Jaunā Gaita nr. 321. vasara 2025
Lea Vinks (īstajā vārdā Linda Vītuma) raksta prozu un dzeju – meklē vārdus, lai izteiktu neizsakāmo. Viņa tulko no angļu un ukraiņu valodas. Ir absolvējusi Literārās Akadēmijas meistardarbnīcas, publicējusies izdevumos Strāva, Punctum u.c., 2024. gadā kļuvusi par „Vidzemes Prozas lasījumu” laureāti. Viņas teksti klejo tur, kur Viljams Bleiks redzēja eņģeļus, Klaivs Bārkers slēpa briesmoņus, bet Džons Miltons bija krītoša zvaigzne.
Foto: Velta Kaltiņa
Lea Vinks
Rozlillā gorilla
Kopš meitas nāves sēroju jau trīs gadus un nebiju mainījusi savas domas – nāve smird. Pēc komposta, pēc veca puķūdens, pēc somā aizmirstām desmaizēm. Pēc vilciena gala stacijas. Ierodoties un saprotot, ka esmu nokavējusi pēdējo vilcienu mājup, nākamais, ko sajutu, bija smaka.
Platiem soļiem ap mani riņķoja skrandās tērpts radījums ar motociklista ķiveri galvā. Viņš to noņēma un pasmaidīja platu izpuvušu zobu smaidu. „Mūsu ceļotāja ir ieradusies!” viņš šļupstēja. „Tavs vilciens ir prom. Bet nāks cits – arī tavs, tici man – tas pat vēl vairāk būs tavs. Un mēs ar Haan tevi jau gaidījām.”
Perona vidū es manīju vēl vienu stāvu. Viņš bija garš, ar apmēram trīs dienas neskūtiem bārdas rugājiem, un viņa melnie mati sedza pusi sejas. Rokās viņš turēja rozā mugursomu.
„Tieši mani?” neticīgi pajautāju un ar aizdomu pilnu skatienu nopētīju viņus abus.
Haan pasmaidīja, un viņa melnajā acī kaut kas iezibējās. Viņš sniedza man somu. Plastmasas, ar rāvējslēdzi, kādas, visticamāk, 12 gadus vecas meitenes īpašumu, kurā jūtami bija sabāzts viss, kas nu tāda vecuma meitenei būtu vajadzīgs.
„Kas tas ir?” lūkojos uz tieši tādu pašu somu, kāda atradās manas meitas istabā jau trīs gadus – neaiztikta. Man likās, kāds mēģina ar mani izspēlēt ļaunu joku.
„Tā ir tavas meitas soma,” Haan mierīgi atbildēja. „Ņem. Tev noderēs,” viņš pielieca galvu, it kā dodot man vietu un laiku pieņemt piedāvājumu. „Tev taču gribas tajā ielūkoties? Palasīt, paskatīties, nu tā. Saproti? Atnesu to tev, lai vari ņemt līdzi ceļojumā.”
Man nebija ne jausmas, par kādu ceļojumu viņš runā. Man nebija cita „ceļojuma” kā vien mājup. Sāku nervozēt, un Skrandainis acīmredzami to sajuta. „Haan tev parādīs,” siekalām šļakstot, viņš murmulēja un grūdās man virsū, stumjot tuvāk Haan. „Tu taču gribi atcerēties savu meitu?” Es purināju galvu noliegumā.
„Ņem!” Haan atkal sniedza man somu. Viņš runāja klusi, tomēr es skaidri dzirdēju katru vārdu.
„Man nevajag,” pacēlu zodu un sakniebu lūpas.
„Jo tu esi brašākā no ceļotājām!” Skrandainis bija nolicis savu ķiveri uz zemes, sita plaukstas pret augšstilbiem.
„Tev jau ir viena tāda soma, vai ne?” Haan turpināja mani nopratināt.” Man sāka reibt galva. „Nē,” atbildēju. „Tiešām. Man nevajag.”
„Labi, ja tu tā saki. Viss kārtībā. Tad tikai jāsagaida vilciens un jādodas ceļā.” Viņš pagriezās un devās uz perona otru galu.
Skrandainis mēģināja satvert manu roku un aicināja betona kāpņu virzienā, kas bija kā palīgierīce iekāpšanai vagonā. Tikmēr Haan bija sācis pa vienai vien ņemt no somas dažādas lietas. Lapas ar zīmējumiem viņš nolaizīja un līmēja pie sienas. Izņemtos priekšmetus viņš lika citu citam līdzās uz zemes. Tur bija sporta tērps, slēpjzābaku sildītāji, krāsaini zīmuļi. Daudz, daudz papīra lapu. Uz vienas no lapām bija uzrakstīts dzejolis. To Haan nepielīmēja pie sienas, bet rūpīgi salocīja un ielika atpakaļ somā. Un paskatījās uz mani, vai es to redzu. Tad viņš izņēma kimono. Rozā. Man bija sajūta, ka zaudēšu samaņu. To rozā kimono, ko džudo treneris atteicās ņemt atpakaļ pēc manas meitas nāves un dot kādai citai meitenei, jo tas būtu pārāk... Visi tāpat zināšot, kurai pirmajai bijis rozā kimono.
