Sandra Dieziņa

 

KLEITE

 

 

„Iedod satrāklēt, palīdzēšu!” teicu omammiņai. Maiga sēdēja uz gultas malas, salīkusi pie šujamā. Skolā tuvojās Jaungada balle un vajadzēja jaunu štāti. Veikalos neko nedabūt, bet vismaz mātei bija palaimējies nopirkt audumu. Burvīgs – melns ar mazām baltām pumpiņām. Tās pumpiņas man vienmēr patikušas, tādas rotaļīgas, kā saldie jūras akmentiņi. Saber kabatās un dzīve uzreiz saldāka. Omammai šūšana padodas, ko nevar teikt par māti, kura vienmēr steidzas, jo darbs dzen darbu. No naktsmaiņas uz otru darbu, lai maciņš biezāks un labāka iztikšana. Mammai nav vaļas tik smalkam darbam kā šūšana. Tikmēr ome var ķīpāties ilgi un dikti, līdz smalkākai detaļai rāmi un prātīgi šujot sienas deķīšus, adot vilnas zeķes vai meistarojot kādu citu rokdarbu.  Kleitām gan viņa sen nav ķērusies klāt. Šoreiz Maiga vēlīgi man ļauj satrāklēt auduma detaļas. Piegrieztni pati biju dabūjusi no „Burdas”, ko nopirku Rīgā. Speciāli braucu, lai Marijas ielas veikaliņā dabūtu kādu īpašu „Burdas” žurnālu un varētu tikt pie jaunās štātes. „Burdas” salons deviņdesmito sākumā bija kas jauns tukšo padomju savienības veikalu vidū. Līdz šim kaut ko varēja dabūt vien pa blatu vai arī jāstāv milzīgi garās rindās, ja arī ko izmeta uz letes. Tie audumi, kas bija veikalos, bija trūcīgas izvēles. „Rīgas auduma” parķis taču nederēs balles kleitai. Septembrī pusi dienas izstāvēju mežonīgā rindā, bet kārotais pumpiņu audums bija beidzies, atlika vien strīpaini rozā. Paņēmu to pašu, bet kleitai nepavisam neder, pārāk rupjš un grumbuļains, ja nu sastiķēt kādai jaciņai.

Pumpiņu kleitu biju redzējusi vienā „NBI” žurnālā, ko vēl astoņdesmito gadu vidū nopirku stacijas kioskā. „Neue Berliner Ilustrierte” jeb NBI nāca no demokrātiskās Vācijas un tas reizēm bija pieejams, ja vien nebija izpirkts. Blakus „Cīņai”, „Komunistam” un „Ļeņina ceļam” šis krāsainais izdevums vilināja ar savām burvīgajām bildēm. Foto man patika visvairāk. Te varēja redzēt gan populāras rokgrupas, gan jaunākās modes. Moderno pumpiņkleitu noskatīju dāmai, kura soļoja pa saulainu Berlīnes ielu Unter den Linden. Gluži kā Liepājā -zem liepām.  Viņas skatiens bija vērsts sāņus, tik skaists profils. Likās, ka sieviete sapņo. Lindenstrasse jeb liepu iela. Gluži kā Liepājā – pilsētā zem liepām. Piegulošā kleita ar volāniem – kā uzlieta. Tanī mirklī piefiksēju savās domās, ka man kādreiz tāda noteikti būs, un tagad tas brīdis bija pienācis.

Skolas egle piektdien būs svarīgākā balle manā mūžā. Jo tur būs Atis – mans skolas biedrs no paralēlklases. Man viņš patīk, bet to neviens nezina. Pat draudzenes ne. Atim ir blondi mati un tik mīļas acis. Kad viņš pasmaida, un viņš to dara bieži, smaids vienkārši mani atbruņo. Klases biedri bieži vien sauc – Ati, tev slapji mati, bet viņš tikai smaida. Viņš vienmēr ir sirsnīgs un nekad neatsaka, ja vajag palīdzību. Pēdējā laikā mūsu skatieni sastopas aizvien biežāk. Sarkstu kā tāda muļķe, un pati kautrējos. Sarkšana ir mans lielais mīnuss, īpaši tad, ja jāiet klases priekšā atbildēt. Niknojos uz sevi, bet tur neko nevar padarīt. Arī mani vaigi bildē, kas stāv pie skolas ieejas kā teicamniecei, ir tā piesarkuši, ka nav kur dēties. Lai jau visi domā, ka esmu vienkārši nosalusi. Bet svētku balle tuvojas un laika nav daudz, vien dažas dienas un naktis.

