Jaunā Gaita nr. 49, 1964

 

Andrejs Irbe

VIESULIS

 

 

1.

Tie ir bīstami vēji, kas plosās aiz loga.

Debesis ir zilas, un ezers joprojām klāts ar ledu un virs tā sasnigušo sniega kārtu, šķērsām pāri ezeram iemita taka, blakus tai slēpju sliede. Vējš dzenā gar apvārsni dažus nelielus, baltus mākoņus.

Loga stikls ir spodrs, tikai rūts vienā stūri sala dienās iemetusies neliela ledus roze. Tagad tā jau pakususi, kaut Šī ir ziemeļu puse un saule vēl neklaudzina ar saviem pirkstiem pie rūts.

Ezers ir tālu prom, dziļi lejā.

Bet vēji, tie plosās.

Koku zari pie ezera tikai nedaudz šūpojas. Zilganas ēnas krīt sniegā, lēkā no vienas iemītas pēdas otrā.

Laika ziņas no rīta teica:

Skaidrs, auksts, viegls rietumu vējš...

Ne tas ir vējš, kas plosās.

Kāvs savelk ciešāk ap sevi svīteri un mēģina rakstīt. Bet domas it kā apstājušās uz vienas vietas. Atkal un atkal viņa skats paceļas un tiecas uz loga pusi, kur termometrī zila spirta dzīsla rāda septiņus grādus zem nulles.

Domas nebūt nestāv uz vietas, tās virpuļo - it kā tās lapas, kas, spēja viesuļa satvertas, ik rudeņus uzvirpuļoja pie viņa kājām uz celiņa gar ezeru.

Tie ir bīstami vēji, bīstami viesuļi.

Kāvs novēršas no loga un ielūkojas baltajā papīra loksnē, uz kuŗas viņš paguvis uzrakstīt tikai dažus teikumus. Tie ir gludi, noapaļoti teikumi. Tie ir uzrakstīti labā un tīrā valodā. Pāris svītrājumu norāda, ka autors bijis nomodā, izsvītrājot iezagušos svešvārdus un aizstājot tos ar daiļskanīgiem vārdiem, kas ņemti no paša valodas bagātīgajiem apcirkņiem. Vienu no tiem viņš radījis pats. Un Kāvam Šķiet -tas labs vārds. Gludi, pieglaudīgi tas iegulies teikumā, gul tur it kā būtu nule izplaucis pūpols vītolkārkla zarā, tik skaists.

Bet vēji?

Kāvs nobrauka ar rokām seju, mēģina iedziļināties uzrakstītajā. Kādam jābūt tam teikumam, kas nu sekos? - viņš domā. Viņš vēl nav izlicis uz papīra visas iespējamās varbūtības, lai jau tagad sāktu tās savilkt vienā pārsteidzoši skaidri formulētā izteicienā, loģiskā domu graudā. Vajadzētu vēl, vajadzētu... Bet papīra loksne zalgo, it kā tā būtu pilna iezaļganas gaismas. Gaismas atspīdums dzeļ acīs.

„Viens mūsu sašķobīto gara apcirkņu izraisīts pasaules skatījums...”

Kuŗš? - Acis attek atpakaļ uz teikumiem lappuses augšpusē un meklē tur vietu, kur piesiet iesākto domu. Vai arī - domu, kas nav vēl pasacīta. Turpinājumā nedrīkstētu atkārtoties.

Un atkal - viesulis saķer viņa skatu un iemet to logā, aiz kuŗa, pie galda sēdēdams, viņš redz tikai tālu, robotu apvārsni un lielu zilumu augšā, saules piezeltītu marta debesi.

Kāvs pieceļas. Dzīvoklis ir vēss, bet pēkšņi viņam šķiet, ka viņam ir karsti. Viņš atpogā svītera pogas un apkaklītes pogu zem kaklasaites, melnas ar zaļām saulītēm.

