Jaunā Gaita nr. 39, 1962

 

Imants Sakss

ĀDOLFS ĀBELE

Kādā karstā jūlija dienā Jaunās Gaitas redakcija mani aizsūtīja apciemot mūsu brīvās latviešu komponistu saimes senioru prof. Ādolfu Ābeli. Pašapzinīga lepnuma piepildīts, uzsāku ceļa plānu. Jūdzēm ripojot, sirds tomēr kļuva bailīgāka, jo atmiņā pavīdēja viena otra palaidnība un paviršība, mācoties profesora kompozīcijas teorijas klasē Latvijas konservatorijā. Kādreiz pārāk smagi piesistās klases durvis vai skaļāk piecirsts solis izsauca profesora piezīmi: „Nāk kā smagais fūrmanis!”

Tā nu ir. Ādolfs Ābele nekad nav cienījis tukšus trokšņus ne savā mūzikā, ne arī personīgā dzīvē. Skopi viņa dziesmu noskaņu apzīmējumi, dažreiz to iztrūkst pavisam, jo rakstītā mūzika taču runā pati savu valodu. Vajag tikai to klusām ieklausīties.

Lai mirdz pār visu poēzija
kā saulē varavīksnas loks. (K.Krūza)

Šī Ābeles dziesma itin labi izsaka viņa muzikālo kredo. Neviens nav Ābeli redzējis kā „sabiedrisku darbinieku”, runātāju un apsveicēju parādēs, tāpat arī neredzam komponista darbos lētu laikmeta himnu un pavirši saliktu romanču. Viņa mūzika ir tīra no plātīga patosa, pļāpīgas liekvārdības un sekla jutekliskuma.

Ādolfs Ābele nāk no Vidzemes, Blomu pagasta, kur jau bērnībā, skolotāja ģimenē augdams, iepazīstas ar Cimzes „Dziesmu rotu”, kā arī ar Baumaņu Kārļa laimīgākiem un nelaimīgākiem soļiem latviešu koŗa dziesmā. 1909. gadā viņš iestājās Pēterpils konservatorijā, kur mācās kompozīcijas teoriju (formu klasi pie prof. J. Vītola) un ērģeļu spēli (pie Žaka Handšina). Latvijas sākuma gados ērģelnieks, koŗa diriģents un Tautas konservatorijas vadītājs Liepājā. No 1924. g. Latvijas valsts konservatorijas kompozīcijas klases vecākais docents, vēlāk profesors un no 1927. g., „Dziesmuvaras” diriģents Rīgā. Ja ar dažām koŗa dziesmām un īsākiem klavieŗu darbiem (Lidulītes valsis u.c.) Ābeles vārds nav svešs latviešu sabiedrībai jau pirms pirmā pasaules kaŗa, tad tomēr viss viņa galvenais darbs norit brīvās Latvijas, kā arī vēlākos svešuma gados. Latvijas neatkarības laikā komponētie darbi orķestrim –Vientulība, Leģenda, Rudens skice, Lāčplēša kaps, Ganiņš u.c. liecina par smalkjūtīgu, romantiskā prizmā tvertu ieceri, delikātas un prasmīgas instrumentācijas logatā . Savā laikā šos darbus samērā bieži atskaņoja Rīgas radiofona orķestris, šodien no visiem varam klausīties tikai vienu pašu Zviedrijas skaņu platē (Stokholmas filharmonijas orķestra ieskaņojumā T. Reitera vadībā). Vēl plašāks viņa koŗa dziesmu klāsts. Vispusīgi nopietnajā latviešu koŗa dziesmu krājumā „62 dziesmas” (iznāca divdesmitos gados Latvijā) ieraugāma viņa „Mūzika” (Sibilas teksts) astoņ- un vairāk balsu salikumā radītu jaukta koŗa dziesmu:

Ne virs zemes asarotās
dzima dieve mūzika;
Viņpus zvaigznēm, saules tālēs
viņas gaišā tēvija.

