|
Astrīde Ivaska
KASKĀŽU KALNU RUDENS
I Rauduves aizlaidās, un šogad agri sāk staigāt vēji pa koku galotnēm, šķirojot dzīvās lapas no mirušām. Līkumainās taciņas pagriezienā pavērās ieleja, ūdenskritums slacīja kalna vaibstus, un pēkšņi es mācēju dzīvi no galvas. Rauduves šogad aizlaidās agri, būs barga ziema, un tu nekad vairs nebūsi tik viegls un tik dzidrs kā tagad, kad es tevī raugos. Varbūt tu atcerēsies ir rauduves, ir līci, kur daino viļņu piesitiens, varbūt tu to atcerēsies kā aizlaiku stāstu, kad tu satumsīsi un ieleja klusi krēslos tev pie kājām.
II Pa seniem līkloču ceļiem tu nāc no pašas kalna sirds, lēnām kā kalnracis, kāpdams pret gaismu tu nāc, nesot savu sīko līgano spuldzi, no seniem un atstātiem slāņiem pret mani tu nāc, un tavās acīs plaiksnī mežarozes.
III Tik viegli jau sen vairs ne un tik vēsi, tik liegi vairs ne un tik klusi, un tomēr tik tuvu, tik dziļi un skaudri, ka nav vairs kurp bēgt, nav kurp bēgt.
IV Un nevienam nav tiesību taujāt, un nevienam nav tiesību sekot, kad savu raktuvju dzīlēs es nokāpju meklēt tevi. Kad tumsā nokāpju viena, tālāk un dziļāk ik nakti, un nezinu, gaismai svīstot, vai sasniegt to pietiks spēka.
V Nē, ne vienmēr tik tuvu, bet vienmēr tu esi man blakus, dīvainais dievs, un manās izbiedētās acīs spoguļojas tavi mierīgie vaibsti. Nē, ne vienmēr tik stipri, bet vienmēr tu mani velc uz savu pusi, dīvainais dievs, mani visu tu velc, ar manām mājām, maniem kalniem, maniem ūdeņiem. Kā kāds vilktu galdautu ar visu, kas uz tā, viss iekrīt tev klēpi, iekrīt tavā klusajā klēpi, dīvainais dievs.
VI Rītos kā gribas dzīvot, šūpoties zirga mugurā, saost sedlu smaržu un sajust pavadas raustīšanos, kad zirgs sprauslo aiz prieka. Vērties no piekalnes uz kviešu lauku, kas krokojas pūsmā un saraujas drebuļos, kad tam pārskrien lietus sīpa. Aiziet pa kalna taku, nesot visu uz muguras un klausoties, kā asins atbalso soļus. Meklēt acīm debesu jumu, kad rudens to pacēlis, kur to neskaŗ ne lietavas, ne salnas. Kā gribas vēlreiz pārkuģot līci ar smagu un smeldzošu prātu, zinot to, ko nezin neviens un ko nevienam nevar pasacīt.
VII Vienmēr pret vakaru tu atnāc, noslauki pasauli no mana sliekšņa, un paliec gaidot aiz loga. Zinu, ka mūs šķiŗ tikai plānais stikls, bet dzīvoju tālāk kā vienmēr, neierādot nevienam, cik tuvu esmu dzīvei, aizai un tev.
VIII Kādreiz varbūt viss tas beigsies, bet pirms tam vēl kalnu pļavās noziedēs sniega līlijas, slaikās kritalās zvaigznes un pieticīgās purenes. Pirms tam vēl egļu skujas mainīs krāsu, un paegļi, novakarē priežu stumbri iedegsies un dzisīs kā skali. Pirms tam vēl vienreiz aizvēršu acis un dzirdēšu visu laiku un mūžību sirdspukstus.
IX Kā medniekam mednis, tev jānošauj mirklis, kad tas aizmirsies trīs visaugstākā zarā, tev jānošauj mirklis, kad aizvērtām acīm tam atdodas citi. Tad tev tas jānoliek, cauršautu rīkli un asinīs mirkušiem spārniem, tam pie kājām, kuŗa gaišajās acīs lēnām iezogas pirmo vižņu stingums.
