|
2023. gada Jaunās Gaitas rudens numurā bija
pirmā manu dzejoļu publikācija: Esmu piedalījusies Literārās Akadēmijas dzejas meistardarbnīcās pie Ronalda Brieža un Ingmāras Balodes. |
 |
Jaunā Gaita nr. 321. vasara 2025
|
2023. gada Jaunās Gaitas rudens numurā bija
pirmā manu dzejoļu publikācija: Esmu piedalījusies Literārās Akadēmijas dzejas meistardarbnīcās pie Ronalda Brieža un Ingmāras Balodes. |
|
|
Linda Tīmane
* * *
es gribu tam bērnam uzrakstīt vēstuli lai apjautātos kā iet vai ir paēdis vai nesalst kājas vai ir kas noglauda galvu vai ir ar ko aprunāties viņai ir pieci seši gadi divās garās bizēs sapīti mati maza soma ar mikipeli sarkani leļļu rati kuros mēdz vizināt apaļo brāli dažreiz viņa uzlaiko mammas dziļi zaļās (deep green) kurpes izliekas ka māk rakstīt un sarunājas pati ar sevi viņa taisa gredzentiņus no spīdīgiem konfekšu papīriņiem krāj kalendārīšus caur krāsainiem grāmatu vākiem nokļūst brīnumzemēs ar laimīgām beigām un dusmojas par vasarraibumaino degungalu viņai patīk pie vecmammas laukos kur pati var uzmeistarot šūpoles no govs ķēdes un koka dēļiem sanaglot sētiņu sasētajām zvaigznītēm viņai patīk sēdēt vecajā ābelē pie cukuriņiem un ravēt lai tumsa paliek zem nagiem ravēt lai no malas viss izskatās tīrs sakārtots sakopts un skumt vēl nesaprotot kāpēc
es tev uzrakstīšu vēstuli bērns ka es tevi mīlu
* * *
priecīgi viena uzvāru kafiju pēkšņi man blakus piestumj krēslu un ahāta rokassprādzes grabinot apsēžas bēšas skumjas esmu tām lūgusi nenākt tik bieži lūgusi bet nu tās atkal ir klāt vēja sapūstas kā smilšu graudi visās spraugās uz miesas matiem nervu galiem tā nu mēs sēžam un skatāmies kā lipīgas liepu plaukstas lūdz lietu kā pulkstenis cenšas iet bet paliek uz vietas kā virs jumtiem aizslīd mēļi mākoņi atstādami debesīs melanholisku sliedi labprāt atlaistos dīvānā bet baidos ka skumjas apgulsies līdzās un tā arī ir kopā skatāmies griestos uz gandrīz caurspīdīgo zirnekli domājam kā būtu ja būtu kā būtu ja nebūtu mazliet paraudam dzinkstot aizripo dažas stiklainas asaras kad nogurstam no gulēšanas kopā izberžam podu izlietni vannu līdz spēka impulsi trūkst kā smalki zīda diegi joprojām smoku skumju kāpās pierunāju tās izgludināt prāvu drēbju kaudzi cerībā ka pagurs un dosies prom bet izskatās ka mēs kādu laiku tomēr padzīvosim kopā gribas ēst eju cept mums pufīgas rauga pankūkas un domāju kā aiz sētas asfalta saplaisājušajās lūpās sabiruši vītuši ceriņziedi
* * *
manas kreisās acs kaktiņā jau četrpadsmit gadus ir iestrēgusi asara ik pa laikam tā nomirguļo pār vaigu bet lēnām uzkrājas atkal un nekustīgi stāv kā stikla lēca kā tā diena kad gaisā sastinga ziepju burbuļi un apspiestā priekšnojauta aizsita elpu kā tā diena kurai neviens nenotic tā diena kad sākas dzīve pēc un to dienu neviens nav atcēlis tiesājis eitanizējis neizraudāta neaizskalota neizlīgta tā nav uzsūkusies izbalējusi vai iekļauta nodaļā ‘’tāda ir dzīve’’ tā ir saglabājusi atskaiti sekundi pa sekundei ietetovēta iededzināta iekodēta lai to aizmirstu man būtu sevi jāizdomā no jauna no nulles punkta bet man gribas izkāpt vienkārši izkāpt kā izkāpt no gultas no vilciena no zābakiem izkāpt un ar vieglu nelabumu tā it kā nekas nav noticis dzīvot tālāk vienkārši izdzīvot iejūkot pārējo izdzīvotāju pūlī bez nevienas asaras
* * *
- tu dzīvo kā bez ādas! viņa saka cieši un mierpilni skatoties acīs un asaras man plūst kā divas pēkšņi pārsālītas upes jo līdzjūtīgāk viņa skatās jo spēcīgāk tās mutuļo un es nevaru to visu apturēt - izraudies! viņa tikpat mierīgi turpina un es ļaujos straumei nezinot kur tā aiznesīs elsoju kā izbēdzis suns jo man nav tās ādas ne biezas ne plānas ne plānas plāniņas pat ne zīdpapīra kārtas vien pārjutīgs caurspīdīgs salīcis siluets katrs akmens skatiens vārds pat skaida trāpa tieši mērķī muskulī kurš mēģina slēpties aiz krūšu kaula - izraudies! es zinu ka tā neko neaizskalot neizskalot neattīrīt nogulsnes tik blīvā un biezā kārtā kā māls bet tas palīdz ievilkt elpu starp ūdeņiem klintīm un pavasariem
- izraudies! un es rakstu pazūdu putekļainos birstošos vārdos kā plūstošās smiltīs un es nevaru to visu apturēt
