Jaunā Gaita nr. 48, 1964

 

 

Nezināma mākslinieka darināts Katrīnas I portrets (Bobrinskoja kollekcijā).

KRIEVIJAS

ĶEIZARIENES

KATRĪNAS

TAUTĪBAS

PROBLĒMA

 

Dr. Edgars Dunsdorfs
 

Krievijas imperators Pēteris nomira 1725. gada sākumā, un par Krievijas ķeizarieni ar armijas atbalstu kļuva viņa sieva Katrīna, pēc tam valdot līdz savai nāvei – 1727. gada maijam.

Par Katrīnas izcelsmi droši zināms tikai fakts, ka viņa bijusi latviešu bībeles tulkotāja prāvesta Glika kalpone. Kā viņa nokļuvusi prāvesta Glika mājās – Alūksnes mācītājmuižā, nav zināms, un līdz ar to nav zināma Katrīnas (pirms pārejas grieķu katoļu ticībā viņu sauca Marta) tautība. Dokumenti par Martas resp. Katrīnas izcelsmi ir iznīcināti – tos bija meklējusi Katrīna pati, Pēteris un Pētera brāļa meita, Kurzemes hercogiene Anna, kas kļuva Krievijas ķeizariene 1730. gadā un valdīja līdz 1740. gadam.

Ķeizariene Anna par savas priekšteces Katrīnas izcelsmi izplatīja versiju, ka viņa cēlusies no leišu dižciltīgo Skavronsku dzimtas. Ievērojamais franču rakstnieks Voltērs ietilpināja šo versiju savā imperatora Pētera biografijā (1), un no Voltēra grāmatas tā iekļuva pasaules literātūrā.

Tomēr jau 1721. gadā F.C. Vēbers Frankfurtē publicēja grāmatu DAS VERAENDERTE RUSSLAND; kuŗā cita informācija. Vēbers bija Pēterpilī saticis Gotfrīdu Vurmu – Glika bērnu mājskolotāju tai laikā, kad pie Glika dzīvoja Katrīna. No Vurma viņš bija ieguvis ziņas par pašreizējā valdnieka Pēteŗa sievu Katrīnu (2). Ar Vēbera informāciju saskan Lamotrē (La Motraye) ziņas, atskaitot tikai sīkumus. Pēdējais par sava stāsta avotu min kādas vidzemnieces izteicienus, kuŗu krievi pārdevuši turkiem un kuŗu viņš izpircis no verdzības. Vidzemniece esot pazinusi Katrīnu Alūksnē (Lamotrē darbs šo rindu rakstītājam, diemžēl, nebija pieejams).

Trešais autors no Katrīnas laika biedriem, kas viņu pats saticis, ir Aleksandrs Gordons. 1755. gadā viņš Londonā publicēja darbu HISTORY OF PETER THE GREAT divos sējumos.

Ceturtā autoritāte, kuŗa stāsts visumā saskan ar iepriekšējo attēlojumu ir P.H. Brjūss (Bruce). Viņš savus memuārus publicēja 1782. gadā. Brjūsa tēvocis bija ģenerālis Pēteŗa kaŗapulkos, un no viņa iegūtās ziņas varētu būt ticamas.

Šo autoru darbus izlietojis Malboro hercoga kapellāns, mācītājs Viljemss Kokss (Coxe). Trīs sējumu darba TRAVELS INTO POLAND, RUSSIA, SWEDEN AND DENMARK pirmā sējuma (publicēts 1784. gadā) VII nodaļu viņš veltījis Katrīnai. Pēc Koksa attēlojuma Marta, vēlākā Katrīna, dzimusi ārlaulībā Igaunijā, Rengas (Röngu) ciemā pie Vircjervas ezera nevis Reņģē, Kurzemē pie Lietuvas robežas, kā to apgalvo daži latviešu vēsturnieki, nepareizi interpretējot Koksa vēstījumu) 1689. g. 5. aprīlī. Kokss tomēr min, ka dzimšanas gads esot nedrošs, tas varētu būt arī 1683. Rengas kungs bijis grāfs Rozens, zviedru armijas pulkvežleitnants. Tā kā Rozens atbalstījis māti un bērnu, tad radušās valodas, ka viņš ir Martas tēvs.

