|
Raibīs
* * *
Saraustītas jūtas ar iepauzēm
paaugstināta asinsspiediena līknēs
bet tā
nebūt nevar būt mīlestības izpausme.
Ar tādām lietām nodarbojas jaunieši
marta dullumā
un cerībā
ka
attālākās provincēs strādās tādas lietas kā
vegānisms un tinderis.
Pārstājiet ņem makaronus labajā
rokā
vai uz pieres
citādi dīķī
peldot var pārsmieties un noslīkt savos smieklos
tas varbūt būtu labāks rezultāts kā
beigti atrastajam
muižkungam pie Rūķīšu ezera.
Varbūt tamdēļ
tāda smaga mācīšanās caur kognitivo disonanci
jo visas jūsu dziesmas ir jums līdzi galvā
bet jūs vienkārši nezinat tās.
Un tamdēļ nemaz nevajaga pārkāpt likumu
lai nokļūtu prokuratūrā.
* * *
Nivīns nazyna,
kai atraiseit tuos mīnys
ar spruogstūšim čukstim.
Nivīns nazyna,
kai atraiseit sevī zaltu,
ja viņ tys
jau nav puordūts.
* * *
Tādas dīvaini norasojušas margas
pie mīnus piecpadsmit.
Koķetē un laiskojas
it kā laukā būtu pavasaris vai agrs pēc
āboliem smaržojošs rudens.
Tās iraida,
tās raida
gaida
mūsu siltās plāceņu rokas pie kurām bikli
bet droši pieķerties
kā pirmajā izlaiduma dejā.
Tās viegli trīsuļo un čīkst
tās viegli trīsuļo un čīkst...
vēstījot šodienas notikumu apskatus.
Un sanāk ka šodiena ir tā
diena
kad drošsirdīgi varu ieskatīties acīs
visām pasaules sāpēm.
Uz radzenes
esmu uzaudzējis liesu un speķi
lai neizplūstu melu palos
akurāt pirms salnu mēneša.
Es sliecos ticēt
reiz šīs sāpes radīs mieru
kā sākotnējā saprašana
ka nav tādas iestādes
kura izskaidrotu dzīves pielietošanas instrukciju
vai īgnam cilvēkam iemācītu asprātīgus jokus.
Dažreiz brīvdienu nebūšana var izrādīties par būšanu
jo agri vai vēlu būs jāpierod
pie sabūšanas divatā
ar sevi.
Kā pie ziemas pāragri izdziestošajām dienām.
* * *
Runoj ar munu ūtrū meitu.
Tei normaļnuo.
Love is.
* * *
A mes nabrauksem nikur!
Mes dzerom garažā mašynā.
Nu di!
Es tev gūūūdeigi tū soku i sytu kryutīs treis reizis.
Reit
iz dzeda meža calmu
laseisem bio baravikus.
Taidi niule trendā i nazeivoj nikur.
Taidi aug viņ gūdeigu, tok pīkruoptu jaunovu mežūs.
Vysi jūs puiši piderasi
i baba ir jūs dzeds.
* * *
Mes apsastuom vīnā koncerā sūpluok.
As dzieržu na viņ pazeistamys melodejis
tok ari tū
kai munā mīsys vydsmuižā sadzeist vysi īkšvyda miofascejis i
audi kuri beja
rozplāsti.
I es palīku spraunuoks i jiutu
kai rudiņa lopu čaukstūņā nūmierst munys lykumapuorkuopieja
tīseibys.
As grybu lai tu mani
nošauj ar saviem dzirksteļu smiekliem.
Neesmu vienīgais, kas to vēlas sadzirdēt.
Manis iepazītais tavs zaļais kopmītņu dēmoniņš
zelta ragiem
arī ik pa laikam pasmīkņā man spogulī raugoties.
Līdz ko sestdienu vakaros tu ātrāk iemiedz
šis uztraušas tev virsū
dancā uz tavas krūtežas zelta piešus piesizdams
ieskatās manās slapjajās beztilpuma acīs
un kliedz
Dur man, dur!
* * *
Golvyos i piļsātuos
ļauds ir izabaumieši.
Aizmiersuši kai mežā
smuordoj prīdis
i kaida ir garša klāvā izskauktam pīnam.
O, atlaidit!
Itys nav teksts nu vegānu islama uzvarys guojīnim trešajā
paaudzē.
Tikai tramvaji klusiņām
attālas skaņas izdveš
Ka šis jā-jā,
šī
nē-nē.
Vadži, bļadži, kārtridži.
Pīmūdynoj mani parkā oficīra kungs
ar glaimim
– Jaunais cilvēk! Vai jūs esat alkohola reibumā?
– Nē...
drīzāk jau pārsteigts.
Ni zvoni zvona,
ni traktors brauc.
i laika
nikod nikam
vaira nav.
|
.jpg)
