Jaunā Gaita nr. 63, 1967

 

Tarjeijs Vēsoss (Tarjei Vesaas)

PIRMĀS PIECAS romāna PUTNI nodaļas

Tulkojis Andrejs Irbe

 

 

1.

 

Mattis sĺg etter om himmelen var rein og skyfri i kveld, og det var himmelen. Sĺ sa han til Hege syster si, for ĺ kvikke henne opp:

— Du er som eit lyn du, sa han til henne. Han gruste seg litt ved det ordet han tok i munnen, men pĺ ein trygg mĺte, sidan himmelen var fin.

— Med stikkene dine, meiner eg, la han til.

 

Matiss ielūkojās debesī — vai tā šovakar skaidra un bez mākoņiem; un debess tāda bija. Tad viņš teica uz Hegi, savu māsu, lai uzmundrinātu:

— Tu esi kā zibens, tu.

To vārdu mutē ieņēmušam, viņam pārskrēja viegli drebuļi. Bet viņš jutās pavisam bez raižu, jo debess izskatījās laba.

— Ar savām adatām, es domāju, — viņš piebilda.

Hege vienaldzīgi pamāja ar galvu un adīja lielo kamzoli tālāk. Adatas zibsnīja. Viņa meta valdziņus lielai, astoņstarainai rozei, kam ziedēt starp kāda puiša pleciem.

— Es zinu, — Hege netielējās.

— Jā. Es tādas lietas saprotu, Hege.

Viņš lēnām bungoja ar garo pirkstu pa ceļgalu — kā vienmēr, kad prātoja. Augšup un lejup, augšup un lejup. Hege jau sen kā bija izbeigusi aizrādīt, lai viņš mestu mieru šim kaitinošajam netikumam.

Matiss turpināja:

Bet nav jau, ka tikai pie astoņstarainajām rozēm tu esi kā zibens. Tas tā ar visu, ko tu sāc.

Viņa vairījās.

— Jā jau jā.

Matiss apmierināts klusēja.

Vārda zibens ieņemšana mutē viņu kārdināja. Galvā iesitās it kā reibonis, kad viņš pieminēja zibeni; tā viņam šķita, un viņā kņudēt kņudēja tā darīt. No zibeņiem debesīs viņš baidījās kā no nāves, un viņš tos nepiesauca, kad bija tveicīga vasaras diena vai apmācies. Bet šovakar lieta bija droša. Pērkons šopavasar bija norūcis jau divas reizes. Un kā vēl! Matiss pa savam paradumam bija iešmaucis mazmājiņā, kad uznāca pats bargums — jo viņš bija noklausījies, ka tādā mājā zibens nekad nesperot. Vai tā visur pasaulē, to viņš nezināja, bet, paldies Dievam, šajā apkārtnē nekas tāds nebija noticis līdz pat šai dienai.

— Zibens. Jā, — viņš murmināja it kā joprojām runādamies ar Hegi, kas jau sāka pagurt no viņa šāvakara pļāpāšanas. Bet Matiss nebija vēl galā:

— Es domāju — kad tu domā, arī tad, — viņš teica.

Hege sarāvās un pacēla acis it kā izbīlī: nu bija skarts kaut kas bīstams.

— Ir gana. Šoreiz, — viņa noraidoši teica.

— Kas ir? — Matiss jautāja.

— Nekas. Sēdi vien mierīgs! Hegei palaimējās noslēpt to, kas prasījās laukā. Tik ļoti viņu bija grauzis brāļa lētais prāts, ka viņa sarāvās kā no dzēliena, tiklīdz Matiss ierunājās par domāšanu.

Matiss bija kaut ko manījis, bet izprata to kā tēmētu saviem mūžīgajiem sirdēstiem, ka viņš nestrādā kā visi citi. Un viņš uzvilka vecu veco dziesmu:

— Rīt tev jāizdomā kaut kas, ko man darīt. Tā vairs ilgāk neiet!

— Jā, — viņa sevī nogrimusi atteica.

— Es vairs ilgāk nevaru izturēt. Es šai mājā neesmu pārnesis ne kumosa jau kopš...

— Nē. Būs gan labs laiciņš, — viņai izspruka. Neuzmanīgi. Mazliet asi. Tūdaļ viņa nožēloja teikto, bet jau par vēlu. Šinī ziņā Matiss nepanesa ne nieka, ja vien pats par to nebija iesācis.

— Tā tu ar mani nerunā, — viņš teica, un seja tam pārtumsa.

Viņa nosarka un nodūra acis. Bet Matiss turpināja:

— Runā ar mani kā ar cilvēku!

— Jā, tev taisnība.

Hege sēdēja, galvu nodūrusi. Ko darīt? Bija brīži, kad viņā kaut kas pārtrūka — un katrs vārds dzēla.

 

2.

 

Viņi sēdēja divatā uz kāpnēm daudz pieredzējušās būdas priekšā. Abi vien, vairāk neviens šeit nedzīvoja. Bija jauks un silts jūnija vakars, un ēkas vecie baļķi pēc saules norietēšanas dvašoja puvumu.

Ilgi viņi bija tur sēdējuši, — neteikdami ne vārda, — iekām sāka runāt par zibeņiem un maizes kumosiem. Sēdēja tik — viens otram blakus. Matiss, sastingušu seju, zvilnēja un blenza pāri mežu galotnēm. Tādu māsa bija apradusi viņu redzēt. Viņa zināja, no tā viņu neatrunāt — citādi jau nu būtu teikusi, lai vienreiz beidz.

Abi dzīvoja it kā nošķirti no visiem — citu māju tuvumā neredzēja — bet turpat aiz kaimiņu birzs gāja lielceļš un sākās ciems. Tajā pusē spīdēja liels ezers ar tālām krastmalām otrpus tā. Ūdens pienāca līdz pat piekalnei aiz būdas, un tur Matisam un Hegei bija laivu steķi un laiva. Pie mājas bija mazs sētsvidus, kas šai pusē žogam — piederēja viņiem, otrpus sētas brālim ar māsu nebija vairs nekādas teikšanas. Matiss domāja:

Viņa jau nezina, uz ko es lūkojos. — Viņš juta kārdinājumu izstāstīt.

Jo, proti, Matiss un Hege — šeit — bija divkārši. To Hege nezināja.

Un tomēr nepateica.

Tūlīt žoga otrā pusē, starp eglēm uz augšu izspraukušās, slējās divas sausas, mizu nometušas, baltas apšu galotnes. Tās stāvēja cieši blakām; un ļaužu mutē tās bija Matiss-un-Hege, bet tikai pa kaktiem sačukstoties. Matiss bija to nejauši saklausījis. Vienu kopā savilktu vārdu: Matissunhege. Vārds nu gan bija atradies laužu mutē ilgi iekām nonāca Matisam ausīs. Divas sausas apses viena otrai blakus zaļoksnu egļu smaiļu vidū.

Kaut kas viņā sadumpojās, un viņš nespēja atraut skatu no tām. Bet Hegei tas šā vai tā nav sakāms! — viņš sprieda ik reizes, viņiem abiem te tā vakarējot. Viņa tikai dusmotos, un tā, ka dzirksteles iet pa gaisu. Bet galotnes tāpat vien sauktu kā iesauktas.

Tai pašā laikā Matiss kaut kā jutās gandarīts, ka galotnes joprojām tur stāvēja. Protams, tās bija tikai pa kājām, tur stāvēdamas, un bez jebkāda labuma; bet īpašnieks nenāca tās cirst, krāsnī samest. Tā būtu gan gatavā mežonība to acu priekšā, kam jācieš vārda dēļ, gandrīz vai slepkavība. Tādēļ viņš arī to nedarīja. To cilvēku es reiz gribētu redzēt, domāja Matiss. Bet viņš nekad šeit nerādījās. Matiss turpināja prātot:

Kāds gan pasaulē laists cilvēks, kam paticies uzjautrināties, izdomājot galotnēm tādu vārdu. Grūti zināt. Atlika tikai pabrīnīties, sēžot vasaras vakaros laukā uz kāpnēm. Bet tas būs kāds puisietis, kas to izdomājis. Matiss nevarēja iedomāties, ka tā ko varējis izdomāt sievieša cilvēks. Pret sievietēm viņš bija labu prātu. Un viņā kūsāja niknums, ka Hegi tā uzdrīkstas salīdzināt ar šitādu sausserdi. Pēc tādas nu viņa neizskatījās. To katram vajadzēja redzēt. Gudrā un viltīgā Hege...

