JG66 Rolfs Ekmanis. Latviešu rakstnieki Iekškrievijā 1941-1945

Rolfs Ekmanis

LATVIEŠU RAKSTNIEKI IEKŠKRIEVIJĀ 1941.-1945.

Kā zināms, nedaudzi latviešu literāti Otra Pasaules kaŗa laikā devās kā bēgļi uz Padomju Savienību, kur viņi daļēji turpināja savu literāro darbību. Krietns skaits Rīgas un Maskavas literātūrvēsturnieku un kritiķu pievērsuši īpašu uzmanību šo literatūras darbinieku svešniecības gaitu un viņu patvēruma laikā radīto daiļdarbu apcerēšanai, par ko liecina vesela virkne rakstu gan literatūras vēsturēs, gan arī citos publicējumos. Bet tos pārlasot, rodas iespaids, ka primārais viņiem bijis un vēl joprojām ir jau agrāk izraudzītu tēžu un gatavu formulu apstiprināšana. Autoritatīvās Latvijas Zinātņu Akadēmijas Latviešu literatūras vēstures sestā sējuma ievadapcerē lasām, ka no PSRS latviešu rakstnieki atgriezās kā „īsti padomju rakstnieki” un ar saviem darbiem, kas „arvien vēl paliks paraugs rakstnieku jaunākajām paaudzēm”, nodibinājuši jaunu laikmetu latviešu literatūrā. (1) Pēc padomju kritiķa Rema Trofimova vārdiem, latviešu literatūra un tautas dailes radošais spēks vispār „piedzīvoja milzīgu kvalitatīvu lēcienu” Iekškrievijā kaŗa gados. (2) Apskatīdama latviešu epikas, lirikas un drāmas attīstību no XVIII gs. līdz mūsdienām, arī Maskavas Kratkaja ļiteraturnaja enciklopēdija (īsā literatūras enciklopēdija, 4. sējums, 1967.) apstiprina šo latviešu jaunlaiku literatūras robežpunkta tēzi: „Lielā Tēvijas kaŗa laikā latviešu literatūra kļuvusi ievērojami spēcīgāka” *). No visa tā, kas agrāk latviski rakstīts, tā atšķiroties ar sociālistisko reālismu, kaujiniecisku partejiskumu, vēsturisku konkrētību, dziļu tautiskumu, īstu novatorismu, idejisku bagātību, garīgu skaistumu, laikmetīgumu, viengabalainību. Tagadējās apceres uzdevums ir sistematizēt minētos procesus, mēģināt noskaidrot, kā un kādos apstākļos tie norisinājās, kā tie atspoguļojās tolaik sarakstītajā beletristikā, kādas vispārīgas un specifiskas iezīmes tai var piedēvēt. Kopējas ainas labad un Padomju Savienībā radītās kaŗa literatūras attīstības atskata un analizēs labākai izprašanai nepieciešams dot īsu vācu okupācijas gadu raksturojumu.

*) Rīgā un Maskavā izdoto latviešu grāmatu citātos valoda nav korriģēta.

Nacionālsociālistiskas Vācijas un komūnistiskas Padomju Savienības 1939.g. līgums noteica abu valstu iespaida sfairas Baltijas valstīs. Sarunā ar Munteru Staļins neesot slēpis, ka 1920.g. 11.augusta Padomju Savienības un Latvijas miera līgums nevarot palikt spēkā mūžīgi: jau cars Pēteris I esot sapratis, ka Krievijai vajadzīgas neaizsalstošas ostas.

1. „AUFMARSCH OST”

1941.g.22.jūnijā izbeidzās draudzība starp Vāciju un Padomju Savienību: plkst. 3:15 no rīta Hitlers sāka īstenot Barbarosas plānu. Vācu zibenskaŗš dažās dienās sadrumstaloja padomju aizsardzības sistēmu, un no Baltās līdz Melnajai jūrai − pasaules vēstures garākajā frontē − vērmachtes modernā kaŗa mašīna apbrīnojamā ātrumā traucās uz priekšu. Barbarosas plāns, kas šķietami īstenojās ar pulksteņa precizitāti, nekavējoties izraisīja pretboļševistisku jūtu uzliesmojumu daudzos Padomju Savienības apgabalos, un šī jautājuma skaidrotāji vēsturnieki ir vienis pratis par to, ka sākumā ne tikai baltieši, bet arī citas tautas „brālīgo republiku” saimē neizrādīja pretestību vāciešiem, bieži pat apsveicot tos kā atbrīvotājus un draugus. (3) Krievu apdzīvotie apgabali nebija izņēmums. Vācu žurnālists Torvalds (Juergen Thorwald) savā grāmatā par vācu politiku okupētajās territorijās Wenn sie verderben wollen (Stuttgart, 1952) atceras „neviltoto sajūsmu, ar ko iedzīvotāji visur saņēma vācu kaŗavīrus, kas virzījās uz priekšu”. Pilsētu ielas bijušas puķēm rotātas un nereti veselas sādžas steigušās apsveikt vāciešus en masse. Nirnbergas tiesas protokolos atrodams garš Dr.Otto Bräutigama 1942.g. 24.oktobri parakstīts slepens ziņojums no ieņemtajiem apgabaliem, kur augstais Austrumu reichskomisāriāta (Ostland Reichskommissariat) ierēdnis cita starpā ziņo: „Vietējie iedzīvotāji kvēli apsveica mūs kā atbrīvotājus. Ar labu prātu, neviena spiesti, viņi izrādīja vēlmi stāties mūsu rindās un nepieciešamības gadījumā bija pat ar mieru upurēt savas dzīvības. Tie ukraiņi, krievi, baltkrievi un Baltijas tautu piederīgie, kas pieteicās vācu vērmachtē vai policijas vienībās, visi kā viens pierādīja sevi par priekšzīmīgiem cīnītājiem”. (4) Zīmīgs ir Sarkanās Armijas 616. strēlnieku rotas virsleitnanta Gončarova ieraksts dienasgrāmatā 1942.g.14.janvārī: „Ženskija Zavodos pārgulēju kādas partizānes dzīvoklī. Gandrīz puse no visa ciema sadarbojās ar vāciešiem. Partizāni ne tikai nesaņēma atbalstu, bet tika pat nodoti un apkaroti”. (5) Ļaužu naids pret Maskavu, šķiet, sasniedza augstāko pakāpi Kaukāzā, kur veselas ciltis un ciemati brīvprātīgi un īstenībā pret vācu gribu pieteicās cīņai pret Sarkano Armiju. Atsvabināšanas reiboņa pārņemti, čerkesu zemes muhamedāniskie iedzīvotāji, naivi ticēdami, ka vācu armija nāk kopā ar brīvību, uzvilka uz savām ēkām karogus ar pusmēnesi. Vāciešus kā atbrīvotājus apsveica arī kalmiku nomadi un Donas un Kubaņas kazaki. (6) Sevišķi lielas cerības uz savas valsts atjaunošanu lika ukraiņi. Maskavas varas sabrukums viņiem likās kā Ukrainas augšāmcelšanās stunda. Vācu bruņotajiem spēkiem ieņemot Charkovu 1941.g.novembrī, rakstnieks Arkādijs Lubčenko − viens no nedaudzajiem ukraiņu rakstnieku organizācijas Vaplite biedriem, kam laimējās izsargāties no Staļina lielajām tīrīšanām trīsdesmitos gados un arī izvairīties no ukraiņu literatūras darbinieku piespiedu evakuācijas uz Ufu īsi pirms Charkovas krišanas − rakstīja savā dienasgrāmatā:

Ukraina ceļas augšā no mirušajiem. Kā Fēniks viņa ceļas augšup no kaŗa drupām cauri liesmām un pelniem....Boļševiki nodedzināja gandrīz pusi Charkovas. Redzēju pats savām acīm. Ko mēs pēdējo mēnešu laikā neesam visu pārdzīvojuši! Un kas viss mūs nesagaida nākotnē − izsalkums, aukstums, ciešanas, asinis....Bet pēc izkļūšanas no šīs drausmīgās svēles mana tauta iepazīs laimīgāku dzīvi. Pirms divdesmit pieciem gadiem Ukraina vēlējās kļūt brīva un neatkarīga valsts. Neraugoties uz nāves viesuļiem, spīdzināšanām, vajāšanām, žņaugiem, šī viņdienu kvēlā vēlme nav zudusi, Visubeidzot brīvības laikmets sagaidīts.... Prom no Maskavas! Vai Tu dzirdi, Mikola? Kaut jel Tu atrastos še! Kaut jel Tu tagad būtu kopā ar mums!”(7)

Arī Nobela prēmijas laureāts Boriss Pasternaks romāna Doktors Živago epilogā pastāsta, kā Padomju Savienībā uzņēma vēsti par vācu iebrukumu 1941. gadā: „Salīdzinot ar neiedomājami necilvēcīgo tiranniju, kā laime šķita uzliesmojošā kaŗa tiešais posts, tiešais sūrums, tiešās nāves drausmas. Cilvēki spēja brīvāk uzelpot, jo karš sarucināja nāves burta pesteļojošo varu”. (8) Šos vērienīgos vārdus pilnīgi var attiecināt uz Baltijas valstīm. Lai arī latviešu tauta nekad nav izrādījusi mīlestību pret viduslaicīgajiem baltvācu baroniem, kas „velk ik dienas trejas ādas”, lai arī nevienam nebija noslēpums, ka 1939.g. Vācijas valdība uzmeta Baltijas tautām cilpu kaklā, iztirgojot tās Padomju Savienībai, 379 dienu ilgstošā krievu okupācija tikai retajā neiedvesa vēlēšanos tikt vaļā no apspiestības.