Kad Marta bijusi trīs gadu veca, māte nomirusi, un bāreni pieņēmis audzināšanā Rengas mācītājs. Prāvests Gliks, ceļojot caur Rengu, paņēmis Martu sev līdz uz Alūksni par kalponi. 1701. gadā Marta Alūksnē apprecējusies ar kādu zviedru dragūnu. Pēc Vēbera ziņām jaunlaulāto kopdzīve ilgusi astoņas dienas, pēc Brjūsa – dragūns tūlīt pēc laulībām nosūtīts komandējumā uz Rīgu, pēc Gordona – jau kāzu dienā viņš kritis kaujā. Visi autori atzīst, ka 1702. gadā, kad krievi ieņēma Alūksni, Martas vīra tur vairs nav bijis.

Par kuŗa krievu ģenerāļa mīļāko Marta vispirms kļuva, domas atkal dalās. Pēc Brjūsa ziņām tas bijis ģenerālis Bauers, bet pēc Vēbera – ģenerālis un Pēteŗa mīlulis Meņšikovs. Kokss piešķir lielāku ticamību Brjūsa stāstam, jo ģenerālis Brjūss esot bijis labs paziņa ģenerālim Baueram, un rakstnieks Brjūss būšot ieguvis autentiskas ziņas no sava tēvoča. Literātūrā sastopama vēl trešā versija – Marta vispirms esot kļuvusi par ģenerāļa Šeremetjeva mīļāko. Vienprātība autoru starpā tomēr valda par to, ka beidzot Marta nonākusi pie Menšikova, kur viņu sastapis Pēteris. Autoriem gan ir domstarpības par to, vai Marta, kļūstot par krievu ģenerāļu mīļāko, bijusi tikla vai netikla.

Tātad pretēji oficiālajai Krievijas galma informācijai, ka Katrīna bijusi leišu dižciltīgo Skavronsku meita, Kokss izvirza uzskatu, ka viņa bijusi vācu barona un igauņu zemnieces ārlaulības bērns. Kāds no Koksa lietotās informācijas autoriem, Vēbers, tomēr min vēl citu versiju. Kad Katrīna kļuva par Krievijas valdnieci, Pēterpilī ieradušies viņas radinieki – grāfs Ikavoronskis (jādomā, tas pats Skavronskis) ar trim dēliem un divām meitām. Šo svešinieku ierašanās dēļ galmā radušās baumas, ka Katrīnas tēvu, tā dēvēto grāfu Ikavoronski (Skavronski), īstenībā saucot par Johanu Rābi un viņš agrāk bijis uzturzinis zviedru armijā. Katrīnas māte bijusi Rīgas pilsētas sekretāra meita, un kad viņas vīrs nomiris, tā devusies pie saviem radiem uz Rīgu. Šeit Rīgā Martu pieņēmis audzināšanā prāvests Gliks. Šādu un līdzīgu baumu izplatīšanu Katrīna aizliegusi, draudot ar nāvessodu. (3)

Kokss savukārt vēl citē Austrijas sūtņa vēstuli, ko pēdējais rakstījis Pēterpilī 1725. gadā. Pēc viņa stāsta Katrīna bijusi Vidzemes barona Alvendēla ārlaulības meita. Vēlāk Katrīnas māte apprecējusi bagātu zemnieku, un laulībā viņai piedzimis dēls un meita. Katrīnas pusbrālis esot atklāti stāstījis, ka cariene ir viņa māsa, par ko Pēteris licis viņu apcietināt un nonāvēt. Pusmāsa no Katrīnas vispirms dabūjusi 300 rubļu pensijas, bet tad Katrīna likusi viņu turēt apcietinājumā ārprātīgo namā. Tā kā ir ziņas, ka Katrīnas radinieki vēlāk dzīvojuši Pēterpilī ar Skavronsku vārdu, tad vai nu Austrijas sūtņa ziņa ir nepareiza, vai arī Skavronski blēži, kas ielavījušies galmā kā Katrīnas radinieki.

Vēbera atstāstītās baumas un Austrijas sūtņa vēstule varētu norādīt, ka Katrīna cēlusies no latviešiem: vai nu no latviešu tēva un vācu mātes, vai otrādi. Mūsu vēsturnieki līdz šim nav pamanījuši, ka ar Vēbera atstāstītajām baumām savādā kārtā saskan fakts, ka kāds Rābe ir historiografijā pazīstama persona. Starp Broces zīmējumiem ir kāds, kuŗā attēlots „Steppinsch Krauklis auf Teutsch Stephan Rabe genannd”, kas esot pie Narvas bijis Kārļa XII armijas ceļvedis un ar savu veiksmīgo darbību palīdzējis viņam gūt uzvaru pār krieviem. (4) Saprotams, nevar pierādīt, ka Vēbera minētais Johans Rābe ir identisks ar Stepiņu Kraukli vai vismaz viņa radinieks, jo, diemžēl, vēl nav izpētīts, pēc kāda oriģināla Broce savu zīmējumu ir pagatavojis. Tomēr ir zīmīga parallēle starp Stefanu Rābi, alias Stepiņu Kraukli, kas izdarījis pakalpojumu Kārlim XII, un Johanu Rābi, kas bijis Kārļa XII armijā uzturzinis.

