Jaunā Gaita nr. 56, 1965

 

 

ĀDAMS UN IEVA BEZ VĪĢES LAPAS

Osvalds Lācis, MĒS UN VIŅAS, stāsti, Austrālijas latviešu autoru daiļdarbu serijas 4. grāmata, Salas apgāds, 1964. g., 166 lp., Astras Lāces vāks un illustrācijas, K. Freimaņa piezīmes.

 

Zupa. Mērce. Ķīviņi ar lauleni, kas dusmās šņāc. Platā laulības gulta. Piekrāpts vīrs, kas nezina, ka viņš piekrāpts, piekrāpj savu labāko draugu - kas beidzot izrādās viņa kādreizējais piekrāpējs. Liekulīga, jutekliska ģimnazijas skolotāja, kas ar lielu baudu ļauj, lai skolnieks viņu apglāsta --- un pēc tam sāk glāstītāju privāti apmācīt gan skolas zinībās gan ars amandi. Maiznieka Annas nokritusī krekla cilpa, kailais plecs un krūts. Viņas krūšu samtainais, saulē sasilušu firziķu maigums. Izpeļņa. Kāršu saspēle un paspēle. Pakāršanās (gan ne sakarā ar kāršu spēli!). Bērnības atmiņas: loga izsišana, saniknotais veikala komijs, pērieni, iesmā cepti vārnēni, suņu sakosti puiku dibeni etc. Apmēram šādā gaisotnē risinās šīs grāmatas notikumi.

Lāča tēlotie ļaudis visumā ir "biocentriskas" personības. Tie nav nekādi ideālisti vai romantiķi, nemēdz interesēties par mākslu, filozofiju, pasaules lāpīšanu resp. nenodarbojas ar t.s. mākoņstumšanu. Jauka ēdiena smarža virtuvē un aizraujošas norises paša un citu platajā laulības gultā daudz svarīgākas par notikumiem kultūras dzīvē un laikam arī polītikā. "Die Liebe geht durch den Magen." Resnā Cecīlija, kas (protams!) pārkāpj laulību, tās vīram šķiet vērtīga sieva lielā mērā tādēļ, ka pie viņas var labi sildīties aukstās naktīs; bez tam viņa ir laba virtuvene. Viltība palīdz izvairīties no briesmām un iedzīvoties dažādos labumos - piemēram, cita platajā laulības gultā. Vienīgi Tedim stāstā Sidraba bļodas un klibajam puikam stāstā Meli ir kādas mazāk "vienkāršas" rakstura iezīmes. Citiem vēders, dzimumorgani, kailā dzīvība ir galvenais. Dzīve viņiem ir tāds kā drusku izskaistināts laidars - "Visu manu audu šūnas drebēja, gaviļaini līksmā dziedājumā: ai dzīve, dzīvīte, dzīvība mana!" (166. lp.). No dzīves šeit diezcik daudz nav, toties laba tiesa no dzīvītes un dzīvības...

Lācis savus personāžus tēlo ļoti atklāti - viņa Ādams un Ieva bieži ir bez vīģes lapas arī itin neparadīziskā vidē. Tāpat kā galvenais varonis stāstā Mēs un viņas, Lācis dažādus raksturus redz "bez visa tā iesaiņojuma, kuŗā mums jārādās pasaulei." (75. lp.).

Raksturīgi šai atklātībai ir kaut vai vecpuiša Kārļa (Mēs un viņas) prātojumi par to, vai būtu vērts precēties: "Ko gan varēju iebilst? Jaunāks nekļuvu. Smago preču saiņu vietā sen jau cilāju biroja vieglo spalvu. Zoļu sīkstie sīpolsiteņi ēdnīcās dažreiz arī spriedās kaklā. Tāpat nopiņķēšanās ar sānielu sievietēm, kaut retumis, kad tiešām vairs nezināju, kur dēties, bija tik šķebīgām paģirām, ka drebuļi kratīja, to visu atceroties. Biju jau domājis arī pats - vecpuisī palikt nav ne īsti gudri, ne arī godīgi." No romantikas vai spēcīgas gara dzīves šai uzjautrinošajā citātā nav ne vēsts; ir tikai praktiskas ievirzes un konvencionālās morāles ēna. Vecpuisība kaitē vēderam. Erotiskā plāksnē, protams, jāapmierina dabiskās vajadzības, bet derētu būt šai ziņā kaut cik respektablam...