Kleites lietā abas ar mammu bijām cerējušas uz šneiderienes Ināras palīdzību, bet viņa tik noslogota, ka pirmoreiz mūžā atteica. Citureiz noteikti, bet tagad ne, tikai divas rokas visiem darbiem un esot jāšuj līdz pusnaktij. Ināra dzīvo aiz meža – viņas koka namiņš, ieskauts priežu apkampienos, krietnu trīs kilometru gājiena attālumā. Ejot ar mammu naskā solī turpceļš ir nieka lieta, bet atpakaļceļā piezogas piekusums. Pusceļā dzīvo otra ciema šuvēja Dzintra. Mamma teic – piekāpsim, varbūt izdodas ko sarunāt. Esmu dzirdējusi, ka mammai jaunībā ļoti paticis Dzintras brālis Juris. Nez kā nu tā sanāca, bet Juris no dienesta padomju armijā gruzīnu pusē pārveda sev jaunu sievu. Mamma ilgi nevarēja piedot, jo uzticīgi bija gaidījusi. Tiesa, Juris vēstulēs no armijas nesolīja nedz mūža mīlestību, nedz pasaku pilis. Pat ne reizi neteicis, ka mammu mīlot. Tā nu abu draudzība pajukusi. Ka nav kazai piena, tad nav!

Dzintra ver durvis saposusies, gluži kā mūs gaidījusi. Blondā frizūra kā no pēdējā modes žurnāla vāka, seja glīti nopervēta, mugurā tikpat modīgs sarafāns un dzintara broša. Drīz būšot kavalieris, abi braukšot uz teātra pirmizrādi. „Bet piesēdiet, varam papļāpāt!” Arī te paliekam bešā. Dzintrai neesot vaļas, tāda klientu gūzma, ka traks varot palikt. Pie skapja durvīm piekārti vairāki nepabeigti apģērba gabali – rozā kleita bez piedurknēm, mežģīņu svārki un vēl pāris blūzes. „Tas nav viss, vēl pāris auduma gabali gaida savu kārtu. Pat nezinu, vai paspēšu līdz gada beigām. Un, kā tev iet, mīļā? Smuka tev tā meita, ļoti smuka,” nesagaidot atbildi, Dzintra mani ievērtē. „Ko dod smukums, ja darbi kā nekust no vietas, tā nekust,” tā mamma, sūrojoties par mūžam nepadarīto. Iekožu lūpās un klusēju, ko nu iejaukšos, tāpat labi nebūs. Man nekad nav patikušas šādas sarunas. Un kreņķis par kleitas šūšanu jau pārvēršas lavīnā. Laikam jau nespīd ne balle, ne kleita. Ejam mājup klusēdamas. Sals pieņemas spēkā, sniegs dzirkstoši gurkst zem kājām. Ziemas pievakare ātri vien satumst un parādās zvaigznes. Venera jau žilbina pie horizonta, ne acis atraut. Nu kur var būt tāds spožums, skaļi prātoju. „Ne jau spožums šai dzīvē galvenais, bet darba tikums,” mamma runā kā no grāmatas. Ar prātu jau viss skaidrs, bet kur paliek jūtas?  Tā vien gribu izstāstīt par Ati, bet šoreiz kaut kas attur. Mammas bezgalīgās rūpes atkal liek paklusēt. Tomēr pēc brīža pasprūk: „Mammu, kad tu pirmoreiz iemīlējies?” Negaidīti, bet mamma palēnina soli. Un sāk stāstīt. Vārdi veļas kā sniegs no kalna. Viņai bijis tikai 15, bet Aivars piecus gadus vecāks, jau no armijas pārnācis. Sākumā rakstījis vēstules un teju katrā bijis lūgums sagaidīt. Mammai toreiz nekādu puišu nebijis prātā, bet pamazām caur vēstulēm tik labi iepazinusi Aivaru, ka sapratusi – laikam ir iemīlējusies. Pēc dienesta abi vien paspējuši satikties un vienu balli nodejot, kad pēkšņi Aivars gājis bojā autoavārijā. Tā diena bijusi melnākā mammas dzīvē. Tāds pārdzīvojums un sāpes. Tumsā neredz mammas acis, bet esmu pārliecināta – tās ir siltas un miklas. Uz brīdi apstājamies un apskauju mammu. Par Ati labāk izstāstīšu vēlāk.