Kas tas ir, kas dziļi iedūries sūrst?

Tu zini, viņš dzirdēja atbalsi, it kā bez jēgas, bet skaidru un nepārprotamu.

Varētu novērsties, pagriezt muguru — nevis skatīties virsū. Tas pirmais, ko daru katru rītu, un pēdējais, iekām dodos uz guļu. Ačgārnāk vairs nevar būt.

— Matis? — viņu iztraucēja no pārdomām.

— Ko tu tā skaties? — viņa jautāja. Viņš šo jautājumu pazina labi. Viņam nevajagot sēdēt tā kā tagad; viņam nevajagot tā darīt un nevajagot; viņam vajagot būt kā citiem cilvēkiem un ne tādam Tustiņam, kā viņu saukāja; un ka viss ir kā tāds cirkus, kur vien viņš pagriezās un vēlējās palīdzēt darbā vai citādi.

Viņš pablenza uz savu māsu. Dīvainas acis. Vienmēr bezpalīdzīgas, bailīgas kā putna.

— Neko, — viņš teica.

— Nu, nu.

— Tu esi jocīga, — viņš sacīja. — Vai man katru reizi kas jāredz, kad es palūkojos apkārt. Kā tad šeit izskatītos! Tad nu gan būtu pilns! Hege tikai piekrītoši pamāja. Viņa bija iztraucējusi Matisu no stingās vēršanās un varēja strādāt tālāk. Nekad viņa nesēdēja uz kāpnēm bez darba, kā darīja Matiss; viņai bija čaklas adītājas rokas un tādu viņai vajadzēja. Matiss bijīgi nolūkojās tās darbā. Ar adīšanu šajā mājā radās maize; tā nu tas bija ar to lietu. Pats viņš nepelnīja nekā. Nevienam viņa nevajadzēja. Viņu saukāja par Tustiņu un ņirdza, kad ieminējās par Matisu un darbu. Tās divi lietas nesaderēja. Novadā, kur darbs dzina darbu, mutēm netrūka arī stāstu par to, kā noticis, kad Matiss, muļķītis, strādāt gribējis — čuš un vairāk nekā!

Ieknābis akmenī, — viņam sēžot iešāvās prātā, un visas dzīsliņas noraustījās. Kas nu?

Aizdrāzās kā vējš.

Ainas un vārdi noplaiksnījās šķērsām pa galvu. Pagaisa. Cieši acīm priekšā nokrita it kā siena. Viņš aši palūkojās māsā. Nē, viņa nebija nekā manījusi. Tur viņa sēdēja maza un trausla, bet ne vairs kāds skuķēns. Viņai bija četrdesmit gadu.

Ja nu stāstītu viņai par tādām lietām?

Ieknābis — ... Viņa nesaprastu nekā.

Hege sēdēja viņam cieši blakus; viņš raudzījās tās gludajos, tumšbrūnos matos un piepeši pamanīja, ka tur brūnajo vidū viens un otrs mats bija sirms. Gaŗi sudrabkrāsas pavedieni. Vai man šodien vanaga acis? — priecīgi izbrīnījies viņš domāja. Agrāk viņš nekā tāda nebija matījis. Ilgāk nedomādams, iesaucās:

— Nē, bet Hege!..

Viņa strauji pacēla galvu, gatava tūdaļ tvert viņa prieku un dalīties:

— Kas tad nu?

Tu kļūsti sirma!

Viņa sarāvās.

— Ak jā.

— Sirma, tik sirma, — teica Matiss. — Netiku agrāk ievērojis, tikai šodien. Vai tu jau zināji? Viņa neatbildēja.

Bet tad agri gan, — viņš sprieda. — Tev tikko četrdesmit gadu. Un jau tik sirma!

Tai pašā acumirkli viņā ielūkojās kādas acis — no kaut kurienes. Ne Heges acis. No kaut kurienes. Urbējs skats. Varbūt tomēr Heges. Viņš izbijās un atskārta, ka kaut kas ir aplam; bet tomēr nespēja aptvert — viņš taču tikai bija ar asu redzi.

— Hege.

Beidzot viņa atkal paskatījās.

— Kas tad nu atkal?

Nē, teicamais bija pagalam. Neviena acu uzmetiena arī vairs.

— Nekas, nekas. Adi vien tālāk.

Nu viņa smaidīja un teica:

— Tad jau labi, Matis.

— Jā, nekas jau nepārskrēja pār ceļu? — viņš piesardzīgi bilda. — Ka es teicu to tur par sirmajiem matiem?

Viņa tikai paplivināja matus — it kā spēlīgā spītā.

— Nē jau. Es taču zinu. Vai saproti? Nepārtraukusi viņa darbojās ar savām žilbīgajām adatām. Tās gāja pašas no sevis augu dienu. Tā Matisam šķita.

— Jā. Tu esi asa kā nazis, paklau! — viņš sacīja, lai dzēstu, ko nebija vajadzējis teikt. To sakot, viņam atkal palaimējās pavalstīt mutē vienu tādu tur vārdu, kas dancoja acu priekšā un vilināja. Tālāk rindām vien — citi, tikpat šķautnaini. Vārdi, kas viņam nebija atvēlēti, bet kuŗus viņš ņēma pazagšus, lai lietotu, un tie garšoja labi, uzlikti uz mēles, un it kā līstin līda paurī. Visi tie bija tā drusciņ bīstami.

— Vai tu dzirdēji, Hege?

Viņa nopūtās.

—Jā.

Ne vārda vairāk. Nē, nē, tāda nu viņa bija. Varbūt viņai ticis par daudz no viņa klenkstēšanas?

Bet tad ir gan par agru kļūt sirmai, viņš bubināja tā, lai viņa nevarētu sadzirdēt. Diez, kā ir ar mani pašu! Jāpalūkojas, iekām aizmirstu.

— Vai tu jau gulēt, Matis?

— Nē, es tikai ... — viņš gribēja sacīt: iešu paraudzīties spogulī. Bet aprāvās. Iegāja istabā.

 

3.

 

Tikai istabā iegājis, Matiss ievēroja, cik šovakar skaists vakars. Lielais ezers zvilnēja spoguļa dzidrumā. Otrā pusē kūpēja migla. Un tā tur bija vai vienmēr. Smaržoja pēc agras vasaras. Uz lielceļa, ko, paslēpušos aiz meža eglēm, šeit pagalmā nevarēja saskatīt, it kā jokodamās murrāja automašīnas. Un debess bija skaidra, šonakt pērkona nebūs.

Šķērsām cauri zibenim, viņš domāja un drebinājās.

Šķērsām caur šķērsām, viņš prātoja. Tas, kurš to spētu pārdzīvot!

Viņš palika stāvam pie lāviņas, pārdomu pilns. Kopš dienām, kad Matiss bija mazs, viņš bija gulējis lielajā istabā uz lāviņas. Tā ka varētu sacīt — viņš tur bija kā mājās. Un viņš bija izlēmis, ka tā būs, kamēr vien dzīvos. Lāvā bija naža griezuma pēdas no laikiem, kad Matiss bija vēl puika un viņam bija nazis. Tur bija arī tikko saģiežamas resnas zīmuļu švīkas uz nekrāsotās baļķu sienas kā piemiņa no reizes, kad viņš dabūja zīmuli. Šīs strīpas un savādās figūras bija uz sienas, un katru vakaru iemigdams Matiss skatījās uz tām, un viņam tās patika, jo tās nekad nemainījās. Kādas nu bija, tādas palika. Droša lieta!