2. KOMPARTIJAS FIASKS

Latviešu masu represijas ar cietumiem, masu kapenēm un izsūtīšanām turpinājās līdz pat okupācijas pēdējām dienām. Palikdami uzticīgi Kremļa raksturīgajai politikai, kas prasīja apvienot terroru ar demagoģiju, vietējie režīma pārstāvji tūdaļ pēc vācu un krievu kaŗa sākšanās centās dabūt savā varā latviešu tautas prātus. Jau pirmajā kaŗa dienā Cīņas (22.6.1941) speciālizdevumā parādījās uzsaukums tvert ieročus, lai „kopā ar visu padomju tautu” aizstāvētu „padomju Dzimteni”. Turpat atrodam rakstnieku Valža Luksa un Jūlija Vanaga kaujiniecisko rīmi Par Dzimteni:

Biedri,
stunda ir klāt!
droši
cīniņā stāt!

Nākošajā dienā laikraksti publicēja Latvijas Komūnistiskās Partijas Centrālās Komitejas (LKP CK) aicinājumu „Brīvās Padomju Latvijas pilsoņi un pilsones”, kuŗā dedzīgi mudināja celties „sociālistiskās Tēvzemes aizsardzībai”; pretējā gadījumā atgriezīšoties „suņu bruņinieku pēcnācēju laupīšanas un nežēlīgā terrora šausmas, kas 1918.gadā pēc Hindenburga pavēles mēģināja radīt no Latvijas Baltijas vasaļhercogisti”. Ikkatra latvieša „ikvienai... nervu šūnai un muskuļu šķiedrai, ikvienai domai” pienācis laiks piedalīties „taisnības cīņā” pret „kultūras un civilizācijas iznīcinātājiem”, deklarēja Latvijas PSR Padomju rakstnieku savienības prezidijs 23.jūnija Cīņā. Piedevām Anna Sakse bezkaislīgā dzejas ritmā solījās atdot „savu kvēlo sirdi, sevi... Dzimtenei”, tajā pašā laikā mēģinot inspirēt citus: „Uz priekšu, biedri, pretim uzvarām!”

Bet ne prese un radio, ne polītvadītāji un aģitatori spēja ietekmēt tautu. Cīniņā stājās tikai retais. Ar PSR Augstākās Padomes Prezidija lēmumu izziņotā mobilizācija tā sauktā Baltijas sevišķā kaŗa apgabalā netika realizēta. Arī evakuācijas mēģinājumi beidzās ar pilnīgu neveiksmi. Latviešu intelliģence, kas bija cietusi visvairāk, gandrīz bez izņēmuma apsveica kaŗa sākšanos. Jau tad to konstatēja notikumu aculiecinieks un gaitnieks Jānis Sudrabkalns. 28.jūnija Cīņas slejās viņš apveltīja lasītājus ar kuriozu rūgtu pārmetumu pilnu vārsmu „Tiem, kas šaubās”, kur vērsās galvenokārt pret rakstniekiem − viņi ne tikai atsakās jūgties sadarbības ilksīs, bet slepus līksmo, gaidīdami padomju varas galu. To nenoliedz arī tie runātāji un rakstītāji, kas tagad pēc gadu desmitiem pamet skatienu atpakaļ vakardienā. Latviešu „literātu aprindās tādu nebija mazums”, ar neapslēptu sašutumu ziņo krievu kritiķis Trofimovs. (9)

Kur tad īsti pēc vadītāju instanču domām meklējams „grēkāzis” Maskavas fiaskam latviešu „saliedēšanā − ap Komūnistisko Partiju un Padomju valdību” šajās kritiskajās dienās? Uz šo jautājumu dotas vairākas atbildes. Tās visas gan spilgti pierāda, cik grūti vēl joprojām zinātniski konstatētiem faktiem izlauzt sev ceļu Padomju Savienībā. Bez jebkādu pārliecinošu argumentu palīdzības neveiksmes vainu autoritatīvie polemiķi ar banālu regularitāti noveļ uz „ekonomiski un politiski novājināto, bet vēl neiznīcināto buržuāzijas šķiru”. (10) Var pārsteigt V.Savčenko nodotais pirmreizīgais spriedums Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstures institūta nule publicētajā apjomīgajā grāmatā Latviešu tautas cīņa Lielajā Tēvijas karā. Viņa skatījumā latviešus nespēja iesaistīt „aktīvajā cīņā pret ienaidnieku” tādēļ, ka „Staļina personības kulta apstākļos” bijušas aizkārtas „atsevišķu Latvijas PSR pilsoņu patriotiskās jūtas”.(11)

Kā zināms, vācu kaŗagājiens latviešos izraisīja patriotisku jūtu kāpinājumu un daudzi izrādīja vēlēšanos iespējami ātri atbrīvot savu zemi. Latvijas territorijā sāka darboties partizānu nodaļas un diversijas grupas. Šajās militāra rakstura vienībās, kas nodarīja jūtamus zaudējumus sarkanarmiešiem − iznīcināja sakaru līnijas, uzspridzināja tiltus, uzbruka atejošām kolonnām, radot armijas aizmugurē apjukumu un tādējādi atvieglinot uzbrūkošajai vācu armijai virzīšanos uz priekšu − daudzi loloja saskatīt pamatu suverēnas valsts atdzimšanai. Pat padomju kommentātoriem, kaut arī piesardzīgi, ir bijis jāatzīst, ka nacionālā pretestības kustība sasniedza visai plašus apmērus: ne Sarkanās Armijas kaŗavīri, ne Sarkankarogotās Baltijas flotes jūrnieki, ne Iekšlietu un Valsts drošības tautas komisariātu orgāni „nespēja tikt galā ar visiem kontrrevolūcionāro elementu izlēcieniem”. (12)

Kad 1.jūlijā − deviņas dienas pēc robežupju Bugas un Nemunas forsēšanas − vācu vērmachte iesoļoja Rīgā, partijas un padomju varas orgāni bija sairuši. Tiem, kuŗus 14.−15. jūnija deportācijas vilnis un eksekūcijas nebija skārušas, šī diena bija pacilātības pilna. Visi sajuta brīvības tuvumu. Vācu kaŗavīrus apbēra ziediem, kaudzē tie krājās pie Brīvības pieminekļa. Visur plīvoja sarkanbaltsarkanie karogi. Rīgas radiofonā atskanēja Latvijas valsts himna, patriotiskas dziesmas, patriotiski uzsaukumi. Boļševiku vadoņu attēlus un citus padomju varas simbolus rāva no sienām un kopā ar „marksisma-ļeņinisma klasiķu” darbiem krāva uz ielām publiskai sadedzināšanai. (13)

Sākoties vācu un krievu kaŗam, daudzi latvieši sagaidīja vācu kaŗavīrus kā atbrīvotājus. Uzņēmumā redzams Latvijas karogs 1941.g. jūlija sākumā kādā Kuldīgas ielā. Taču dažas nedēļas vēlāk SS policijas šefs aizliedza valkāt Latvijas armijas formas tērpus un pavēlēja ar kaŗa tiesas draudiem nodot ieročus.

3. „GENERALBEZIRK LETTLAND”

Tajās dienās tautas vairākuma uzskats bija, ka no abiem ļaunumiem jāizvēlas mazākais. Vāciešus pirmām kārtām apsveica kā padomju varas ienaidniekus. Bet nevar arī noliegt, ka daļa latviešu uz Baigā gada fona sāka celt illūzoriskus kāršu namiņus, kas gan sagāzās līdz ar Gestapo, SS un SD ierašanos. Izsakoties vācu tanku ģenerāļa Guderiana vārdiem, „labvēlīgā nostāja pret vāciešiem turpinājās tikmēr, kamēr vara atradās militārās vadības rokās; tā dēvētie reichskomisāri pasteidzās iznīcināt vietējo iedzīvotāju labvēlību”. (14) Reichskomisāriem bija uzdots īstenot ilgi auklēto Austrumeiropas tautu mūžīgās pakļaušanas programmu, sapni par dzīves telpu (Lebensraum). Jau 3.jūlijā drošības policijas komandieris Stālekers (Stahlecker) izdeva pavēli, ar ko noteica ne tikai likvidēt visas pastāvošās bruņotās vienības, bet arī kategoriski noliedza nēsāt ieročus, valkāt Latvijas laika formas tērpus un sarkanbaltsarkanās krāsas uz piedurknes, piedraudot ar kaŗa tiesu. Latvija esot nevis atbrīvota, bet gan okupēta territorija − tādēļ noliedzama „iedzimto” organizēšanās un kustības brīvība, piemetināja SS ģenerālis Stālekers. (15) Okupācijas pirmajās dienās noorganizētās latviešu komandatūras likvidēja. (16) Latvijas karogiem bija jāpazūd, izdzisa Latvijas vārds iestāžu nosaukumos, pat Latvijas universitāti vāci sāka dēvēt par Rīgas universitāti, tāpat Nacionālo operu un teātri. Noliedza publiski dziedāt valsts himnu. Pēc „Ostlandes” reichskomisariāta nodibināšanas Baltijas valstīs un Baltkrievijā (28.7.1941), Latvija ar nosaukumu Latvijas ģenerālapgabals kļuva par šī reichskomisariāta sastāvdaļu. Lai arī Alfrēda Rozenberga (Rosenberg) ministrija okupēto austrumu apgabalu lietās esot noģidusi valdošās krievu tautas skaitliskā pārsvara saskaldīšanas un austrumtelpas mazākuma tautību atbalstīšanas nozīmi, kolonizatora koncepcija šovinisma pārņemtajam Hitleram liedza to saprātīgi saskatīt. Tā sauktajos Bormaņa protokolos lasāms, ka 1941.g.16.jūlijā, kad Lietuva, Latvija un Igaunija atradās vācu rokās, Hitlers uzdeva „bez izņēmuma visas Baltijas telpas iekļaušanu reichā”. (17) 27.jūlijā viņš esot ierosinājis visus baltiešus deportēt, lai viņu zemes varētu kolonizēt kungu rases (Herrenvolk) pārstāvji, kā arī „zināms skaits holandiešu, norvēģu un, uz vienošanās pamata, arī zviedri”. (18) Vēl noteiktāk šīs domas formulētas SS oficioza Das Schwarze Korps 1942.g.20.augusta ievadrakstā: „Vācu okupētās austrumzemes jāģermānizē nevis pārvācinot vietējos iedzīvotājus... bet gan gādājot, lai tās apdzīvotu ļaudis vienīgi ar vācu, ģermāņu asinīm”. Līdzīga satura rakstus varam atrast arī citos vācu izdevumos. Pat Trešās valsts sabrukuma priekšvakarā laikrakstā Danziger Vorposten (22.8.1944) parādījās raksts, kuŗā Baltijas telpa bija aplūkota kā vācu zemnieku kolonizācijas vieta. Atzīmējams vāciešu ironiskas noskaņas piesātinātais solījums apieties ar baltiešiem „mazliet mīkstinātā formā, salīdzinot ar slavu tautām”, sagādājot viņiem pat pārvaldes un kolonizācijas iespēju Krievijā un Rietumsibirijā.