Jāapskatās, viņā domā.

Viņš atkal paskatās uz logu, it kā no turienes draudētu briesmas, it kā tur kādas lielas acis izsekotu viņa kustībām.

Bet logs ir spodrs, un lejā pie ezera uz sniega laistas kailo koku zaru zilganās ēnas.

Lēniem soļiem viņš pārstaigā istabu, kas ir diezgan liela. Viņa soļi ir klusi, tos klusina uz grīdas izklātā grīdsega. Beidzamos soļus viņš sper ātri, steidzīgi.

Nu tas ir jādara! Steidzīgi!

Pirksti satver atslēgu un pagriež. Lielās kumodes atvilkne padodas viegli, un Kāva rokas ienirst krēslainajā lādē, kur ir grāmatas. Viņš pabīda sāņus dažas, kas izslīdējušas no glītā krāvuma. Tad viņa pirksti brīdi taustās gar iepelēka, nodriskāta kartona Četrstūri un izceļ dienas gaismā skaņu plati. Tā ir veca septiņdesmit astoņu apgriezienu skaņu plate, un Kāvs zina, ka tā viegli plīst.

Viņš noliek skaņu plati uz kumodes gludās virsmas un skatās etiķetē.

Kāds klauvē pie loga.

Kāvs atskatās, steidzīgi, it kā izbijies.

Uz palodzes uztupusies speķa zīlīte un pieklauvējusi pie rūts. Kāvs mēdz šad tad izlikt uz palodzes maizes druskas, zīlīte tagad nāk un prasa.

Bet Kāvam nav laika. Tagad ne, tagad ir jāpagaida arī zīlītei, jo plosās vējš, jauc un ārda, un visapkārt joņo adataini, viesuļu jaukti sniega graudi.

 

 

2.

 

Kā būs?

Aivars paskatās Elzā:

„Kā būs? Prasīsim vēlreiz?”

Elza tikai parausta plecus. Viņa skatās uz ezeru un ir piemiegusi acis, jo sniegs atstaro par daudz gaismas.

Galu galā, tu esi svarīgāks. Bet ja nu tu gribi, viņa domā.

„Tu nekā neatbildi,” runā Aivars, „un es jau saprotu. Tik nepamatoti viņš noraidīja mūsu lūgumu. Strupi, varētu teikt. Teica - nē, un aizcirta durvis.”

„Īstenībā durvis aizvērās pavisam klusu,” ierunājās Elza.

„Viss var būt. Es tomēr to sajutu kā - durvju aizciršanu. Viņš pat neaicināja iekšā...”

„Tu jau neesi nekāds goda viesis.”

Aivars iesper ar kāju ledus gabalam, kas guļ turpat, blakus sniegā iemītajai takai.

„Goda viesis! Taču nenācu arī kā kaut kāds... kaut kāds laupītājs vai pestīšanas sludinātājs. Kas zina, tos varbūt viņš laiž iekšā.”

„Nelaiž, es zinu,” saka Elza un paskatās Aivarā. Viņa redz, puisī kūsā dusmas. Kāda eļļa lejama uz šādiem viļņiem. Un ja nu viļņi sastāv no uguns. Eļļa deg.

Aivars sper otrreiz ar kāju ledus gabalam. Tas aizripo pa sasalušā sniega virsmu.

„Ko tu spārdies?” jautā meitene.

„Es?.. Nu jā, kaut kā jau jānoreaģējas.”

„Bet tas jau nelīdz.”

„Varbūt tomēr līdz.”

„Nelīdz. Ledus gabals neaizlido līdz Kāva logam, kas turklāt ir trešā stāva ceturtais no labās ziemeļu sānā.”

„Ja es pa īstam iešūpotos, es varbūt kaut ko varētu tai logā iemest,” saka Aivars.

„Un tad?”

„Un tad? Un tad? Tu nu arī esi viena... Nu protams, nekas. Bet pelnījis Kāvs būtu, ka logs izsists. Pasaltu. Šodien ir vēss.”

