Ja jārunā par tā saukto progresīvo kritiku un modernisma
teoriju, tad jākonstatē neprogresīvs fakts, ka dzīvojam
māņticības laikmetā. Dažādas aistētiķu sektas lieto īstus
buŗamos vārdus, lai izskaidrotu vai attaisnotu, ka tiek meklētas
futūristu, kubistu u.c. sen atrastas gudrības. Mēs visi zinām
šos mūžīgos strīdus ne par lietu, bet par apzīmējumu. Rīgā pat
prostituēto nedrīkstēja saukt bībeles valodā par mauku. Vārda
vaina? Dažs gleznotājs, nosaukts par reālistu, lēks gaisā. Saki
tam, ka tas ir „postabstract expressionist impressionist etc.,
būs neskaidrāk un patīkami.
Reālists Rūdolfs Blaumanis bijis apskaužami gudrs. Laika biedru
atmiņās (izdotas 1962. gadā Rīgā) lasāmas viņa domas 1905. gadā
pret abstraktīvismu idejās (piem. cēlā cilvēcība), kas nesīs
konkrēti daudz ļauna. Blaumanim patika vācu gleznotāja Bēklina
Miroņu sala, sava laika modes reprodukcija, kas nav reālisms,
drīzāk romantisms, Blaumanim saturā tuva ar savu dramatismu. Lai
cik šī glezna tagad liekas banāla, efektu nevar aizstāt tagadnes
darbi.
Ar virzieniem mākslā ir gluži kā ar sektām, dažādām baznīcām
pasaulē: nav viena dieva. Pašreiz vārds (un jēdziens) reālisms
ir izcelts no vēsturiskās vides un piedēvēts par lamu vārdu
visam, kur vien manāma īstenības illūzija. Tāpēc vien nevar būt
runas par reālismu vienskaitlī. Patiesība nav viena. Es nezinu,
kad nav paticis ornaments, ģeometriska forma, dekoratīvs
rotājums. Uztiept to par vienīgo mākslas pazari ir tikpat stulbi
kā apkarot dekoratīvo – govs attēla labad (sk.
H. Laksnesa atbildi krievu redaktoram, JG 25). Rīgā
jaunatnei jaunums ir pat Fricis Bārda, mums še – Majakovskis!
Mēs nekādā ziņā neesam laikam priekšā. Vienīgais, ko toreiz
nepazinām, ir Polloks, kas pats ļoti šaubījās par savu
ģenialitāti. Jaunajai paaudzei tādu jaunumu ir bez gala. Ja veco
paaudzi ietekmējuši franči un jauno amerikāņi, būtu tikai centra
pārvirzīšanās, ja tagadējie rezultāti nebūtu vājāki kā toreiz.
Tā sauktajiem ulmaniešiem nepatīk parallēles, bet kam gan patīk?
Parastā atbilde par gluži līdzīgām lietām: tas ir pavisam kas
cits! No gleznotāja viedokļa nav nekas cits, ja jāglezno
laimīgas govis, padomju vai nacionālas, ko pēc ragiem un astes
nevar noteikt šā vai tā. Salīdzināt paceltu asti ar paceltu roku
(J.
Rudzītis, JG 40) ir tikai izlocīšanās, kas norāda uz
strupceļu. Reālisms kā problēma ir strupceļā pat bez šīm
ideoloģiskajām niansēm. Patīkami konstatēt, ka pēc tik gaŗiem
„personīgā kulta” gadiem no apmēram 14 mūsu labākiem
gleznotājiem tikai 4 centušies pārskoloties jaunā laikmeta
vecmodību garā. Pat Svemps un Lapiņš, kas partijas labad tik
sirsnīgi strostēja pagātni, paši tādi vien ir, kādi bija
kapitālisma laikos.
