Jaunā Gaita nr. 65, 1967

 

KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS

 

 

LATVIEŠU GLEZNOTĀJI KRIEVU IZSTĀDĒ LONDONĀ

Karaliskās Mākslas Akadēmijas Diplomu galerijā laikā no 4.jūlija līdz 1.septembrim bija skatāmi 114 padomju gleznotāju 180 darbi, galvenokārt mazformāta eļļas gleznas. Izstādi Novoeksport bija organizējis komerciāliem nolūkiem, tāpēc tā ne visai reprezentatīva. Jāpiezīmē, ka padomju mākslinieku darbi jau labu laiku ir pērkami arī kādā privātā galerijā Londonā. Angļu mākslas kritiķu atsauksmes par krievu izstādi visumā bijušas negatīvas, labākā gadījumā pieklājīga faktu atzīmēšana.

Izstādītas klusās dabas, puķu gleznojumi un ainavas ar tipiski austrumeiropiskiem motīviem, kas allaž ietver sevī zināmu sentimentu. Tāpēc nevar neievērot, ka pārdotos darbos šo sentimentu visvairāk jūt. Vai Novoeksport ierēdņi darbus izstādei izvēloties, domājuši par Anglijā dzīvojošo samērā lielo Austrumeiropas cilmes minoritāti? Starp ievērojamākiem darbiem no krāsas saskaņotības viedokļa minamas Geičas (102), Dudņika (119) un Poruša (132) gleznas.

Samērā liels skaits no izstādē pārstāvētiem padomju māksliniekiem ir no Baltijas valstīm, sevišķi Latvijas, t.i. gleznotāji, kas savu formālo māksliniecisko izglītību ieguvuši Latvijas Valsts Mākslas Akadēmijā, vairums pēckaŗa gados. Vienīgais vecās paaudzes pārstāvis ir Kalnroze ar pelēcīgā noskaņā ieturētām, brāzmainiem triepienu pretstatiem darinātām ainavām (37, 38, 39), Pārējie latviešu gleznotāji izstādē bija Veldre, Aide, Mūrnieks, Andersons, Donzovs, Klave, Vecozols, Kreics, Siliņš, Svirskis, Kortis un Kadišs. Salīdzinājumā ar krievu un pārējo tautību gleznotājiem, atskaitot pāris izņēmumu, viņi lieto daudz klusāku kolorītu, tā parādīdami ne mazāku iejūtību.

Bez dekoratīvā un lieliskā kolorista Klaves (30, 31) un noskaņojumā dzīves priecīgajiem Siliņa (79) un Svirska (89) darbiem, izstādē vissavdabīgākais bija Mūrnieks. Būdams teicams kolorists (7, 8), viņš parāda arī labu uzbūves izpratni ar tieksmi uz ekspresīvu gotisko elementu. Illūzorisku telpu aizstādams ar ‘krāsas telpu’, līdz ar to pietuvodamies ‘tīrās formas problēmām’, Mūrnieks sevi pierāda par laikmetīgāko gleznotāju visā izstādē.

Interesanti, ka skatē nebija parasti skatāmo propagandas darbu. Parādība ir slavējama, un tā būtu lietderīga pārmaiņa Padomju Savienības iekšējā dzīvē, kur, nav šaubu, par to priecātos arī lielākā mākslas publikas daļa. Un tomēr izstādes darbu izvēle arī šoreiz nav laimīga, jo tikai retais šejienietis atradīs kopēju valodu ar akadēmiskā impresionisma iestrāvoto sociālistisko reālismu, kas jaunus apvāršņus prot veikli aizsegt ar techniskiem virtuozitātes trikiem. Pat iepriekš minēto autoru darbi nespēj glābt kopainu, kas vairāk atgādina amatieŗu klubu gadskārtējās izstādes; vienīgā starpība, ka šeit standarts nesalīdzināmi augstāks.