Vācieši, tāpat kā krievi, atklāti izrādīja savu nicinājumu pret latviešu nacionālajām jūtām. Pirmajos „jaunās kārtības” gados bija jādzird sarkastiskas runas, jālasa pulgotāji raksti par īso Latvijas brīvības laiku. Latviešiem ieteica aizmirst savu divdesmit gadu „intermeco”. Berlīnes radiofons, piemēram, mēģināja iestāstīt, ka Latvijas neatkarības gadi nebija nekas vairāk kā „nepārtraukta kļūmju virtne”. (19) Pilsētu ielas, bulvārus, parkus un laukumus, nosauktus latviešu vēsturiskās, kultūras un sabiedriskās dzīves personību vārdos, pārdēvēja. Jau piecas nedēļas pēc vāciešu ienākšanas, Brīvības iela kļuva par Ādolf Hitler ielu. Raiņa bulvāri nosauca par Rosenberg gatvi, Aspazijas bulvāri − par Von der Goltz gatvi, Andreja Pumpura ielu − par Ullersperger ielu, Jura Alunāna ielu − par Oberst Lasch ielu, Valdemāra ielu − par Hermann Goering ielu, Viestura dārzu − par Hindenburg parku utt.

Kļuva skaidrs, ka vienas nežēlīgas diktatūras vietā stājusies cita. Metodes abām bija gluži līdzīgas. Vācu mēris, kā tauta teica, nomainīja padomju mēri. Kā Maskavas, tā arī Berlīnes iestādes leģitimēja pastrādātās zvērības ar apziņu, ka tās tiek darītas lielas idejas vārdā. Staļina genocīda politika gāja roku rokā ar lielkrievu šovinisma uzplūdiem; arī Hitlera slepkavošanas mānija atbilda nacionālsociālistiskai rasistiskā aristokratisma idejai. Latvijas žīdus un citas „rasistiski nepilnvērtīgas grupas” vācieši un nedaudzi viņu pārsteidzīgie „iedzimto” piepalīgi centās iznīcināt tūlīt. Salaspilī, Liepājā, Jelgavā, Madonā vācu drošības dienests ierīkoja koncentrācijas nometnes. Vispirms vai nu likvidēja vai arī apcietināja daudzus, kas bija sadarbojušies ar padomju varu 1940.−1941.g. Vēlākos gados tāds pats liktenis piemeklēja simtiem nacionāli noskaņotu latviešu − viņu humānistiskās, antifašistiskās nostājas dēļ. Abu okupāciju laikā tika pieļauta policijas izrēķināšanās bez tiesas un izmeklēšanas. NKVD savus upurus parasti nomocīja pamazām cietumos un spaidu darba nometnēs. Gestapo centās to paveikt iespējami zibenīgāk. Baigajā gadā nomocīja vai aizveda verdzībā apm. 34.000 mierīgus iedzīvotājus. (20) Pēc Bruno Kalniņa aplēses vācieši likvidēja apm. 60.000 žīdu tautības Latvijas pilsoņus un apm. 10.000 latviešus. Bez tam, apm. 50.000 latvieši bijuši ievietoti cietumos un koncentrācijas nometnēs.(21)

Vācieši turpināja Maskavas aizsākto darbu Latvijas nacionālo bagātību izputināšanā. Ieņemto territoriju ekonomisko resursu iekļaušanu kaŗa mašīnas kalpībā izvirzīja pēc programmas, ko saturēja Rozenberga ministrijas sastādītā „Brūnā mape”. Par spēkā esošiem tika paziņoti nevis Latvijas valsts likumi − kā to jūlija pirmajās dienās bija deklarējušas latviešu iestādes − bet boļševiku valdīšanas laika nacionalizācijas likumi. Visus krievu nacionalizētos rūpniecības uzņēmumus izsludināja par Vācijas valsts īpašumu kā kaŗa trofejas. (22) Tikai tad, kad kļuva skaidrs, ka kaŗš ieilgs, vācieši izdeva virkni lēmumu par īpašumu daļēju reprivātizāciju. Līdzīgs stāvoklis valdīja vācu ekonomiskajā politikā Latvijas lauksaimniecībā. Sākumā − desmithektarnieku saimniecības atdeva to bijušajiem īpašniekiem tikai „pagaidu lietošanā”, jo Latvijas zeme bija pasludināta par Lielvācijas īpašumu. Zemes reprivātizācijas aktu Lietuvas, Latvijas un Igaunijas ģenerālapgabalos Rozenbergs ar lielu pompu parakstīja 1943.g. 18.februārī − pēc Staļingradas sakāves. (23)

Tiesa, jau sākumā vācu okupācijas vara pieļāva, lai arī negribīgi, darboties t.s. Zemes pašpārvaldei, pa daļai, lai atbrīvotu vācu pārvaldes ierēdņus kaŗa mašīnai. Kaut arī pašpārvalde centās sargāt latviešu nacionālās intereses, visumā tā bija tikai palīgorgans vācu ģenerālkomisāriātam, kulises tautas priekšā tiem rīkojumiem, kas nāca no vācu iestādēm. Tās kompetencēs nebija lietas ar politisku raksturu, arī administratīvā vara faktiski atradās SS policijas šefa rokās. Pulkveža Aleksandra Plensnera vārdiem izsakoties, pašpārvaldei nebija pat tik daudz varas kā „apbruņotam vācu vezumniekam”. (24)

4. MĒS KĀJAS STULMEŅOS BĀŽAM

Bet drīz sāka rasties šaubas par Barbarosas plāna īstenošanas iespējām. „Trauksmes zvana pirmie sitieni”, kā savā laikā izteicās Guderians, atskanēja 1941.g.decembŗa sākumā − pēc krievu lielās ofensīvas pie Maskavas, (25) no kuŗas vācieši bija spiesti arvien vairāk attālināties, nevērojot Hitlera pavēles „ieaugt zemē un stāvēt līdz nāvei”. Pa visiem kauju laukiem starp Atlantiku, Volgu un Kaukāzu sāka klīst draudīgs katastrofas spoks. 1942.g. austrumos ievadītās lielofensīvas sabrukums, izšķirīgais lūzums pie Staļingradas un rietumu sabiedroto desanta izsēdināšana Ziemeļafrikā lika vācu valdībai arvien vairāk domāt par austrumu apgabalu iedzīvotāju iesaistīšanu cīņā pret Padomju armiju. Berlīnei bija jāmaina sava politika Austrumeiropas okupētajās zemēs. Jautājumi par Baltijas valstu territoriju iekļaušanu Lielvācijas sastāvā parādījās arvien retāk sanāksmju darba kārtā. 1943.g. 15.februārī Gebelss speciālā instrukcijā nacistiskās partijas vadītājiem noliedza pieminēt ģenerālo plānu „Ost”, kuŗā bija izklāstīti Baltijas valstu kolonizācijas un iedzīvotāju iznīcināšanas un pārvietošanas plāni. Sabiedriskās domas krāpšanas nolūkā vācu kontrolē esošo Baltijas radio staciju diktori sāka mēļot par eventuālu Igaunijas, Latvijas un Lietuvas suverenitātes atjaunošanu. (26) Līdzās kāškrusta karogam atļāva izkārt Baltijas valstu nacionālos karogus...

Aicinājumi latviešiem brīvprātīgi pieteikties dienestam slēgtajās vienībās parādījās presē jau 1942.g. 16.februārī. Bet latviešu lielā griba cīnīties, ko tie izrādīja vācu okupācijas pašā sākumā, bija ievērojami atslābuši. Nelīdzēja arī latviešu brīvprātīgo kārtības dienesta bataljonu pārdēvēšana par leģionu pēc Hitlera pavēles 1943.g. 10.februārī. (27) Brīvprātīgo pieplūduma drīzā apsīkšana spieda meklēt citus līdzekļus, 1943.g. februāra sākumā totālā kaŗa ietvaros vācu valdība uzdeva Latvijas pašpārvaldes ģenerāldirekcijai iesaukt ar darba pārvalžu starpniecību militāram dienestam un darbam militārās darba vienībās un kaŗa rūpniecībā 1919.−1924.g. dzimušos latviešu jaunekļus. Pēc tam notika vēl trīs mobilizācijas sākot ar 1906.g. un beidzot ar 1928.g. dzimušajiem. Sevišķas 1944.g. februārī nodibinātas kaŗa tiesas sodīja tos, kas pastrādāja „noziedzīgus nodarījumus pret kaŗaklausību” resp. izvairījās no iesaukšanas. Latviešus nostādīja nepievilcīgu alternatīvu priekšā − cīnīties frontē blakus vāciešiem, tikt nosūtītiem piespiedu darbā kaŗa rūpniecībā uz Vāczemi, vai sadarboties ar krievu komūnistu pagrīdi. Šajā dramatiskajā situācijā vāciešiem izdevās saformēt ievērojamus spēkus. Lai apietu 1907.g. Hāgas konvencijas starptautiskos likumus, kas aizliedz kaŗotājām valstīm iekļaut savā armijā okupēto zemju iedzīvotājus, vācu vara visus prettiesiski iesauktos dēvēja par „brīvprātīgiem”. Pēc vairākām aplēsēm kopā vācu laikā zem ieročiem bija apm. 8% no toreizējās Latvijas pilsoņu skaita, kas ir tuvu maksimālai robežai, ko tauta no sava dzīvā spēka spēj kaŗa gadījumā iesaukt aktīvā kaŗa dienestā. (28)