X Ar kādu spēku tu gribi apturēt manu kritienu pāri ikdienas malai, ar kādu spēku tu gribi sakļaut manus plaši atplestos vaska spārnus, ar kādu spēku tu gribi atsaukt mani no neiznirstamām bezgaismas dzelmēm, ar kādu spēku tu gribi sasildīt mani bezsaules ledus laukos?
XI Baltā zirnekļa soļos, apdomīgi, divi gaŗām un četrām īsām kājām mērītos, baltā zirnekļa pēkšņā sastingšanā un vērošanā ir visas pasaules baismas un viss pasaules maigums. Mežu ugunsgrēki, pērkona pielūdzēju svētais izbīlis, kaujas un nopostītās pilsētas, akmens elku sastingušais smaids, putnu un zvēru dejas pavasaŗa mijkrēslī, ziedu vēršanās un vīšana, visu mīlētāju maigums, pagājīgais, ievainojamais, neiznīcināmais, pasaulei nevajadzīgais maigums.
XII Tam, kas deg, ir jāizdeg un tam, kas zied, ir jānozied, bet kādēļ gaismai bij jāsalūzt tavās acīs, kādēļ tās novērsās no ielejas, kur šogad agri iesāka snigt — vēl pirms sūrābeles bij nometušas lapas un augļus, lai stātos, kailas un kroplas, ziemas tiesas priekšā.
XIII Pirmā sārtā ziemas ausma pār kalnu galiem, salnas slaidās svītras zālē, salnas iztaisnotais stāvs un vieglā aizmirstība. Tuvāk un tvirtāk pretējā grēda, un vientuļāk. Bet nedomā, ka tu pametīsi rudeni aiz sevis, nedomā, ka tu izbēgsi stīdzošajai smeldzei, kas tevī pieaug ikvienu dienu.
XIV Ielejā snieg. Tu veries caurspīdīgā grāmatā. Tanī kustas krēslas un gaismas tēli. Kalni ir radīti no krēslas un gaismas, kalni ir caurspīdīgi, un tu ieej kalnu dzidrajās dzīlēs.
DECEMBRIS
I Sasalst iela stīva un spoža, rīkste ledus svārkā nedanco kājās nešūpo vēju —
pēda un elpa pakaras gaisā un neatgriežas.
II Gurums gulstas uz spārna, pēdējā sarkanā oga knābi smaga kā lode — zeme pievelk, sniega lauki dimanta acīm — Egles debesi plēš asas? vai maigas?
— Vējš, muguru piekļāvis zemei, vizuļos vārtās,
skujās gail sarkana oga,
ledū kalts putns krustiski guļ.
|
I Sudrabojas strūklās fontāni. Mirdzoši baloži nabagojas laukumos. Jauno mīlestība iespiežas akmeņos, kur lauzīti kristīgo k a u l i. — Prāvests Jānis divdesmit trešais trīs diennaktis cīnās ar nāvi — Kur kavējas debesu valstības sūtņi? Svētā Pētera laukumā Roma nometusies ceļos skaita rožu kroni. Bēŗu nestuves gaida apsegtas ar s a u l i. — Pavests Jānis divdesmit trešais trīs diennaktis cīnās ar nāvi —
Visam jāaiziet. Visam jāizgaist. Nāve jau skūpstījusi mirējam pieri. Vai nav vēl tai drosmes aicināt līdzi v i ņ u? — Pavests Jānis divdesmit trešais trīs diennaktis cīnās ar nāvi — Svētā Pēteŗa bazilikas zvans dobji rej nāvi deviņas reizes un deviņas reizes nāvi rejot tam atsaucas visi Romas zvani. Un tad visi rej kopā nāvi — —ar Dieva z i ņ u? — Pāvests Jānis divdesmit trešais trīs diennaktis cīnās ar nāvi —
Atpestītāju no paša dzemdētiem ienaidniekiem, Atpestītāju no grēkiem un svētajiem maldiem — Visa atpestītāju no visa.