Austrumeiropas tautas ir relatīvi maz pazīstamas, tāpēc jāvēlas, lai nākotnē tiktu organizētas laikmetīgas tēlotājas mākslas skates, kas spētu valdzināt ne tikai vienu otru sentimentālistu, bet daudz plašākas un nopietnākas aprindas. Tāda skate būtu guvums ne tikai mākslas dzīves robežās.

Laimonis Mieriņš

 

 

 

IZDZIMTEŅI, ATKRITUMI, SAMAZGAS

Gunārs Janovskis neapšaubāmi ir pesimistiskas noslieces rakstnieks, jo viņa pasaule pēdējā grāmatā (Gunārs Janovskis, Svešumā. Divas noveles. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1966. 256 lp. Gvido Brūvera illustrācijas un apvāks) sastādās no „izdzimteņiem, atkritumiem un samazgām”, pret kuŗu liekulību cīnās bijušais latviešu kaŗavīrs. Šai dekadencei pamatā šķietami ir tradicionālās ticības trūkums: cilvēks kļūst dienu no dienas ļaunāks, atkailinādamies no jebkuŗām ētiskām un morālām vērtībām.

Pirmajā novelē „Izdedži” vairākkārt minēts piemineklis, kuŗā iekalti Pirmā un Otrā pasaules kaŗā kritušo vārdi − mēms atgādinājums, ka cilvēks cauri gadu simteņiem slepkavo, prasīdams arvien vairāk upuŗu un aizmirsdams taisnības un brīvības ideālus, par kuŗiem tas it kā cīnījies. Šis piemineklis apsūdz „civīlizēto” pasauli, un, atskaitot varoņu piemiņas dienu, der „vienīgi suņiem par informācijas centru” (17); tas atrodas krustcelēs, kuŗas varbūt domātas kā krusta simbols, illustrējot Janovska netieši izteikto domu, ka Kristus velti miris par cilvēci, jo netaisnība, ļaunums un izvirtība vēl joprojām plosās pasaulē un īsti kristīgu cilvēku sastapt ir retums.

„Izmisušie un apspiestie ir tie, kas meklē ceļu uz Dievu” (152), bet jau savā meklējuma pirmsākumā tie bieži vien atduŗas pret izkoptu liekulību, kas tiem tradicionālo reliģiju padara par nepieņemamu. Pirmajā novelē šāds liekulis ir angļu mācītājs, otrā latviešu: tātad − liekulība nav nacionāla īpašība. Šķiet, Janovska pamatdoma: grūti atrast ļaudis, tā saucamos Dieva kalpus ieskaitot, kas nebūtu vai nu vienaldzības, aizdomu, nenovēlības vai naida iemiesojumi.

Abu noveļu centrālās personās uzkrājies rūgtums par cilvēka negatīvajām īpašībām un netaisnību, kas valda pār pasauli. Šīs personas atšķiŗas ar to, ka Alfrēds „Izdedžos” kaut gan neapmierināts ar pasaules iekārtu, mīlošas sievietes balstīts, spēj dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, pretēji otras noveles „Kupris” centrālai personai Egīlam, kas, atzinības un mīlestības alkdams, pazaudē ceļu un aiziet bojā, neatradis palīdzīgu roku, kuŗa to izvilktu no izmisuma izraisīto slimīgo sapņu un noziegumu purva.

Faktam, ka abu noveļu varoņi ir latvieši, ir tikai sekundāra nozīme, jo Janovskis nav gribējis galvenokārt iztirzāt latviešu trimdiniekam raksturīgas, bet gan gluži universālas problēmas, tādā kārtā izvirzot grāmatu Svešumā savu pirmo darbu Sola un Pār Trentu kāpj migla, priekšgalā.

Ticami un interesanti tverti ir gandrīz tikai negatīvie raksturi. Sevišķi idealizēts trimdinieks kaŗavīrs Alfrēds. Tas kulturāli pārāks par gandrīz katru angļu mazpilsētas iedzīvotāju, jo tam nerūp materiālās, bet tikai garīgās vērtības; pretēji tā kaimiņiem, vienīgi viņā atrodam kristīga cilvēka iezīmes. Pat viņa negatīvā īpašība − dzeršana nespēj to padarīt par reālu, trīsdimensionālu raksturu.