Latviešu kaŗavīri cīnījās drosmīgi un pat fanātiski līdz pat 1945.g.maijam. Nespēdami saskatīt lietu pareizās proporcijas, nemācēdami orientēties starptautiskajā stāvoklī, viņi ticēja, ka kaŗo par savas dzimtenes godu un varbūtēju neatkarību. Sevišķi izcēlās Latviešu leģions − 15. un 19. divīzija. 1944.g. sākumā tās saņēma speciālo „ieroču SS grenadieŗu divīziju” nosaukumu. (29) Bet, tāpat kā citās latviešu vienībās, abu leģiona divīziju komandieri bija vācieši. Pie Volchovas un Veļikajas upes 19.divīzijas frontes vīri neatlaidīgi sēja nāvi sarkanarmiešiem. Lieli zaudējumi bija arī pašiem, sevišķi atkāpjoties cauri Latvijai. Kopā ar vācu vienībām šīs divīzijas paliekas ielenca Kurzemes cietoksnī, kur tās kapitulēja 1945.g. maijā. Lielākā daļa 15.divīzijas vienību īstenoja nelokāmo lēmumu padoties rietumu sabiedrotiem. (30) Latviešu tautas pamati bija dziļi iedragāti. Kritušo, ievainoto un bez vēsts pazudušo latviešu kaujinieku skaitu vācu uniformās Latvju Enciklopēdija vērtē uz 50.000-60.000 (31) Rietumos esot nonākuši 20.000-25.000 kaŗavīru, bet apm. 80.000 no viņu ieroču brāļiem krituši krievu rokās. (32)

5. PRETESTĪBAS KUSTĪBA

Ievērojama baltiešu daļa, sevišķi Lietuvā, pretojās kā vāciešiem, tā krieviem. Latvijas Sociāldemokrātu partija, kas slepus atjaunoja savu darbību jau 1942.g.februārī, noraidīja politiskas saites ar Vāciju, tajā pašā laikā asi vēršoties pret Latvijas nodošanu jaunā padomju okupācijā. Nelegālu darbību uzsāka prof. K.Čakstes vadītā Demokrātiskā Centra grupa. Arī daļa pērkoņkrustiešu ar Gustavu Celmiņu priekšgalā sāka noteiktu opozīciju pagrīdē. 1943.g.13.augustā pagrīdē nodibināja Latvijas Centrālo Padomi (LCP) − pretestības kustības polītisko centru, kas vērsās pret abiem okupantiem un polītisko pamatojumu atrada tā laika tendencē uzsākt sadarbību ar Rietumiem. Pretestības kustības vadība protestēja arī pret latviešu spaidu mobilizāciju un sprauda par mērķi atjaunot neatkarīgu Latviju, liekot tās pamatā 1922.g. satversmi. LCP sastāvēja no pēdējās likumīgās Saeimas četrām vairākumu reprezentētajām politiskām partijām: Sociāldemokrātiem, Demokrātiskā Centra, Zemnieku savienības un Latgales kristīgiem (pēdējo divu partiju pārstāvji gan bijuši atturīgi aktīva atbalsta sniegšanā). Nelegālā ceļā LCP uzņēma kontaktus ar sabiedrotiem caur Zviedriju, kā arī Igaunijas un Lietuvas pretestības organizāciju vadību. (33) 1944.g. sākumā Gestapo apcietināja un nosūtīja uz Stuthofas koncentrācijas nometni LCP priekšsēdi Čaksti un dažus citus LCP locekļus, bet pretestības centrs turpināja darbību ģenerāļa V.Tepfera vadībā.

1944.g.jūlijā Skrīveru pagastā sāka organizēties latviešu nacionālās kaujas vienības bijušā Latvijas Techniskās divīzijas komandiera ģenerāļa Kureļa un leģendārā kapteiņa Upelnieka vadībā, lai cīnītos pret krieviem pie Daugavas un izveidotu partizānu grupas padomju ieņemtajos apgabalos. Sākumā vācieši pieļāva Kureļa grupas darbību, bet drīz vien nacionālā rakstura vienībām nolēma dot nāvējošu triecienu. Daļu kureliešu vācieši atbruņoja un izformēja; leitnanta Rubeņa kaujas vienību izklīdināja pēc vairāku dienu ilgas cīņas pie Usmas ezera. Sagūstītos virsniekus nodeva kaŗa tiesai, kur viņus apsūdzēja par sacelšanās gatavošanu un sakaru uzturēšanu ar anglosakšiem. 1944.g. 19.novembrī sešiem kureliešu virsniekiem piesprieda nāves sodu nošaujot. Ostlandes SS un policijas augstākais šefs ģen. Fr. Jekelns nosūtīja uz Stuthofas koncentrācijas nometni vairākus simtus kureliešu, kam gan vēlāk izdevās izsprukt no nāves.

Viena no Kureļa prasībām bija nodibināt pagaidu valdību, kuŗai būtu jāproklamē Latvijas neatkarības restaurēšana. Ironiski, ka laikā, kad notika kureliešu apšaušana un ieslodzīšana nāves nometnēs, reicha pārstāvji pārsprieda šo pašu jautājumu, proti, otrreizējas Latvijas valsts tapšanas iespējas. Rezultātā 1945.g.20.februārī Potsdamas pilī − kad Vācija jau atradās pēdējā agonijā, kad krievi bija nepilnus 100 km no Berlīnes, bet rietumos amerikāņi bija jau sasnieguši Reinu − pieļāva dibināt Latvijas Nacionālo Komiteju (LNK) ar Latvijas Nacionālo Padomi (LNP) kā padomdevēju orgānu. LNK pieņēma „Latvijas pagaidu satversmes principus” un pārņēma visu politisko vadību „pār mūsu tautu un zemi”. Lai gan uz ārpusi propaganda notika nacionālās komitejas vārdā, visur bija jūtama vācu režija. Padomes sastāvā varēja būt tikai tie, kuŗus vācieši uzskatīja par uzticamiem. Pat aicinājumus uz šo rēgaino izrādi izsūtīja ar vācu Iekšlietu ministrijas telegrāfu. Jāpiemin, ka arī citām tautām dibinātas līdzīgas komitejas. Piecas dienas pirms kapitulācijas − 1945.g.3.maijā − latvieši Liepājā nolēma likvidēt LNK kā vācu iestādījumu un dibināt Tautas padomi − pagaidu valdību, kas būtu pieņemamāka Rietumu sabiedrotiem. (34)

6. KULTŪRAS DZĪVE

Lai gan šīs apceres ietvaros nav iespējams aplūkot latviešu kultūras attīstības gaitu vācu okupācijas gados, jāpiemin, ka politiskās nenoteiktības un pastāvīgās militārās un civilās cenzūras dēļ tai nebija visai auglīga augsne. Nacistiskās Vācijas autoritātes aizliedza darboties latviešu kultūras organizācijām. Plašā mērogā propagandēja nacionālsociālisma ideoloģiju, kuŗas aklumu „mūžīgā reicha” un „jaunās Eiropas” sludinātāji centās ietērpt lielās vēstures togā. Vācieši darīja visu, lai iznīcinātu tautas garīgo seju, lai paralizētu tautas nacionālo un sociālo apziņu. Kamēr krievu gadā kultūras darbiniekiem bija jāapgūst marksisms-ļeņinisms-staļinisms un partijas īsais kurss, tagad viņus aicināja iepazīties ar „rases teoriju un varenajām nacionālsociālisma un fašisma kustībām”.(35) Latviešus vienmēr no jauna mudināja aizmirst savas nacionālās īpatnības, savu „pseudokultūru”. Lai tikai atgādinām, cik ātri preses galvenais cenzors barons Menzenkampfs (Ernst von Mensenkampf) „tika galā” ar latviešu kultūru, pasludinot, ka latviešiem kā mazai tautai nekad neesot bijis un nevarot būt savas augstākas, radošas kultūras. (36) Bieži tika citēts nacionālsociālistu teorētiķis Rozenbergs. Pēc Hitlera nākšanas pie varas viņš nodibināja kaujiniecisko Kampfbund fuer deutsche Kultur, kas propagandēja pat visnenozīmīgākās vācu kultūras izpausmes par vispārākām. Arī latviešu valoda, kas pat pirmajā padomju okupācijas gadā bija atstāta līdztiesīga krievu valodai savā zemē, bija parasti izslēgta no oficiāliem darījumiem. Tikai tad, kad karš bija izvērties pārāk liels, bet vērmachtes sega − pārāk īsa, mainījās vācu kultūras politika. Piemēram, 1943.g.vasarā Rīgas mākslas muzejā ģenerālkomisāriāta propagandas nodaļa organizēja izstādi „Pretim nākotnei”, kur centās pierādīt, ka latviešu kultūra atrodas uz sevišķi augsta līmeņa − protams, tādēļ, ka tā bijusi nesaraujami saistīta ar „vācu tīrkultūru”, ar Blut und Boden aistētiku.

Neraugoties uz spaidiem un populāro romiešu izcelsmes aforismu „Kad runā lielgabali − mūzas klusē”, kopumā tomēr jāatzīst, ka latviešu kultūras jaunrade neapsīka, jo rakstniekiem nediktēja, kā jāraksta un par ko jāraksta. Prozisti un dzejnieki, visumā gan samierinoties ar brīvības posma literatūras raksturīgo tradiciju strāvojumu, darīja literatūru bagātāku gan tematikā, gan žanrā. Vārda mākslas arēnā radās ne viens vien mākslinieciski nozīmīgs darbs, piemēram, Mārtiņa Zīverta lugas Minhauzena precības (1942) un Vara (1944); Andreja Eglīša dzejoļu krājumi Nīcība (1942) un Uz vairoga (1946); Jāņa Vesela Latvju teiksmas (1942) un dzejoļu krājums Dzīves vainagi (1942); Zentas Mauriņas romāns Dzīves vilcienā (1941); Ilonas Leimanes Vilkaču mantiniece (1943); Jāņa Sārta Pieviltie (1941); Knuta Lesiņa Mīlestības zīmogs (1943); Austras Dāles dzejoļu krājums Vēju vēstis (1942); Jāņa Grota dzejoļu krājums Klusums (1944); Kārļa Zariņa romāns Kāvu gadi (1943); Elīnas Zālītes romāns Agrā rūsa (1944); Ērika Adamsona stāstu krājums Lielais spītnieks (1942); Jāņa Medeņa dzejoļi Teiksmu raksti (1942); Viļa Cedriņa dzejoļi Ziemeļu dārzos (1942); Mirdzas Bendrupes stāsti Dieva viesuļi (1942) u.c.