Līdzīga ir arī Kārļa jūsma par Paulīni: "Es redzēju, ka Paulīnei gludi, līdzeni zobi un stingras, stāvas krūtis, kas tik jauki dreb smejoties. Viņa reizēm tā savādi skatījās uz mani un sāka man iepatikt." (65. lp.). Drusku tālāk: "Man iepatika Paulīnes veselīgā miesa, kas bija kā brūni sēklots, atvasaras smaržu saglabājis ābols. Nesmādējams rādījās arī viss parējais, kas viņai bija un ko vēl varēju viņā nojaust." Zīmīgi, ka "viss pārējais" nav minēts kaut cik precīzā veidā, bet netiešā, drusku paviršā vispārinājumā. Galvenais laikam tomēr ir "Paulīnes veselīgā miesa", kuŗā var kost kā ābolā...

Lācis savus "biocentriskos" cilvēciņus nepieņem bez zināmas distancēšanās - par to liecina ironiskā piekrāsa viņu daļējās vientiesības atspulgā : "Mājas mani sagaidīja posušās svētku drānās. Tuvojoties durvīm, tās it kā pašas vērās vaļā; liegas rokas aicināja, uzmanīgas, glaudīgas lūpas piedāvāja, vilināja, skubināja pie kairām maltītēm galdā, dievišķas atdusas sniegbaltos palagos. Es biju kā senu laiku karalis ... No vecpuisības ezera laulības jūŗā iepeldējis, es jutos kā valzivs. Es nezināju vēl, ka paisumam ar rotaļīgajiem vilnīšiem liedagā seko bēgums, kas atsedz sadrupušas gliemežnīcas, apglumušus zāļu kumšķus un ķilavu kārbas." (65. - 66. lp.).

Arī paši tēlotie raksturi dažkārt apzinās, ka viņiem gaužām liela līdzība ar citām zīdītājdzīvnieku sugām: "Skaties, es domāju, no šī nevarīgā jēruka reiz izaugs varens teķis, kas, triekdams pie zemes sāncenšus, darīs visas tās pašas aušības, ko mēs, pieaugušie, darām tagad, un tieši tad ragiem skaldīs visbrāzmaināk, kad tādi kā mēs - viens otrs būsim jau atstiepuši ķedas." (64. lp.). Tā nav tikai rotaļīgi metaforiska izteiksme; tā atspoguļo intuitīvu, reizē drusku naīvu, manāmi cinisku un mazliet sentimentālu ieskatījumu tikko minētajā līdzībā.

Diemžēl, dažam lasītājam šādi raksturi pēc kāda laika apniks. Sākot lasīt jaunu stāstu un pamanot "biocentrismu", viens otrs nodomās: "Atkal šie četrkājainie!" - vai tamlīdzīgi. Gandrīz visi Lāča "varoņi" ir - drusku pārspīlēti izsakoties - homo erectus, radījumi ar taisnu, cilvēkveidīgu ķermeni, bet bez homo sapiens smadzenēm. 'šāda mentālitāte pēc kāda laiciņa var pamatīgi apriebties. Varbūt tādēļ ir tā, ka "īsti cilvēciskais" Tedis liekas kā oaze tuksnesī.

