|
Inārs Brēdrichs
|
|
MEITENEI ĀDAS MĒTELĪ
Tevi ieraugot, atdalu acis Savas no citiem gājējiem ielā, Nolaižas skats mans uz taviem pleciem Un paliek kā krītoša lapa placis.
Tavi Vingrie soļi Šķērso domu spailes Gludo asfaltu man galvā, Iedzeļ smadzenēs Kā balta durkļa smaili.
Vai pie mēteļjostas ādā šūtās Nestu patronas un sanitāro somu Šodien tu, ja pēkšņi pāri ielai Akmens, koks un miesa barikādē grūtu? Līdzi karogam vai ļaužu trauksmes vējā Brīvi plīvot atlaistu tu matus savus? Mazās rokas, Rakstā ko sev cel gar sāniem, Vai tev celtu automātu naidā spējā?
Ticēt gribu, Ka tu māsa esi Karstsirdēm no Budapeštas ielām, Ņevas prospekta un Izraēlas smiltīm. Gribu ticēt!
MANS LAIKS
Kad dzērāji ir jau aizmiguši, bet pilsēta vēl nav modusies, tas ir mans laiks.
Kad Šodiena ir jau pagājusi, bet rītdiena vēl nav atnākusi (vakardienai vienmēr vienalga, ko tu savās skavās turi), tas ir mans laiks.
Šai laikā nav labi būt vienam. Šai laikā pat ielas meitenes mīlē bez naudas, jo vientuļas sirds puksti pārāk atgādina kādas aiziešanas soļus - lielās aiziešanas dziestošos soļus.
Šis laiks ir kā aizturēta elpa: - vai tas būs izmisuma, vai tas būs gaviļu sauciens, to nezin neviens.
Tas ir mans laiks.
NEDZIEDINĀMAIS
Kur jau tas laiks, kopš neticēju vairs baumām par laumām, fejām un nārām: -
šis prātīgais laiks, lūk, izdezinficēja visus varbūtējos slimību un laimes perēkļus no manas dvēseles ārā.
Es būšot no visām nelaimēm brīvs un veselīgs, ja dzeršot gudrības tēju... Paldies!
Bet tad nāci tu, man lūpas skāri, un nu ir viss pāri.
Kā senāk es mulstu, un vaigi man tvīkst, (un citas slimību pazīmes rādās): es esmu vēl dzīvs!
Šurp neprāta vīnu!
Kur slēpjas nu bailes un apdomība - šī laikmeta svētā medicīna? Nav atkal pār mani jums varas nekādas.
Šurp neprāta vīnu! Sava daļa katram ir jāizdzeŗ - agrāk vai vēlāk.
Olģerts Cakars MARTĀ Debesīs zvaigžņu nav.
KAILĀ DVĒSELE Vakara saule Mežā sabiezē krēsla Raugos dzisušās debesīs. Bet viņa no rokām raisās,
NOZAGTIE TĪĢERI
Jā, vēlreiz tā pati tīģeru lieta –
Iesarkanu spalvu kā pūkaini firziķi kaktos un pagultē mīksti tie vāļājas, kūleņo, kamolos tinas, jo zina, ka nodoties pārdrošām spēlēm ar maniem nodomiem kā mākslīgām pelēm augu nākti tie drīkst.
Kad rītā vēl atskatos, vai nesēž tie drūmi uz jumta, lai mani ar dzeltenām acīm pavadītu līdz pazemes stacijai, viss, ko saredzu, ir tikai no skursteņa bēgošie dūmi.
Skumja paredzu: būs darbā man un viņiem dīkā diena pusjūdzi gaŗa.
Un pēkšņi mana mugura sametas simt gadu līka.
Tad paskatos - zemu jaunas liepas vēl kailajos zaros iesārti lēkā mani tīģerēni - visi vēl mazi, mazi.
Tādēļ nav mani mocīt tiem spēka. Vēl esam draugos. Kas zina, kā būs, kad pavasarī tie paaugsies, un izsalkuši, vidukļiem šmaugiem, skursteņos sarāpušies, gaidīs, kad liepai starp lapām rādīšos - Bet tā jau nozagto tīģeru tēma.
