Jaunā Gaita nr. 41, 1963

 

 

Kārlis Ābele jun.

 

 

 

 

NĀVES KARALIENEI

 

 

Gadsimtenī sagrieztajā, sajauktajā,

šaubu šaustā,

naida kostā,

neuzticības un vienaldzības austā

sludina dīvaini apustuļi:

šķērstām sirdīm, šķeltām acīm un draudoši skaisto miroņu mušmiru

dūmaku indētām smadzenēm;

tiem pasaule šķiet slima kā viņu pašu spilgto, sakropļoto murgu

noreibušās domas.

Svinīgi sprediķo pašceltās kancelēs rāpušies nodevēju miera pravieši -

slepkavu pusakli kalpi.

            *

          *  *

Šaubu ceļš:

sākums — pirms Hirošimas.

Gals — pelēkā laukā,

kur noguris vējš laiski trenkā pelēku pelnu pārslas.

Tas viss —

jo nebūs pat kraukļu, kas zilimelnos talāros svinētu dzīvības bēres:

bez svētrunām tā izplēnēs, kad mākslīgu sauļu sirdis glaudīsies pie

zemes, mūsu mātes, gadu miljonu lēni izvagotās krūts.

            *

          *  *

Pašnāvnieku, nodevēju, lētticīgo ceļš:

sākums — pirms trīsdesmit sudraba gabaliem;

nesen veda caur Jaltu,

un dodas tālāk uz savādu zemi, kur cilvēkiem līdzīgas skudras no

mirušu ideju pīšļiem un sen jau nedzīviem vārdiem virves

mēģina savīt, lai sarkanu iedomu debesis novilktu lejā pie zemes.

            *

          *  *

Nāves karalien,

veļu miglas mušmire baisā,

strauji savairojies Tavu vergu pulks,

un Tavas galma dāmas —

šausmas,

aklas bailes,

apmātība —

caur vergu bariem nedzirdamiem soļiem steidz.

            *

          *  *

Karalien,

Tava neredzamā ēna arī manas domas skaŗ,

Tavā varā arī mani kauli, asinis manas,

un arī Tevis baidos,

bet — man derdzas šis apmātais pūlis!

Lai arī kādreiz mana dvēsele kauc izmisumā kā sabraukts suns,

šaubu sērskābe dedzina domas,

un nogurums smacējošs neļauj saredzēt sauli—

kamēr mana sirds vēl asiņot spēj un nav vēl pelēka, akla;

kamēr manas nervu šūnas vel gaismu spēj gūstīt un mīkstas vēl nav kā mīkla;

kamēr Tavu atspīdumu nejūtu vēl zarojoties raibos, žilbinošos

pirkstos manās acu dzīlēs —

neskaitot

sviežu saulei sejā savas dienas;

sanot tās sijājas lejup —

manas, manas!

Viena, divas, trīs

vai tūkstošiem — vienalga —

visas manas!

 

 

 

 

AR ZĪMULI

 

 

Šoreiz rakstu ar zīmuli,

jo neasiņo sirds —

tik mazliet sūrst.

            *

          *  *

Bet vai nav zināms,

ka dažkārt skumjas vāras un sīkas kā vītušu ziedu vējā bārstītie putekšņi

var izkust asinīs,

un tad —

tad var briest kā devīto viļņu putainās galvas

līdz pelēkas top visas šūnas, visi audi.

            *

          *  *

Un tad —

nav vērts ņemt pat spalvu, vienalga, vai sarkana tinte vai melna,

jo pretīgi kļuvuši vārdi.

 

 

 

 

 


 

 

 

 

Aina Zemdega

 

 

 

 

PĒDĒJĀ ATGRIEŠANĀS

 

Zināju —

atgriezīšos no meža puses

basām kājām, ko apvijušas būs

sila puķes un sūna,

drānām visas vīles

viršu smaržas izmirkušas.

Zināju —

pārnākšu ar sēnēm un ogām,

tumšsarkanām lāsēm ņieburā sietām,

gailenēm, bērzlapēm, sviestenītēm,

asins dzintariem rasainā saujā.