II Puķe Kristus asara
Asara pēc asaras Krīt no Kristus asaras; Kā tik ilgi raudāt var Kristus puķe šovasar? Ziedēdama izraudās, Raudādama izziedās.
Dažreiz sapņos neizšķirt, Kas man tādas as'ras nes — Vai ar manām puķe raud, Vai ar puķes raudu es? Ziedēdama izraudās, Raudādama izziedās.
Tā vien liekas — asaras, Ne jau manas, puķes, tās; Ciemos māte atnākusi Kristus puķes asarās. Ziedēdama izraudās, Raudādama izziedās.
16. VIII 1966. Stokholmā.
|
|
PĒC REFERĀTA DISKUSIJAS
Es nemaz nekāpju katedrā, es tepat no vietas: Dāmas un kungi! Biedri! Jūs kaut ko runājāt par varonību, un atkal jūs: ka mūsu paaudze nav nostājusies uz ceļa. — Minēja vairākus, bet pie tiem es tuvāk nepakavēšos.
Vispirms par varonību: te vajag būt kādai loģikas kļūdai. Varonība ir kaut kas, par ko tiesības runāt tikai uzvarētājiem. To pasu var sacīt arī par godu un slavu. Ciešanas? Fakts ir tāds, ka ciešanu ir vairāk tā saucamajām lielajām tautām (tā ir vienkārša aritmētika: 1 + 1 + 1 + ...): raķešu čaulas jau sen to ierakstījušas starp zvaigznēm kaligrafiski skaisti. Mēs netikām augstāk par ābeles galotni joprojām gaišā vasaras naktī kaimiņa dārzā (mēs čiepām ābolus, tas bija tāds sports). Un kas tad ir tie — MĒS? To nav daudz, es varu runāt tikai par divdesmit trijiem: skolas klasi — trīspadsmit zēniem un desmit meitenēm. Klases žurnāls izskatās šādi (z nozīmē zēnu, m — meiteni): I.A., z., 12.11.1924.: aizbēga no skolas, dzirdējām — it kā uz kuģiem. Viņa vecākus atkāpjoties nošāva krievi. S.A., z., 8.12.1924.: brīvprātīgi iesaukts ieroču SS, ievainots, tagad lasa valodu lekcijas kādā Kanādas koledžā O.B., m., 1. 2.1925.: kopā ar vecākiem pārbēgusi uz Zviedriju, vakaros strādā par tīrītāju apdrošināšanas firmā Stokholmā, audzē trīs bērnus. V.C., z., 28. 2.1925.: brīvprātīgi iesaukts darba dienestā, vēlāk kādas vācu vienības būvrotā, miris gūstā pēc pārbēgšanas pie angļiem. T.D., m., 10. 9.1924.: aizsūtīta darbā uz Vāciju (Ostarbeiter), SS-vīru izvarota, pēc Vācijas atbrīvošanas viņu nošāvis kāds krievu majors. A.E., z., 31.12.1924.: brīvprātīgi iesaukts ieroču SS, sodīts ar nošaušanu par nepaklausību latviešu izcelsmes SS-šturmbanfīreram. E.E., m., 2. 1.1925.: palikusi ielenkumā Kurzemē, izsūtīta, pēc atgriešanās strādā par slaucēju padomju saimniecībā Zemgalē. Z.F., m., 13. 3.1925.: precējusies Vācijā 1945. gada pavasarī, vīrs miris. Izceļojusi uz ASV, apprecējusies otrreiz — ar amerikāni, tikpat kā vairs nerunā latviski. Z.G., z., 1.10.1924.: izstājies no skolas, SD-vīrs, koncentrācijas nometnes sargs, izceļojis uz Arģentīnu, tālākais liktenis nezināms. O.J., z., 24.12.1924.: brīvprātīgi iesaukts ieroču SS, pretestības kustības ziņotājs Kurzemē, dzīvo Austrālijā, skolotājs. V.H., m., 24.10.1924.: studējusi Vācijā, apprecējusies un izceļojusi uz ASV, laimīga laulības dzīve, divi bērni, interesējas par suņu rasēm un izstādēs ieguvusi vairākas godalgas. Latviešu biedrības Dāmu komitejas ilggadēja priekšsēde. B.K., m., 15. 