Nedēļas dienām ritot, mācības pavadu Rīgas Doma kora skolā, kā vokālās nodaļas audzēkne. Lai gan mana ikdiena pārsvarā sastāv no grāmatu kaudzēm, dziedāšanas un mūzikas radīšanas, atelpu un mierinājumu rodu dzejā (jo jau sen sapratu, ka bez tās neiztikt). Kopš 2024. gada esmu literārā semināru „Aicinājums” dalībniece.

Paula Bička
 

Jauna cilvēka portretējumi

I

es rāpjos pa margām

kā apsūbējis sudrabs

es apstājos zemākajā punktā

kā līdz pašai lejai noskrūvētas

klavieru krēsls

es signalizēju raidot tiešu staru

esmu projektora krāsainā vīzija telpā

projicējiet mani uz sava baltā krekla

ņemiet mani

es jums atdošos

izlejiet

ar saviem vārdiem nogaliniet

un augšāmceliet

manas akas

dibena ledainais ūdens

jau tiktāl sasmēlies mutē

nemāku vairs elpot

lūdzu kāds

elpot

iemāciet

II

klik klak

klik klak

klab ikdienišķie augstpapēžu zābaki

kas nez kāpēc liek man justies

mazdrusciņ ausgtākā līmenī

mazdrusciņ pašpārliecinātākai un slaidākai

staigājot gar operu

vai pat gar origo

tas palīdz man rast augstāku pašvērtējumu

klik klak

klik klak

varbūt no malas izskatās

ka es ar savu knapi dabūtās stipendijas naudu

esmu nopirkusi kruta brenda zābakus

kas ir augstākā sociālā stāvoklī nekā es pati

es tos nopirku izķeršanas brīdī humpalās

neviens par mani neko nezina

mēs tikai tēlojam

ka esam tik ietekmīgi

turīgi

un augstvērtīgi

es atzīstos

es arī

tēloju

bet kādu dienu

kad izaugšu no augstpapēžu tiesas

un joprojām staigāšu pa Rīgas ielām

būšu pietiekami pašpārliecināta

un būs vienalga vai mani kāds zinās vai ne

man būs labi kā ir

III

es redzu tevi atpakaļgaitā

iekritīsi tu vēl daudzas reizes

vienā un tajā pašā dubļu zampā

iekritīsi tur pat

kur tēvs neļāva tēlot mīksto

kur jāizlokās bija par lineālu

lai izvairītos no miklām acīm

es redzu kā bērnībā

māte iesita tev pļauku

nedēļu apsārtis bija vaigs

tava palīdzība

un rūpes vīterojās

ar piešķirto apbalvojumu

tā ir tava vaina

vēl šodien tas pretīgi rēgojas acīs

kā starp zobiem iesprūdusi sēkla

un tu kliedz

kliedz tik skaļi

ka visas šūniņas vibrē un transformējas

tu kliedz galvu pabāzis

zem promiļu svētavota

ar savīstītāmkājām

dūmu recekļos

atceries

tā mammīte un tētiņš audzināja

tu esi ieradies pareizajā vietā

ko tik saskābis ģīmis

dvēsele izsalkumā kurkst?

lūk pusdienas jau tevi gaida

uz stūralaimētavā

tu taču nosolījies

ka nekad

tādā zampā nesmērēsi sevi tīro

tajā iekritis tu lēnam mirsi

un akmenīiecirsts rēgosies gravējums

kopš pirmā elpas vilciena

nespējis pārstāt kliegt

IV

es nogalināšu

es zvēru es viņu  n o g a l i n ā š u

sašķīdīs medainie glaimi

sašķīdīs viņa irracionālā iekāre

sākumā šķita ka tikai nemanāmi

ar pirkstu galiem mēģinās

man nedaudz tuvāk tikt

caur katru mazo spraudziņu

mēģinās sagrābstīt manu ādu

tagad lūdzās un sauc

tikai nedaudz man vajag no tevis

tikai gabaliņu no ādas smaržas

es nevaru bez tevis izdzīvot

pirms mirkļa tikai lūgums

bet nu jau tvarsta un grābsta

bez atļaujas mani

tūlīt es viņu sašķaidīšu

vēl daži milimetri un dzīve laimīga būs

tūlīt es viņu…

   SITIENS

uz manas rokas

asiņu pleķī

guļ ods

V

būtībā man ir vienalga kas tu esi

galvenais ka saproti mani

man ir vienalga kāds tu esi

galvenais ka pārmij sarunu ar mani

man ir vienalga no kurienes tu nāc

galvenais ka sajūti mani

jo mēs visi esam bērni

kuri meklē sev līdzīgos

kuri neskata viens otru pēc apģērba

un nedomā par to vai izteiktais vārds

bija adresēts man vai kādam citam

mēs visi esam bērni

kuri bēg no savas realitātes

mēs alkstam siltas pakrūtes

katrs būtībā ilgojamies

pēc glāstiem no mīlošas plaukstas

VI

hallo

vai nākotne telefona otrā pusē

atzīstos ka nesapratu

to konceptuālo gleznu

no kuras raudzījies šodien uz mani

bet es vienkārši vēlos iederēties

pēdējā laikā šķiet ka

ka esmu pazudis

vienīgais ko lūdzu

ir lai apsoli

ka ietonēsi manus kaulus krāsainus

lai pēc nāves vēsturē ierāmēts

es kādam šķistu

vērtīgs un saprotams

mākslas darbs

hallo

vai otrā pusē kāds ir

vai apsoli