| Andrejs Irbe
PIEGUĻU PIEGULĒT
Atspolē vērpjama, diena sapinas zirgos - pieguļā saulrieta grieze izmet dābolā veldzi, atrisinās ritenī balti mani paladziņi. Pārplūzdama no krasta krastā no ezera ezerā, viļņa vilnī - vasaras silta straume rimst miegā. Blakus dusēdama, zeme atpūšas, īsnakšu miegā rasa rasina atvērtā velēnā, spožais lemess mēness gaismā auž rītu, kad zemē pāršķelsies grauds - visapkārt putnu bari klaigādami iznēsā uz spārniem zeltainu gaismu. Diendusa sasien ar dzeltenu mata staru ūdeņus, kas līst pāri malām, gaidīdami naktī atveŗamies avotu plakstus.
DIENVIDŪ PIE ŪDEŅIEM
Šeit starp diviem klinšu bluķiem – debess zila, vējš un saule mainās – viņš no ūdens kāpj, un skuķiem saulgoža snaudā rādās - bez vainas, vēsmām liek bērzos dūkt precību dainas, - pats vienos ķērpjos, sirmu spalvu, tādu kā ūdensrožu viju ap galvu, divdesmit vilkvāles - gurnu rota, rokā stops un viena vienīga bulta, tikko kauta putna asinīs mērkta, sūnas, virši un smilgas tam gulta, aste, dūņās mirkusi ilgi, ir ota, ar ko uzvilkt uz akmens rakstus: sirdi, kas rīkstēm pērta.
Sarkans suns pašķir lakatus.
VIENTULĪBAS PRIEKS
Nāc, mīļā, iesim tuksnesī, kur smiltīs mēness rotaļājas un kāpu šķautnēs zvaigznes klejo. Tavs augums saplūdīs ar manu vienā ēnā, kad gavilēsim naktij sava vientulības prieka mēmo dziesmu.
ŪDENS MEKLĒTĀJS
Kā Mozus tuksnesī ar zizli, klintij piesitot, izšķīla strautu, tā pilsētas sienās dienu no dienas, vairīdamies cilvēku baru un auto, pieskandinu mūŗiem un namiem kā lieliem akmens zvaniem gan ar pūpolzaru no mežiem tāliem, gan ar puiku nosviestām bēzbola vālēm; bet straume neuzburbuļo, lai kā pūlos. Tā jau kuŗo vakaru noguris guļos: vai nav avotu mūŗos un cilvēku sirdīs? Nav neviena, kas dzirdīs kamieļu karavānas manas pirms tuksneša pāriešanas? Meitene veikala logā smaidā mani mīļo. Tūkstoš avotu izšļāc akmeņu spraugās. Tūkstoš strūklaku saulē zib un zvīļo
SVECE
Sveces gaisma ir robs iecirsts naktī. Vai liesma dreb, vai staru ievainotā tumsa?
ATŠĶIRTĪBA
Tik domai saulē būt pie maigām, kailām kājām. Ar tīksmi pildīties liek ilgāks pieskāriens. Bet jautrā nevaļā šie brīži gaŗām skrien, Neviena rītblāzma pie manis neapstājas.
Kad apvīst ieceres un retāk jāpieviļas, Top sīks gan bijušais, gan sagaidāmais posts. It kā no tālienes uz dzīvi lūkojos, Un kļūstu vientulīgs ikdienas blāvāk, dziļāk.
Mans trulais panīkums vairs negrib atstāties. Sev šķietu gājējs gurds, kas soļo svelmē lēni Un mazai sānielai ikkatrai gaŗām iet –
Tur koki maigi čukst un vilina ar ēnām, Tur ūdens lāses mirdz, tur svaigais zaļums maurā... Bet gājējs tālāk iet Šai naidīgajā saulē.
SONETS
Ja nicīgs nebūtu vairs tumšo acu smaids, Kad vērot neatļauj to tavas skropstas melnās; Ja justu skārienā es trīsas tavās delnās; Ja, tevi meklējot, man solis vērstos raits,
Es laikam atrautos no apnikuma blāvā. Bet tikai pavīpsnāt vai drusku pasmieties Par mani gribas tev. Un man tīk raudzīties Ne tavā dvēselē, bet vijīgajā stāvā.
Varbūt tu dejo, smej vai līksmē skaļi kliedz, Kad mani bezcere un vientulība maļ. Bet nicinājums tas, ko tu man bieži sniedz,
Būs reiz tev jāsaņem no citiem atpakaļ. Kad noraidījums auksts vīd atkal vaibstos liegos, Jau reizēm lūkojos vēl nesnigušos sniegos.
MINIATŪRAS
Šonakt tikai viena zvaigzne,
Svece bezgalībā, Akmeņiem atgādina. * Grezno kristalls kokus, Salna ziedu koda, Miljoni mostas, lai tālāk dusēt spētu. Es pagriežu visas savas sejas Pret sauli. * Koki un viņu ēnas. Vējš pašķiŗ tās, lai saule sīkāko skudru un mani dzīvībai skūpsta.
|