Latviskas abstrakcijas un simboli jauno mākslinieku izstādē Čikāgā 1962. g. Te katram stāvus krāsas sprakst pretī kā dienvidū saules apdullināti sienāži. Acis, brūnas, pelēkas, zilas, laipo pa brūniem, pelēkiem, ziliem, pa melniem, pa rozā plankumiem, prāvus kvadrātus kas nolaupījusi kaļķotām sienām. Tur olu dzeltenums pil, tur putra kūsā, tur blīvi sodrēji vējā šķetinās, piens izlijis žūst, un kādreiz spodrie metalli rūsē. Kā labības raža te ieapaļos, te smailos kūlīšos oranžais pozē, bet citur zaļi paletes naža triepieni, it kā ilga lietus izmērcēta zāle, saguluši pabiezos vālos. Vēl pavīd sīkiem ziediem noklāti linu mārki, un turpat blakus gailis - guļ zārkā. Ne kādam par traku te šķitīs okers, ne indigo. Varbūt vienīgi šokēs daži skārda šķindīgi ielāpi un pāris slābanu zābaku.
MŪŽĪGĀ DZĪVOŠANA
Smēdes nav man, diemžēl, ne laktas – sūkstījos reizēs, pagalam kad paguru, kam neesmu kalējs.
Ne jau smagas, robainas ķēdes dzelzi lai mācētu izkalt, sudrabā saktas. Nē, tikai zināt, kā nāvi piemānīt, ciemā atnāks ja kādreiz par agru.
Augļus nes ābelei ziedi. Ābols skābs - viss, kas man pieder. Vai lai dzīvību aizlaikiem glābju, auglī tai satecēt ļaujot?
Zem ābeles stāvu. Pratīšu nāvei sejā skatīties tieši – bez bailēm.
Līdzi nākt taujāta, laikus lai pasaku: - iešu! bet ābelē, lūk, dzīvība mana kā ābols starp āboliem glabājas.
Priecīga kāpelēs tad kokā zagt to nāve, bet paliks kā kalēja pasakā ābeles galā sēdēt.
Un es - es dzīvošu tālāk bez bēdām.
Valentīns Pelēcis
ĒRMS Starp smalkmaņu tūkstošiem, Tas smīnīgi paraugās apkārt,
ČIGĀNE
Saules kveldēta tumša, Čigāne silta un kaisla, Šī nakts. Skandina vizuļus, Dzirkstīgas krelles, Brunču plandās Žiglas kājas Iedejo ielās.
Tvērušies pirkstgalu glāstos, Viņas pēdās iedejo Mīlnieki divi, Vīdamies satiekas, mijas, Izraisās, rotājot bēg –
Augumiem diviem Pēkšņi apsitas čigānes krelles, Sasaistot cieši kā labības kūli, Vizuļu žibuļi žilbina acis, Priekšā pasitas svārki – Mīlnieki, slēpjaties čigānes tumsā!
Iet grīļīgiem soļiem, Ļimdami ielā, Smagas tumsas acis, Pulsos viņas soļu ritms, Sedzas viens otrā Atsegdamies.
- Skaudrs smieklu nazis Pēkšņi atšķeļ plakstus, Lūpas atgriež no lūpām, Tūkstots acu ārda Tumsas vīles,
Čigāne, tvīkusi sārta, Ceļ brunčus un bēg.
Saplosa mīlniekus Kārīgi pirksti, Siltas un trīsošas skrandas Pakaŗ Sarkanās lāsēs Pilošos namos.
ATNĀC
Atnāc pie manis Ar lunkaniem zariem, Zaļu rotu apvij man kaklu Un nožņaudz mani, Atnāc ar sarkanām puķēm Un pārklāj augumu visu, Par mirstamo kreklu Lai ziedi man tavi, Par šķirstu tu pats Man mūžību dusēt.
