Jaunā Gaita nr. 60, 1966

 

 

Par kādu rozi

Erna Lēmane SUŅA ROZE, stāsti, Latviešu apvienības Austrālijā kultūras fonda apgāds, 1965.g., 156 lp.

Ernas Lēmanes pirmajā stāstu grāmatā deviņi stāsti; tās nosaukums Suņa roze identisks apzīmējumam "mazais cilvēks". Autore šais darbos pievēršas mazajam cilvēkam vai dzīves pabērnam. Tie nav dzīves apliecinātāji, gluži otrādi, tie ir dzīves rūgtuma nomāktie. Reizēm tā bijusi pašu vaina, reizēm likteņa nenovēršamība, kas autori, veidojot savus literāros tēlus un to dzīves, noskaņo ironiski vai pat sarkastiski ("Nokavētā nāve").

Ernas Lēmanes fabulas risinājums ne vienmēr pārliecina ("Suņa roze", "Sieva", "Zilais Dāniēls"), jo rakstnieces tieksme dot dažiem stāstiem sirreālistisku nokrāsu nesaskan ar otru tieksmi uz "pār naturālismu", kas izpaužas varoņu dialogos. Stāsti piebārstīti ar izsaucieniem kā - velns, nolādēts, mūdzis, stulbais lops, dullā ērģelniece, aprobežotais tārps, slepkava, lopu dzinējs, baigais robs u.t.t. Ļoti biežā stipru apzīmējumu lietošana tēlus spējusi uzskicēt tikai ārēji; raksturus atsegt autorei nav izdevies.

Reizēm jaunajai autorei grūtības sagādājusi arī stāsta kompozīcija, trūkst mērķtiecības, un var manīt tālu aizmaldīšanos no temata ("Zilais Dāniēls"). Mūsdienu lasītājam būs jāpasmaida par didaktisko darbu "Zeme, debess un saule", ko gribētos apzīmēt par "visnelēmaniskāko" šajā krājumā.

Ernas Lēmanes stāstos tomēr nomanāma arī kāda pavisam cita seja; seja, kas visvairāk saista lasītāju, seja, kas autorei būtiskāka un patiesāka nekā mākslīgi radītais, it kā no "zaldātu laikiem" paglabājies humors. Tieši humors autorei nepadodas, jo viņa īstenībā ir filozofe ar pesimistisku noslieci. Iespējams, ka minētie dialogi neapzināti lietoti pesimisma pārvarēšanai, lai apslāpētu visu , kas deg un gruzd viņā pašā. Bet kāpēc jāapslāpē? Savos labākajos darbos autore pievēršas ne vairs fābulējumam, ne ārējiem notikumiem, bet cilvēka cīņai pašam ar sevi, savām domām un sajūtām. "Iekšējais cilvēks" tur uzpeld virspusē. Šo stāstu kompozīcija koncentrētāka, mērķtiecīgāka. Arī valoda tīrāka, literārāka. Šeit mēs atrodam arī autores visspēcīgāko literāro tēlu, veco Klāvu ("Lizete"). Vēl gribas pasvītrāt stāstus "Cilvēks" un "Četrdesmit septītā jūdze". Minētos trīs darbos autorei izdevies mazo, necilo notikumu pakļaut literāri aistētiskām prasībām. Veidojot raksturus, viņa nebūt necenšas lasītājam atklāt visu, bet atstāj pēdējam savu pārdomu daļu.

Grāmatai apvalku zīmējis gleznotājs Uldis Āboliņš; šķiet gan, ka baltie vāki ir par dzidriem un tīriem tiem mutuļiem, kādos peld Ernas Lēmanes varoņi.

Īsu autores biografiju un literārās darbības apskatu devis redaktors Emīls Dēliņš.

 

Ņina Luce

Jaunā Gaita