Jaunā Gaita nr. 59, 1966

 

 

Fašisma šūniņas izveidošanās

Olģerts Rūsis, GONĒRS UN VIŅA BARS, romāns, Alfrēda Kalnāja apgāds, 1964. g.

Krievu rakstnieks Valerijs Tarsis grāmatā Septītā palāta tagadējā Krievijas režīma funkcionārus gluži vienkārši dēvē par fašistiem. Formālā nepareizība labākas terminoloģijas trūkuma dēļ akceptējama, ja ar to rakstnieks domājis moderno diktātūru sistēmas raksturīgāko iezīmi - neintellektuālu brutālitāti, ar kādu vadība un tās funkcionāri vēršas pret visiem domātājiem cilvēkiem, attaisnodami savu rīcību ar kaut kādu mistisku "sūtību" un "filozofiju", kas "idejas vārdā" dod tiem tiesības izdarīt varas aktus "kollektīva" vai "vienības" interešu labā.

Šādas totālitāras, fašistiskas kustības šūniņas dzimšanu un izveidošanos savā literāri mazvērtīgajā romānā notēlo Olģerts Rūsis. Šur tur manīts, ka Gonēru un viņa baru dēvē par jaunatnes romānu. Tas nu būtu nepieņemams apgalvojums, jo romāna personas ir gan jaunieši pamatskolas beidzamajās klasēs, taču tajā atrodamā brutālitātes analize, kas īsti pārskatāma kļūst tikai notikumu panorāmu izvērtējot psīchologiskā skatījumā, nerunā par labu Rūša darbam kā jaunatnes romānam: vismaz paidagoģiski vērtējot, liekama rinda jautājuma zīmju. Tiesa, arī t. s. "zēnu literātūrā" netrūkst formāli brutālu notikumu, bet tie ir notikumi bez tādas psīchologiskas intensitātes kā Gonēra un viņa bara notēlojumā. Manā skatījumā Rūsim izdevies savā darbā uzskatāmi attēlot kādas fašisma šūniņas izveidošanos. Šūniņas dibinātāja un vēlākā Lielvadnieka Gonēra "filozofija" un rīcība ir raksturīga: viņš "vēršas" pret dažāda veida intellektuālismu, cildina fizisko spēku, cenšas izveidot kollektīvu, kuŗā izšķirīgas ir vienīgi kopējās intereses - un tās nosaka Gonērs pats. Šūniņas izveidošanu panāk ar terroru, kuŗam pakļauti gan tās dalībnieki, gan arī tādi, kas atsakās pievienoties Gonēra iecerētajai kustībai. Tās mērķus Gonērs formulē šādi: "... jaunajiem āriešiem jābūt gataviem dienām, kas nāks... un gatavi esam, ja domājam svaigas domas: ja mēs esam ar gaišu totālu skatienu". Šis terrors Rūša notēlojumā vietām ir tik izsmalcināti brutāls, ka neglābjami asociējas ar koncentrācijas nometņu režīmu. Tā kā darbība norisinās skolā, kļūst neticams - liekas, skolotājiem tomēr vajadzētu to pamanīt. Gonēra organizācijas gala mērķis - ar terrora palīdzību izveidota un nostiprināta vara, un, kā izriet no Rūša stāstījuma, zināmu laiku viņš jau pietuvojies šim mērķim. Kaut arī tikai savas provinces pilsētiņas skolas ietvaros.

Kā šādas totālitāra rakstura organizācijas izaugšanas apraksts Rūša romāns ir īpatnēja parādība mūsu literātūrā. Diemžēl, Rūsim nav palaimējies notikumiem dot pietiekami lielu ticamības devu. Turklāt romāns ir ļoti neveikli uzrakstīts, tas ir pilns t.s. "balto lappušu", kuŗas ne virza darbību uz priekšu, ne arī izgaismo ar to saistīto personu pārdzīvojumus. Valoda ir atskabargaina, neveikla, koncentrācijas - nekādas. Vietām šķiet, ka autoru visvairāk tīksminājuši tieši terrora "aktu" apraksti. Pret Gonēru noskaņoto raksturi vārgi, pasīvi - bez pamatojuma.

Noprotams, ka darbība risinās Latvijas provincē vācu okupācijas laikā. Dīvaini, ka šis izņēmuma stāvoklis nekādā veidā neatbalsojas Rūša romānā, atskaitot pāris notikumu aprakstu, pāris izjūtu ieskicējumu bez dziļākas nozīmes. Vienīgais secinājums, kas lasītājam jāizdara pašam - Gonērs izaudzis totālitārā vidē - savā bērnišķīgajā rotaļā (jo, protams, notēlotais ir bērna rotaļa, bet ar nopietnām konsekvencēm) viņš atspoguļo sava laika īstenos vaibstus, centienus un būtību. Tā ir brutālitāte, kas izveidota par sistēmu.

 

G. I.

Jaunā Gaita