Kaut arī Kurbē govi izsludināja publiski par gleznotāja cienīgu
modeli, viņš turpināja (highly erotic) plikņu gleznošanu, kas
bija visu akadēmiju programmā: laba anatomijas pārzināšana un
prašana gleznot kaila ķermeņa skaisti attīstīto formu. Protams,
akadēmijās pēdējā bija vēsa, antiska, gandrīz neseksuāla. Kurbē
lielgleznā Gleznotāja
darbnīca pārdesmit līdz kaklam apģērbtu cilvēku skatās uz
vienu tādu pliku modeli, kaut kur stūrī 3 suņi. Nav kārtīga
meistara, kas nebūtu gleznojis suņa. Tie ir gan dižciltīgo, gan
vidusšķiru, gan nabago vidē. Varbūt visslavenākais ar milzu suni
priekšplānā ir Velaskezs (Velazquez)
10
pēdas augstajā gleznā
Las Meninas. Pārējiem spāņiem (Tjepolo, Goja u.c.) suņu
gleznās diezgan, var teikt daudz, arī angļiem, bet itāliešiem un
vāciešiem – pamaz. No citiem dzīvniekiem redzam pa retam
papagailim, pertiķim un – jāpabrīnās – pa retam kaķim. Zivis
parasti gleznotas beigtas, un modernos laikos acīm redzami
nesvaigas. Baloži ir modē ne vairs kā amora pastnieki, bet ļoti
nopietni miera draugi.
Arī mūsu vidū ir liekuļi, tas nu skaidrs. Protams, šie liekuļi
būtu tiesājami, ne jau māksla diletantiska, vai ne. Tāpēc vien
kritiskas apceres ir nepieciešamas. Protams, rakstot par mākslas
jautājumiem, visu laiku jācīnās ar sevi, lai pašpārliecība („man
taisnība”) nemazinātu sprieduma īstenumu. Mākslinieks šai ziņā
ir brīvāks, kamēr tas neraksta. Visbrīvāks varētu būt modernais
skatītājs, bet arī nav. No vēstures grabažām, kā jau sacīju,
vaļā netiekam. Kleopatras ar visu savu spožumu šodien ir „starp
citu”, bet taisa naudu vareni. Kādreiz gleznās bija tikai
Kleopatras, Sokrāti, Napoleoni un tml. slavenības.
Lopi un „vulgāri plikņi” nomainīja šos minētos un eņģeļus tikai
demokrātisma stiprā vīra Kurbē (Courbet, 1819-77) ietekmē. Nē,
viņš neizgudroja naturālismu, tas ir jau Venēcijas un Holandes
vecmeistaros. Bet viņš rādija gleznā govi, akmeņkali,
neideālizētu plikni, papildināja saturu. Un ar savu neperfekto
techniku – īsts modernists.
Un tā nu „naturāls” (tagad saka „eksistenciāls”) palicis kā
zemāka, depresīva, melna, nabadzīga, slimīga attēlojuma
apzīmējums. Aplams ir moderno reālistu pieņēmums, ka banalitāte
būtu tikai augstmaņu un to vides tēlojumā. Tā ir arī virtuvē,
kas tik populāra t.s. progresistu reālismā, sevišķi lugās. Kurbē
bija antiintellektuālis, un dīvainā kārtā Kurbē ienaidnieki
šodien arī ir antiintellektuāļi.
Ir nevietā runāt par fotografismu gleznā. Neviens fotogrāfs
nevarēs pagatavot bildi ŕ la Mijē (Millet) vai Džons
Liepiņš (Rīga). Pirms viņiem bija lieliski aristokrātijas
reālisti – Vato, Bušē, Fragonars. Neviens no minētajiem nav
„fotogrāfisks”, tā ir lēta propagandas frāze. Arī fotografijā
platekrāna tuvskats (Close Up) nemaz nelīdzinās acij, cilvēka
acij, ko redzam otra sejā. Tas nav reālisms, tas jau ir
pārreālisms. Pikaso āķīgi aizrādīja kādam amerikānim: sievas
fotografija, ko var iebāzt kabatā, resp. tik maza sieviņa – ļoti
nereālistiska būšana... Ir pajukuši samēri un jēdzieni, kopš
mētājamies starp attēliem, kas vienmēr ir stilizēti un
simboliski, un – neattēliem – kas nav nekas.
Pirmie, kas atrada par iespējamu, vajadzīgu un aistētisku likt
ikdienas dzīvi gleznas saturā, kā minēju, ir vecie holandieši
17. gadsimtā. Ir dīvaini lasīt
I.
Repina atmiņās, ka Krievijā vēl 19. gadsimtā par to jācīnās.
Cilvēki ir gan „apdauzīti”. Gribas no sirds sacīt: ak tu lopa
desa! Vienmēr smalki un gudri akadēmiķi vai nezkādi teorētiķi
tiks pie teikšanas un nosauks progresa vārdā visriebīgāko un
centīties par katru cenu aizbāzt muti opozīcijai.