Elza skatās Aivarā un viņas lūpās iezogas smaids. Kad Aivars, to ievērojis, atkal iesper kādam sniega izcilnim takas malā, viņa iesmejas skaļi.

„Ko tu zviedz,” atbrēc Aivars. „Zviedz kā zirgs, nudien - kā kumeļš, kā veca ķēve, kā...”

„Stop nu, Aivar,” Elza kļūst nopietna. „Tā mēs nekur netiksim. Es aiziešu vēlreiz pie Kāva. Varbūt es tikšu tālāk par slieksni. Un tu nevari līdz nākt.”

„Kāpēc?”

„Bez kaut kāda sevišķa iemesla. Es tikai domāju, ka tā būtu pareizāk.”

Vējš sācis vilkt skarbāku pūtienu, bet debesis ir joprojām zilas, un sniegs zvīļo un ņirb. Kad ieies iekšā, viss liksies tik tumšs, tik tumšs. Taka, iemīta šķērsu pāri ezera ledum, laistās neciešamā spožumā.

Pie viņu kājām kustas koku ēnas, vītolu zari lokās vējā un ēnas spēlē uz sniegā iemītām pēdām it kā uz dīvaina, liela instrumenta taustiņiem.

 

 

3.

 

Kāvs ir pabeidzis savu rakstu. Pēdējais teikums skan labi: „Tikai spēlējot uz mūsu pašu zemē sakņotām dvēseles stīgām, mēs izraisīsim dziesmu, kas atskanēs pasaulē ar neviltotu, daiļskanīgu skaņu viļņojumu un rādīs tai, cik augstu saules kalnā esam uzkāpuši un cik dziļi mūs grib nogrūst.”

Tajā brīdī ieskanas tālruņa zvans. Kaut arī melnais aparāts nolikts uz pabieza spilvena, zvana skaņa ir asa, griezīga. Kāvs iztrūkstas.

Viņš apgriežas krēslā un skatās uz tālruni, kas novietots uz maza galdiņa netālu no durvīm.

Ja nu vaicās atkal, viņš domā.

Zvana atkal.

Blakus tālrunim tikšķ pulkstenis. Ir pusseši. Un septiņos viņi grib sākt. Un viņi ir neatlaidīgi.

Nē, to nevar.

Tālrunis zvana.

Kāvs ceļas un iet, lēni, negribīgi viņš noceļ klausuli un brīdi tur rokā, nepielicis pie auss. Tad dara to un atbild, nosaukdams savu vārdu.

„Miku, posies!” saka balss tālrunī. „Posies un nāc, mēs brauksim ar mašīnu.”

Tie ir viņa kaimiņi blakus mājā.

„Es nezinu,” atbild Kāvs. Miķelis Kāvs ir mans vārds, viņš domā. Šī doma nezin kāpēc pēkšņi liekas tik svarīga, ka jāizdomā līdz galam.

„Bet, Miku, nespokojies. Jaunieši sarīkojuši vakaru - un tu nebūsi! Tā neiet! Ja ne vairāk, tev taču jāreprezentē tavs laikraksts.”

„Kas tur sevišķs varētu būt,” ņurd Kāvs un ar otru roku taustās pēc atzveltnes krēsla, kam tepat jābūt.

„Nē, bet dārgo kaimiņ...”

„Kaimiņ un kaimiņ!” Kāvs ierunājas paceltā balsī.

„Kāva kungs, Miku, bet...”

Kāvs ir atradis krēslu un atslīgst tajā, tikko nenovilkdams no galdiņa melno aparātu.

„Zini,” viņš saka. „Man šķiet, mēs esam novirzījušies no mūsu galvenā uzdevuma. Kas ir šis vakars? Vai tas, visu kopā savelkot, nav vērsts pret mūsu interesēm, pret mūsu nostāju?..”