Dedzīgākos nacionālās pausmes sludinātājus, protams, tādā vai citādā formā pakļāva represijām. Bet tikai nedaudzus no tā dēvētajiem politiski neuzticamajiem „novāca pie malas”. Vairums no tiem bija sadarbojušies ar padomju okupācijas režīmu 1940.-1941.g. Vienu no Jelgavas laikraksta Zemgales Komūnists redaktoriem Ēriku Drēziņu, kas bija nodevies savā laikā nesekmīgai dzejošanai un Gorkija, Jeseņina un Bloka tulkošanai, vācieši ieslodzīja Centrālcietumā un nošāva 1941.g. Atkāpjoties ar sarkanarmiešiem, vācu rokās krita latgaliešu komūnistu dzejnieks Pīters Voitkāns-Klaidūns. 1945.g.februārī viņš mira no tīfa Štuthofas koncentrācijas nometnē. 1941.g. augustā arestēja ģimnāzijas skolotāju un dzejnieku Pāvilu Vīlipu. Šis padomju gada Operas un baleta teātra (Nacionālās operas) literatūras daļas vadītājs atradās ieslodzījumā līdz novembŗa beigām, bet pēc tam viņš atkal varēja nodoties literāram darbam. Savus piedzīvojumus vācu okupācijas gados Vīlips daļēji atspoguļo makabrām noskaņām pildītajā poēmu ciklā Rumbulas bula (1946). Raženais Latgales dziesminieks Seimaņs Putāns pavadīja zināmu laiku Jelgavas cietumā, īsu laiku apcietinājumā pavadīja arī literatūrzinātnieks un tulkotājs Rūdolfs Egle, rakstnieks Roberts Sēlis (viņa galvenā profesija − galdnieks) un Rīgas pilsētas lombarda zeltlietu vērtētājs Voldemārs Branks, kas trīsdesmitos gados pievērsās strēlnieku tematam vairākās grāmatās. Valdi Klīveri, kuŗa literāri mazvērtīgos stāstus un tēlojumus sākot ar 1934.g. iespieda Liepājas laikrakstā Strādnieku Avīze, 1943.g. ieslodzīja Salaspils koncentrācijas nometnē.

7. PATRIOTISKAIS TĒVIJAS KAŖŠ

Padomju režīmam viskritiskākie bija 1941. un 1942.g., kad pār Krievijas zemi savilkās viens no draudīgākajiem negaisiem tās vēsturē. Pat „māmuļas Maskavas” sienas sāka grīļīgi šķobīties. Tāpat kā Jaunās ekonomiskās politikas (NEP) gados, lai pielabinātos masām, bija jānovērš uzmanība no lielās komūnisma patiesības. Pats Staļins lūdzās patētiskās frāzēs visai krievu tautai stāties pašaizliedzīgi pret iebrucēju „šai cīņā svētā”, „šai nacionālajā atbrīvošanas kaŗā”. Ar baiļu sviedriem vaigā viņš dedzīgi sauca pēc iespējami augstām asins nodevām „mūžīgās Krievzemes tēlam”. (37) Žonglēšana ar visādiem ideoloģiskiem saukļiem apsīka. 1941.g.jūlijam paredzētajā lekciju ciklā, ko sagatavoja propagandistu vajadzībām Vissavienības apmērā, viss tika piemirsts par Partiju, Staļina konstitūciju, „gaišo komūnisma sauli”. Svētsvinīgu nozīmi turpretī piešķīra tādām frāzēm kā „dzimtenes mīlestība”, „tēvijas vēsture”, „krievu patriotisms”. (38) Oktobŗa revolūcijas gadadienā 1941.g.7.novembrī Staļins, uzrunādams no Ļeņina mauzoleja sniegputenī nostādītās kaujas grupas, nekavējās ne pie šīs revolūcijas, ne pie tās vadoņa, bet pie personībām, kam Krievijas vēsturē īpašs aureols: „Šajā kaŗā lai jūs iedvesmē Aleksandrs Ņevskis, Dmitrijs Donskojs, Kuzma Miņins, Dmitrijs Požarskis, Aleksandrs Suvorovs, Mihails Kutuzovs un citu mūsu slaveno senču tēli”. (39) Jau trīsdesmito gadu beigās līdz ar krievu nacionālisma uzplaukšanu Staļins bija amnestējis ne tikai Ņevski, kas neilgi pirms nāves kļuva par pareizticīgo baznīcas svēto, bet pat Jāni Briesmīgo − divdesmitos gados vienu no oficiāli visvairāk pātagotajiem cariem − pievienoja atzīto krievu varoņu saimei.

Izcilajam filmu režisoram, rīdziniekam Sergejam Eizenšteinam lika notēlot Maskavijas caru īpašā filmu ciklā kā varonības iemiesojumu, kā ugunīgu tēvzemes patriotu, kā spilgtu paraugu mātes Krievijas dēliem. Sarkanarmijā atdzīvināja veselu rindu paražu ar vēsturisku nozīmi. Līdzās Ļeņina un Sarkanās Zvaigznes medaļām ieveda ordeņus ar Romanova dinastijas laika kaŗakungu vārdiem. Priekškaŗa dziesmas par „uzticamo un nelokāmo vadoni” (vožd’), par strādnieku un zemnieku armijas neuzvaramību tika atstātas novārtā, jo kaŗavīru sirdīm tuvākas bija vecās, smeldzošiem toņiem piesātinātās krievu dziesmas par raudošām mātēm, par ciema daiļavām. Vēl pirms neilga laika vadītājas instances rūpējās, lai reliģija tiktu izspiesta no cilvēkiem „pilienu pa pilienam”. Tagad „ateistiskās audzināšanas darbs” izbeidzās, devīzi „reļigija−opium dļa naroda” izņēma no apgrozības un pavisam neuzkrītoši popiem noņēma ragus. Apstākļi diktēja arī citus pārkārtojumus. Neviens vairs nerunāja par „komūnisma nenovēršamo triumfu” un „trūdošā, izkurtējušā kapitālisma sakāvi”. 1943.g.15.maijā Staļins pavēlēja likvidēt Kominterni (de facto šī Maskavas vadītā starptautiskā revolucionārā organizācija savu darbību gan bija izbeigusi jau 1937.g., kad Staļins sekmīgi izretināja tās nekrievu darbinieku rindas, ieskaitot Kominternes latviešu sekciju un LKP CK un tās ārzemju biroju, kas darbojās Maskavā).(40) Nozuda arī Marksa un Engelsa Komūnistiskās partijas Manifestā izvirzītais sauklis „Visu zemju proletārieši, savienojieties!” no daudzu laikrakstu titullapām.

Sekmes tūliņ bija manāmas. Tā kā kompartija uz laiku salocīja savus karogus un noslēpa šķiru cīņas ābeci, krievos sāka parādīties vēlme cīnīties par savu tēvzemi. Bet vēl vairāk par patriotismu iedvesmētājiem vārdiem, cīņas gara un nacionālās pretestības augšanu veicināja vācu šovinistiskā politika, kas nereti izpaudās bezmērķīgos varas aktos pret civiliedzīvotājiem un kaŗa gūstekņiem.

Tā kā Ukraina, Baltkrievija, Baltijas valstis, Moldāvija un vairāki etniski apgabali Kaukāzā atradās vāciešu rokās līdz 1943.g. vidum un vēl vēlāk, padomju varas orgāni saprotamā kārtā pievērsa galveno vērību krievu patriotisma uzkuršanai. Savās runās Staļins neminēja nevienu vienīgu nekrievu vēsturisku personību. Politbiroja loceklis Aleksandrs S. Ščerbakovs nozīmīgi deklarēja, ka „krievu tauta, kas stāv PSRS vienlīdzīgās tautu saimes priekšgalā, uzņemas vissmagāko nastu cīņā ar vācu okupantiem”. (41) Dažus mēnešus vēlāk rakstnieks Iļja Ērenburgs pavisam atklāti paziņoja, ka „padomju patriotisms ir dabisks krievu patriotisma izaugums”. (42) Tāds pats lielkrievu šovinisms izpaudās PSRS valsts jaunajā himnā, ar ko 1943.g. aizstāja Internacionāli: tanī apdziedāja „brīvu un varenu republiksaimi”, ko” protams, „pulcēja diženās Krievzemes balss”. (43)

8. INORODCI

Bet padomju valdībai bija jādomā arī par dinamītu nacionalitāšu jautājumā. Lai piedabūtu vairāk piekritēju vai vismaz tos, kas tiem bija, paturētu zem savas vadības, kaŗa sākuma posmā nekrieviem tika izrādīta pārspīlēta, piespiesta sirsnība, atskanēja miglaini solījumi. Staļins bija proklamējis vācu un krievu kaŗu kā „otru Tēvijas kaŗu”, cerēdams atdzīvināt tādu pašu vienotību, saliedētību, kāda valdījusi 1812.g. novembrī, kad cara kaŗa lords Kutuzovs sakāva Napoleona Grand Armee. Bet drīz vien viņš atskārta, ka nekrievu starpā šāda pieeja var tikai kaitināt − krievu vēstures slavas laiku atmiņas viņiem nebija pa spalvai; tās joprojām saistījās ar cariskās patvaldības rusifikācijas politiku, ar krievu nacionālšovinismu, ar policejismu, ar „melnajām sotņām”. Apzinoties situācijas nopietnību, partija un valdība uz laiku palaida mazliet vaļīgāk politiskās un ideoloģiskās kultūras grožus, ņemot talkā pat tādu bīstamu triku kā lielāku vārda brīvības pieļaušanu, par ko pēcāk taisni nekrievu tautām bija visbargāk jāsamaksā.