Vai māksla reizēm pati nekļūst līdzīga govij, tāda kā Šveicera
pašbūvētās ērģeles, kur viņa paša vārdiem – vairāk interesē
piens nekā ragi. Tādos posmos aistētisko pārdzīvojumu varbūt
sajaucam ar reliģisko, partejisko vai citu pacilātāju noskaņu,
kas liekas svarīgā – ka par rotaļu. Bet pašreizējā
abstraktīvisma mode ir tikai ragi, un pie tam ne buļļa.
Aizīstenības dziļumus šiem ragiem piedzejo intellektuāļi; ir jau
profesori, kas arī dzimumsakarus apraksta par metafizikas
sakariem. Viss ir iespējams, bet ārsti raksta, ka orgasma nav
tāpēc vairāk ne laulībā, ne mākslā.
Var jau būt, ka katoļiem ir taisnība, un mākslinieki savā
vairumā centušies Dievu aizstāt ar Mākslu, kas esot maldi
(Etudes, prof. Jean Onimus). Katrā ziņā šie maldi ir ar
brīnišķīgu vēsturi (ko sauc par mākslas vēsturi) un pilniem
muzejiem labu mantu. Citi stipri maldi atstāj vēsturei milzu
kaulu kambarus un vēl citi Vulvorta neglītumu ik priekšmetā.
Ir aplam šķirot uzbrukumu „reālismam” mākslās no uzbrukuma
mākslai pašai. Papētījot 3 lielākos uzbrukumus, divi no tiem nāk
no architektiem. Pirmais bija itālietis Marineti, kas savā
futūristu manifestā apgalvoja, ka auto ir skaistāks par gleznu.
Lidmašīnu glorificēja architekts Lekorbisjē (Le Corbusier, kā
gleznotājs saucās Žanerē – Jeanneret). Un slavenās Baunauza
grupas Vācijā (arch. Gropius u.c.) uzbrukumi daiļajām mākslām
sakrita ar ASV pragmatiķa Djuija (Dewey) aplamībām aistētikā.
Pēc daudz gadiem kāda Sibila ar uzvārdu, kas bija pazīstams min.
Bauhauza grupā (Moholy-Nagy), nāk klajā ar labojumu: „Art”
neesot vis tas pats „Design”, kā tas savā laikā tika pieņemts.
Labāk vēlāk nekā nekad, bet daudz ļauna pa starpu nodarīts.
Mākslas institūtos ir saražoti ne vien „mākslinieki” (kas nav
mākslinieki), bet galeriju, žūriju, preses u.c. svarīgi posteni
aizņemti ar „design vīriem”, kam māksla ir sveša, kas nepazīst
„respekta un pazemības barjeru” (kā izsakās minētā Sibila M-N;
sk. Progressive Architecture, 1957, Jan.).
Turpretī ASV laimības posma profesors-filozofs asi uzbrūk 3
populāriem kultiem, kas apdraud ne mākslu, bet – loģiku un
disciplīnu, resp. civilizāciju. Un viens no šiem kultiem ir
māksla kā „do-it-yourself” kults presē un sabiedrībā, kas
atspoguļots kā pašapzinīga migla (sk. House of Intellect by
Jacques Barzun). Miglas pūtēji kā pirmajā, tā otrā piemērā ir
apkarojami, „tiesājami”, resp. kritizējami. Un kur tad vēl
sociālistiskā reālisma (kā vienīgā) aptaurētāji! Mākslā nav
vienas patiesības. Tādas nav arī filozofijā. Tāpēc jau zinātne
ir pavisam kas cits.
Kopš ļaudīm pašiem tikpat kā neiespējami chaosā orientēties, ir
palīdzīgi ļaudis ar gatavām teorijām. Psīchiatri saka: labāk
nepareiza teorija nekā nekāda. Tomēr pārsteidza Jānis Grīns, kas
nesen atzina, ka drauga Jāņa Jaunsudrabiņa uzskati mākslā esot
novecojuši. Cik atceros, tie bija „novecojuši” jau tad, kad es
mācījos Romāna Sutas mākslas studijā pirms 1930! Vai J. Grīns
pēdīgi būtu kļuvis moderns? Daži bēgulībā tiešām ieraudzījuši
„gaismu”, jo kā nu būsi tik zemnieciski vecmodīgs tālumnieks:
mūsu slaveni lokanais mugurkauls! Pie tam, mēs bieži izskatāmies
it kā slotas kātu norijuši.