LAPĀS
Saulei jaukušās dienas, Vēl novembrī bij tā tik silta, Ka izgāju sauļoties dārzā, Apgūlos čaukstošās lapās Kā vectēva sienā.
Tālās lapas Kļuva tuvas, Ielaidās klēpī Un rokās, Uzlaidās acīm Žilbuma sargāt.
Klājās un klājās Pār mani Gaisīgos vālos, Saule man rādījās Lapa rūsgani raiba.
Un pēkšņi jutu, Ka veļos, Ietīta krāsās, Kaut kur.
- Kāds vīrs ar degošām acīm Brīdi aijāja Mani ar lapām, Uzšūpoja Zemē Kritušai Saulei.
Skāvos ar ugunīm Lēnām Un ļāvu, Lai nolobās lapas, Smaržojot sārtenos dūmos.
Mirklī, kad aizdegos pati, Liesmas pārvērtās pirkstos, Sārtos un kāros, Guldīja vīru degošām acīm Pie manis Degošās cisās.
1920
VERBS VARENAIS
Sakuma darbs bij. Dimdēt! Vārīties! Mutuļus mest! Verbs! Verbs! Bezgaltelpā valdnieks tik verbs! Substantīvu rādija viņš - pilsoni resno, Saprotamo, taustāmo, tveramo ikvienam. Tad tik adjektivs nāca, - eņģelis, visam nesošais domu; Dzeja viņš, reliģija, zinība. Daile, daile! Un mūžam tā bijis, būs vēl tā mūžos bezgala: Substantīvs: Cilvēks. Maize. Ūdens. Druvas. Tirgotava. Fabrika. Adjektivs: Daiļais viss, spulgojošais. Gudrisvētais, skaidrošais, dzejiskais, dzejiskais. Verbs: Kaŗot! Dumpoties! Riņķot ap sauli! Ritēt, ritēt! Verbs ari ir: sludināt! Un stiprs mani šis verbs ir, klausu es viņam, izkūstu viņā: Es sludinu!
JENSA ALFSENA PĀRVĒRŠANĀS Balāda
Bij pilsēta, skatuve bij, Jenss Alfsens bij aktiers. Vainagi! Puķes! Mūžam braukt dārdošos aplausu ratos! Vienmēr elektrības vizma vīnglāzē! Ritā paģiru skats gurdais uz lauru vītni vecu pār gultu pie sienas. Molnara luga beneficē bij toreiz. Ak puķes, ak vēstulīšu neprāts parfimētais! Slaids smalkums. Balsī aristokratisms nosvērti spēcīgs. Mīlēts daudz, iemīlas pats arī beidzot. Aktrisē? Kurtizānē, tērptā grēcīgā zīdā? Advokāta jaunkairajā kundzē? Nē! Jenss Alfsens iemīlējies Ibsenā! Brands! Brands! Ietvert cietību šo dievišķi kalnaino, izdzīvot, izsāpēt! Ir izrāde atkal, Jenss Alfsens Brands ir, publika sastingst svētšalkās. Brīnums! Dievs ir brīnums, aktiers ir dievs, Jenss Alfsens ir dievs! Un notiek brīnums patiesi: Jenss Alfsens Brands top, pārvēršas Brandā, nolec no skatuves zālē, kliedz: Cilvēki! Sekojiet man! Līdz man kalnvētrainā dzīvē! Pilsēta šī, valsts mūsu šī, pasaule visa šī top lai varoņu mītne! Varoņu, visu kas grib vai neko, varoņu, līdzīgu man, līdzīgu Brandam. Zvaigznībā augstā man līdz! Brands jūs sauc izdzītais Agnezi upurējs kas un Alfu! Publikā ekstāze! Kliedzieni! Gaviles! Drūzma pie durvīm! Bet bļāva četri tad vīri: Mācītājs. Profesors-psīchiatrs. Teātŗa direktors. Sociālistu lapas redaktors „Ne soļa! Zinātnes principi! Ikdienas saprāts skaidrais! Tveriet ārprātīgo!” Sagrābts tiek Alfsens, atžilbst ļaudis, lādot tie dodas uz mājām. Mazgāts Jenss Alfsens tiek, pūders tam, bārda tam liekā neiet vairs nost! Pārvērties! Pārvērties Brandā patiesi! Ko darīt nu? Apspriede karsta, īsa. Seju saviebtā uztrauktība. Balsis kā trīc, kā trīc! Un ieplestas profesoram-psīchiatram šausmās kā acis! Padoms: „Ieslodzīt drīzāk. Neizpaust brīnumu tautai!” Rītā jau brīvā neklejo Brands vairs jaunais. Trako nama restes, uzraugi, slimnieka svārks, - kas zin, Brands tas vai Jenss tik Alfsens?