Tālruņa otrā galā valda klusums. Pēc brīža:

„Tu tā domā?”

„Es neesmu par to skaidrībā, bet man tā šķiet.”

„Kādā nozīme?” runātāja balss kļuvusi nedaudz ērcīga.

„Tādā nozīmē, ka rīkotāji nav saskaņojusies ar mums - pārējiem.”

„Taču nav nekāda cita sarīkojuma šovakar...”

„Tas būtu mazākais. Bet es domāju - šī sava ceļa meklēšana...” un Kāva balss kļuvusi ironiska, „jā, kas tā ir? Ceļš taču tikai viens.”

„Un nav jāmeklē...”

„Gluži tā.”

„Tas jau tautasdziesmās atrodams...”

„Gluži tā. Vai - vismaz apmēram tā.”

„Nu jā,” otrs runātājs ir apguris, „dari kā zini. Mēs pošamies. Un neņem ļaunā, ka tevi iztraucējām...”

Otrā galā noknikšķ klausule, uzlikta uz aparāta.

„Hallo,” sāka Kāvs pāris reizes, tad arī noliek klausuli. Pieceļas un pieiet pie loga. Saule ir norietējusi, virs ezera sakrājusies pelēka krēsla.

Kāvs redz, skaidri redz, ka aiz loga vējš rausta svešu, savādu ēnu pilnus koku zarus.

Briesmīgs, baigs, melns vējš, kas skrien bez skaņu, joņo un virpuļo.

Puskrēslā uz galda balta zaigo papīra loksne.

 

 

4.

 

Visi viņu sauc par Zi.

Elza ir viņas īstais vārds, un viņai patīk Aivars.

Aivars ir vienīgais, kas viņu sauc par Elzu. Un tādēļ viņa grib darīt turpat vai visu, ko Aivars viņai liek.

Bet šodien viņš spārdīja ledus gabalus un runāja rupjības. Kaut gan tās bija pavisam vienkāršas rupjības. Tas par to veco ķēvi un zviegšanu. Citi bija ļaunāki, tiem mutes bija kā laidari. Kā laidari... Kur viņa dzirdējusi šo vārdu? Un - kas ir laidars? Elza nezina, bet vārds pats tāds, kas izsaka visu. Kam mute kā laidars, l-a-i-d-a-r-s, tur nav daudz vairāk ko runāt.

Zi jau arī nemaz neskan tik ļauni.

Bet par Zi viņu iesauca tad, kad viņa vēl bija pavisam maza. Un tagad viņa jau ir tik liela, ka jāsauc par Elzu.

Viņa savelk ciešāk ap kaklu pūkaino kaklautu. Vējš pūš no ezera puses un ir auksts.

Aivara dēļ jāiet pie Kāva. Tikai viņa pēc.

Elzai Kāvs nepatīk. Viņš ir vecs, liels un pinkains. Mati ir sirmi un liekas nesukāti. Bet ne tas pats galvenais. Kāvs viņai apriebies tālab, ka viņa to dzirdējusi runājam. Vienmēr ilgi, gari - un tikai labi ja pusi Elza saprot no tā, ko viņš saka. Mājās saka, ka Kāvam esot izkopta valoda. Viss var būt, bet tā ir par daudz gaŗi izstiepta un par daudz svešāda. Mājās viņa runā ar māti un tēvu, un tur nav nekādu garu teikumu. Ej izdari to, nāc paņem šo te - un gana. To visu Elza saprot, bet ko Kāvs saka, to ne.

Arī Aivars saka, ka Kāvs esot garlaicīgs.

Vēl vairāk, Aivars to pateica kādā sanāksmē, kur arī Elza bija klāt.

„Mums nevajag tik gaŗu runu,” teica Aivars, un Elza paskatījās viņā ar spulgojošām acīm. Ari Aivars mīl runāt, bet viņš visu pasaka īsi un kodolīgi.