Mūsu gleznu skatēs paskatu maitā rinda nemākslinieku ar
patīkamiem dzimtenes skatiņiem, tikpat banāliem „ziediem” u.t.t.
Kā vaina? Vispirms to mākslinieku, kas par katru cenu ķiķinās ap
savu nabu, ap virsmas faktūras brīnumiem, kas dabiski atstāj
skatītāju tukšā.
Vai mūsu jūtu bagātība izteicama ar dažiem virsmas apdares
trikiem?
Ja jau nu kāds labs amerikāņu gleznotājs (Wyeth) varēja nesen
sacīt, ka viņš grib parādīt amerikāņiem, kas ir Amerika (sk.
Time, 27. 12. 1963.), tad sen nav teicis kaut ko tādu
latvietis.
Un tomēr, par spīti šai vecmodīguma kautrībai, pāršķirstot
pieejamās reprodukcijas (Atskaitot
Melburnas Zilās Otas mapi!),
ir redzams – viens otrs to arī dara. Un es nemaz nedomāju
sentimentālismu izmantotājus diletantus. Vairums vienmēr
piedalās internacionālajā zelta teļa rotaļā.
–Oooool Mister Wyeth, such a bee–oo–ooo–tiful cow, smejas
reālists Wyeth par aplamajiem apbrīnotājiem. Viņš domā, ka Kurbē
(Courbet) nebija tik abstrakts gleznotājs kā pats. Var jau būt,
ka vienam doma ir abstraktāka, otram forma ir abstraktāka, bet
veltīga ir viena otra literāta (šoreiz
V. Kalve, JG
45/46) nopūlēšanās šo dimensiju (domu) atņemt tēlotājai
mākslai.
Sauklis pret literātūru tēlotājās mākslās nekad nav skanējis
īsti, kaut loģisks pamats tam dekoratīvajā mākslā. Sākums laikam
meklējams Francijā dzejnieku (ne gleznotāju!) Bodlēra un Gotjē
laikos, kad radās sauklis „māksla mākslai” (nav dzirdēts
lesbiskais „sieviete sievietei”). Delakruā (Delacroix) bija
pēdējais īstenais „literāts” glezniecībā. Kā paradokss jāmin
fakts, ka konsekvencēs literātūra ir izsmieta pati savos vākos
un antiliterātūras jaunturki paceļ balstiņu: romānam jābūt
gleznieciskam! Kā nabaga vāverīte cilvēka intellekts riņķo ar
paša asti zobos. Visādi gudri psichologi, sociologi, diriģenti
ir izteikušies par krizes iemesliem, bet neviens negrib atzīties
acīm redzamai bērnišķībai, kas seko mīkstpēdiņu labklājībā. Vai
agrāk tā kaut ko neminēja par aristokrātu deģenerācijas
privilēģiju? Tagad runā par mākslas zinātni!
„Zinātniska attieksme” kļuva populāra jau pagājušajā gadsimtā
reizē ar fotografiju un Manē (Manet, 1832-83) glezniecību, kas
bija pretstatā romantismam. Tracis ap viņa Olimpiju nebija
sakarā ar jaunu gleznošanas metodi, nē, šausmas izrausija
Ticiana Venus parōdija ar
nēgerieti
(un suņa vietā melns kaķis!). Ja ļaudis nebūtu liekuļi,
hipokriti, morāliski un aistētiski, nebūtu interesanto skandālu.
Par Manē reālismu vēsturniekiem brīnums: gadsimta beigās tas
bija jau paspējis vulgārizēties; kas par modernu ātrumu.
Uzpeldēja Vistlers (Whistler) kā modernās aistētikas pārstāvis
un arī ātri noziedēja (sk. interesanto The Aesthetic Adventure
by William Gaunt). Tagad iespiesta vārda vietā bilde un skaņa un
tik plašos apmēros, ka gaumes maiņas ātrums ir vēl nebijis.
Ļaudis apjukumā paliek rāmāki, tie neapmētā ne lugas, ne gleznas
tomātiem u. tml. kā nesenā pagātnē.