Propagandas mašīna ne tikai vairs neaicināja nekrievus „saraut pinekļus”, kas iegūti mantojumā no „buržuāziskās pagātnes”, bet jo skaļi sāka reklamēt dažādas viņu tautiskas rosmes. Padomju avotos atrodam ziņas par ukraiņu, (44) latviešu (45) u.c. nekrievu skolu un bērnudārzu dibināšanu. Evakuētajiem un izbēgušajiem nekrieviem neliedza izdot grāmatas, avīzes, žurnālus viņu dzimtajās valodās. Daļēji šie izdevumi bija domāti slepenai pārsūtīšanai uz vācu aizmuguri. Speciālos radiovēstījumos ukraiņu, baltkrievu, kaukāziešu, lietuviešu, igauņu, latviešu valodā (arī latgaliešu dialektā) mēģināja pārliecināt ļaudis vācu okupācijā cīnīties par savu senču un nevis par „sociālisma zinātniskās mērķtiecības” zemi. Ukraiņu morāles pacelšanai nodibināja hetmaņa Hmeļnicka ordeni,(46) baškīriem atgādināja tos „slavenos” laikus, kad viņu kavaleristi palīdzējuši Aleksandram I atturēt franču invāziju 1812.g.,(47) bet kalmikus uzteica par „visu viņu resursu mobilizēšanu” cīņā pret vāciešiem. (48) Trīsdesmitos gados pavisam novārtā atstātai un vajātai nacionālai literatūrai sāka veltīt dažādus sarīkojumus. 1941.g.20.oktobrī, piemēram, Ļeņingradas Ermitāžas muzejā svinēja azerbaidžāņu dzejnieka Nizami 800 gadu jubileju, (49) mēnesi vēlāk Maskavā notika ukraiņu literātu salidojums, kur skandēja daudzus karsti patriotiskus dzejoļus. (50) Līdzīgus meslus pirmajos kaŗa gados saņēma arī citas padomju nekrievu kultūras. Rakstnieks Aleksejs Tolstojs ar šķietami dziļu sašutumu pat atcerējās cara patvaldības represijas, nacionālos spaidus un nekrievu kultūru genocīdu. Kā vispār bijis iespējams „piespiest viņiem aizmirst dzimto valodu un vēsturi, noslāpēt viņos visusvēto brīvības tieksmi”? Šādu izrīcību Tolstojs apzīmēja kā „cilvēcības likumu rupjāko pārkāpšanu”. (51) Daudzi nekrievu intelliģenti, nespēdami redzēt cauri cīņas nepieciešamibas plīvuram, šo un līdzīgus izteicienus uzņēma kā zīmi tam, ka Maskava neapiesies ar „inorodcu” tautām tik varmācīgi kā trīsdesmitos gados, kad pret viņām (to skaitā latviešiem) vērsās tieši kā pret etniskām grupām. Šajos šķietamajos reakcijas atplūdu laikos vairākiem nekrieviem izdevās publicēt vērtīgus literārus un vēsturiski zinātniskus pētījumus par savu tautu gara dzīvi, pagātni, pat par pretošanos Maskavas rusifikācijas gājieniem. Pēcāk „partijas lielo apgaismojumu un lēmumu gados” − tikai labākā gadījumā − šī pārrēķināšanās atnesa viņiem paļas un rājienus. Arī izbēgušais Andrejs Upīts svešniecības ceļos paretam izcēlās kā savas tautas draugs. Ne sevišķi mīlīgi viņš vērsās pret tiem tautas brāļiem, kas neesot pareizi izpratuši formulu „sociālistisks pēc satura, nacionāls pēc formas”: „Nevajag iedomāties šo nacionālo formu kā kādu otras šķiras faktoru, kā tādu ārēju čaulu, kuŗai sevišķa vērība nav piegriežama. Tas būtu dziļi maldīgs, teikšu pat, kaitīgs uzskats”. Upīts uzsvēra latviskās audzināšanas, latviskās kultūras saglabāšanas nepieciešamību un pievērsās to Krievijas latviešu kaunināšanai, kas nepietiekami pārvalda savu mātes valodu, kas, gribēdami atšķirties no „latviešu ļautiņiem”, vairījās savas tautības, atgādinādams bez jebkāda marksistiska skatījuma tos laikus, kad Krišjānis Valdemārs (1825-1891), viens no tautiskās atdzimšanas iezvanītajiem, lepni rakstīja uz savas vizītkartes vārdu „Latvietis”. To viņš esot darījis, „spītēdams baronu patvarībai un vācietības stulbai kundzībai”. (52) Upīts ar gudru ziņu izmeklēja Valdemāru, kas savos naivajos uzskatos bija saistījies ar slavofiliem un atteicās vērsties pret vācu kundzības balstu − krievu caru patvaldību. Cerēdams, ka slavofili pagalam izskaudīs Latvijā Pēterburgas apstiprināto vācu feodālo privilēģiju varu un „iecels latvju tautiņu saulītē”, Valdemārs vairākkārt piekodināja bezgalīgu padevību slavofilistiskajiem „zemestēviem”. Upīts neminēja to, ka trīsdesmitos gados latvieši Padomju Savienībā noliedza savu tautību, krieviskoja uzvārdus, mainīja dzīves vietas utt., lai glābtos no krievu rasisma izraisītajām tieksmēm.

9. IDEĀLISTISKS PATRIOTISMS SOVJETISMA VIETĀ

Tāpat kā citās jomās, īslaicīgas pārmaiņas ar stipri jūtamām sekām bija vērojamas kā krievu, tā arī nekrievu literatūrā. Jau kaŗa pirmajā dienā Krasnajs zvezda un Izvestija nodrukāja V. Lebedjeva-Kumača dzejoli „Svētais kaŗš” (Svjaščennaja vojna). Maskavas rakstnieku sanāksmē pēc ultrapatriotisku dzejoļu deklamēšanas pieņēma rezolūciju, kur mudināja visus „daudznāciju literatūras” darbiniekus ik brīdi apzināties savu cīnītāja uzdevumu un noteica, ka no šī brīža „viss sava talanta spēks, sava pieredze un, ja vajadzīgs, savas asinis jāziedo svētajam patriotiskajam kaŗam”. (53)

Dažādu rangu padomju literāti uzvilka vai nu ierindnieku, vai arī kaŗa korespondentu šineļus. Pirmajos kaŗa gados viņu vairākums kļuva par vienkāršiem faktu reģistrētājiem: faktografiski un fotogrāfiski viņi aprakstīja kaujas, bumbošanas un citus tīri militāra rakstura notikumus. Tos, kas dažādu iemeslu dēļ palika aizmugurē, mudināja rakstīt patriotiskas lugas un romānus, krievu vēsturisku personību biogrāfijas un tamlīdzīgus darbus frontinieku morāles stiprināšanai. Arī nekrievu valodās šad tad izdevās iespiest to, ko trīsdesmitos gados un pēckaŗa ždanovščinas periodā nedrīkstēja pieminēt pat ar pušplēstu vārdu. Relatīvi vaļīgākais režīms dažkārt deva ierosmi spēcīgām nacionālām izpausmēm, un daudzi rakstnieki savos izklāstos neapmierinājās ar nacionālo formu, bet sāka koķetēt ar nacionālu saturu, pievērsās nacionālas apziņas meklējumiem, sāka apliecināt dziļu dzimtās zemes mīlestību, nepievēršot nekādu vērību frāzēm par „lielo vadītāju tautu”, par marksistiskā pasaules uzskata lielo nozīmi, par sociālisma celšanu. Laikā, kad valsts liktenis bija mests svaru kausos, daļa literātu savos darbos atraisījās no politikas. Nereti lasītāja priekšā varonības aureolā nostādīja vienkāršus ļaudis, „mazo cilvēku”, kas cīnījās, cieta un dažkārt izturējās ne visai labvēlīgi pret oficiālām dogmām. Pat tajos darbos, kur literārie tēli joprojām bija komūnisti, viņu sektantisms likās atejam otrā plānā. Notikumi piespieda administratorus pārāk neuztraukties par partejiskuma un obščestvennost’ trūkumu beletristikā. Skaudri un nepārprotami viņi izprata, ka ideālistisks patriotisms, vienkāršs cilvēciskums, tīras attiecības ieintriģēs lasītāju, apellēs pie viņa jūtām daudz efektīvāk nekā pieprasītā pasaules uzskata propagandēšana. Pamazām gan šī taktika mainījās, jo sevišķi kaŗa nobeiguma periodā pēc feldmaršala Paulusa Sestās Armijas sakāves 1943.g. janvārī pie Staļingradas. Literatūrai atkal bija jākļūst par politisku, laķējoša illustrātīvisma piesātinātu propagandu.

10. 201. DIVĪZIJA

Jūnija pēdējās dienās gandrīz visi tie latviešu literāti, kas bija kollaborējuši ar padomju varu, baidīdamies no vāciešu izrēķināšanās un arī no tautas naida un dusmu uzliesmojuma, lielā steigā atstāja Rīgu un devās līdzi atpakaļplūstošajām demoralizētajām padomju vienībām pa Vidzemes šoseju uz austrumiem. Upīša vārdiem runājot, viņi bija spiesti „pārcelties uz savas plašās tēvijas tālākiem novadiem”. (54) Šī pārcelšanās nebija viegla. Edgars Damburs (Karoga techniskais redaktors), Jānis Jēkabsons-Grants un Jānis Sudrabkalns savu dēkaino klīšanu iesāka kājām. Citiem laimējās iekļūt „zilajos autobusos ar Iekšlietu tautas komisariāta darbiniekiem”. Bez tam, „laiku pa laikam”, kā vēlāk pavisam lietišķīgi ziņoja Damburs, „vajadzēja atkauties no mežos sabēgušajiem nacionālistiem”.(55) No Pleskavas bēgļi turpināja ceļu sarkanajos preču vagonos un tikai jūlija otrā pusē pa līkloču apkārtceļiem nonāca Maskavā.