Hege mita mazajā dibena kambarītī. Matiss sapurinājās un gāja turp, jo tur karājās mājas spogulis.

Matiss iegāja māsas kambarī. Šeit smaržoja tīrība, tieši tā. Un tad spogulis, kā viņam nu vajadzēja.

— Hm! — ieraudzījis viņš teica pats sev spoguļa stiklā.

Labs laiciņš bija pagājis, kopš viņš šādā veidā sevi spogulī vērojis. Šad un tad viņš bija šeit ienācis un paņēmis spoguli, kad reize skūties. Bet tad viņš nodevās tikai tam, un tā kā tā bārdas rugāji ne labprāt pazuda no zoda. Nu viņš tā kā skatījās uz Matisu pašu. Nē, nē, viņā kaut kas runāja. Maza, mēma izsaukšanās, kam viņš nepievērsa uzmanības.

— Nekā daudz ko redzēt, — viņš murmināja.

— Taukuma nekāda lielā, — piebilda.

— Un gaļas ar' neko.

— Neglīti skūts, — viņš teica.

Izklausījās nospiedoši.

— Bet kaut kas tomēr ir, — viņš steidzīgi izgrūda un turpināja sevis pārbaudīšanu. Spoguļa stikls arī nebija nekāds labais, tas radīja greizu attēlu — bet pie tā viņi abi ar Hegi bija, gadiem ritot, pieraduši.

Ilgi nepagāja, Matisam šajā mazajā, tīri smaržojošā meitistabā stāvot, līdz viņa domas nonāca neceļos.

Tagad es te stāvu un spoguļojos kā tāda skuķe, viņš domāja ar patiku. Ne mazums skuķu būs šeit stāvējušas un spoguļojušās grumbuļainajā stiklā iekām vilkušas drēbes mugurā.

Viņa galvā uzplaiksnījās viena tāda aina pēc otras, nāca un valdzināja.

Patīkamas lietiņas, par ko padomāt!

Bet piepeši viņš aprāvās.

Nē. Tikai nedomāt par meitenēm pašā nedēļas vidū! Tā nedrīkst. Neviens tā nedara.

Viņš kļuva nedrošs.

Es tomēr daru. Es. Dažreiz, viņš piebilda.

Bet to neviens nedrīkst zināt.

Viņš raudzījās pats savā sejā. Sastapās ar acīm spogulī, un tās vienā mirklī pielija spīts pilnas.

— Es varu darīt kā gribu. Ja vien es par to nepļāpāju.

Tāds nu reiz esmu pasaulē nācis.

Viņš atkal ielūkojās savās acīs — un tās ieplētās, plati platas un gaidu pilnas.

Kas nu?

Nē, nē, viņā runāja balss, izbrīnījusies, it kā stomīga. Brīžiem tā jāsaka gluži vai par neko, nemaz nerunājot par tādām lietām, par kādām nule domājis.

— Bet nav jau nekā tāda, uz ko tik daudz jāblenž, — viņš skaļi teica. Un tādā veidā viņam laimējās aizslaucīt šim brīdim nepiedienīgo, kas bija viņu pārvarējis.

Tā bija domīga un vāja seja, kuŗā viņš lūkojās.

Bāla. Bet divas acis vilka sev tuvāk un negribēja laist vaļā.

Viņam uznāca vēlēšanās vaicāt tam tur sev priekšā:

No kāda pasaules kakta tu esi izlīdis?

Un kāpēc?

Atbildes viņš nemaz nevēlējās.

Bet atbilde stāvēja rakstīta stikla atspoguļotajās acīs, acīs, kas nebija viņa, bet kāda, kas nāca no tāluma un bija skatījies cauri dienai un naktij. Tas nāca tuvāk. Uzliesmoja. Un nākamā brīdī viss bija melns un pagalam.

Galvai cauri izšāvās kā vējš:

Matiss Tust. . .

Tustiņš.

Nu gan smietos, ja ieraudzītu mani še stāvam un spoguļojamies.

Beidzot viņš atcerējās, kāpēc īsti šurp nācis — uz Heges kambari. Taču lai palūkotos — vai mati nav sirmi.

Priekšpuse nemanīja nekā. Viņš piešķieba galvu un šķielēja uz nokritušajām cirtām, vai neieraudzīs sirmumu. Neviena vienīga mata. Visbeidzot viņš pētīja, cik vien tālu varēdams, aiz katras auss.

Ne viena vienīga sirma mata. Un viņš bija tikai trīs gadus jaunāks par Hegi, un viņai bija četrdesmit.

Nē, šeit nu ir viens tāds, kam gan mati turēsies ilgi, viņš domāja.

Bet pēc trim gadiem būšu panācis Hegi. Neviena sirma mata. Tas man — jā, nudie' — jāpasaka Hegei. Tad tik viņa redzēs, viņš domāja un aizmirsa, ka viņai nepavisam nebija paticis par to runāt.

Viņš steidzās ārā, sperdams lielus soļus. Hege droši vien sēdēja kā sēdējusi uz kāpnēm ar adīkli rokās.

Tur viņa tiešām bija gan. Kamzolis auga pats no sevis viņas veiklajos pirkstos. Rokas it kā virpuļoja kādā mēmā dejā, kamēr kamzolis adījās.

— Nu-u? — viņa prasīja, jo Matiss izdrāzās kā vēja brāzma.

Matiss rādīja uz savām šķipsnām.

— Šeit neviena sirma mata, Hege! Es biju iekšā un skatījos spogulī.

Hegei negribējās sākt to visu atkal no jauna:

— }ā jau jā, — viņa vairījās.

— Vai tad nav labi ? — viņš prasīja. Mierīgā balsī viņa atbildēja:

Protams, ka labi.

Jā, palūkojies vien uz sevi, — viņš teica. — Es gan domāju, tu gribētu...

Viņa iekliedzās:

— 'Beidz! ..

Matiss apklusa kā nogriezts. Kaut kas Hegēskanēja tā, ka bija jāaptur, cik ātri vien iespējams

— Vai kas noticis? — viņš prasīja, nobijies.

Beidzot viņa piecēlās.

— Paklau, Matis!

Viņš sasprindzis lūkojās viņā.

— Jā, ko teiksi?

— Man nepavisam neliekas, ka te būtu par ko priecāties. Tas te, ko tu šovakar uzņēmis un nevari vien beigt.

— Bet vai tad mums ir par ko priecāties ? — viņš atbildēja. Tā nu bija viena dīvaina valoda viņas mutē, viņš brīnījās.

Hege bezpalīdzīgi noraudzījās viņā, kā izbīļu skarta. Kaut kas tūdaļ jādara, jo nu Matiss bija iesācis kaut ko tādu, kam nevarēja paredzēt gala.

— Mums ir daudz priecīgāk neka tu tagad ieņēmis prātā, — viņa dzina kā naglu. — Tu tikai par to nedomā. Mums ir jautri katru gaišu dieniņu. Viņš rāvās atpakaļ, bet jautāja:

— Kad?

— Kad? — viņa cieti teica.

Viņa uzklupa no jauna. Šis te jāaptur!

— Padomā pats savā galvā, Matis, — viņa sacīja un aizmirsa briesmas. Stāvēja pavēloša viņa priekšā, kaut gan bija vājākā no abiem. Matiss atbildēja:

— Jā, es jau domāju, cik vien spēdams.

— Jā, tad jau tev uzausls tā gaismiņa!

Viņš domāja, neatbildēja.

— Mums ir daudz jaukāk nekā citiem!

— Vai tik nu tas ir pareizi ? — viņš bezspēcīgi iesāka, tik tikko sadzirdami.

— Jā! — viņa teica. — Un to tu aizliec aiz auss!

Vairāk nekā. Matiss paknosījās, bet neuzdrošinājās runāt pretī. Hege bija gudra un labi zināja arī, kas ir jautrība. Labāk nerunāt pretī un nemuļķoties. Viņa lūkojās cieši viņam acīs.

— Es nezināju, — viņš tikai noteica.

Un tad atplaiksnījās lielais gaišums, un viņš priecīgi iesaucās:

— Tā nu bija laime, ka to pateici!