* * *
tik pilna uzkarsušiem dažāda lieluma akmeņiem ka sāku tos pārcilāt pārkrāmēt pārbīdīt tie sajūt vibrācijas un spiež uz asaru kanāliem un tad es birdinu brūnas biezas šķautņainas asaras tās saskrāpē acis nobrāž vaigus sadauza plaukstas krūtis kājas es vienaldzīgi pētu plaukstošos zilumus kuri lēnām pārvēršas mazās varavīksnēs operēt nevar tie ir uz palikšanu jo tie nav nierakmeņi ne žultsakmeņi bet tādi kā pusdārgakmeņi slīpēti un neslīpēti sirdsakmeņi kas asaro varot mēģināt savērt mierinājuma krellēs vai žvadzošās rokassprādzēs tam vēl nepietiek mana cāļa spēka es iedzeru pretsāpju pretasaru pretakmeņu tabletītes rozā gaiši dzeltenas baltas un iztēlojos ka to pelēko iežu manī nemaz nav vien pasteļtoņi mirdzoši kristāli izliekos ka esmu zilacaina lidmašīna kas bezrūpīgi lidinās virs mainīgiem mākoņiem un akmeņi tikai uz zemes tādi mazi mazītiņi krellēs nesavērti
* * *
es neesmu viņu satikusi jau gadu viņš vairs nebrauc nav laika nav veselības nav vēl visa kā gan jau gan jau - viņš nosaka manu vēlmi viņu apciemot nogriež kā sēni līdz sūnai kā zvani poliklīnikas reģistratūrai telefona sarunas ilgst minūti laimīgajās reizēs divas pat nepaspēju pajautāt kā viņam iet arī viņš nepaspēj pajutāt kā man iet
kad viņš slepus brauca pie manis pie mazbērniem un mēs slepus braucām pie viņa mūs vienoja šie notikumi noslēpumi noziegumi es neesmu viņu satikusi jau gadu šoreiz neprasu atļauju braucu marts vedu neuzdāvinātās ziemassvētku dāvanas jo viņš neatbrauca viņš ir pagalmā nes priežu malku lēnāks vieglāks mazāks mēs apskaujamies sabučojamies runājamies pūš ziemelis mājā neaicina cenšos pierunāt iedzert kopā kafiju tepat kafejnīcā aiz meža līkuma mēģinu kaut kā pieglausties izlūgties jokoties ieķeros asajā elkonī nervozi smiekli nolaists skatiens un kategorisks nē un viņu kā suni ap mājas stūri sauc sieva
es palieku aiz koka barjeras iebraucamā ceļa galā kā filmas beigu titros kurpēs kuras jau sen par mazu un tik ļoti spiež tik ļoti spiež pakrūtē bet nebiju to pamanījusi un tikai tagad tikai tagad saprotu ka viņš jau sen savas izvēles ir izdarījis iespējams brīdī kad uzvilku savas pirmās kurpes
bieži braucu gar viņa mājām nē gar viņa sievas mājām braucu iedzert kafiju kafejnīcā aiz meža līkuma lai sajustu ka viņš ir tepat līdzās lai mazliet noskumtu ka viņš nejūt ka esmu tepat līdzās es domāju par viņu par sevi par mums bet zinu ka viņam nav laika nav veselības nav vēl visa kā un viņu kā suni ap mājas stūri sauc sieva
* * *
sākumā bija viens blāvs ponijs no makdonalda tam sekoja otrs trešais un daudzi citi rozā violeti dzelteni gaiši zili balti ar spīdīgām neilona krēpēm un astēm uz iepakojuma līdzi iedotiem vārdiem Ābolīte Taurentiņa Dimantiņa angliski tie skanēja labāk tu veidoji tiem frizūras būvēji pilis no lego klucīšiem un iekārtoji pagalmus un gribēji lai spēlējamies kopā kā ponijprinceses ar dažādām superspējām tēlojām lomas un izdomājām stāstus tur bija tikai labie un laimīgie es īsti nemācēju būt princese un man katru reizi nāca miegs un bija kauns ka man nāk miegs ka domas ir kaut kur pie plīts pie putekļiem un neizgludinātām drēbēm kauns ka man nepatīk spēlēties kauns ka poniji iemidzina man patika tos krāsot krāsojamās grāmatās tad nenāca miegs un mēs uz papīra pārvērtām ponijus skaistākus par tiem kas veikalu plauktos ugunszilus tumši zaļus priecīgi pelēkus koši melnus tu biji tik laimīga kad uzdāvinājām lielo rozā poniju ar krēpēm varavīksnes krāsās tā būs visu mazo poniju mamma - karaliene tu teici visiem mazajiem ir mammas karalienes kaut nu!
tagad es esmu uz poniju salas starp ponijiem kā ziedošām peonijām rudzupuķēm zirņu pākstīm un domāju par tevi vai tu spēlēsies ar savu meitu vai viņai patiks poniji tie poniji kuri tagad ir plastmasas kastē bēniņos kā noglabāts maigums vai tev arī spēlējoties nāks miegs vai tev būs meita ? un es domāju vai man patīk poniji tagad tieši tagad! patīk es gribētu caurspīdīgu tādu kas atstaro gaismu ar iekšpusē pukstošu zilu neaizmirstulīti vietā kur sirds un solījumu ka tev vienmēr viss būs labi
|