Pēc Zinātņu Akadēmijas Valodas un literatūras, institūta nesen izdotās biogrāfiskās vārdnīcas Latviešu literatūras darbinieki (Rīgā, 1965) ziņām šādi literāti aizbēga uz Padomju Savienību − Andrejs Balodis, Kārlis Fimbers, Jānis Grants, Arvīds Grigulis, Žanis Grīva, Anatols Imermanis, Vilis Lācis, Indriķis Lēmanis, Lindulis (Jānis Linde), Valdis Lukss, Jānis Niedre, Fricis Rokpelnis, Meinhards Rudzītis, Anna Sakse, Jānis Sudrabkalns, Andrejs Upīts, Jūlijs Vanags u.c. Savas spalvas šai plejadai piederošie bija nodevuši Maskavas rīcībā 1940.g., daži jau pirms tam. Viņu vairākumu bez kādas pretenciozas pārdrošības var kvalificēt kā kulturāli impotentus rakstītājus, kas Latvijas patstāvības posmā nebija spējuši apgūt ne literāro techniku, ne literāro iemaņu. Ar veiklu, norūdītu roku varēja lepoties tikai Sudrabkalns un Upīts. Daļēji beletristiskos paņēmienus bija piesavinājies Zvejnieka dēla (1934-1935) autors Lācis, arī Fimbers, kas trīsdesmitos gados nāca klajā ar virkni romānu par Pirmā pasaules kaŗa un lauku dzīves tematiku. Iesaucamajos gados esošos nekavējoties iekļāva militārajā mašīnā. Viņu kaŗa darbība cieši saistījās ar tā saukto Latviešu strēlnieku divīziju, kur tie sākumā kalpoja kā vienkārši ierindas kareivji, vēlāk kā cīņu lauku notikumu stāstnieki. Kāda oficiāla kommentātora skatījumā, „viņi nešaubīgi stājās pirmajās cīņu rindās, lai aizstāvētu sociālistisko Dzimteni pret hitleriskajiem iebrucējiem”. (56)

Tie paši padomju režīma veiksminieki, kas 1940.g. „lūdza” Latviju pievienot Padomju Savienībai, 1941.g. augustā lūguši PSRS Valsts Aizsardzības Komitejai atļauju saformēt padomju armijas sastāvā Latviešu strēlnieku divīziju.(57) Tāpat kā Hitlers, kas labvēlībā „atļāva nodibināt brīvprātīgo latviešu leģionu”, padomju valdība šo lūgumu augsti novērtējusi un „ar Padomju Armijas virspavēlnieka J.V.Staļina atļauju” jau tajā pašā mēnesī sāka formēties latviešu kaujas vienība. (58)

Tā Ziemeļrietumu frontes sastāvā radās 201. Latviešu strēlnieku divīzija, kuras kodols sastāvēja no vairākiem simtiem partijas un komjaunatnes pilsētu un lauku aktīvistiem, bijušās Strādnieku gvardes locekļiem, milicijas darbiniekiem un Rīgas Kājnieku kaŗaskolas kursantiem. Tiem pievienojās iesauktie latviešu tautības padomju pilsoņi galvenokārt no Čuvašijas un Tatārijas APSR un Kirovas, Gorkijas, Jaroslavlas, Ivanovas u.c. apgabaliem. (59) Vēlāk divīzijā iedalīja arī zināmu skaitu evakuēto un deportēto latviešu. (60) Bet tā kā pilna stipruma divīzijai nebija iespējams sameklēt latviešus pietiekamā daudzumā, vienības rindās bija ne mazums citu tautību pārstāvju, sevišķi krievi. Kādā aprakstā mēs lasām, ka krievi un latvieši „ciešas kaŗavīru draudzības saliedēti, devās veikt jaunu kaujas varoņdarbu”. (61) Kauju laikā divīzijas sastāvs papildinājās arī ar lielu skaitu ukraiņiem, tatāriem un uzbekiem. (62) Majors Z. Lozinskis pēcāk atcerējās, ka daudzi no viņa kaŗavīriem Rīgu ne tikai nekad nebija redzējuši, bet pat nebija tās vārdu dzirdējuši. (63) Krievu uzvārdi parasti dominē aprakstos par divīzijas kauju gaitu. Padomju avoti līdz šim izvairījušies sniegt statistiskus datus par latviešu tautības sarkanarmiešiem divīzijas trīs strēlnieku pulkos, vienā artilērijas pulkā un vairākās speciālās apakšvienībās. (Bez minētās kājnieku divīzijas latviešiem skaitījusies viena tanku kolonna un viena aviācijas eskadriļa, ko 1943.g. vasarā pārdēvēja par 1.Latviešu bumbvedēju aviācijas pulku). (64) Savas cīņas gaitas 201. divīzija sāka Piemaskavā 5.decembrī. No 1941.g. 19.decembŗa līdz 1942.g. 11.janvārim piedalījās kaujās rietumos no Narofominskas; pēc tam cieta lielus zaudējumus pie Staraja Rusas, kur aprīlī nokļuva vācu aplenkumā − komandieriem un polītdarbiniekiem bija pavēlēts neļaut ierindniekiem „noliekties vācu ložu un mīnu priekšā” un gulties zemē pat tad, kad to prasīja situācija, (65) Sākot ar 1942.g. jūniju tā palīdzēja likvidēt vācu Demjanskas „katlu” un turpmākās gaitās nonāca pie Veļikije Lukiem un Novgorodas. 1944.g. augusta sākumā divīzija ieņēmusi Krustpili un sākusi forsēt Aivieksti.(66) Jāpiezīmē, ka daudziem tiem pašiem revolucionāriem (vai viņu dēliem), kas sīvi bija nīduši carisko iekārtu, dažkārt nācās cīnīties zem ne visai proletāriskas cilmes krievu komandieŗiem, no kuŗiem daži savu kaŗa māku bija apguvuši cara armijas virsnieku korpusā (ģenerālštāba priekšnieks maršals B.M. Sapošņikovs bija Krievijas ķeizariskā ģenerālštāba ģenerālpulkvedis), tāpat ievestie uzpleči atgādināja ancien régime, arī Kutuzova, Aleksandra Ņevska un Suvorova ordeņiem krāšņi izdekorētās krūtežas. Dažs labs varbūt no vēstures stundām atcerējās, ka Suvorovs 1791.g. bija izcēlies kā cara impērijas nekrievu resp. poļu revolucionāri demokrātiskās kustības nesaudzīgs apspiedējs. 1942.g. 5.oktobrī „par personālsastāva varonību” pie Maskavas un Staraja Rūsas ar Staļina pavēli 201.divīzijai tika piešķirts 43.gvardes Latviešu strēlnieku divīzijas nosaukums. Arī šī goda parādīšana bija pilna ironijas, jo gvardes pulki vienmēr ir bijuši efektīvi Romanovu dinastijas varas simboli, kuŗu dēļ ne viens vien latviešu revolucionārs zaudēja dzīvību. Atcerēsimies, ka cara valdība ar gvardu pulku palīdzību apslāpēja 1905.g. revolucionāro cīņu. Latvijā ar īpašu nežēlību izcēlās soda ekspedīciju vadītājs, leibgvardijas ulānu pulka komandieris ģenerālis Orlovs.

1944.g.maijā, kad 43. gvardes divīzija tuvojās Latvijas robežai, no viena tās rezerves pulka saformēja 308.Latviešu strēlnieku divīziju. No abām divīzijām bija radīts Atsevišķais 130. Latviešu strēlnieku korpuss padomju kaŗaspēka sastāvā. Okupētajos rajonos dienētspējīgos latviešus prettiesiski iedalīja šai vienībā: „Tikko krievi bija ieņēmuši daļu Latgales, Augšzemgales stūri un Malienu, viņi visos pagastos un pilsētās tūdaļ sapulcināja vīriešus, tos tūdaļ apbruņoja un speciālā uzraudzībā sagrupētus aizsūtīja cīņas pret vāciešiem. Tos, kas armijā nekad nebija kalpojuši, arī apmācīja, un tāpat sūtīja cīņās”. (67) Neraugoties uz to, 1945.g. pavasarī tikai 65% no korpusa sastāva bijuši latvieši. Pārējie 35% − „vairāk nekā 20 zemes tautas pārstāvji”. (68) Tā latvieši bija spiesti cīnīties zem divu svešu un naidīgu armiju karogiem, vieni prūšu naglotos stulmeņos, otri sarkanarmiešu gaŗajos mēteļos. Interesanti atzīmēt, ka tā Latvijas tirdzniecības flotes daļa, kas 1940.g. atradās ārpus krievu varas loka, kalpoja Rietumu sabiedrotiem un pēc laikraksta The New York Times ziņām vairāk nekā pusi no kuģiem „torpēdēja vai artilērijas ugunīs nogremdēja vācu zemūdenes Atlantijas okeanā” (69).

11. A LA RUSSE

Gandrīz vai visos oficiālajos pārspriedumos kaŗa gadus uzskata par izšķirīgajiem latviešu padomju rakstniecības attīstībā. Šajā laikā Padomju Savienībā latviešu literatūra kļuvusi par „pilntiesīgu biedri” un „organisku sastāvdaļu padomju daudznāciju literatūrā”. (70) Padomju literatūrkritiķi − parasti gan nenopietnākie − vēl joprojām ar optimismu runā par kaŗa beletristiku; viņuprāt tā izturējusi laika pārbaudi, iegājusi latviešu literatūras klasikas fondā un ar saviem labākajiem rakstiem pat izgājusi pasaules arēnā.