Puritāņi Lācim pārmetīs erotisku ainu tēlošanu, šīs recenzijas rakstītājs puritānismu uzskata par vienu no bezgaumības un muļķības kalngaliem un ir pārliecībā, ka erotika uzskatāma par vēlamu literātūras sastāvdaļu. Taču - erotikas ziņa noteikti var arī pārcensties sevišķi, ja tā saistās ar zināmu vienmuļību un "zemu" mentālitāti. Tādēļ ieteicams rūpīgi ievērot samēru. Laidara apraksti visumā nav diezcik "aizraujoši", ja lasītājs nav primitīvs...

Lāča izteiksme bagāta, daudzreiz ļoti trāpīga, bet tai trūkst spontānitātes. Par Flobēra Bovarī kundzi kāds teicis, ka šis romāns esot kā metalla plāksnēm noklāts. Līdzīgu iespaidu rada Lāča grāmata. Toties īpatnības pietiek, lai gan vietām var samanīt tādu kā Kārļa Zariņa ietekmi, arī kaut ko no Ezeriņa. - Izteiksme atspoguļo personāžu pieredzi. Piemēram, salīdzinājumi, ko lieto klibais puika resp. viņa pieaugusī versija, nepārprotami ņemti no tā, kas novērots šaurā, nabadzīgā vidē; nav kultūras, kāda bērnībā varētu pielipt, teiksim, mākslinieka vai intellektuāļa atvasei; nav daudzveidības, ko pazīst bagātnieka dēliņš, kas kopā ar vecākiem daudz ceļojis. Personāžu izteicienos un izdarībās samanāms to temperaments un raksturs; arī šai ziņā Lāča izteiksme veiksmīga.

Vietām pavīd kaut kas no Lāča zināšanām medicīnā un psīcholoģijā. Viņa tēloto ļaužu ārienē var saskatīt noteiktas endomorfiskā, mezomorfiskā un ektomorfiskā tipa pazīmes. Temperamentā manāmas viskeratoniskas, sōmatotoniskas un cerebrotoniskas iezīmes, reizēm visai tīrā veidā, reizēm kombinācijās (piem., Pauls ir endomorfiskā un mezomorfiskā tipa apvienojums, un viņa raksturā ir sōmatotoniska bravūra un drosme kopā ar viskeratonisku omulību un labsirdību; Kārlis ir pārsvarā ektomorfisks un cerebrotonisks). Artim Lizumam stāstā Cūka varbūt piemīt kaut kas no t.s. "infantile body habitus". Noteikta Lācim pazīstama slimība droši vien ir ļoti bālajai, neglābjami slimajai meitenei stāstā Sidraba bļodas. Šis stāsts vispār liecina, ka Lācim bijusi cieša saskare ar medicīnu.

Lāča stāstu vide visbiežāk Latvija vai Austrālija; pavīd arī Vācija un Kaukazs.

Darbu uzbūve mērķtiecīga, autors izvairījies no "baltās ķēves" resp. no darbībai un raksturu attēlošanai nevajadzīgām. detaļām. Veidojums daudzreiz netiešs: autors tēlo, bet nepaskaidro; bieži minēti apstākļi, kuŗu nozīme atklājas tikai vēlāk.

Astras Lāces illustrācijas glītas un gaumīgas, tikai vāks gan drusku saldens.

Krājuma labākie stāsti, manuprāt, ir Meli, Sidraba bļodas un Zuši. Mēs un viņas ir interesants, bet mazāk "dzīvs".

Visumā ņemot, jāteic, ka šī grāmata spēj veicināt mizantropiju, jo pārliecinoši rāda cilvēka dabas pretīgākos aspektus. Raksturīgi, ka galvenais "varonis" stāstā Mēs un viņas beidzot kļūst par mizantropu, kas uzticas vienīgi savam sunim. Par suņa godīgumu viņš galvo. Tā laikam ir pēdējā illūzija: Kā tagadējais direktora kungs var zināt, ka lielais draugs un labais suns viņam tomēr kādreiz nenozags cepeša gabalu un neizlaks zupu?

 

Gundars Pļavkalns

Jaunā Gaita