Profesors Blese ir vērsis latviešu lasītāju uzmanību uz Katrīnas II memuāriem, kuŗos arī pieminēti Katrīnas I radi. (5) Diemžēl, Blesem bijis pieejams tikai šo memuāru vāciskais tulkojums, bet ne samērā viegli dabūjamais franču oriģināla jaunākais izdevums. (6) Vērtīgākais Bleses rakstā ir tā dēvēto Katrīnas radu Skavrovsku vārda filoloģiskā analizē.


Broces pārzīmētās skrejlapas tituls: „Patiess portrets (kuŗā attēlots) Vidzemes zemnieks Stepiņš Krauklis, vāciski saukts Stefans Rābe, kas viņa karalisko Zviedrijas majestēti pa kādu apkārtceļu novedis aiz maskaviešu nometnes pie Narvas pilsētas un tā (devis iespēju) viņa karaliskajai majestātei panākt spožu uzvaru 1700. g. 20. novembrī”.

Starp vairākiem citiem šī vārda iespējamiem izskaidrojumiem Blese min, ka Skavronskis varētu būt latviešu vārda „Kovārnis” poliskota forma. Šo variantu Blese min tikai gaŗāmejot, lielāku vērību tam neveltījot. Varam tomēr teikt, ka neizskatās pēc nejaušības saskaņa, ko vērojam starp Vēbera minēto Rābi, alias Kraukli un Skavronska vārdu, kas varētu nozīmēt Kovārni. Bleses daudzajiem argumentiem, ka Katrīna varētu būt latviete, tātad varētu pievienot vēl vienu. Kā zināms, 18. gadsimteni uzvārdi nebija stabili, un tā Krauklis varēja kļūt par Rābi vai Kovārni.

Katrīnas eventuālā latviešu cilms netiešu apstiprinājumu rod arī jaunākā Pēteŗa biogrāfa Greja darbā. (7) Grejs gan akceptē Vēbera un Koksa uzskatu, ka Katrīna dzimusi ārlaulībā Rengā, tātad viņa varētu būt igauniete. Tomēr viņš vēl pastāsta, ka 1722. gadā Pēteris licis meklēt Katrīnas radus – zemnieku Skavronski un viņa ģimeni. Katrīnas divus brāļus – Kārli un Teodoru, un viņas divas māsas esot izdevies atrast un nosūtīt uz Pēterpili. Kārlis esot bijis zirgupuisis kādā Kurzemes pasta stacijā, un arī pārējie esot bijuši zemas kārtas. Pēc Pēteŗa nāves Katrīna šos savus radiniekus esot iecēlusi Krievijas impērijas grāfu kārtā. Ar šo Greja informāciju pretrunā ir Koksa norādījums, ka pēc autentiskas un ticamas Baseviča liecības Pēteŗa dzīves laikā neviens no Katrīnas radiniekiem Pēterpilī nav ieradies. Kā redzams, arī šai jautājumā ir neskaidrības, un šoreiz ir jānožēlo, ka Grejs nemin savus avotus, lai viņa ziņu ticamību varētu pārbaudīt.

Ja tiesām Skavronski būtu dzīvojuši Kurzemē, tad tas dotu zināmu norādījumu, ka Katrīna bijusi latviete.

Savelkot varam teikt, ka trūkst dokumentāru liecību, kas ļautu spriest par Katrīnas tautību. Ja tādi dokumenti bijuši, tad tie ir iznīcināti. Kokss par to raksta: „Catherine I... did not excite the public curiosity until she became the favourite of that emperor, when she and her friends could prevent as much as possible, all inquiries into her former situation...” Ir pilnīgi saprotams, ka Katrīna pati un jo sevišķi viņas ieprecētie radi no Pētera puses centās noslēpt viņas zemo kārtu un tādēļ visus dokumentus, kas par to liecinātu, rūpīgi iznīcināja.