— Ko?

— Kad jau nu es to nezināju. Viņš bija priecīgs, smaidīja.

Bet vai tad tu jau iesi? — viņš vaicāja. Hege gurdi pamāja atbildes vietā un iegāja iekšā.

 

4.

 

Hege devās pie miera agrāk nekā citus vakarus, vismaz atvilkās savā kambarī. Matiss grasījās prasīt — kāpēc tā, bet iekām viņš paguva atvērt muti, viņa jau bija paspējusi apturēt viņa runāšanu ar nepacietīgu:

— Jā, jā. Gaidi līdz rītam, Matis! Mīļo, labo, lai šodien paliek!

To dzirdēdams, Matiss zaudēja vēlēšanos urķēties tālāk un taujāt. Viņai nebija laba oma. Jāļauj vien iet! Un viņš pārlika, vai būtu pastrādājis ko nelabu. Laikam par tiem pašiem matiem! Kas gan tur briesmīgs, ja viņai mati metas jau sirmi un viņam ne? Tā lieta taču nebija viņa ziņā.

Bet tā jau bija, ka Hege viņu uzturēja — tur, lūk, tas āķis. Un tad vēl, pats galvenais, ka viņa bija gudra, un pret tādu lietu viņš zināja prasties.

Hege, vairāk nekā neteikdama, pameta viņu vienu. Viņš palika sēžam un pārliekam — kā tad nu bija ar tām lietām.

Rīt man jāmēģina izmest līkums pa apkārtējām sētām un jāapklausās, vai kādam nav kāds darbiņš, man dodams, viņš domāja un jau tagad juta nelabumu.

Tur tā kurpe spiež, tas ir viss, kas Hegei lēcies. Viņa mani baro visu cauru gadu. To viņa darījusi gadus četrdesmit, viņš pie sevis teica, visu par labu griezdams, un necentās noliegt nekā. Baro mani. Baro mani.

Vārdi garšoja rūgti kā apšu miza, kad tā jāzelē. Un tā viņam jāzelē gadu no gada. Kad viņš sēdēja viens pats, kā tagad, tā bija viņam uz mēles un grauza, bez žēlastības. Rūgtākais no visiem viņam zināmajiem vārdiem.

Rīt iešu darbā.

Ja vien kas negadīsies, viņš piemetināja drošības labad.

Kā caur miglu viņš atcerējās tās daudzās reizes, kad bija devies pasaulē, lai strādātu. Sētas darbos, tīrumā vai mežā. Vienmēr atgadījās kaut kas, kaķis pārvilka baļķi pār ceļu, un dienas gājums nenobeidzās, kā vajadzējis. Un tad vairs tai vietā pēc viņa netaujāja. Gudrie, kam piederēja zeme un iznomājamais darbs, gāja viņam gaŗām, it kā viņš būtu tukšs gaiss. Un tad nu iznāca tā, ka bija jāatgriežas mājās pie Heges tukšām rokām. Pie tā viņa bija tā pieradusi, ka neteica neviena ļauna vārda. Bet viņa vilka viņu līdz kā nastu. Un kas zina, ko viņa domāja par to.

Rīt tev jākļūst stingram! Jāiet vien tieši sētsvidū iekšā un jāprasa darbs.

Vienreiz jābūt kaut kādai kārtībai visā šajā būšanā, viņš teica un uzpūtīgi ielūkojās tukšajā gaisā. Man jādabū darbs. Hege kļuvusi sirma.

Kāda balss viņā runāja:

Tas esmu es, no kam Hege sirma.

Apskaidrība, pamazītinām. Viņš dziļi kaunējās par uzvešanos.

 

5.

 

Pamazām uznāca vēls vakars. Vēlāks, nekā Matiss bija paradis būt nomodā. Viņš tomēr nejuta nekādas vēlēšanās iet gulēt, staigāja vilcinādamies pa pagalmu. Ja piemeties kaut kas tāds, kas kremt, tad ir vēl ļaunāk gulēt gultā un grozīties.

Varbūt Hege arī negulēja? Viņa tikai iegāja iekšā agrāk, lai tiktu no manis vaļā.

— Un to zināt nav nekāda prieka lieta, — viņš skaļi teica, tik skaļi, ka varbūt bija sadzirdams cauri sienai un viņas istabā.

Viņš bija satriekts.

Pēkšņi viņš salēcās, kaut ko iedomājies:

Tu nedrīksti mani pamest! vārdi šāvās cauri, tur stāvot ar seju pret Heges kambari. Vienalga, lai nāk kas nākdams — tev un man, tu nedrīksti mani pamest!

Tā nu nebija nekāda jaunā doma, ikreiz vienīgi izklausījās jauna, un vienlīdz briesmīga ikreiz. Un ikreiz viņam bija šī doma jāatvaira ar to, ka tā ir galīgi ačgārna, jo Hege taču nebija sacījusi ne vārda par aiziešanu. Kāpēc jāmokās?

Aina nepagaisa. Viņš redzēja Hegi aizejam tālāk un tālāk projām. Visu, kas viņai piederēja, viņa bija ievīkstījusi nastiņā uz rokas.

Tu ej ?

Jā, Matis.

Būs grūti, Hege.

Jā, Matis.

Un tad viņa gāja.

Hege viņā vairs neklausījās, kļuva mazāka un mazāka, beidzot tikai melns punkts — un tā palika. Pilnīgi pazust viņa nepazuda nekad — viņa skumjajā spēlē.

Un tad nāca lielā notikšana.

Prātodams un priekš acīm redzēdams Hegi aizejam savu ceļu, Matiss sēdēja savā ierastajā vietā uz būdas kāpnēm un lūkojās pāri ūdenim uz pauguriem vakaru pusē. Ūdens nu jau izskatījās melns, un pauguri iezīmējās asāk un satumsa. Liegs vakara mijkrēslis viscaur, kā debesīs, tā uz zemes. Matiss nebija bez acu visa tā priekšā.

Viņu būda gulēja mazā, purvainā zemienē, kas pacēlās kalnup no ūdens puses. Skuju koku mežs bija pieaudzis ar bērziem un apsēm. Maza tērce locījās pa ieplakas vidu. Brīžiem Matisam šķita, ka šeit ir tik skaisti kā nekur citur nav redzēts — tai mazumiņā, ko viņš bija izstaigājis. Viss var būt, ka arī tagad viņš sēdēja ar tām pašām domām — viņš vērās tālumā un ļāvās arvien dziļākajam mijkrēslim, ja nu vien to varēja saukt par mijkrēsli un nevis par kaut ko maigu, kam nav vārda.

Šinī acumirklī notika negaidītais.

Aizvējā nav vēja. viņš bija nule domājis, skatu pievērsis abām apšu galotnēm un nakts debesij. Šķita, ka tur kaut ko kāstu caur galotņu zariem; viņš iztēlojās to redzam — tik skaidrs bija. Ne vēja pūsmas, tikai kaut kas — kā kāstuvē, un šai pusē tāds miers, ka zaļoksnējās apsēs nedrebēja ne lapa.

Bet tad kāda sīka skaņa! Pēkšņa, neparasta balss. Un īsi, aši spārnu vēzieni, ko viņš paspēja saģist gaisā virs galvas. Vēl pāris klusu aicinātāju saucienu vārgā putna balsī.

Taisni pāri mājai.

Bet arī šķērsām cauri Matisam. Viņu pārņēma mēms uzbudinājums, viņš sēdēja ausīdamies, un samulsis.

Vai kas pārdabīgs?

Nē, gan kas cits, bet...

Tā bija sloka, kas šeit bija pārlaidusies pāri. Un kaut ko tādu sloka tā ne no šā ne tā vis nedara, tik vēlu vakarā: šeit, pāri mājai, bija ievilkts sloku ceļš.

Kad sācies?

Jo agrākos pavasaros tāda ceļa šeit nebija. Cik vien tālu viņa atmiņa sniedzās — nebija. Viņš taču bieži vien bija vēlos vakaros sēdējis laukā, tā ka viņam vajadzēja redzēt, ja tāds ceļš šeit būtu bijis. Un dzirdēt.