Haan mani vēroja. „Vai ne? Cik neparasti!” viņš nesatricināmā mierā filozofēja. „Lietas – mēs sakām, ka tās ir nedzīvas tikai tāpēc, ka esam aizrāvušies ar biocentrismu, ar oglekļa šovinismu, uzskatot, ka tikai mums līdzīgais ir dzīvs. Bet tā nav. Lietas arī ir dzīvas.” Viņa prātuļojumi plūda pa ausīm manā galvaskausā un žņaudza smadzenes. Viņš atmeta matus, un es ieraudzīju divas ogļmelnas acis, kuru zīlītes bija dzintara krāsā. „Saproti? Pasaulē nav nevienas radības, kura nebūtu kaut ko zaudējusi.”
Man kaklā bija iesprūdis dzijas kunkulis, tā man šķita. Tāds paliels. Tāds biezas islandiešu aitu dzijas ar maziem matiņiem, kas kutināja rīkli un neļāva elpot. Centos to norīt.
„Smaka,” Haan norādīja uz novītušām lilijām bieza stikla pudelēs. Iepriekš nebiju tās pamanījusi. To kāti, it kā klauvējot, sitās pret caurspīdīgo biezo stiklu un sakūla duļķaino ūdeni viendabīgi zaļganā masā. „Jūti?”
Es jutu gan, bet īgni pajautāju: „Un kas man būtu jājūt?”
„Sēras. Jūti?”
Strauji ieelpoju caur degunu, bet nejutu neko citu kā vien veca puķūdens un vīstošu liliju smaku. „Smird.” Es noteicu. Pop-Op, Pop-Op, Pop-Op.
Pa sliedēm tuvojās vilciens. Tam bija tikai viens ieliektas formas vagons. Atkal pakrūtē sajutu nelabumu, kāds pārņem, lūkojoties no tilta strauji plūstošā upē.
Ieņēmis pavadoņa stāju, Haan pamāja tikko stacijā pienākušajam vilcienam un uzrunāja mani. „Tu tāpat no tām neizbēgsi, saproti? Kāp vien iekšā. Skrandainis tev parādīs, kā.”
„Kas šis ir par vilcienu?” jautāju, nepacēlusi acis.
„Šis? Sēru dežūrvilciens.” Pop-op. Vilciens noklaudzēja, izlaida tvaiku un man pat šķita, ka tas nedaudz paklanījās, it kā sasveicinoties.
„Pop-op,” Skrandainis sasita plaukstas, mudinot mani kā mazu bērnu, kāpt iekšā. Iekāpt vagonā, kā man šķita, nav iespējams. Vagonam nebija durvju un tas atradās ļoti augstu no perona. Caur aizkariem redzēju, ka vagons bija pilns ar cilvēkiem. Izskatījās, ka viņi tajā ir braukuši jau vairākas dienas, varbūt nedēļas. Vai varbūt pat vairākus mēnešus. Jā, viņi izskatījās drīzāk tā, it kā būtu vagonā mitinājušies jau mēnešiem ilgi. Varbūt pat gadiem.
Vilciens sakustējās un paripoja atpakaļ – tuvāk man. Skrandainis atkal veltīja man savu atbaidošo smaidu. Viņš piegāja pie betona trepēm, nostājās uz pirmā pakāpiena un cieši satvēra manu roku. Mēs abi kāpām augšup. Paskatījos uz leju un sagrīļojos. Skrandainis ar žestiem un grimasēm man rādīja, ka pēda esot jāliek tieši uz kaut kādas lentes, kas ir novietota sēdvietas priekšpusē. „Lente kā pēdu atbalsts?” Tas viss bija tik savādi, ka es vēlreiz paskatījos apkārt, mēģinot ieraudzīt kaut vienu norādi, ka notiekošais ir reāls. Bet nekā nebija, tikai Skrandaiņa pretīgais smaids.
Tā nu, sekojot viņa norādēm, stiepu kāju lentes virzienā. No piepūles un koncentrēšanās mana seja bija izmocīta un sarkana. Kā karstuma vilnis mani pārņēma kauns. Man likās, visi vagonā esošie smīn. Man likās, es dzirdu balsis – ka viņi runā tieši par mani. Visi. Tas bija kā transā, kad es brīnumainā kārtā ieslīdēju plastmasas krēslā. Puķu kāti dauzījās pret pudeļu stiklu, it kā aplaudējot. Skrandainis izvilka drošības siksnu un piesprādzēja mani.
„Soma! Kur ir mana soma?” Kamēr biju centusies iekļūt vagonā, kaut kur biju nogrūdusi savu somu un nu man tās vairs nebija.
„Vai jūs varētu padot somu?” strauji griezos pret Haan, kurš stāvēja uz perona, bet drošības siksna nobloķējās, un es no visa spēka tiku iespiesta atpakaļ krēslā.