Tikai divi Latvijas koŗi spēja šo techniski sarežģīto dziesmu veikt. Personīgi esmu to dzirdējis tikai vienu reizi, bet to neesmu vēl aizmirsis tās izcilās mūzikas dēļ. Te tiešām runāja sapņotājs – pāžs. Tajā pašā krājumā parādījās arī Ābeles harmonizētā tautasdziesma „Trīs meitiņas saderēja”, kas apstiprināja komponistu nu jau arī kā latviešu dziesmotās senatnes sidraba meklētāju, kalēju un spodrinātāju. Žēl, ka Kanadas latviešu pagājušos dziesmu svētkos šī dziesma neatskanēja autora vadībā, arī dziesmu svētku platē tā iztrūkst. Lai tas būtu kā būdams, Ābeles meistarīgai rokai pieder vairāki nesalīdzināmi tautasdziesmu apdarinājumi korim, kā, piemēram, Raibie cimdi, Vai būs laime, Lai jāj tautas šoruden, Jūŗas meita, Kas to ceļu uz kapsētu un, lai diriģentiem un koristiem būtu kur „lielas jūtas” izrādīt, – Ķērca, brēca varžu māte. Prātā nāk Kārlis Skalbe, kas draugus uzrunāja ar vārdiem: „Nu ko tu esi pārdomājis?” Šis teiciens derētu kā moto visām Ādolfa Ābeles origināldziesmām korim. Te Baltais miers, Vakara dziesma, Mirušie ar Skalbes tekstiem, tāpat Vienu pašu (Aspazija), Mazs saules stariņš (Rainis), Poēzija (K. Krūza), Aizsaules koris (J. Rudzītis) un vairākas citas. Būs mums aizmirsušās viņa solo dziesmas (piem. Nogurušā roze), bet dažas noteikti atrodas viņa rakstāmgaldā. Toties diezgan daudz tautasdziesmu solo balsij ar klavieŗu pavadījumu, kuŗu paraugus dzirdējām Ņujorkas latviešu dziesmu svētku jaundarbu koncertā un kur tie ieguva visas sapratīgās latviešu koncertpublikas atsaucību. Vienīgā nesaprašanā agrā jaunībā pats nonācu, domādams, kā gan Ābele iespēj vadīt mūsu kaŗa kapelmeistaru klasi Latvijas konservatorijā. Tikai vēlāk atcerējos, ka viņš taču bija arī kapelmeistars 4. latviešu strēlnieku pulkā.

Atmiņu birgā vēl daudz kas parādās ar blāvainu, bet neizpūšamu liesmu. Spontānais, bet neveiksmīgais konservatorijas audzēkņu koris 1938. g. 18. novembra svētkiem. Šis koris nederēja nekur, jo dziedāšanas klašu audzēkņi korī nekad neiekļaujas, bet stīdziniekiem un teorētiķiem riebīgas balsis. Kādā milzīgā pretstatā tad komponista acuraugs „Dziesmuvara”, kas tik bieži pacēla nepaceļamo – toreizēja Jāņa Kalniņa radikālās koŗa dziesmas, Jāzepa Vītola („no tautas izkomponējies ārā”) kalngalus, Jāņa Zālīša citur nedzirdētās skaņu burvības, Jāņa Cīruļa citur nedziedātās mūzikas ilgošanos (Pēdējais lotofags, Sirds klusa kļuva), paša diriģenta-autora dārgumus u.t.t. Tad skaistie jaunā gada sagaidīšanas brīži „Dziesmuvaras” studentu biedrībā ar tradicionālo „Kuŗš putniņis dzied tik koši”, pusnaktij beidzoties. Visbeidzot Rīgas atbrīvošana 1941. g. 1. jūlijā, kad tikai Ādolfs Ābele drīkstēja pacelt zizli „Dievs, svētī Latviju” skaņām, no sarkanām lupatām izmēztā Latvijas Nacionālā operā. Toreiz tieši pirms divi nedēļām bija apgānīts, apķēzīts vai ap– (labi neatceros) konservatorijas „sarkanais stūrītis”, un prof. Vītolam bija daudz nepatikšanu ar dažādo audzēkņu padomju un partorgu ņurdīgiem „dižpuikām”. Konservatorijas nacionālā jaunatne (meitenes ieskaitot) vēlāk šo savu protestu maksāja sarkano inkvizitoru pagrabos.