Man patīk Aivars, domā Elza.

Varbūt ne pilnīgi, viņa it kā drošības pēc piemetina. Un tā arī ir. Aivars ir ieinteresēts:

- mūzikā,

- literatūrā,

- organizāciju un

- polītiskos jautājumos.

Tas viss ir labi un jauki. Tā viņš to viņai ir nodeklarējis, un tālab ir labi un jauki, jo pats Aivars ir jauks. Viņam ir slaids augums, tumši, negaŗi, atpakaļ sasukāti mati. Viņš prot jauki smaidīt. Viņš labi dejo. Visas tās ir tādas īpašības, kas ir zelta vērtas. Tādēļ var piedot arī visas viņa intereses. Vai arī - tādēļ arī tās ir jaukas. Tikai paņem daudz laika. Un Elzai jāpalīdz. Bet nav jau arī nemaz tik nepatīkami, ja Aivars izceļas kādās debatēs. Elza pati sēž klusēdama. Viņa īsti neizprot strīdiņu jēgu. Par un pret kādu kandidātu pulciņa valdei, par naktsmāju tīkla organizēšanu, par grāmatu galda nepieciešamību...

Visas tās lietas nav nepieciešamas.

Nepieciešams ir vienīgi Aivars.

Un viņa dēļ Elza nu iet šo ceļu pie Kāva. Viņa šo veco vīru tikko pazīst. Tiesa, viņa dzirdējusi viņu runājam, reiz pat kādas desmit minūtes sēdējusi viņam blakus (tad viņš spēlēja šarmantu kungu un stāstīja anekdotus, tie nebija slikti - par oficieriem un galmu Pēterburgā), bet, bet... Vairāk ne. Mājās pie viņa Elza nav bijusi. Kā traks Aivars viņu parāva līdz aizvakar, bet sirmais kungs aizvēra durvis deguna priekšā. Varbūt nebija sakopis istabu. Viņš jau dzīvo viens pats, kopš kundze mirusi un abi dēli pazuda. Hm, pazust jau nepazuda - Elza zina, ka tie apprecējušies un aizbraukuši. Kāvam šī precēšanās nepatika, jo abas līgavas bija cittautietes.

Pēc tam Kāvs runāja vēl garāk un vēl nesaprotamāk.

Arī man ir vecāki, domā Elza, bet tie ne reizes nav man lieguši satikties ar maniem skolas biedriem. Teica, lai tik ejot. Bet Aivars paliek Aivars, visu izšķir tas, ka viņš ir viņš. Vairāk es neko neprasu un nesaprotu.

Elza paveŗ ārdurvis, piespiež gaismas pogu un iet uz celtuvja pusi. Kurā stāvā nu tas Kāvs dzīvoja. Ak tā - trešajā. Jā, jā.

Elza piedur pirkstu celtuvja pogai un gaida. Švīkstēdams pelēkais būris slīd lejup, līdz Elza ierauga durvju stiklā savu seju.

Skaista, vai ne? viņa nodomā un pārlaiž ar mēlīti pār lūpām. Tad atver durvis.

Aivara dēļ...

Ceļš uz augšu līdz trešajam stāvam nav gaŗš.

 

 

5.

 

Vējš griežas virpulī. Centrā ir galds ar vāzi un trim pūpolkārklu zariem. Aiz loga satumsusi nakts.

Kāvs nav aizdedzis ugunis.

Tāpēc viņš redz, kā viena pēc otras debesīs iedegušās zvaigznes. Ja pieietu pie rūts, varētu saskatīt Greizos ratus, Ziemeļzvaigzni.

Nē. Viņš necelsies un neies. Lai kaimiņš sarūgst kā saulē izlikts ķērnes piens, viņš neies.

Kas gan tur īpašs var notikt? Jaunieši!

Kas gan šie par jauniešiem?

Es zinu, kālab viņi satiekas!