Kādi reālismi dzirdēti? Sociālistiskais, sociālais, nacionālais,
tradicionālais, impresionistiskais, ekspresionistiskais,
ekspresīvais , sirreālais, maģiskais, aistētiskais,
fantastiskais, bizarrais, morālais, solidais (autors – Jānis
Rudzītis), veselīgais, optimistiskais, ciniskais, optiskais,
intellektuālais, pasakainais, robustais, salkanais utt. Un,
protams, kā vienmēr arī „īstais reālisms”, kas – lai cik
izplūdis jēdziens – ar vienu rāvienu nosvītrā visus pārējos kā
neīstus, mākslotus un tml. Katra sirds plīsa savā veidā, kaut
kur sacījis rakstnieks Tamsare. Tā ir formu valoda
apkārtstāvošajiem, tie ir daudzie reālisma paveidi.
Galvenais pārmetums ir par to, ka reālisms izpostījis pasaku.
Pretiebildumi tādi, ka ir reālisma veidi ar noteikti „aizdabisku
spožumu” . Un tas nav ārējs spožums, patoss, meklēta varenība,
ar ko spoži ķeizaru un diktatoru laiki. Pretstatā tam pavisam
necila, it kā necila, nepamanīta, dvēseliska un brīnišķīga
māksla. Vai brīnums, ka pat Rembrantu nepamanīja turpat 200
gadus. Tāpat Grīnevaldu, tāpat itāliešu skulptoru M. Rosso, kas
bija rodēnisks pirms Rodēna, un daudzus citus.
Nekrologos, presē bieži lasām: „Vēl neesam paspējuši novērtēt”
—— Tā ir neglīta patiesība, nav ne laika, ne naudas, ne
vajadzības izvērtēt savu īso vēsturi.
Pirms 100 gadiem (1856) franču gleznotājs Delakruā ierakstījis
dienas grāmatā: diži cilvēki redz to, ko vulgārais neredz, tāpēc
pirmie ir lieli. Delakruā ir liels gleznotājs, un vulgārie to
uzzina pēc cenu kataloga. Mūsu lielie skatījās ar citām un
citādām acīm uz pasaulīti un citā laikā.
Austrālijas vācietis Adāms (Primitive Art) pareizi, kaut
pedantiski atdala optisko reālismu no intellektuālā. Kamēr
skulptūra var atdarināt katru ķermeņa sīkumu 3 dimensijās,
grafika ir abstrakta, ģeometriska ēnu un līniju spēle, tā
sauktie Austrālijas iedzimto rentgena zīmējumi rāda arī citādi
neredzamās iekšas, skeletu. Arī bērni, zīmēdami profilu,
neaizmirst otru aci un otru ausi. Tie nu būtu Pikaso
ģenialitātes sākumi. Bet visos minētajos gadījumos nekas nav
darīts t.s. aistētisko apsvērumu dēļ. Runāt par bērnišķi tīro
vai mākslinieciski tīro ir patukši.
Viss nogatavojas lēnām; tad pēkšņi vienā dienā reālistu
virtuozitāte nebija vairs mode. „Tā ir
tikai technika, tikai veiklība!” Ilgus gadus, gadsimtus
laba technika gāja roku rokā ar labu mākslu. Tad naids pret
disciplīnu izlauza ceļu, brīvība tika nosaukta par mākslu, abi
jēdzieni sajuka. Pazīstot cilvēka dabu: kas gan dumposies par
disciplīnu? Labi, ja tāds drosmīgais ir ar mākslinieka dvēseli,
to vēlāk mocīs sirdsapziņa par palīdzēšanu chaosa radīšanā un
visa dvēselīgā izolēšanu mākslā (skat. franču gleznotāja –
fovista Vlaminka autobiografiju Dangerous Corner).
Manē, būdams Madridē, apbrīnoja Velaskeza gandrīz zinātniski
objektīvo attieksmi pret modeli. Kurbē ņēma citus modeļus un
attiecīgi rupjāku apdari. Par Velaskeza apbrīnojamo izteiksmes
līdzekļu taupību kāds speciālists izsaucies portreta priekšā:
Šis brīnišķīgais darbs gleznots ar neko! 20. gadsimta sākumā
kāds parīzietis (sk. Vlaminka min. atmiņas) gribējis Velaskezu
pārspēt, uzgleznodams portretu ar mēsliem. Modernisms bija
sācies...