Pārnākšu

ar bērzu lapām, mušmirēm,

vaivarājiem,

lapām un mirēm,

paegļu zariem,

rudens krāsu slotām—

jāslauka būs daudz istabu,

jākvēpina — — —

 

Atveriet durvis!

Manas rokas pilnas

 

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

Pauls Abrahams

 

 

 

MANI SENČI

 

 

Kas ir mans tēvs?

Pēteris, Jānis?

Kas mana māte?

Marija, Anna?

Divi, ko gadījums sametis kopā,

Priekš trīsdesmit gadiem?

Mans tēvs, mana māte

Ir radība visa,

Kopš miljardiem gadu.

Mikrobi sīkie,

Kas bija toreiz

Un tagad vēl tur mani varā;

Milzeņi zauri, kam

Pasaule kļuva par mazu;

Amēbas klusās; medūzas,

Irdamas lielajiem plakstiem.

Jā, esmu es arī

Ķēves dēls zviedzīgs,

Suņa bērns rējīgs.

Mērkaķis kokā

Pazīst mani un brīnās,

Kāpēc es, jocīgs,

Iekāpis savādā ādā.

Man senču saraksts

Apjozīs zemi un

Paliks vēl pāri.

Man senču gleznas

Rāda, ko neredz vēl stikli,

Rāda citus tik lielus,

Ka audekla nava,

Kas spētu tos augumā ietvert.

Rāda simts kājām, bez kājām,

Rāda ar spārniem, rāda ar ragiem,

Rāda ar dzeloņu indēm, briesmīgus, niknus,

Rāda kā ūbeļu pāri, mīlīgus, lēnus,

Rāda daudzsievjus, rāda tādus, kam

Vienas par daudz.

Kas — Pēteris, Jānis, Miķelis, Krišus!

Marija, Anna, Made vai Ede!

Gadījums nejaušs un nesens,

Sīkums, tik tuvu milzīgā rindā,

Grib, lai sauktu

Vienu par māti, otru par tēvu.

Man tēvs un māte

Ir dzīvības sākmē.

Muša pie loga

Ir mana māsa.

Es nospiežu viņu:

Tā vajag!

Arī man viņa koda —

Tas mums ir dabā!

 

 

 

 

* * *

 

 

Kas mana tēvija?

Šodien vēl —

Planēta Zeme, bet

Rītu jau kosmoss.

Ja vēl ne rītu, tad parīt

Es lēkšu no

Zvaigznes uz zvaigzni,

Kā reizi braslā

No akmens uz akmens,

Ātri atraudams kāju.

Nestāstiet man

Par robežām un par mūriem,

Par tautām un rasēm!

Tas vēl no vakara,

Atdzisis, nebaudāms, sājš!

Izspļauju to.

Sveicinu debesu malā

Varvīksni

Daudzkrāsainu,

Dzeltenu, sarkanu, pustumšu, melnu!

Baltais tur nava pat manāms,

Baltais nav spektrā.

Baltais tik sajukums.

Varbūt rases un krāsas reiz sajuks

Un pamirdzēs atkal kā baltums.

Tagad tas mirējs

Un nāk, kam jānāk:

Dzeltens, kaparots, sarkans un melns.

Sveicinu nācēju jauno:

Ave, Caesar!

 

 

 

 

 

* * *

 

 

Nekariet man pie kājām

Vakardienu!

Jūs tai kā sienai

Netiekat cauri.

Es ceļu tauri

Apsveikt dienu,

Kuŗas vēl nav, bet

Kuŗu jau jūtu.

Nekariet man

Kaklā tēviju savu,

Kuŗa par mazu, lai iemītu pēdu.

Varoņus savus

Pie Ventas vai Juglas,

Kremļa vai Perekopas

Paturiet sev, ja nav jums cita ko turēt, bet

Nelieciet slavināt Man!

Ne Virza, ne Čaks,

Ne jaunsaimniecība vai kolchozs,

Bet rītdiena cita,

Citi vīri jau ceļas,

Cita dziesma jau ietrīc

Kā cīruļa treļļi,

Ko dzirdējis neesmu

Jūsējos laukos, bet

Kuriem es ticu

Vienīgiem jūsu vecajos klāstos,

Tāpēc, ka tie,

Jūs sakāt,

Nāk ar pavasaru!

 

 Jaunā Gaita