Totiesu literāro liecību, kā redzējām, ir kupls birums, bet tās ir pretrunīgas. Pēc Vēbera, Lamotrē un Brjūsa informācijas Katrīnas māte varētu būt bijusi igauniete, bet tēvs vācietis. Pēc ķeizarienes Elizabetes apgalvojuma Katrīna bija lietuviete, bet pēc Katrīnas II domām viņas radi bija somi, tātad arī viņa pati somiete (sīkāk Sk. Bleses rakstā).

Ka Katrīna varētu būt latviete, ne viens avots tieši neliecina, bet šāda iespēja izriet no īpatnējās parallēles starp 1) Vēbera pieminēto baumu, ka viņas tēvs, kas bijis zviedru dienestā, bijis vārdā Rābe, 2) faktu, ka kāds Rābe zviedru dienestā īstā vārdā bijis Krauklis, un

3) ka Katrīnas radu uzvārds Skavronskis varētu nozīmēt Kovārnis.

Kā redzams, literārās liecības ir tik pretrunīgas, ka tās drošu secinājumu par Katrīnas tautību nedod.

Katrīnas sejas vaibsti ir attēloti vairākās saglabātās gleznās. Tās gleznoja gadsimtenī, kad portretisti vēl centās gleznot tā, lai portretam būtu līdzība ar modeli, šo rakstu illustrē kāda nezināma mākslinieka darināts Katrīnas portrets. Vai kādam būtu drosme pēc sejas pantiem spriest par viņas tautību?

Mūsu rakstniecībā, nenogaidot vēsturnieku drošu spriedumu Katrīna I jau ieguvusi latvietes godu. (8) Tur nav ko iebilst – rakstniekam ir tiesība hipotēzes uzskatīt par faktu. Vēsturniekiem ir jābūt uzmanīgākiem.

Spriedumus par Krievijas ķeizarienes Katrīnas I cilmi un tautību varam sarindot pēc to ticamības. Vismazāk ticams, ka viņa bijusi somiete, jo šis spriedums dibinās uz pārpratuma, kā to jau norādījis Blese. Arī uzskats, ka viņa bijusi leišu dižciltīgā, maz ticams, jo tā bija prestiža dēļ radītā oficiālā versija. Līdz ar to paliek tikai spriedumi, ka viņa bijusi igauniete vai latviete, bet izšķirties par vienu vai otru variantu pašreizējā pētījumu stāvoklī nav iespējams. Ja Katrīna dzimusi ārlaulībā, tad, saprotams, nekad nebūs iespējams noteikt, kas bijis viņas tēvs. Tas jāsaka jo sevišķi tādēļ, ka pat par viņas māti nav nekādas skaidrības. Citiem vārdiem – interesantā problēma par ķeizarienes Katrīnas tautību, nākošiem pētniekiem par prieku, nav vēl atrisināta.

 

IZLIETOTIE AVOTI

1 Voltaire, OEUVRES COMPLETES, tome 23 (Paris 1821).

2 Katrīnas karjeras chronoloģija ir šāda: 1702. gadā viņa nonāk krievu gūstā, 1703. gadā kļūst par Pētera mīļāko un pāriet pareizticībā. 1708. gadā viņai no Pētera piedzimst meita Anna un 1709. gadā Elizabete. 1712. gadā viņu oficiāli salaulā ar Pēteri un 1724. gadā kronē par carieni. Pēc Pēteŗa nāves viņa valda kā ķeizariene no 1725. līdz 1727. gadam.

3 F.C. Weber, DAS VERAENDERTE RUSSLAND III, 76. lpp.

4 J.Ch. Brotze, SAMMLUNG VERSCHIEDENER LIEFLAENDISCHEN MONUMENTE, PROSPEKTE, WAPPEN ETC. Zīmējumu, kas mūs šoreiz interesē, ir reproducējis A. Spekke grāmatā LATVIJAS VĒSTURE (Stokholmā 1948), pret 188.lpp.,un HISTORY OF LATVIA (1951), pret 236. lpp.

5 Ernests Blese, „Mūsu kādreizējie bagātie radi”, CEĻA ZĪMES 25 (1955).

6 D. Maroger (ed.), MEMOIRES DE CATHERINE II (Paris, Hachette 1953).

7 Jan Grey, PETER THE GREAT (London 1962), 20. nod. „Catherine”.

8 M. Zeberiņš, ZELTA LIELCEĻI (1960).

 

Jaunā Gaita