Dzintars Sodums
BALĀDE PAR GUSTU
| |
 | Irr viens tāc jauns scholars vārdā Gusts (pasē rakstīts Kategors Imperats). Viņš dzīvo Vilimantikā bez tēva, mātes, sievas, it nekā. Viņš strādā, mācās derīgās un nederīgās zinībās, gan humānās, gan eksaktās, viņš neļaujas ne drūmām, ne pārāk priecīgām, ne aizrāvīgām jūtām.
Viņš ceļas agri, daudz staigā svaigā gaisā, ēd noteiktos laikos, laikus iet gulēt, pieklājīgs pret darba devējiem, saticīgs ar kollēgām; lasa faktus, atbild īstā laikā un vietā, iecietīgs pret bērniem un sirmgalvjiem. Pēcpusdienā nezaudē labu omu.
Tik vienā punktā nerunājams. Uz jautājumu: Un kas ir tavi senči? viņš atbild: Par to runāt neklājas. To vairums bija plenči Un polītiski dauzoņas.
Dievs skatījās šo savu, Šo savu produktu Un domāja, ka Gustam, Ka tam kas pietrūktu.
Viņš pamāja un sauca, Lai tēlos parādās Tie spēki un tās strāvas, Kas Gusta genos glabājas.
Pasaules labotājs matu cekuls, strauji žesti, dzīrotājs, jocīgi stāsti, krogi un kāzas, skumējs par pasaules ļaunu, acu dobulī staro bēdu ugunīga smalklocekļu piektgad- niece, pacietīgs stiprs kalps strādāt no gaismas līdz gaismai, sludinātājs, pelēki gaŗi pērmindera svārki, vienkārši cēli vārdi, dižā meita, smiekli, krūts un dziesma. Skolotājs vākt dot, ko kodes nemaitā. Atsperīgs strēlnieks, acis skatās, kur mesties mēzt. Vecmāma, rokas zem priekšauta, asā mēle netaupa ne kungu, ne kaimiņu. Ģildes amatnieks skaitīt likt rakstus, celt un rotāt. -
Tie Gustam apkārt stājās, un pirkstus kratīja. un rājās, un mācīja un mudināja, un augšup, lejup aicināja.
Gusts nobijās, bet teic: Nikā, Labāk brauksim piknikā. Tie sēžas mašīnā un aidā latata plīvo šosejā.
Uz maura paugura zem kupla koka vīd ielejā gaŗi skursteņi un raibi māju jumti. Ap grozu sēžas Gusts un viņa viesu pulks; tas sasasēdās kluss, bet drīz kā nejaušus vārds pēc vārda raisās, krustām šķērsām domas kaisās, un kad pūlis sīku putnu atlaidās knābāt druskas piknikiskās, viesi pēdējo pāri skrien pa pakalni un piektgadniece noķēra pērminderi. Varbūt tur kādi strīdījās, varbūt tur kādi sapazinās, simbols pret domu dīdījās un karsts gar aukstu trinās un kopā apvēlās un dzima un pukstēja un rima. Kad saule grasās rietēt, teic viesi Gustam tā: Paldies par mielastu. Mums genu valstībā nav ceptas cāļu ciskas, vien idejas un proporcijas ģeometriskas. Paldies par maura zaļumu, paldies par saules siltumu, paldies par ielejas tālumu, paldies par debesi, paldies par tevi, jaunekli. Tie atspērās un gaisa kā pieneņpūkas kaisa.
Brauc mājup Gusts atraisījies. Katra diena jumu maina, katra atnesusies. |