Techniski nevarīgie to apsveic, un jāteic, ka viens otrs citos
apstākļos nekad mākslinieks nekļūtu. Dilemma: vai šie daži
atsveŗ diletantisma plūdus? Mūsu pašu grafiķis Junkers nevarēja
uzzīmēt sērkociņkastīti, bet illustrēja Virzas Straumēnus tīri
anekdotiski, un literātu galotnes bija sajūsmā: kas par spēku!
kas par apskaužamu naivitāti! Grafiķis V. Ciesnieks, A. Junkera
kollēga vēl šobrīd brīnās, ka Virza pats nepamanīja poēmas un
zīmējumu stila nesaskaņu? Tādi apdāvināti mocītājies bija arī
Sezans, Van Gogs un vēl kādi. Bet aplam tāpēc slavēt neveiklību,
kas, piemēram, O. Norītim kā virtuozam nemaz nepiestāvēja (skat,
O. Norīša piemiņai izdoto grāmatu). Otrkārt, aplam arī apgalvot,
ka Sezans radīja kubismu. Sezanu tāpat kā Raini piesauc par
liecinieku dažādi „režīmi”. Vismaz Sezanu nepiesauc krievi:
Kremļa vīri jāglezno kā nākas, pat krievu skulptūrā Ļeņinam ir
skaidri taustāmas 6 pogas priekšā.
Līdzīgi riteņa izgudrojumam pagātnē apvērsumu rietumos izraisīja
modernā skulptūra – akmens ar caurumu vidū. Kas šo metafizisko
brīnumu radīja pirmais, par to liels strīds, un pirmo vietu
pieprasa kāda angliete (Hepvorth). Liekas, ka vīriešiem būs
jāpiekāpjas šī 20. gadsimta cauruma priekšā, jo pat tālie
austrumnieki japāni pasākusi to urbt. Franču dzejnieks Siaress
būs zaudētājs ar savu agrāko izteiku, ka sieviete nav
izgudrojusi pat lāpāmo adatu, un ja būtu, tā būtu bez – cauruma.
*
Austrumos ir citas problēmas, boļševiku partijas CK ir
ieinteresēta visu savu saukļu un nodomu illustrēšanā. Dabiski,
ka šinī darbā piedalījās visi – labi zīmētāji, labi mākslinieki
– un tāpat – slikti, kādā proporcijā tie nu ir. Izteika, ka
illustrātīvisms (pats par sevi) kavētu mākslas spēju
izveidošanos, nav doma, kuŗai kaut cik atbalsts vēstures faktos.
Glezniecības un grafikas kalngali ir tieši illustrātīvajā
mākslā. Ja Rembrants varēja illustrēt Mozu, kāpēc ne vēlāk
Marksu? Kā to darīt, ir tradicionāli noteikts vienmēr; kā to
izdara, ir cita lieta. Ka glezniecība ir analfabētu literātūra
jau 9. gadsimtā zināja valdnieki un baznīca. Ap 1930. gadu
Staļins un viņa galma gudrie (Ždanovs u.c.) nosprieda, ka
dvēseļu inženierēšanā reālisms ir piemērotākais. Nāca kaŗš un
citas problēmas pirmajā vietā, līdz ar Staļina nāvi (1953) sākās
tā sauktais atkusnis, kas desmit gados ir šo to pārgrozījis
pamatīgi, kaut gan vecie ideologi pretojas, cik varēdami. Šinī
pusē katra pieeja sākas un beidzas ar vienu attieksmi: kā tas ir
no pērk-un-pārdod viedokļa? Tas jau nav neko vērts, ko nevar
pārdot. Otrā pusē valda pieeja: vai „pārdodamā ideja” ir
pietiekami skaidri reklamēta? Dzejā vai gleznā. Vēstures
varoņus, galma ļaudis portretēt ir bijis gleznotāju pienākums
kopš vēsture rakstīta, ilgi pirms laika, kad sāka lietot eļļas
krāsas. Galmā bija vairāk nekā labu mākslinieku, bet netrūka
labu amatnieku. Vēl šodien strīdas par autoru identitāti.