Tātad šovakar tas veda te tieši pāri, pāri viņam un Hegei. Un tā tam nu jābūt arī uz priekšu, katru rītu un katru vakaru.

Matiss pavērās uz savas mājas pusi. Tā tagad bija it kā gluži cita māja, un viņam nācās to uzlūkot ar pavisam citām acīm. Sloku ceļi it kā bija kaut kādas smalkas strēles, kas sniecās gar ielejām tālu no visa, kas bijis viņa. Tā viņš to vienmēr bija iedomājies. Tagad, šovakar, ceļš bija šeit, gluži vienkārši — pārcelts uz šo pusi. Ja vien tā nebija iedoma... Viņš zināja, ka viņš nereti uz to iekrita. Vai kāds būtu dzirdējis, ka slokas maina savus ceļus ? Viņš ne. Un kāpēc sloka laidās tagad šeit?

Matiss apsēdās un gaidīja, būdams gandrīz bez elpas. Jo, ja tas bija sloku ceļš, tad putnam jānāk pēc brīža atkal, pa to pašu ceļu — atkal un atkal, tai īsajā stundā, kamēr vien tas bija savā vakara apgaitā. Viņš zināja, ka tā tas bija uz tiem vecajiem sloku ceļiem, kuŗus viņš pazinis. Arī agri no rītiem putni laidās pa to pašu ceļu. Tā viņam bija izstāstījis kāds mednieks. Izsusušos grāvjos viņš šad tad bija redzējis sloku knābju iedūrumus blakus mazo kāju pēdām.

Viņš sēdēja, gaidīdams, tāda sprieguma pilns, ka gaidīšana šķita ilga, un šaubas auga augumā. Bet paklau, tur atkal! Strauji spārnu vēzieni, putns pats, tik tikko saredzams un steigā, augstu gaisā tieši pāri mājai, tagad no otras puses. Projām atkal, mīkstā mijkrēšļa un snaudošo meža galotņu noslēpts. Tad Matiss skaļi teica: — Beidzot sloku ceļš! . . Viņš nezināja — kāpēc un kā viņš to teica. Bet tas bija pats mazākais, ko varēja teikt un darīt — un neviens viņā neklausījās. Šķita — kaut kas bija pārciests un galā. Pēc ilgiem un grūtiem gadiem. Viņa pirmā doma bija, ka nu jāpastāsta Hegei; viņam gribējās tūdaļ steigties, lai to darītu. Guloša vai nomodā — viņa tūdaļ jāiesvaida jaunajā ziņā. Bet puslēcienā viņš aprāvās. Ja tā tiešām bija, tad putnam tūlīt jānāk trešo reizi; un Matiss bija tik nedrošs pats par sevi, ka viņam bija jānogaida tā trešā reize. Jāsēž mierīgi un jāgaida.

Kad būšu sloku redzējis trīs reizes, Hegei jātic. Tad visiem jātic. Kuš, tur atkal.

Gluži kā pirmiņ: ātri spārnu grābieni gaisā, bultas straujuma ēna miglā — un tad klusais, aicinošais sauciens, vai nu kāds to dzirdēja vai ne. Tieši šeit — pāri jumtam — un projām bezgalībā. Un pēc tam atkal tikai vēls vakars. Tātad tas nu ir noticis! Nu es kaut ko zinu, viņš nosprieda, vairāk nepūlēdamies. Nu viņš bija caurcaurēm pavisam cits cilvēks.

Un Hege, kas guļ?

Nu ari Hegei jākļūst pavisam citai.

 

 


 

 

Gunārs Irbe

 

Māksla zināt tiltus pār neredzamām sānupēm

 


HALDISE MORĒNA VĒSOSE


TARJEIJS VĒSOSS

 

 

3. 8. 1966. Sarkanu ķieģeļu pasta māja:

 

YTRE VINJE.

Šeit ir astotais austrumu meridiāns Ziemeļu platums: 59° 34' 11”. Turpat vai.

Telemarka.

Norvēģija.

Par šo vietu Fīlipa Hūma (Philip Houm) Norvēģu literatūras vēstures sestajā sējumā lasāms, ka tā pietiekami bagāta, lai ar dzejniekiem apgādātu pusi pasaules. „Nav divu domu,” turpina Hūms, „ka šeit esam guvuši mūsu labākās tautasdziesmas un teikas, un arī daudz ko no tā ko uzskatām par izcilāko mūsu tautas mūzikā un lietiskajā mākslā.”

Šī tātad ir ievērojama vieta.

Ka Hūms nerunā niekus, pārliecinājāmies — kādu nedēļu agrāk — Senas (Skien) mūzejā: viskrāšņāk izrotātie toverīši, cibiņas, vārtu stabi un kamanu sānu dēļi tur bija no Vinjes.

Tarjeijs Vēsoss dzīvo Vinjē.

 

Dabai rietumu Telemarkā ir tāda īpašība: tā it kā nepazīst kompromisu.

Aiz katra ceļa līkuma — kaut kas cits. Lietus laikā Vinjes ielejas nesatumst mākoņu ēnā. Ēnas vietā pats padebesis ir starp kalnu kupriem un trokšņodams izlaista, ko atnesis. Kalnu, fjellu, virsotnes nav saredzamas. Tās ir kaut kur projām: aiz mākoņiem, virspusē vai padebesim pašā vidū.

Kad vējš aizdzinis padebesi, Vinje izklāj sevi nogāzēs, ūdeņos, mežu galotnēs. It kā saka: Te nu esmu. Nāc un paskaties! Nav jau nekā slēp­jama.

— Nekā?

Nē. Un to, kas vēl — to jau redzi pats savām acīm. Kā tu to redzi.

 

Midtbř.

Kad no ezera puses tuvojamies Vēsosa mājām, jūtam: šeit neiet pie kāda, šeit ir ceļš, kas ved mājup.

Mēs ejam pa pēdām, ko atstājis kāds, kurš pārnācis. Pēdu kļūst arvien vairāk. Neredzamu; bet arvien vairāk, arvien tuvāk viena pie otras — pēdas. Zīmes, kas nav jāspodrina.

Vakar tālrunī Vēsoss teica, ka līdz šejienei ir pieci kilometri. Tas ir ceļš, kas jānostaigā. Citādi nevar.

 

Šogad septiņdesmit gadus vecajam norvēģu rakstniekam un dzejniekam Tarjeijam Vēsosam (Tarjei Vesaas, 1897) Vinje nozīmē desmit paaudžu dziļas saknes.

Kalns pārezerē iedūries ar savām atspīdumu vir­sotnēm dziļi ūdenī. Aiz atspīdumiem — gaiši pelēka augstkalna smaile starp žilbinoši baltām mākoņu pūkām. Viena dimensija. Otra: zaļas nogāzes ar tērcēm, siena zārdiem un cilvēkiem. Tarjeija Vēsosa romānus, noveles un dzejoļus var raksturot kā mākslu, kas konkrētizējusies vairāku dimensiju krustojumā. Vienmēr ir vairākas un vienlaicīgi. Bet šīs dimensijas neveido abstraktas, konstruētas līnijas un to norobežo­tās plāksnes. Dimensijas Vēsosa darbos ir reālas, konkrētas šķautnes. Vienlīdz īstas, tās spoguļojas viena otras esamībā un neatvairāmībā.

Viena otru atspoguļodamas, tās nereti atklāj ar maņām tveramā šķituma dabu, kas tad, izrādās, ir trauks, kuŗā ielietajam saturam jātuvojas kā būtiskākam par ārējo veidolu, īstenībā: trauks un tā saturs ir veselums, kas neatšķetināmi saderas kopā, nav šķirami viens no otra.