Es to nolasu no viņu acīm. Ne reizi tās nepaceļas uz runātāju, bet tās tekā kā baltas pelītes gar meiteņu ceļgaliem. Meiteņu mati ir it kā radara aparatūra, kas izlikta augstu pāri smadzenēm, lai uztvertu visus šos slepenos skatus.

Ko te līdz - kaut kas!

Arī uz šo vakaru viņi nav mani ielūguši, un šī ir jau otrā reize.

Un tad atnāca tas tur...

Aivars Jansons.

Kas ir Aivars Jansons?

Nekas.

Nebūs arī nekas.

Aiz loga virpuļo zvaigžņu putenis, debesis ir iesprucis liels vējš, un šis vējš ir bīstams.

Tas sajauc visu, samet vienā vienīgā jezgā.

Vai tādēļ mēs esam šeit? - Nomirt vajadzētu, visiem šiem jauniešiem vajadzētu nomirt, lai paliek tīri un skaidri.

Pie durvīm zvana.

Kāvs iztrūkstas it kā no snauda. Vai tas bija durvju zvans vai tālruņa? Viņš iededz gaismu trīs svecēs, kas uz galda svečturī blakus pūpoliem. Maiga gaisma ielīst istabā.

Zvana atkal.

Pie durvīm.

Kāvs ceļas un iet.

Priekšnamā viņš iededz spuldzi un paņem no vadža svārkus un uzvelk mugurā.

Tad zvana trešo reizi. Ilgi un gari.

„Es jau nāku,” murmina Kāvs un veŗ durvis.

Kāpņu telpā nodziest uguns, bet priekšnama spuldze met starus blondas meitenes sejā. Tā ir tā pati, kas šeit priekš pāris dienām stāvēja kopā ar Aivaru Jansonu. Viņa ir jauniešu pulciņa biedrzine - tā stāvēja rakstīts Miķeļa Kāva rediģētā laikraksta redakcijai adresētā vēstulē.

„Labvakar!” saka Elza.

„Labvakar!”

„Vai Kāva kungam būtu iespējams veltīt man dažas minūtes. Es vēlētos... runāt ar jums.”

Nu viesulis ir pārvērties pavisam šaurā ačgārnā piramīdā ar smaili tieši virs Kāva galvas.

„Par ko?”

Viņš joprojām stāv ar labo roku uz durvju roktura, ar kreiso atspiedies stenderē.

„Kāva kungs,” saka Elza un skatās acīs pie durvīm stāvošam vīram, „es gribētu ar jums parunāties. Vai mēs... tas ir, vai es nevarētu ieiet iekšā pie jums.”

Kāvs atlaižas un pamāj ar roku. - Nāciet, nozīmē mājiens. Elza ieiet priekšnamā un, ne vārda neteikdama, novelk mēteli. Tikai pašā pēdējā mirkli Kāvs to satver un pakar vadzi.

„Kas jums par skaistu gaismu istabā!” iesaucas Elza, vērdamās vaļā pamestajās istabas durvis.

„Iededzu sveces... kad jūs zvanījāt,” saka Kāvs.

Un viņš pamāj uz atzveltnes krēslu, pats paņemdams to, kas stāv pie rakstāmgalda.

„Tas nu gan jauki no jums. Izliekas, ka jūs būtu mani gaidījis,” Elza pasaka to neviltotā priekā.

Brīdi viņi sēž klusēdami.

Viesuļa smaile neatvairāmi tuvojas. Kāvs jūt to svilpojam turpat virs savas galvas.

Tas ir bīstams viesulis!

„Redziet, Kāva kungs,” ierunājas Elza, velti izgaidījusies, ka Miķelis Kāvs viņu uzrunās. Viņš tikai sēž un skatās viņā, „Es atnācu, lai jums jautātu... Un es taču varu jautāt tieši, bez apkārtceļiem: Kāpēc jūs neatvēlējāt mums to skaņu plati, ko mēs tā vēlējāmies šovakar atskaņot. Lai iepazīstinātu mūsu jauniešus ar tām skaņām, kas skanējušas priekš daudz gadiem un kuŗās, kā jūs pats esat teicis, ir tik daiļa un dziļa vērtība?”