Pārsteidz arī rakstnieka šablonisko norišu izvēle. Izlasot dažas lappuses, nav grūti uzminēt norisi, jo līdzīgi sižeti bieži redzēti uz televīzora ekrāna.

Nevērojot šos trūkumus, grāmata ir ieguvums katram lasītājam, jo, pirmkārt, abas noveles techniski augstvērtīgas, norādot uz apdāvinātu autoru, otrkārt, ar − interesi lasāma Janovska drosmīgā kritika par latviešu trimdinieka nostāju pret bijušiem kaŗavīriem, kā ari nesaudzīgā kritika par cilvēku vispār.

Brigita Siliņa

 

 

 

VĒSTURE CAUR NESKAIDRU STIKLU

Apceramās grāmatas (Kārlis Stalšāns, Krievu ekspansija un rusifikācija Baltijā laikmetu tecējumā. Evanstonā, Ill.: J. Šķirmanta apgāds, 1966. 187 lp.) saturs visumā neatbilst autora izraudzītajam virsrakstam. Krievu ekspansijas un rusifikācijas iemesliem un virzītājiem spēkiem Stalšāns pieskaŗas tikai gaŗāmejot. Viņa uzmanības centrā ir šo procesu izraisītās demografiskās sekas Latvijas un Lietuvas austrumu robežjoslās. Faktiski šī grāmata ir statistisks papildinājums Stalšāna agrāk sarakstītajai monografijai Latviešu un lietuviešu austrumu apgabalu likteņi. Gandrīz katrā grāmatas lappusē rēgojas statistiski dati: 234 tabulas, diagrammas, kartes un kartogrammas. Datu vīzuālo reprezentāciju uzņēmies grafiķis Benjamiņš Ancāns, paveicot lielu darbu. Taču Ancāns nav statistiķis, un tāds nav arī vēsturnieks Stalšāns. Dati ir „jēli”, neapstrādāti.

Stalšāna spējas īsti atraisās novērojumos ar socioloģisku iekrāsojumu. Šinī ziņā interesantākā ir t.s. „tuteišu” problēma Latgalē. Cara valdības pieteiktajai rusifikācijas polītikai 19. g.s. beigās pievienojās industrializācijas izraisīts demografisks spiediens no austrumiem. Tas visvairāk jūtams Latgalē, kur līdz šī gadsimta sākumam pastāv aizliegums iespiest grāmatas ar latīņu alfabēta burtiem. Krievu pārvaldes aparāta aktiem pievienojas turienes poļu baznīckungu pārpoļošanas centieni. Šādos apstākļos zināmā Latgales latviešu daļā (cik lielā, nav īsti skaidrs) sāk iezīmēties denacionalizācijas process, īpatnēja nacionālās identitātes trūkuma izpausme ir nacionālo saišu aizstāšana ar konfesionālajām: cilvēki sevi vairs neapzīmē par latviešiem, bet par „katoļu tautas” piederīgiem jeb vienkārši par „tuteišiem” (vietējiem). „Tuteišu” problēma nav zudusi arī neatkarīgās valsts sākuma gados; un tikai 15.maija režīma intensīvā „ielatviskošanas” polītika to šķietami likvidē.

Latviešu valodas austrumu robežu Stalšāns nosprauž dziļi Krievijā un apgalvo, ka vēl 19. g.s. vidū Osvejas, Sebežas un Drisas apriņķī atradušies latviešu ciemati. Daži Stalšāna citētie avoti piešķiŗ šai hipotēzei zināmu ticamību. Diemžēl, autors pats lietu sagandē, konsekventi ignorējot prof. E. Dunsdorfa pētījumu rezultātus (tie runā pretim Stalšāna pieņēmumiem) un brīvi rīkojoties ar apšaubāmām vietvārdu „latviskošanas” metodēm. Līdzīgs iebildums attiecināms uz bagāto informāciju par Lietuvu: autors ignorē poļu avotus, bet akceptē bez iebildumiem visus leišu vēsturnieku apgalvojumus. Informācija par Igauniju ir triviāla.