1963
MODERNIE ROMĀNI –SAPŅI
„Šī dzīve sapnis vien” - Skan Lūcijas Garūtas dziesma. Dzīve - sapnis? Dzīve - sapnis? Vai tiešām? To izšķirt nav viegli. Bet zinu: Kas jaunlaiku romānos lasīts, Tam līdzība likta ar sapni, Ar sapni, kas cilvēka miegā. Žīds traģiskais - Francis Kafka, Šis nedienu nomāktais rakstnieks (Pēc nāves kam blāzmoja slava). Ko rādījis romānu loksnēs? - Tik sapņus grauzoši grūtus, Kā mamutus milzīgus murgus, Kas cilvēku moka un vajā Caur mēnešiem... gadiem... caur... mūžu. Šis vienburta nelaimnieks K, Vai gaida, kad iztiesās prāvu (Ko noziedzies - pats jau nezin), Vai netiek un netiek tai pilī, Kur nezināms uzdevums veicams, - Šis K, šis K, jā, šis... Kafka, Ir cilvēks, kas stāsta sapņus, Stāsta milzīgus miglainus murgus Un, kā jau tas miegā mēdz būt: Tur minūte velkas kā mūži. Rob-Grijē - jauns vārds, jauna slava. Ar romāniem vidēji bieziem. Tur arī sapņi, tur murgi, Gan savādi skumji, pat baigi; Kāds kareivis pilsētā svešā Klīst ielās šurpu un turpu, Lai atdotu nelielu saini. Un cilvēki bildē pie sienas Cits citā ar dzīvajiem jaucas. (Vai nav kā tai pasakas mudē; „Ej, aizej nezin kur, Ej, atnes nezin ko”). Es apsveicu moderno prōzu, Kas liek mums atzīt, cik varens, Cik rēgaini varens ir sapnis, Tas sapnis, ko cilvēks redz miegā._ Bet atmoda sapņiem šiem: NĀVE. Istaba, bilde pie sienas, aplodā aiz stikla: Latvisks vienstāva nams, garens, pelēku jumtu, Sērmūkslis vecs pār jumtu, iedrupis dūmenis, Durvis, akmens pie sliekšņa, logs labajā pusē. Kā saistīja mani šis vienkāršais nams! (Tāds bija dzimtenē, blakus ūdens dzirnavām staltām.) Saņēmos, iegāju bildē, stikls, papīri pašķīrās, ielaida mani. Pa durvīm es tiku: galds, kādi krēsli, plata gulta, Plats skapis, pulksteņa tikšķošais miers. Bet pie sienas, pie sienas bilde: nams ar pelēku jumtu, sērmūksli, logu labajā pusē. Ari tur pašķīrās stikls: istaba, siena, bilde - mazāka tikai. Un tā es iegāju trijās, četrās bildēs. Mazākās allaž, mazāks es pats. Un skumjāks, skumjāks. Beidzot pie sienas vairs nebija bildes - Bildes ar pelēko namu, ar sērmūksli pār jumtu. Bija bildīte maza: šūpulis, bērns, kas pār šūpuļa malu smējās man pretī. Un pēkšņi pārņēma skaidrība, pārņēma prieks! Prieks, it kā pats es būtu šis bērns. Šī bērna dēļ līdis es tiku caur visām bildēm. Vai tiešām - tiešām jauns sākums? Nu - jūs jau zināt, ko gribu es sacīt.
|