Bet nu jau ir klāt Kalamazū. Ak Dievs, kas par muzikālu pilsētu! Komponisti Ād. Ābele, Jēk. Poruks, Arn. Kalnājs, diriģents Rob. Zuika, dziedonis P. Lielzuika u.c. Abi pēdējie ņem mani savā apgādībā un drīz jau esam pie prof. Ābeles mājas. Man līdzi ciema kukulis – T. Ķēniņa jaunākais darbs, „Dzejnieka mūžs”, kuŗu līdz ar Jaunām Gaitām lepni pasitu savā padusē. Solis šoreiz izdodas klusāks un laimīgā kārtā pārkāpju profesora mājas slieksni, lai stādītos priekšā kā iesirms jauneklis no ķēves dēlu izdevuma. Profesoru un viņa jauko kundzi sastapt ir pa visam vienkārši. Gadi pagājuši, bet profesors izskatā nav pārmainījies gandrīz nemaz. Sarunas dabīgi novirzās arī uz dažādiem jautājumiem par latviešu tautasdziesmu.

Būdams neveiksmīgs diatoniskuma sludinātājs, jautāju profesoram: „Kādās tautasdziesmās iespējama mažora vai minora harmonizācija?”

„Tajās, kuŗas uzrakstījis Pietūka Krustiņš,” atskan mierīga atbilde.

? ? ?

„Neapšaubāmi Cimzes audzēkņu vidū bija spārnoti censoņi, kas kādai noteiktai dainai atrada savai inspirācijai atbilstošu meldiju, kuŗu iesūtīja Cimzem kā no ‘tautas klēpja’ nākušu,” profesors tikpat mierīgi turpina.

„Tātad mums ir t.s. tautasdziesmas līdzīgas mācītāja Neilanda ziņģei „Teici, teici valodiņa”, kas bija Rīgas radiofona vadmotīvs 1937. g. lielo pļaujas svētku laikā? Tās tad arī radušās 19. g. simtenī?”

Profesors viegli pamāj ar galvu. Runājam vēl daudz par citiem mūzikas jautājumiem, kuŗos spilgti izpaužas komponista ārkārtīgi dzīvā un stingrā personība, kā arī tikko jūtamais, bet dzēlīgais (ja to uztveŗ!) humors par pašreizējo mūzikas dzīvi te un dzimtenē. Komponists cienī un pelnīti atzīst V. Dārziņu, T. Ķeniņu u.c., bet viegli pavīpsnā par Žilinski u.c. „darba varoņiem” okupētā Latvijā.

„Pavisam maz intereses kaut cik jaunā, radošā virzienā jau toreiz, kad viņi bija mani skolnieki. Vienīgi Marģers Zariņš uzrādīja cik necik izdomas, iztēles un fantāzijas. Žilinskis bija kā noburts miets”.

Laiks tiešām paiet ātri tik labā un neatsverama sabiedrībā, it sevišķi, ja to pabalsta glāze konjaka, cigarete un skaists atmiņu klāsts. Atvadoties ienāk prātā komponista Jāņa Cīruļa teiciens – Ādolfs ir Ābele, kas dziedams pēc Santa Lucia meldijas visos lietvārda locījumos. Jā, arī Mērnieku laiki saka, ka ābeles zied un nes krāšņus augļus. Tā arī mūsu komponists Ādolfs Ābele. Tikai vai to novērtē mūsu brīžiem juceklīgā, brīžiem stulbā trimdas dzīve.

Te nu ir un bija tā vieta, kur sviedriem vaigā vajadzēja savu gara maizi pelnīt nākošiem latviešu komponistiem, diriģentiem, novecojušus stipendiātus ieskaitot. Šīs latviešu mūzikas gara bagātības nedrīkst pazust svešuma dūmakā, tām jāiet tālāk nākotnes vīzijas lielumā. „Celiet liesmojošu lāpu mūsu dziesmotā Gaismas pilī”, sauc komponists Jānis Norvilis.

„Beidziet būt mirlas!” teiktu dzejniece Velta Toma.

 

 


 

 

Dziesma saturā ļoti koncentrēta, technikā vienkārša. Ar vieglu, bet reizē izteiksmīgu smaidu autors perfekti raksturo lielā dzejnieka teksta uztveri un sava paša atturīgo, tomēr pārliecinošo iztēli.

 

 

Jaunā Gaita