Lia Guļevska liecina, ka liela uztraukuma brīžos arī pieaugušā vecumā Andrejs ir viegli stostījies. Viena no šādām reizēm bijusi Latvijas Radio ierakstu studijā, kad Guļevska viņu intervējusi. Ieraksts tika apstādināts, abi – gan dziedātājs, gan žurnāliste – nomierinājušies, par nejaušo misēkli pat pasmaidījuši, un intervija varēja turpināties bez problēmām. Tas notika krietni vēlāk – pagājušā gadsimta sešdesmito gadu nogalē, taču atgriezīsimies Andreja bērnībā.

Ir sāpīgi lasīt Austras lūgumrakstu Farmācijas pārvaldes priekšniekam 1944. gada 27. oktobrī. „Ar šo laipni lūdzu kādu vakantu vietu Jūsu padotā iestādē. Pašlaik esmu vienīgā ģimenes apgādniece un tamdēļ, lūdzu, ievērojiet manu lūgumu un dodiet iespēju strādāt.” Pēc diviem mēnešiem – tā paša gada decembrī – Speciālās aptiekas pārvaldnieks A. Čipa parakstīja pavēli Nr. 11. Tā skan šādi: „Ieskaitīt ar š.g. 20. decembri rēķinvedi Bumbieri Austru Augusta meitu aptiekas darbinieku sarakstos uz pusmaiņu ar atalgojumu – 200 rubļi mēnesī.”

 

Tā dziedāšana visiem līdz kaklam

Jau pēc nepilna gada mazajam Andrejam pienāca laiks uzsākt skolas gaitas. Pirmā izglītības iestāde, kuru viņš apmeklējis no 1945. līdz 1952. gadam, atradās netālu no ģimenes dzīvesvietas. Tā bija Rīgas 35. septiņgadīgā skola Margrietas ielā 4. Klases bija lielas, Andrejs mācījās kopā ar vēl 31 tādu pašu skolnieciņu kā viņš. Tolaik izglītības iestādes direktora amatu ieņēma Eduards Meļins (citos avotos – Meliņš), mācību daļas vadītāja – L. Zemīte. Lielākā daļa skolotāju savu pedagoģisko izglītību bija ieguvuši vēl Latvijas pirmās brīvvalsts laikā. Tāda bija matemātikas skolotāja A. Radziņa, latviešu valodas skolotāja A. Šusta, ģeogrāfijas skolotāja Nāruna, fizkultūras (sporta) skolotāja M. Rudziša, nerunājot par bioloģijas skolotāju U. Plotnieku, kurš bija īsts sava darba entuziasts. 1949. gadā paši audzēkņi pie skolas stādījuši dārziņu, turklāt izglītības iestādē gadiem veiksmīgi darbojās naturālistu pulciņš. Gan viens, gan otrs bija skolotāja Plotnieka nopelns. Vienīgi zīmēšanas un rasēšanas skolotājs M. Valdmanis bija jaunpienācējs, kurš paralēli darbam skolā vēl studēja Latvijas Mākslas akadēmijā.

Skolēna Andreja Lihtenberga veselības lapā lasāms, ka viņa tēvs kritis karā 28 gadu vecumā un ka dzīvesvietā Volguntes ielā 16, dzīvoklis 9 dzīvojot četri cilvēki – māte un trīs bērni.

Lasītāju varētu interesēt, kā Andrejam ir veicies mācībās. Personāla dokumentu valsts arhīvā (PDVA) ir pieejams no 1951./52. mācību gada, kad Lihtenbergs mācījās 7. klasē, sekmju izraksts pa semestriem. Izņemot pirmo mācību ceturksni, kas viņam noslēdzās ar astoņiem trijniekiem uz liecības, tostarp, pat fiziskajā audzināšanā un dziedāšanā (!), tālāk, iespējams, pēc stingrām pārrunām mājās, sekmes uzlabojušās. Savukārt dabas zinībās zemākas atzīmes par piecinieku Andrejam nebija. Ļoti labi veicies arī krievu valodā (vārdos), ķīmijā, ģeogrāfijā, samērā labi (pārsvarā ar vērtējumu – četri) – krievu valodā (rakstos), latviešu valodā (vārdos), vācu valodā, algebrā, ģeometrijā, fizikā, vēsturē, konstitūcijā, rasēšanā. Vienīgais divnieks pirmajā ceturksnī viņam bija tādā disciplīnā kā kārtība. Līdz ar to padomju gadu periodiskajos izdevumos rakstītais, ka „skolā vienīgais stabilais piecnieks bija dziedāšanā”, neatbilst patiesībai. Vēl vairāk – māte Austra savu vecāko dēlu vēlējusies sūtīt mūzikas skolā, taču tur diemžēl viņu nepieņēma, jo uzskatīja, ka puisim trūkstot muzikalitātes. Tas šķiet bezgala savādi, jo, pēc mātes atmiņām viņas dēls dziedājis katru brīdi – gan ģērbjoties, gan klājot gultu, gan ķemmējot matus, gan mazgājoties. Paši mājās pēc tam smējušies, ka tā Andreja dziedāšana jau visiem līdz kaklam!

Pamatizglītību beidzot, Rīgas 35. septiņgadīgās skolas izdotajā apliecībā Nr. 585 zemāka vērtējuma par četrinieku Lihtenbergam nebija!

Pēc pamatskolas beigšanas nākamā izglītības iestāde, kur Andrejs turpināja izglītību, bija Rīgas Pienrūpniecības tehnikums, kas atradās Kr. Valdemāra ielā 36, Rīgā. Šāda izvēle īsti nav izprotama, taču jāņem vērā, ka ritēja pēckara gadi. Varbūt puiša (un viņa mammas) doma bija apgūt tādu profesiju, lai turpmākajā dzīvē nebūtu problēmu ar pārtikas sagādi. Andrejs tika ieskaitīts krievu grupā, tātad nākamos četrus gadus, tas ir, no 1952. gada 1. septembra līdz 1956. gada 30. jūnijam, izglītību ieguva krievu valodā. Izglītības iestādi absolvējot, kursa kuratore L. Aralova sagatavojusi raksturojumu, kurā lasāms, ka audzēknim Lihtenbergam praktiskie darbi veikušies labāk par teorētiskajām apmācībām, jo tie pārsvarā tika novērtēti ar vērtējumu „teicami”. Raksturojumā vērtēts pozitīvi, vienīgais izņēmums esot sabiedriskie darbi, pret kuriem puisis izturoties nedaudz bezatbildīgi.

Tehnikuma diploms ar pārsvarā labām un teicamām atzīmēm Andrejam bija kabatā, taču tad sekoja nākamā „skola” – dienesta gadi PSRS Bruņotajos spēkos.

 

 

 

Lāsma Gaitniece ir Latvijas Rakstnieku savienības biedre, daudzu grāmatu autore, no kurām visjaunākā – Skandalozākie noziegumi Latvijas vēsturē 2 (2025). Sarakstījusi un tulkojusi vairākus dokumentālus un daiļliteratūras darbus. Ir vairāku simtu grāmatu recenziju un kultūrvēsturisku publikāciju autore izdevumos Latvija Amerikā, Latvijas Avīze, Izglītība un Kultūra, Jaunā Gaita u.c.