Jautājums ir tiešs.

Viesuļa smaile ir iedūrusies Kāva sirdī.

Tur tas virpuļo, griezdamies kā tie vilciņi, kuŗus palaiž bērnu rokas. Kāvam reibst. Viņš mēģina ieskatīties vaicātājas acīs, bet to priekšā dejo trīs sveču liesmas.

„Vai tad kāds gribēja dzirdēt - tās skaņas?” prasa Kāvs.

„To es nezinu, Kāva kungs.”

Viņa ir pasniegusi mazu laipiņu, uz kuras atsperties.

„Tātad... tātad... Un to jūs saucat par interesi?”

„Es neesmu teikusi, ka kādam ir interese. Es teicu, ka mēs vēlējāmies šo plati spēlēt.”

„Kāda jēga, ja nav intereses,” iesmejas Kāvs. „Jums taču ir tas, kas jūs interesē. Kā nu to visu sauc: džitirambs, bugivugi, tvists...”

„Kāva kungs - tās ir divi dažādas lietas. Mēs darīsim arī to - tvistosim. Bet ne šovakar. Šis vakars ir domāts debatēm par mūsu kultūru, mūziku.”

„Un tur būs klāt daudzi?..”

„Vai jūs esat kristīgs cilvēks?” Elza pēkšņi maina tematu, to darīdama viņa atlaižas atzveltnes krēslā un piemiedz acis.

„Jā, protams.”

„Ko Jēzus Kristus teica par pazudušo avi?..”

„Ka...” Kāvs pūlas atcerēties, bet tā uz reizi nevar. Avs bija pazudusi. Jā, pazudusi tā bija, bet...

„Jā, Jēzus Kristus teica, ka tas labais gans priecājas vairāk par to vienu, pazudušo avi, ko viņš atkal atradis, nekā par tām deviņdesmitdeviņām, kas nekur nav bēgušas un turpat vien mierīgi ganījušās pilniem vēderiem.”

Sveces ir pārvērtušās dzirksteļu spietā, viesulis rauj spožās plēnes sev līdz un piešķiež pilnu istabu.

Kāvs klusē.

„Tāpēc,” nu atkal ierunājas Elza, „dodiet šurp to plati, lai es varu aiznest, jo man ir jāsteidzas - sarīkojums sākas pēc piecpadsmit minūtēm, un ceļš nav nemaz tik īss.”

Kāvs iztrūkstas. Tā ir negaidīta valoda. Tādu viņš nav dzirdējis ne no viena sava drauga, ne no viena sava līdzstrādnieka un frakcijas biedra. Viņš jūt pār muguru joņojam karstas šaltis, un sirds ir sākusi pukstēt strauji. Viesulis ir sagrābis viņu savā varā un rauj sev līdz.

Viņš ielūkojas logā.

Vai pūš tik traki?

„Nē,” viņš piepeši saka. Pavisam īsi, „nē” - un vairāk nekā.

„Kāpēc - nē,” nu Elza uzraušas sēdus no sava ērtā puszviļus stāvokļa un apņem delnām ceļgalus.

Pūpoli deg. Vai varbūt tās ir pretīsēdētājas acis?

„Kungs Dievs,” pēkšņi iesaucas Kāvs un paceļ rokas. „Jums taču nav, uz kā šo skaņu plati atskaņot.”

„Telpā, ko esam noīrējuši, ir pašas labākās kvalitātes radiogrammofons...”

„Radio... Nelieši!” Kāvs pietrūkstas kājās un krata dūri pret Elzu. „Nelieši, radiogram... Tā plate nav radīta, lai to liktu uz visādām elektriskām plītīm. Tā ir atskaņošanai uz... uz...”