Vārot ķiļķenu zupu, mājās mūs sagaida omammiņa. Ķēķis piesvīdis, bet plīts riņķi jau gluži sarkani no kurināšanas. Malka sprakšķ un siltuma omulībā zupa garšo vēl labāk. Ome jau mums liels pavārmeistars. Te mannā biezputra ar ķīseli, te žūra ar kanēli, kuru veikalos ar uguni nedabūt, te miežu biezputra ar saceptu speķīti. Kartupeļi pašu audzēti, piens no gotiņas un ruksis stallī izaudzēts. Pašu manta labu labā.

Bet tagad omammiņai  nekas cits neatliek, ka uzspodrināt ierūsējušās prasmes, liekot lietā tik ļoti sen apgūto kaucmindiešu skolas šūšanas pratību, kas nepelnīti nobāzta tumšākajā skapja plauktā. Palīdzu noņemt papīra piegrieztni un sadieguma vietas labi redzamas. Tagad atliek vien satrāklēt gabalus kopā un uzmērīt. Cik tur tā darba! „Te vēl ieņemsim, lai nekarājas kā tāds maiss. Tad pielaikosi vēlreiz,” omamma lietišķi uz aci nosaka. Tagad jau kleite izskatās daudz labāk. Vēl vieta rāvējslēdzim un rītvakar visu sašūs ar veco zingeru, kas joprojām labi kalpo pat ar pusnolūzušo rokturi. Mamma to piestiprinājusi ar aizliektu naglu, un viss darbojas. Ne to vien izdarīsi, ja trim sievišķiem nav citu palīgu! Mamma pieradusi, omammiņa ar, jāiztiek ar to, kas ir. Mamma īpaši nevienam nelūdz palīdzību, tikai gadījumos, ja jāatved malka vai jāuzar kartupeļu lauks. Mēģinu palīdzēt, bet tie lauku darbi neapdarāmi. Visas vasaras paiet, ravējot un atkal ravējot tos trīs dārzus. Vismaz labi, ka tagad visi darbi beigušies un var lasīt un mācīties. Un tūlīt būs balle! Kurpes mamma nopirka jau izgājušo mēnesi. Veikalā liels tukšums, bet mamma pa blatu dabūja baltas čehu laiviņas. Noderēšot arī izlaidumam, kas vēl pēc pusgada. Kāja jau neizstiepsies pa šo laiku. Un labāk taču ienēsāt, lai izlaidumā nespiež. Klases meitenes sūrojas, ka neko nevar nopirkt, cik veikalus apstaigājušas. Ja arī kas parādās, lielākoties tāds širpotrebs, ka kauns būtu vilkt, jo var gadīties pusei klases vienādas kurpes.  

Balles priekšvakarā grozījos pie mazā spogulīša, kleiti pielaikojot. Sēdēja kā uzlieta! Tās draiskās pumpiņas vien ko vērts! Lai tev, meit, labas lustes, novēl omamma, silti pasmaidot. Uz piepilsētas autobusu devos viena, mammai nebija laika pavadīt. Un ceļš, kā vienmēr, mani satrauca. Bija bail. Kad biju tikusi līdz līkumam, aiz kura sākās gaismas strēles, atskanēja soļi. Tik ļoti bail atskatīties. Soļi tuvojās. Pieliku soli, lai sāktu skriet. Uz ledainā ceļa nācās turēt līdzsvaru, lai nelauztu kaulus. Kā glābiņš parādījās auto. Gaismas apžilbināja un auto strauji nobremzēja. Aiz muguras vairs neviena nebija, tik tumsā  taciņa, iemīta sniegā. „Sveika! Vai Pelnrušķīti drīkst vest uz balli?” atskanēja labi pazīstamā balss. Atis, paņēmis tēva dzelteno „Žiguli”, bija triecies to gaisa gabalu pēc manis. Glābiņš uz līdzenas vietas. Un mana sirds izkusa.

Ballē spēlēja „Credo” un kopš tā vakara „Meitene ar kallu ziediem” ir mana mīļākā dziesma. Kad tiku mājās, mamma ar omi gaidīja. Lielajā istabā smaržoja egle, izpušķota rotājumiem, ko man uz lelles kāju dāvājusi Kates tante. Viņas vairs nebija šai saulē, bet atmiņas sildīja sirdi. Viens rotājums – maza meitenīte stikla kleitiņā, klusi līgojās kā uz deju plača. Uz brīdi sajutos kā tas eņģelītis punktainā kleitē.