Grāmatas beigu nodaļas veltītas padomju varas gadiem. Autoram acīm redzot nav bijuši pieejami PSRS Centrālās statistiskās administrācijas pārskati par demografiskām pārmaiņām Latvijā, kālab atreferēti tikai 1959.g. tautas skaitīšanas rezultāti. Samazinātā formātā pārspiesta arī interesantā Karta narodov SSSR (1962), kas attēlo krievu tautības iedzīvotāju dislokāciju Latvijas territorijā. Pievienotie dati 65.tabulā turpretim kļūdaini.

Grāmatai priekšvārdus rakstījis Jūlijs Bračs, pasvītrojot tās nozīmi polītiskās informācijas darbā. Angļu valodā uzrakstītais ievads ir tik kļūdains, ka uzskatāms par bēdīgu pārpratumu.

A.T.

 

 

 

LIELUZŅĒMĒJA ATMIŅAS

Savdabīga un neparasta pēdējo gadu memuāru plūsmā ir uzņēmēja Roberta Hirša grāmata (Rīgas Audums: tapšana, veidošanās un cīņa par pastāvēšanu. Stokholmā: Daugava, 1965, 135 lp.). Šī grāmata ir reizē patiess stāsts par tematu „rags to riches” un vēsturisku liecību krājums.

Rīgas Auduma sākumi meklējami 1925.gadā, kad Roberts Hiršs, ieguvis bagātīgu pieredzi vairākos vilnas izstrādājumu uzņēmumos, kopā ar sievu Almu nodibina pats savu uzņēmumu. Latvijas pirmos pastāvēšanas gados daudzi lieli uzņēmumi bija dibināti tikpat kā bez naudas. Pamatā bija draudzības vekseļi, kuŗiem savukārt nebija seguma ne ar pirkšanas, ne pārdošanas darījumiem. Pret šiem vekseļiem Latvijas Banka izsniedza īstermiņa aizdevumus. Kad trīsdesmito gadu sākumā Latviju sasniedza saimnieciskās depresijas vilnis, šie uzņēmumi nespēja atmaksāt aizdevumus un bankrotēja. Rīgas Audums šim liktenim izbēga, jo, Latvijas Bankas noraidīts, Hiršs kredītu saņēma no mašīnu un izejvielu piegādātājiem ārzemēs un no diviem ebreju tautības tirgotājiem.

Lai uzņēmums varētu sekmīgi ražot, nepieciešamas jaunākā veida mašīnas, kuŗas iegādājoties no ārzemēm, Rīgas Audums drīz sastapās ar grūtībām. Saimnieciskā depresija Latvijā kļuva sevišķi asa 1931.g. Lai izsargātos no depresijas nevēlamajām sekām un noturētu latu zelta standarta līmenī, valdība radikāli ierobežoja importu. Vajadzēja speciālas importa un valūtas atļaujas, kas daudzos gadījumos bija grūti apvienojamas: kaut arī bija importa komisijas atļauja, valūtas komisija varēja nepiešķirt valūtu. Šī apstākļa dēļ Rīgas Audums sāka ražot nepieciešamās mašīnas pašu spēkiem.