Vēsosa darbu temats ir cilvēks. Magnētiskās vētras, atmosfairas viļņošanās, klusums ciklona centrā — vai arī vienkāršais, ikdienišķais dien­vidus miers — Vēsosa romānos un novelēs nav dabā ap cilvēkiem, bet cilvēkos pašos, tajā savdabīgajā un katram pašam vien piederošajā pasaulē, ko mēdzam saukt par subjektīvu. Norises šajā pasaulē ir tikpat reālas, kā ūdens celšanās palu laikā un kā kalns, kad tas saduras ar padebesi.

Manuprāt, Vēsoss ir viens no cilvēciskākajiem mūsdienu rakstniekiem. Ja ir rakstnieki, kuŗu darbu galvenais pavediens ir sociālais reālisms (nesajaukt ar sociālistisko reālismu!), tad Tarjeija Vēsosa proza būtu dēvējama par individuālā cilvēka reālismu, ar to nebūt nedomājot, ka Vēsoss ir akls un kurls sociālās realitātes, cilvēku savstarpējo attieksmju priekšā. Gluži otrādi. Bet ar savu tiekšanos tuvāk cilvēka individuālās realitātes kodolam, viņš ieguvis spēju izsekot cilvēku attieksmju līnijām daudz jūtīgāk par tādu, kam eksistē tikai ārējā, taustāmā tiešamība. Trauks, ne tā saturs.

Traukā ir saturs, reāla, īstena pasaule par sevi. Un cilvēku savstarpējās attieksmēs nozīmīgākas ir ne jau fiziskās kollīzijas vai joņošana pa divām parallēlēm, kas nekad nesatiekas, bet neredzamās esamības reālās sadursmes un saplūšana vai sadalīšanās.

Šādas viena indivīda pasaules spriegumu veidotās līnijas ir it kā dimensiju krustojumā, kur citu, līdzīgu, pasauļu plāksnes dažādu slīpumu leņķos krusto šo un citas, viena otru. Brīžiem — it kā vesels dimensiju viesulis. Jo šīs dimensijas nav statiskas. Mainās to savstarpējās attieksmes, leņķi starp tām un to veidotajām panorāmām. Katrs jauns elements nomaina iepriekšējo, šķietami statisko situāciju, radīdams jaunu un dodams impulsu kustībām katrā no elementiem.

Priekšstatu par dimensiju eksistenci un to lomu Tarjeija Vēsosa darbos neatvairāmi izraisa konkrēto dimensiju daudzums novadā, kuŗā dzītas Vēsosu dzimtas saknes. Vinjes ezera līmenis veido vienu dimensiju, nogāze — otru, ceļš gar nogrobu — trešo. Atspīdumi ūdenī ir dimensija par sevi: virzienā uz zemes centru, uz būtisko. Visu šo mainīgo plākšņu un līniju krustpunktā — Vēsosu mājas. Iztēlē var iedomāties rakstnieku sēžam darba istabā, dimensiju caururbtu, spoguļojam cilvēkus ap sevi uz šo dimensiju veidotajām plāksnēm, atsedzam neredzamo, rakstām par redzamo, ceļam tiltus pār sānupēm, pašam ejot gar galvenajām straumēm, kas plūst šķietami majestātiski pāri un gaŗām akmens radzēm un atvariem starp tām.

Vēsosa romānos, īpaši pēdējos, ģeogrāfiskā Telemarka neparādās vārdā nosaukta. Bet viņa darbu iekšējā forma, gribētos apgalvot, turpat vai grafiski skaidri atspoguļo Vinjes topogrāfiju. Tā ir iekausēta, kļuvusi par literāru uzbves principu, par Vēsosa valodas ritmu, tā ir vēstījuma dinamikā, cilvēku un to likteņu sīkdaļu pretnostatījumā, kur, tāpat kā pāri Telemarkas ielejai, nereti var redzēt cilvēkus kustmies, bet nevar dzirdēt to balsis. Vai otrādi. Vēsosa darbu formā nomanāma izkristallizējusies struktūra, kas ir turpat vai kongruenta ar līnijām šejienes dabā. Šī saskaņa ir pārsteidzoša, pat neticama, un tomēr neatvairāmi skaidra, Vēsosam raksturīga.

 

Saistīts paaudžu saitēm ar savu novadu un tā cilvēkiem, rakstnieks Vēsoss savos darbos apvienojis kaut kādu zemnieciski nosvērtu, ziemeļnieciski smagnēju pieeju cilvēkiem un to dzīvei ar redzīgu, analītiski asu un nesaudzīgu mūsdienu cilvēka daudzplākšņainās dvēseles interpretāciju. Viņš ir spējis sacelt neskaitāmus tiltus pār tām sānupēm, kas šķietami atšķēlušas agrārā laikmeta cilvēku no pilsētnieka vai urbanizētā laucinieka; šie tilti ved tuvāk, vieno un ļauj izprast kontinuitāti laikmetu starpā, cilvēcisko cauri laikiem un pāri robežām.

Ja viņa pirmajos romānos, kuŗu starpā minams arī Lizetes Skalbes latviski tulkotais „Melnie zirgi” (Dei svarte bestane, 1928), Telemarkas cilvēki parādās ar saviem īpatnēji novadnieciskiem, lokalizējami norvēģiskajiem vaibstiem un kolorītu, ar savām specifiski zemnieciskajām problēmām un raksturu, tad Vēsosa pēdējos darbos tie, šo kolorītu nezaudējuši, paceļas pāri nacionāli norobežotajam un izgaismo pārnacionāli cilvēcisko, kam īsteni nav ne polītisku, ne etnisku robežu, bet kas sākas un beidzas, vienā vai otrā versijā, tur, kur ir cilvēciskā robežas vispār.

Nav nozīmes runāt par kādu īpašu „pagriezienu”, tomēr slieksni Vēsosa pēdējā posma prozas darbiem var saskatīt notikumos, kam, šaurāk skatoties, ir nacionāls pamatmotīvs. 1940. gada rudenī iznāca viņa romāns „Dīglis” (Kimen), un tad jau bija laiks, kas abiem dzejniekiem — Tarjeijam un viņa dzīves biedrei Haldisei Morēnai Vēsosei (Halldis Moren Vesaas) nozīmēja trimdu pašiem savā zemē un savās mājās. Šis ir posms, ko norvēģi dēvē par de lĺnge ĺrene, gaŗie gadi vācu okupācijā.

Šī pacelšanās pāri lokālajam un nacionālajam vispārcilvēciskā pakāpē nozīmē gaišredzīgu izpratni, ka tā nav tikai norvēģu tauta, kas kaut kādā likteņa neizskaidrojamā sānlēcienā nonākusi grūtībās. Okupācija šaurākā nozīmē vienmēr ir nacionāls jautājums. Plašākā nozīmē tā, turpretī, ir cilvēcības problēma. Šie ir jautājumi, kuŗos iesaistīti visi cilvēki, ne tikai norvēģi vien. Zem okupācijas čaumalas ir cilvēciskā dimensija; un to nav iespējams izprast un tās problēmas atrisināt, politiskas dichotomijas savažotam.

 

Pēdu virziens Vinjes nogāzē norāda arī uz kādas dimensijas otru gala punktu. Pa sazēlušu lauku ceļu kāpjot kalnup no ezermalas, kur ilgu gadu vēju kapātās māju sienās iegrebti telemarkiešu raksti, skats meklē un zīlē neuzminamo: Kuŗā pažobelē 1945. gada ziemā bija paslēpts romāna „Māja tumsā” (Huset i mřrkret, 1945) manuskripts.

Vēlāk, ciemojoties, Vēsoss stāsta, ka toreiz rakstījis pa dienām, bet, vakaram nākot, aiznesis manuskriptu un noglabājis šķūnītī.

Jo turpat, gabaliņu augstāk, ir ceļš, pa kuŗu toziem vēl klaudzēja okupantu soļi.

Šo darbu rakstīdams, Vēsoss bija nostājies dimensijas vienā galā. Otrā bija necilvēciska vara.