„Lūdzu!” dzirdēju viņa balsi. Domāju, ka viņš sniedz man somu, un pastiepu roku. „Kundze, ir jāsaka „Lūdzu!”.” Mana roka bija izstiepta tukšumā.
Mēģināju atrast drošības siksnas slēdzeni, lai atbrīvotu sevi no spiediena krūtīs. Ar abām rokām sagrābu siksnu un rāvu to uz priekšu, bet atkal tikai nobloķēju. Ļoti, ļoti gribējās mājās. Ļoti, ļoti negribējās doties nekādā ceļojumā.
„Lūdzu!” Laikam izteicu to pārāk skaļi, jo visi pasažieri reizē paskatījās uz mani. Pamāju viņiem, ka viss ir kārtībā. Viņi novērsās. Skrandainis iespieda man klēpī somu. Es nomierinājos. Vilciens sakustējās.
Soma bija vaļā, tās rāvējslēdzis bija saplēsts. Iebāzu roku saplēstajā nodalījumā un uzreiz sapratu, ka tā nav mana soma. Kad to pavēru plašāk, man klēpī izbira salocīti, krāsaini, spīdīgi papīri, rozā lūpu spīdumi, vēdeklis un desmaizes. Vecas desmaizes. Smaka iecirtās degunā. Saviebos un novērsu skatienu no sava klēpja. Vagons piepildījās ar tādu smaku, ka visi pasažieri atkal reizē paskatījās uz mani – šoreiz saprotoši. Viņiem laikam nebija grūti elpot. Viņi laikam bija pieraduši. Vienīgā, kura nespēja paelpot, laikam biju es.
Ieliektais vagons kustējās ar vien ātrāk. Ieliku desmaizes atpakaļ somā un paņēmu vienu no izkritušajām lapām. Un lasīju.
Metjū Dikmens
Sēras[1]
Kad pie tevis atnāk sēras kā rozlillā gorilla,
tici man, tev ir paveicies.
Tev ir jāpiedāvā viņai pusdienu
pārpalikumi, un grāmata, ko mēģini pabeigt,
ir jānoliek malā
un jāizbrīvē viņai vieta gultas kājgalī,
viņa ieskatās pulkstenī,
televizorā un atkal pulkstenī.
Es nebaidos. Viņa te ir bijusi arī agrāk,
un tagad es jau varu atpazīt viņas gaitu,
kad viņa tuvojas mājai.
Tajos vakaros, kad zinu, ka viņa nāks,
atslēdzu durvis, noguļos uz muguras
un skaitu viņas soļus
no ielas līdz lievenim.
Šodien viņa ir paņēmusi līdzi zīmuli un papīru kaudzi
un saka, lai pierakstu
visus, kurus jelkad esmu pazinis,
un mēs sadalām lapas dzīvajos un mirušajos,
lai viņa var izvēlēties vārdus pēc nejaušības principa.
Es uzlieku viņas iemīļoto Villija Nelsona albumu,
jo viņa ilgojas pēc Teksasas,
bet es nejautāju, kāpēc.
Viņa klusītēm dungo,
tieši tāpat, kā to dara mans brālis, kad darbojas dārzā.
Mēs pasēžam stundiņu,
kamēr viņa klārē, cik es esot bijis nesaprātīgs,
raudādams veikala rindā pie kases,
atsacīdamies ēst, atsacīdamies mazgāties,
par to trako smēķēšanu un dzeršanu klārē.
Beidzot viņa uzliek man uz pleca
savu smago rozllillā roku, pieglauž
savu galvu manējai,
un pēkšņi viss šķiet romantiski.
Tā arī viņai pasaku,
ka ir tāda romantiska sajūta.
Viņa izvēlas vēl vienu vārdu, šajā reizē
no mirušo kaudzītes,
un uzrunā mani tā, kā mēdz darīt vecāki,
lai tu sajustos neveikli un nokaunētos par kaut ko.
Romantiski? viņa saka,
tad skaļi un lēni nolasa vārdu no lapiņas
tā, lai es sadzirdu katru zilbi, lai katrs patskanis
pieglaužas kaulam kā jauns muskulis,
nolasa tieši tā viena cilvēka ķermeņa skaņu,
un cik neapdomīgi tas ir,
cik vieglprātīgi, ka viņa vārds ir šajā kaudzītē, nevis tai otrā.
Salocīju lapu, ieliku to somā un aizvēru acis. Negaidīti kāds uzlika man uz pleca roku un pieglauda savu galvu manējai. Jutu siltumu. Ja būtu atvērusi acis, būtu redzējusi, ka Skrandainis ir pārvērties par poniju un krāso lūpas ar rozā lūpu spīdumu. Ka ogļmelnajās Haan acīs vizuļo zvaigznes. Es būtu redzējusi, ka mani ir apskāvusi rozlillā gorilla.
Vilciens traucās ļoti ātri, bet nu es vagonā sēdēju tikpat mierīgi kā pārējie.
[1] Atdzejojusi Linda Vītuma ar Metjū Dikmena* atļauju (saņemta 21.08.2024).
* Oriģinālā: Matthew Dickman “Grief”