Hiršs savā grāmatā labi parādījis saimniecisko polītiku autoritārās iekārtas laikā. Valsts varas iejaukšanos privāto uzņēmumu attīstībā varēja manīt jau pašā Latvijas sākumā (piemēram, Latvijas Linu Monopols), Trīsdesmito gadu sākumā šī slieksme pieņēmās; un tā kļuva noteicēja pēc Valsts Prezidenta runas Lauksaimniecības Kamerā 1937. g. 4. februārī: „Valsts polītika būs tā, kas nosacīs − ko, kā un kas ražos”. Grāmatā uzskatāmi izceltas Latvijas Kredītbankas manipulācijas, lai privāto uzņēmību padarītu atkarīgu no valsts, pakļautu Tirdzniecības un Rūpniecības Kameras pārraudzībai un beidzot saliedētu vienā valsts uzņēmumā. Lai sašaurinātu vēl atlikušo privāto uzņēmumu rīcības brīvību, tika nodibināta Cenu inspekcija ar ļoti plašām pilnvarām; inspekcija noteica kā piegādājamo izejvielu un palīgmateriālu, tā arī ražojumu cenas. Strādnieku algas iesaldēšana un vajadzīgās Darba Centrāles atļaujas jaunu strādnieku pieņemšanai bija sākums strādnieku kustības brīvības ierobežošanai, kas sevišķi asi izpaudās krievu un vācu okupāciju laikā. Tomēr valsts iestāžu mēģinājumi novest Rīgas Audumu bankrotā neizdevās, jo uzņēmumam bija ļoti spēcīga saimnieciskā baze (1940. g. sākuma bilances kopsumma 5,3 milj. latu, 1939. gads nobeigts ar 230.000 latu peļņu).

Rīgas Audums bija neparasts uzņēmums arī no strādnieku aprūpes viedokļa. Šī aprūpe, pievēršoties strādnieku ģimenes dzīvei un brīvajam laikam un izpaužoties tādos iestādījumos kā māšu skolā, arodskolās, kopgaldā, koŗos, sporta sekcijās, saviesīgos vakaros un ekskursijās pa Latviju, uzņēmumam redzami atmaksājās. Līdzīgu tekstīlfabriku Hiršs nodibināja arī Lietuvā. Rīgas Auduma un Kaunas Auduma potenciālu izjauca kaŗš, un pārvilka svītru plāniem uzsākt līdzīgus uzņēmumus arī Norvēģijā, Zviedrijā un Somijā.

Osvalds Krātiņš

 

 

 

LABA IZVĒLE

Trimdas latviešu prese apsveikusi Jāņa Jaunsudrabiņa prozas balvas fonda spējas novērtēt literātūru pēc literārām mērauklām. Piemēram, laikrakstā Latvija Amerikā š.g. 16.septembŗa numurā rakstīts par Jaunsudrabiņa 3.balvas laureāta Andreja Irbes noveļu krājumu Marisandra kaza: „Irbes attieksmes pret saviem tēliem un stāstījumiem līdzinās tā nezināmā grieķu tēlnieka attieksmei pret vāzi, kas kairināja Kītsa fantāziju dzejolī ‘Ode to a Grecian Urn’: tur vāze ar saviem attēliem, pastāvot mākslas mūžīgajā tagadnē, uzrunā dzejnieku tieši, kamēr tās radītājs jau gadu tūkstošus atdusas nezināmā zemes stūrī. Viņa starpniecība, paskaidrojumi, gudrība nav vajadzīga; mākslas objekts kļuvis par objektu; nekādas saites starp šo objektu un tā radītāju subjektu nepastāv. Šī radītāja atsacīšanās no sava darba, tam vairs neatzīmējot tikai kādu zināmu punktu sava radītāja dzīvē, ir, manuprāt, mākslas kalngals, un krājumā Marisandra kaza Irbe šo kalngalu ir sasniedzis.”

1965. un 1966.g. literāro ražu vērtēja Valda Dreimane, Gundars Pļavkalns, Gunars Saliņš, Heronims Tichovskis un Velta Toma. Bez godalgotās grāmatas vērtēšanas komisijas uzmanību izpelnījušies ari sekojoši prozas darbi: Tālivalža Ķiķaukas Tramvajs tuksnesī, Richarda Rīdzinieka Cirvis ozolā un J. Pūrmalīša-Leļa Ar lukturi.


 

Ed. Keiša draudzīgs šaržs

 

Jaunā Gaita