„...ar roku griežama patafona. Es zinu, tā to sauc,” saka Elza vārdus it kā smailus iesmiņus. „Ar lielu, lielu tauri, līku kā gliemežvāku dabzinātniskajā muzejā...”

„Jā. Un tikai tur,” Kāvs jūt uz pieres rasojam sviedru lāses.

Nekam nav tik tīra skaņa kā vienkāršajam, ar roku uzgriežamajam patafonam. Tāds mums bija mājās, viņš domā.

Elza lūkojas viņā. Viņa ir izbijusies. Kāva sejā ir biedinošs sārtums, Elza redz - piere norasojusi slapja.

„Labi, tad es neko tur nevaru līdzēt. Un man jāiet,” viņa pieceļas. „Mums ir citas skaņu plates, iztiksim - ar tām vien.”

Un viņa iet uz priekšnama pusi un velk mugurā mēteli, tin ap kaklu pūkaino kaklautu, gatava vērt durvis.

Kāvs stāv istabas vidū.

Vai viesulis atkāpsies?

Elza jau griežas uz durvju pusi. Bet viņa apstājas mirkli, it kā vilcinās, gaidīdama kādu citu vēsti, kas atskanēs un teiks viņai kaut ko citu, kaut ko draudzīgu, saprotošu.

„Elektriskās plītis,” pēkšņi saka Kāvs, „ledusskapji, radiogrammofoni - kam tas viss vajadzīgs! Ja ir sveces...”

Elza atskatās. Viņā lūkojas tumšu, liesmojošu acu pāris. Dziļi, dziļi tajā lēkā zilas maldugunis.

„Jūs esat nogājuši no ceļa, jaunie ļaudis,” turpina Kāvs. „Jūs raujaties uz priekšu. Bet mums ir tikai viens ceļš - atpakaļ. Ir jāatgriež pagātne, tikai tad dvēseles atkal skanēs ar sveču tīro skanēšanu...”

Elza ir pavērusi durvis. Vēsas tirpas pārskrien viņas mugurai. Viņa nav bailīga, o nē. Bet tagad, šeit...

Kaut kas viņu attur. Kaut kas pēkšņi ir uz mēles un prasās laukā.

„Mēs vēlējāmies dzirdēt tās skaņas. Un es varu apgalvot - tās skanētu tikpat labi arī uz mūsu - plītīm... Bet...”

„Nē! Neskanēs! Nav vajadzīgs skanēt!”

„Man šķiet, jums, Kāva kungs, ir taisnība - nav vajadzīgs arī. Jo vienmēr rodas klāt jaunas skaņas. Un visa pasaule ir pilna skaņām. Tikai - varbūt šī bija reize, kad jūsu skaņas būtu atdzimušas. Ka ne, ne! Taču ziniet, ka tās nekad neatskanēs, jo uzvelkamo patafonu laiks ir pagājis.”

Un viņa aizver durvis, mierīgi, klusu. Noklaudz tikai automātiskā atslēga.

Kādēļ Aivaram visa tā vajag? - viņa domā, skriedama lejup pa kāpnēm. Es zinu, arī viņš nedomā atgriezties pagātnē. Bet es ticu, ka viņš grib veidot nākotni. Bet tas būs grūts ceļš, jo viņam būs jāiet pa muklāju, kur katrs cinis ir sapārojies ar dumbrainu akaci. Varbūt, varbūt - man viņam jāpalīdz. Jātur pie rokas, jāvelk ārā. Pašai jābūt par gaismu, kas neļauj grimt atpakaļ, bet traukties uz priekšu.

Izdevās! domā Kāvs un slauka pieri lielā, rūtainā kabatas lakatā. Izdevās atvairīt vēju. Un mana plate ir pie manis - un tāda tā atgriezīsies kopā ar mani. Jo bez manis nav atgriešanās. Nē, nav...

Jaunā Gaita