2.1925.: vācu okupācijas laikā slepeni piegādājusi pārtiku krievu gūstekņiem, šī iemesla dēļ pēc kara uzskatīta par neuzticamu, deportēta uz Sibīriju, sašauta, nosalusi sniegā. R.L., z., 1. 3.1925.: kad vācu iestādes atklāja, ka viņa vectēvs ir žīds, viņu ievietoja geto. Tālākais liktenis nav zināms. M.M., z., 19.11.1924.: slikti mācījās, spekulants, izstājās no skolas un strādāja uz dzelzceļa, tagad smagā auto šoferis kādā kolchozā. F.P., z., 29.10.1924.: brīvprātīgi iesaukts ieroču SS, dezertējis, tagad priekšstrādnieks mechaniskā darbnīcā Anglijā, precējies ar anglieti, kādas biedrības kasieris, nodevies alkoholam. A.R., m., 19. 1.1925.: palikusi Latvijā pēc vecāku aizvešanas uz Vāciju, tagad skolotāja un komjaunatnes jauno naturālistu sekcijas vadītāja. 1.R., z., 15.12.1924.: māte poliete, dzīvo ar svešu vārdu Polijā, kāda saimnieciska uzņēmuma vadītāja palīgs, partijas biedrs. A.Š., m., 8. 4.1925.: apprecējusies Vācijā, tagad dzīvo Filadelfijā, nēģeru restorāna Sun Club īpašnieka sieva, pieci bērni. Latviski neprot. Z.Š., z., 23. 8.1924.: vācu laikā saslimis ar tuberkulozi un ievietots sanatorijā, vecāki aizbēguši uz Zviedriju. Par neapdomīgu izrunāšanos dzērumā izsūtīts uz Sibīriju, miris. H.T., z., 23. 3.1925.: brīvprātīgi iesaukts darba dienestā, kritis uzlidojumā. E.U., m., 16. 3.1925.: kopā ar māti atgriezusies Latvijā, no Vācijas, pie tēva, padomju ierēdņa. Kolchoza rakstvede Vidzemē, partijas kandidāte. J.U., z., 1. 8.1924.: slimīgs, izceļojis uz Vāciju kopā ar vecākiem, radi — baltvācieši. Tagad spedicijas firmas rīkotājs direktors. A.Z., m., 10. 9.1924.: izsūtīta no Rīgas ierakumu darbos uz Zemgali. Pazudusi bez vēsts. Tā nu tas izskatās šodien. Sauciet, ja gribat, par varoņiem — jo neko jau tas vairs nenozīmē. Un ir pagājis daudz gadu, kopš mēs vispār bijām kāds M Ē S. Es atceros vienu pavasari. — Pēdējo? Varbūt. . . Nē, tas bija kāds pirms tam. Mēs visi toreiz stāvējām kādas izejvielu trūkuma dēļ apklusušas apavu fabrikas pagalmā Rīgā pēc slepenas balles (mums tur bija tāds lokāliņš, klasei, uz cementa grīdas baigi plīsa kurpes, zēni drusku iedzēra arī) un skatījāmies debesīs, kur viena pēc otras dzisa zvaigznes un mēness izira rīta gaismā, mēs visi bijām iemīlējušies — trīspadsmit zēni un desmit meitenes (dažas meitenes sapņoja par zēniem vecākajās klasēs — mēs to zinājām, tikai nesapratām — kāpēc).
Toreiz mēs bijām M Ē S — starta vietā. Ausa. Ceriņos vīterēja putni.
Un nu es gribu vaicāt:
Ko lai mēs, tie daži, stāstām saviem bērniem:
— patiesību? — melus?
Un ja patiesību, tad kādu patiesību? Un ja melus, tad kādus melus?
Par mums, mums pašiem — ne jau par ko citu.
|