Romānā „Māja tumsā” pa krēslainiem gaiteņiem staigā ļaudis, spodrinādami bultas, kuŗu smaile ir virzienā uz centru, varas serdi. Šie bultām apzīmētie gaiteņi veido it kā ļaunuma spēka līnijās, ko ir bīstami šķērsot. Tumšajās sānejās, turpretī, mīt tie, kas glabā uguni, kuŗa deg uz iekšu, glabā īsto, dzīvo uguni. Tai nevajag spodrinātāju. Varmācības bultas jāspodrina pastāvīgi, jo tām nav pašām savas gaismas.

Šis bultu motīvs romānā iestrādāts ar līdz nežēlībai kāpinātu intensitāti, ietverdams un simbo­lizēdams varas būtību, tās taustekļus, kas iz­stiepti pēc cilvēkiem, tveŗ tos un savažo. Tā ir ļaunuma dimensija, kas iedurta dzīvā miesā un izsūc no tās dzīvības sulas.

Bet dzīvās uguns glabātājus Vēsoss netēlo kā patētiskas varoņbūtnes. Tie ir cilvēki, kuŗos ļaunās bultas ieplēsušas brūces, kas čūlo ilgi; tie ir cilvēki kā cilvēki — šaubās, pretrunās, līdz izmisumam saskaldīti neiespējamas izvēles priekšā. Ar saviem dažādajiem likteņiem un dažādajām dvēseles struktūrām tie ir arī ļoti dažādi tad, kad viņus uz pusi pāršķēlusi tēraudainā, nospodrinātā ļaunuma dimensija.

Nav grūti iedomāties šīs bultu iezīmētās dimensijas otrā galā Telemarkas trimdas bēniņu istabā rakstnieku nostājušos ar seju pret varas centru. Rakstīdams, Vēsoss vairs neatradās ārpus necilvēcības spēka līnijas, bet uz tās — lai pārrautu nāves staru, atvērts visām konsekvencēm.

To, ka šis stars jāpārrauj, Vēsoss bija rakstījis jau „Dīglī”, darbā par destruktīvo spēku, kas slēpjas masā; par masu suģestiju, kas, masai pat ideāla mērķa dēļ sakustoties, spēj to pārvērst par iznīcinātāju spēku, kas noslauka visu, kas ceļā; un par individa lomu, tam kļūstot par aizsprostu masu kustībā, paceļot cilvēcisko pāri necilvēciskajam.

„Māja tumsā” nav reālistisks okupācijas gadu stāsts, bet dzeja, poēma prozā, kuŗas raksturīgākā iezīme ir Vēsosa spēja konkretizēt nojaušamo, pašu dinamisko kustību, ne tās ārējās, ikdienējās norises. Vēsosa romānu uz priekšu virzītājs spēks nav notikumu virspusīgā kauzalitāte. „Notikumi” ir nevis ārpus cilvēka, bet viņā pašā.

Taču Vēsoss nav mistiķis. Lai šie „spēki” būtu kas būdami, tie ir konkrēti, tie eksistē. Tā ir individa neredzamā subjektīvā pasaule. Un šo individuāli reālo un konkrēto Vēsoss atklāj ar „objektīvi konkrētā” palīdzību. Varētu sacīt apmēram šādi: Tā vietā, ka saka — cilvēks raud, Vēsosa darbos redzam, kāda izskatās pasaule — lietas un cilvēki — kad uz to skatās caur asarām. Vēsoss nesaka, ka cilvēks skumst, „priecājas, šaubās vai ir uzbudināts. Viņš neapraksta savu cilvēku psīchiskās reakcijas un to ārējās izpausmes. Vēsoss konkretizē pasauli tajā versijā, kādu to, kādā īpaša situācijā, pārdzīvojumā vai savas dvēseles struktūras nosacītu, redz šis cilvēks.

Spēja parādīt konkrēto pasauli ap mums tās „subjektīvajā” izskatā kā atsevišķa cilvēka pasaules versiju manuprāt ir Vēsosa radošās mākslas spēcīgākais rakstura vilciens. Lietus līst — bet tas nelīst visiem vienādā veidā, katram tas nozīmē pavisam ko citu. Sveķi smaržo, bet to smarža ir pilna dažādām vēstīm.

Viena un tā pati lieta ir daudz lietu!

Romāni „Balinātava” (Bleikeplassen, 1946), „Pavasaŗa nakts” (Vĺrnatt, 1954), „Degšana” (Brannen, 1961), „Ledus pils” (Is-slottet, 1963) un „Tilti” (Bruene, 1966) ir darbi, kuŗos šī cilvēka individuālās pasaules atainošana ar individa acīm skatītas konkrētās apkārtnes ainu palīdzību veido interesantu, savdabīgu un vienreizēju mozaīku, kuŗā atspīd daudzkrāsaina, daudzplākšņaina un daudzšķautņaina cilvēku pasaule, kas reizē ir tipiski „vēsosiska” un dziļākā nozīmē cilvēciska.

 

Ir zīmīgi, ka Vēsosa prozas darbos bieži sastopamies ar bīstamo. Tas nav nekas personificēts, nav arī kaut kāda vienveidīga, tumša vai mistiska, bezpersoniska, masa. Šis Vēsosa bīstamais ir tikpat daudzpusīgs, cik daudzveidīga ir cilvēciski individualizēta „objektīva” pasaule viņa romānos un novelēs. Nereti tas parādās vai ir kaut kur nojaušamā tuvumā, un ir reizē bīstams un vilinošs. Brīžiem, arī šajā apvienojumā, tanī slēpjas destruktīvais. Un vilinošais tad nozīmē sava veida spēli ar nāvi. Citkārt bīstamajā ir kaut kas kairinošs, tam cauri plūst un viļņo tāda kā ziemeļu vasaras intensitāte, noslēpumainie spēki, kas liek pavasaŗos plaukt pumpuriem, atver ūdeņus un noārda ledus pilis, tā paveŗot ceļu uz vasaru tās mierīgajā, izlīdzinātājā nokrāsā.

Kas ir šis bīstamais? Man šķiet, ar tā palīdzību Vēsoss tēlo cilvēku kā uz dzīvošanu sasprindzinātu būtni, tulko dzīvības būtību pašu — pastāvīgi uz robežas starp būt un nebūt. Jo ik detaļā, ik šūnā vai kodolā sadzīvo destruktīvais un konstruktīvais. Robežlīnija ir mūsos, un ir vienmēr un ik brīdi.

 

Šie destruktīvā un konstruktīvā izraisītie spriegumi — arī tā var raksturot Vēsosa darbus — nereti ir tuvu eksplozijai tieši jauniešu gados (turklāt viņš ir iejūtīgs bērnu psīcholoģiskās pasaules šķiedru šķetinātājs). Šajā nozīmē Tarjeijs Vēsoss būtu uzskatāms par jaunatnes rakstnieku. Astoņpadsmit ir skaitlis, ko vērts iegaumēt: tam ir it kā maģiska nozīme, jo astoņpadsmit vai kaut kur ap astoņpadsmit ir vairāku Vēsosa romānu personām. Pērngad Norvēģijā, Dānijā un Zviedrijā vienlaicīgi publicētajā romānā „Tilti” astoņpadsmit gadu ir visiem trim „iejauktajiem”: Torvilam, Audai un Vālborgai. Astoņ­padsmit gadu ir Arnem un Līvai brīnišķi smal­kajā, gaiša humora cauraustajā novelē „Neparastais” krājumā „Vēji” (Vindane, 1952). Tumši murdošo, kas reizē pilns prieka un akačaina izmisuma, jauniešu dvēselēs Vēsoss spējis tulkot ar dziļu, reālistiski tvertu psīcholoģisku jūtīgumu (un tomēr tālu no visām „psīcholoģiskajām skolām”). Kādi atvari grasās atvērties un cik tie caurspīdīgas gaismas pilni, lasām romānā „Tornis” (Tĺrnet, 1948), un kāda identifikācija ar pazudušo („ledus pilī”, ūdenskrituma izveidotajā ledus alā iemaldījušos) draudzeni — romānā „Ledus pils”.