Nopietna portreta gleznošanā mākslinieks reti ir brīvs, resp. ir
padots spēles nosacījumiem: vispirms modelis gleznā „jāpazīst”,
tam jāreprezentē zināma klišeja, ja persona publiski populāra
utt. Pavisam draudzīgu personu gleznodams mākslinieks var
atļauties „rakstura studiju”, ar ko modelis kļūst par izteiktu
zināma gleznotāja modeli. Pļāpāt par krāsu un nezkādām
techniskām problēmām sakarā ar portretu ir lieki, tikpat aplam
tādu portretu izstādīt kopā ar dekoratīva paveida darbiem.
Lai cik Pikaso populārs, portretu Staļinam un princesei
Aleksandrai viņam nepasūtina.
Prieks redzēt, kā Rīgas mālderi portretē viens otra nošļukušos
vaikstus. Kā minēju, profesionāls portretists pazīst it labi šo
reprezentācijas kosmētiku. Ne par velti mūsu kādreizējie
ministri (un ne tikai viņu kundzes) kļuva smieklīgi rūpēs par
saviem dziļdomīgajiem attēliem presē. Atceros Kārli Miesnieku
sūkstāmies, ka viņam pašam jāalgo modelis mūsu preses karalienes
roku un pirkstu gleznošanai: „Viņai nepatīk viņas pašas cīsiņi!”
Bernards Šovs lielījās, ka viņš vienīgais uzdrošinājies Staļinam
aizrādīt uzkārpu degungalā ar piezīmi, lai nesalīdzinot sevi ar
plakātiem visapkārt. Bet par sociālistisko reālismu Šovs sāka
šaubīties tikai sakarā ar ļoti dīvaino Gorkija nāvi. Itāliešu
rakstnieks Silone vēstulē krievu literātūras birokrātiem saka:
es zinu tikai vienu sociālistiskā reālisma darbu jūsu pusē, un
tā ir Chruščova antistaļinisma runa 20. partijas kongresā, ko
necenzētu izdeva vienīgi rietumos! Krievu reālismu Silone ieteic
saukt par valsts reālismu.
Muzeji ir jauno laiku izgudrojums: agrāk gleznas novietoja tikai
reprezentācijai pilīs un baznīcās. Ar to arī izskaidrojams
krievu tagadnes reālisma paneļveids gleznās, kur nav noslēgtas
kompozīcijas, bet bezgalīga Laimīgo soļošana rindās,
turpinājumos (turpinājums sekos). Par to labi samaksā dažādas
ministrijas, un neteiksim, ka gleznotāji nebūtu centušies un
reizēm pārcentušies. Tas redzams arī dažu mūsu vecmeistaru
veiklībā pārskolojoties uz sociālistisko reālismu (Otto Skulme
to pasāka jau Ulmanim par prieku, jāpabrīnās par vienu otru
citu).
Tāds kā Rīgas „francūzis” R. Pinnis, būdams vājš zīmētājs un
lielisks kolorists, nemaz nevarēja pārskoloties par cara laika
reālistu, kā to prasīja Aivazovska epigonis (tikai personības
kulta labad) profesors E. Kalniņš. Vai nav paradokss: Piņņa
ainavās ir dzīves prieks un saule krāsās, tieši tas, ko partija
uzsveŗ. Un tomēr partijas birokrātiem šī padomju konstitūcijas
atblāzma par tukšu.
Kopš padomju īstenība nav vēl nepavisam spoža, sociālistiskais
reālisms arī nav nekāds reālisms, bet ir reklāmas romantisms,
kas izmeklēti laķē vai ignorē īstenību resp. tēlo gaišo, tālo
nākotni. Par rindām pie pārtikas preču veikala, par baskājiem
Krievzemes kolchozos, par Vorkutu un „sētmales tēmām” svarīgākas
esot „galvenās maģistrāles”. Arī neatkarības pēdējos gados
gleznoja Ķegumu un nevis Rēzeknes būdeles. Pēc pazīmēm spriežot
kā vienā, tā otrā gadījumā gleznotāji paši sāk ticēt savai
pastkaršu sērijai. Vienam otram apcerēs jālien no ādas laukā,
lai pierādītu neiespējamo, proti, ka formālista Zaļkalna
audzēkņu skulptūra ir īsts reālisms. Ka Zaļkalna mākslas pamatos
ir māksla, to neviens neuzdrošinājās pateikt. Neiedrošinājās
pateikt, ka viņa Blaumaņa tēlā atmests viss liekais, viss
nenozīmīgais, viss, ar ko pieblīvēta glezniecība Rīgā, ar pāris
izņēmumiem pēdējos gados.