Visīpatnējāko, viengabalaināko pasaules skatījumu tomēr atradīsim romānā „Putni” (Fuglane, 1957), kuŗu gribētos uzskatīt par augstāko sasniegumu gaŗajā Tarjeija Vēsosa grāmatu klāstā, par viņa vairāku dimensiju dzejas mākslas kalngalu.

 

PAR TUSTIŅU: ... būšu tuvāk patiesībai, ja atturīgi to saukšu par pašportretu. Nav pareizi uzskatīt Tustiņu par garā vāju (kā viens otrs to darījis). Muļķīgais viņā ir tikai kaut kāda īpašība, ar ko viņš apveltīts un kas ļauj viņam saskatīt tādas (nozīmīgas) lietas, kādas viņš neieraudzītu, staigādams apkārt kā kuŗš katrs gudrais, — saka Vēsoss pats („Om Tusten”, Tarjei Vesaas, Gyldendal Norsk Forlag, Oslo, 1964.).

Pasaule, kādu to redz Matiss romānā „Putni”, nav tāda, kāda tā rādās „gudrajiem”.

Ja citos darbos dažādu cilvēku individuālās pasaules nostatītas viena pret otru, spoguļo viena otru, kollidē viena ar otru vai nosodītas uz permanentu parallēlitāti, t.i. divu esmju pastāvīgu kontakta trūkumu reizē ar apzināšanos par otras eksistenci, un viss tas kopā veido it kā mozaīku, kuŗā katra daļa ir reizē neatkarīga un otras ietekmētāja vai atbalss, tad „Putnos” ir apskaužama viengabalainība tajā nozīmē, ka „vientiesīša” Matisa jeb Tustiņa realitātes plāksne faktiski tikai pavisam triviālās sakarībās korrespondē ar „gudro” pasaules īstenības veidolu, citādi tās ir divas dažādas pasaules, kas eksistē vienlaicīgi, bet nekad nav viena un tā pati. Kopēja abām „plāksnēm” jeb pasaulēm ir vienīgi fiziskā, neitrālā daba, tajā ieskaitot arī cilvēkus. Iedziļinoties šajā darbā, šīs abas pasaules parādās gandrīz ar grafisku skaidrību. Tās varētu aprakstīt tā, ka „gudro” pasaule grafiski tēlojas kā ikdienišķa „reālā pasaule”, kuŗā ir koki, mājas, ceļi, darbs, maize un tā tālāk — kā mēs to visu paraduši redzēt. Matisa pasaule atmirdz, kontrastā, it kā svētdienīgā gaismā, kā plāksne, kas kaut kur gan krustojas ar „reālo pasauli” (triviālajā ikdienībā), bet citādi ir kā fata morgana, pasaule, kuŗā lietas un parādības ir apveltītas ar brīnuma aureolu. Šī pēdējā ir Matisa individuālā pasaule. Ar to, ka Matiss tēlots kā muļķītis, panākts, ka kontrasts abu pasauļu starpā ir jūtamāks. Bet, faktiski, tāda ir jebkuŗa cita cilvēka, gudra vai „muļķa”, individuālā pasaule arī: vienmēr atšķirīga no citām, vienmēr atšķirīga no „reālās”, t.i. fiziskās un neitrālās pasaules. Var gan runāt par dažādiem attālumiem šo dažādo individuālo pasauļu starpā, bet ne apstrīdēt to esamību: tās eksistē vienlaicīgi. Matisa, Tustiņa, pasaule un „gudro” pasaule nekad nav viena un tā pati — pilnīgi. Kas Tustiņam liekas vienkāršas lietas (sirmi mati), „gudrajai” Hegei ir parādība ar dziļu emocionālu dimensiju. Bet putns, kas pār māju lidodams ir vesels apvērsums Tustiņam, citiem — tukšs gaiss. Un tomēr — pašos pamatos abās pasaulēs valda tās pašas likumības. Ari Tustiņš jūt nepieciešamību lietas un parādības izskaidrot, sakārtot, sistematizēt, atrast loģiskas sakarības, kontinuitāti, kauzalitāti. To pašu dara arī „gudrie”, bet to pasaule ir „plakana”, sociālā iemācīšanās ceļā noveidotu un standartizētu „patiesību” pasaule. Tustiņa pasaule ir augstākā mērā individuāla pasaule ar viņa paša veidotām sakarībām. Matisa Tustiņa pasaule ir radīta, ne mantota un iemācīta pasaule. Šajā pasaulē Matiss zināmā mērā ir dievs, vienīgais valdnieks un visa zinātājs, kam šo savu pasauli nolikts mīlēt un par to ciest.

Nav nejaušība, ka Vēsoss Tustiņu nosaucis par pašportretu. Tustiņa pasaule taču ir tā pati mākslinieka radītā pasaule, kuŗā mākslinieks ir tas kungs un radītājs!

 

Vinjē nekur nevar iet taisni, jāseko takām un nogāzēs iebūvētiem ceļiem. Vai arī jārāpjas stā­vus kalnā — bez ceļa. Jālec pār strautiem un tērcēm, no akmens uz akmens. Akmeņi ir nokrituši no klintīm. Silti.

Siltumu izstaro arī Midtbř baļķu sienas.

Baļķu sienas spēj klusēdamas runāt. Starp tām vienmēr plūst siltas valodas. Pāris stundās ciemos pie Vēsosiem pagūstām izrunāt daudz: par to, kā ir šeit, un kā mums pašiem. Bet secen neiet arī tas, ko citi apmeklētāji jau paguvuši reģistrēt: Vēsosa apbrīnojamā spēja klusēt tā, ka klusumā ir jēga. Šī Vēsosa klusēšana ir tikpat pievilcīga, cik dīvaini saistoša ir lauku mājas siena dienvidus klusumā. Tur baļķu šķiedras turpina rezonēt paaudžu balsis.

Par to, ko uzrakstījis dzejnieks, lieki runāt. Darbiem ir pašiem sava valoda. To Vēsoss pasaka, aci nepamirkšķinādams. Bet vēlāk, kad stāvam pagalmā un man, fotokameru cilājot, jau kuŗo reizi jādzird rakstnieka kautrīgais ‘nu vajag tik nokomandēt’, viņš, raudzīdamies pāri ielejai, stāsta, ka, sākot kādu darbu, viņam neesot nekādu plānu. „Ir jābūt pateicīgam, ka vispār ir kāds sākums,” viņš saka. Turpmākais nākot pats no sevis, nereti viss izvēršoties pavi­sam citādi, nekā varējis domāt. Iesākumā.

Bet par Tustiņu valodas vedas vieglāk, par to viņš runā ar īpašu siltumu balsī. Kā vērojis tā modeļus, klausījies izteicienus ļaužu mutēs. Kā vispirms uzrakstījis noveli, vēlāk iecerējis to par pirmo romāna nodaļu, bet izrādījies, ka neiederas. Tad tapis romāns. Pašportrets — „ar zināmu rezervāciju”. Pašķirstījis romāna pirmo piecu nodaļu latvisko versiju, Vēsoss bilst, ka Matisa un Heges vārdus jau nu pazīstot...

 

Atvadīšanās ir tāda: Vēsoss pavada mūs līdz lielceļam, tur no lauku pastnieka paņem zilu tarbiņu ar šāsdienas pastu un dodas atpakaļ. Paiet gabaliņu, apstājas un māj. Iet atkal, apstā­jas un māj. Mēs kāpjam kalnup, viņš lejup pa piekalnes ceļu. Kļūst arvien mazāks un mazāks, atgriežas un paceļ sveicienam roku. Tad ir vairs tikai mazs, kustīgs punkts milzīgajā rietumu Telemarkas panorāmā. Un neskaitāmas saulē trīcošas kalnu, ūdeņu un nogāžu dimensijas krustojas šinī punktā, pēc tam pazuzdamas bez­galībā virs mežiem un augsto kalnu pelēkajām smailēm.

 


VINJE, TELEMARKA: Mainīgo plākšņu un līniju krustojumā —
Midtbř, Vesosu sēta


UZ LIELCEĻA: ... paņem tarbiņu ar šāsdienas pastu un dodas atpakaļ

 

Jaunā Gaita