Pirmo padomju gadu latviešu rakstniecībā viņi turpretī uzskata par tādu kā garīgas nepilngadības gadu, kad periodikas lapas piepildītas galvenokārt ar retoriskām frāzēm, patosa pilnām deklarācijām, trafaretiem šabloniem. (71) Jāni Sudrabkalnu („Kremlī nu droši mēs ieiet varam”), Arvīdu Griguli („Ikkatrā lūkā smejas priecīgs kaŗavīrs”), Valdi Luksu („Padomju Latviju solījām saulītē celt”), Frici Rokpelni („Simts tautu brālis − Staļins”) un citus, kas ar savām pēc plāna sacerētajām rindiņām cerēja sasniegt jaunas domu virsotnes, atalgoja (gan vārdā nesaucot) ar ne visai glaimojošu kritiku. Viņu 1940.-1941.g. ražojumos vēl stipri bijušas manāmas „formālisma paliekas” un „reakcionāro ideju piesātinātās buržuāziskās literatūras ietekme”, turklāt, šo līdzgājēju pamata trūkumu vairoja vēl tas, ka viņi nepaguva piesavināties no krieviem māku attēlot ar pareizām rakstības manierēm un vēsturiski konkrēti „dzīves īstenību tās revolucionārā attīstībā”. (72)

Viņu radītā beletristika „spējusi uzplaukt” un „iegūt idejisku un māksliniecisku briedumu” Iekškrievijā, ko nereti salīdzināja ar kaut ko līdzīgu literārmācību poligonam. Pēckaŗa autoritatīvais literatūras kommentātors Kārlis Krauliņš pavisam nopietni vēstīja: „Savu padomju rakstnieku seju latviešu rakstnieki īsti ieguva tikai evakuācijā − Chalturinā, Uržumā, Kirovā, Ivanovā, bet jo sevišķi Maskavā un frontē”. Šo seju viņi ieguvuši tikai pateicoties tam, ka „krievu padomju rakstnieki kļuva par tiešiem latviešu padomju rakstnieku skolotājiem”. (73) Mācīšanās no krievu padomju literatūras, pēc metodiķes Mirdzas Gailes domām, bijusi visraksturīgākā latviešu literatūras īpatnība kaŗa gados. (74) Arī Andrejs Upīts uzskata par vērtīgāko latviešu literatūras ieguvumu visciešāko kontaktu nodibināšanu ar krievu padomju literatūru. (75) Bet bieži krievu tautas labdarīgā palīdzība nenāca dabiskā kārtā − bija nepieciešami pastāvīgi bikstījumi un forsējumi rūpīgi studēt un apkopot „vecākā brāļa” pieredzi. Pat apdāvinātākie latviešu bēgļu rakstnieki kļuva par literāriskiem fiksātoriem, kuŗus biedēja katra savdabība, katra patstāvība. Arī Andrejs Upīts, kas savā laikā bija aicinājis literātus padziļināt un paplašināt vecos ūdeņus, ieraut jaunas vagas, kompromitēdams savu kritiķa un polemiķa personību, kļuva par Maskavas autoritātes dievinātāju un neatturējās no savu likteņbiedru mudināšanas izkliegt prieku par nonākšanu „apsolītajā zemē”, jo še viņu literatūra ik dienas varēja veidoties uz „nobriedušās, lielās padomju literatūras pamatiem”. (76) Ar lielu precizitāti „dzīvinošos sakarus” noformulēja Krauliņš:

No krievu padomju vārda mākslas meistariem latviešu rakstnieki diendienā mācījās.... A.Tolstoja, A.Fadejeva, K.Simonova, A.Tvardovska, I.Ērenburga, N.Tichonova, B.Gorbatova, L.Ļeonova un daudzu citu krievu padomju rakstnieku kaŗa stāsti, dzejoļi, lugas, mākslinieciskie apraksti un kaujinieciskā publicistika kļuva ne vien par bagātu idejiskas un tematiskas ierosmes avotu, bet arī par tiešu, loti nozīmīgu piemēru un paraugu latviešu rakstniekiem raksturu un situāciju tipizācijā, sižetu kompozīcijā, kaujas apstākļu tēlojumā utt.”

Šie paraugi tad nu izraisījuši varen spēcīgus radošas enerģijas sprādzienus, kas latviešu literatūrā pirmo reizi iemetuši „reālo, konkrēto padomju cilvēku ar tā patiesajiem pārdzīvojumiem”. (77)

Lai literāti celtu savu prasmi un iedziļinātos jaunos epitetos, tēlos, svaigās metaforās un citos veikumos, vispirms parādījās aicinājumi tulkot krievu padomju rakstnieku darbus. Jau kaŗa laikā iespieda Krauliņa minēto un vairāku citu krievu (L.Soboļeva, M.Aligeres, V.Vasiļevsķas, V.Lebedjeva-Kumača, M.Isakovska, A.Surkova, F.Gladkova, F.Furmanova, A.Makarenko) un ukraiņu (A.Korņejčuka, A.Dovženko) sacerējumus viduvējas kvalitātes tulkojumos. Nedaudziem izdevās pievērsties Ļermontova, Gribojedova un Gorkija darbu latviskošanai. (78)

No krieviskajiem iedvesmas avotiem padevīgākie latviešu rakstnieki smēlās „jaunrades spēku” ar lielu centību, pat pārcentību. Pa latviešu periodikas lappusēm sāka klīst mazi surkovēni, pavārgi ērenburdzēni un simonovēni. Dzejniekus uzteica par sekmīgu garīgo spēju uzasināšanu, piesavinoties „mutiskā vārda pielietošanas mākslu, lirisko intonāciju, ikdienas valodas sintaksi, jokus un anekdotes” no krievu kollēgām. (79) Visražīgākais dzejoļu producētājs Valdis Lukss − viņa kaŗa laika kontā bija apm. četrdesmit kompilātorisku dzejoļu − spējis atrast sevi un sava talanta īpatnību pēc sastapšanās vaigu vaigā ar Michalkovu, Matusovski, Aligeri, Dolmatovski, Surkovu u.c. padomju krievu dzejdaŗiem. (80) Jauns laikmets pavēries arī Jāņa Sudrabkalna dzīvē pēc saskares ar tā laika krievu rakstniekiem un viņu darbiem: viņš kļūst „no progresīva romantiķa par sabiedrisko reālistu, no pacifistiska humānista par padomju humānistu − komūnisma cēlāju, no vientuļa sapņotāja − par kopu gājēju, par kaŗavīru jaunās, komūnistiskās pasaules cēlāju kolektīvā”.(81) Viņa paša vārdiem izsakoties, pēc aizsoļošanas pa Vidzemes šoseju, „manai dzīvei, manam darbam radušies jauni mērķi, maniem sapņiem īstenības saturs. Manas dzīvības koks laiž saknes svētītajā padomju zemē”. (82) Arī kādreizējam „laikmetīgajam pesimistam” Arvīdam Grigulim − buržuaziskajā sabiedrībā viņš bijis „saliekts kā grāvracis purvā” − domas uzvirmo tikai pēc nonākšanas tiešos personiskos kontaktos ar krievu amata brāļiem: pēkšņi viņam izdodas piesātināt savus „asos, tvirtos un trāpīgos” pantus ar „skarbu un dramatisku patosu”. (83)

12. VIDINIEKI

Latviešu literātu labākai izmantošanai un kontrolei, pēc ierašanās Krievijā, viņus tūdaļ savā paspārnē ņēma PSRS Rakstnieku savienība. Savienības prezidijs veicināja dažādu plēnumu, apspriežu, sēžu un konferenču sarīkošanu Maskavā, kā arī kādreizējā caru laiku katorgas vietā Kirovā (Vjatkā) un 25 km attālajā Kstiņinā, kur provinciālajā vasarnīcu rajonā no 1941.g. augusta līdz 1944.g. jūnija beigām patvērumu atrada Andrejs Upīts. Autoritāšu acīs šīm sanāksmēm bija milzu nozīme − pat pavisam netalantīgus rakstītājus izsauca no frontes un aizmugures sniegt atskaiti par savu darbu. Galvenie runātāji parasti bija svarīgi krievu literātūrpolītiķi. Pirmajā Latvijas Rakstnieku savienības plēnumā 1942.g. 13. un 14.jūnijā Maskavā ar runām uzstājās Padomju Rakstnieku savienības priekšsēdis Nikolajs Tichonovs un ģenerālsekretārs Aleksandrs Fadejevs (kam kaŗa laikā piešķirta Sarkanās armijas ģenerāļa pakāpe), (84) M.Apļetīns, P.Skosirevs u.c. Nākošā nozīmīgākā Latvijas Padomju Rakstnieku savienības sanāksme notika Maskavā 1943.g; no 18.-20.aprīlim reizē ar latviešu mākslas dienām. Plašu, pamācībām piesātinātu runu še atkal teica, Fadejevs, cita starpā pasvītrojot nepieciešamību uzlabot „ideoloģisko skaidrību un partejiskumu” latviešu literātu darbos. (85) Trešā Latvijas Padomju Rakstnieku savienības plēnumā Maskavā 1944.g. no 4.-6.aprīlim Tichonovs nolasīja līdzīgu runu par literatūras stāvokli un aktuālajiem uzdevumiem. (86) Šo konferenču norisē parasta lieta bija „izskaidrot” Vissavienības mēroga rezolūcijas, literātūrpolītiskas runas, direktīvas, kam sekoja svinīgi solījumi tās īstenot. Tikpat padevīgs un imitējošs raksturs bija latviešu literatūras kommentātoru rakstiem periodikā. Zīmīgs šajā aspektā ir Karoga 3. grāmatā (Maskavā, 1943) ievietotais Rokpeļņa ievadraksts „Dzivibas spēka avoti”, kur viņš, atkārtodams gandrīz vārdu pa vārdam kādu mazliet agrāk teiktu Fadejeva runu, (87) noskaitīja veselu rindu bargu padomu, kā izvairīties no nomaldīšanās aplamos sānceļos. (88)

„Principiāls, autoritatīvs literatūras vērtētājs” un vidinieks starp centru un literatūras darbiniekiem kļuva A.Upīts. Starpkonferenču laikā Upīts uzturējis ciešas saites ar Fadejevu un citiem Rakstnieku savienības funkcionāriem − tie apskaidrojuši viņam konkrētus norādījumus, kā rīkoties tādā vai citādā gadījumā. Uzcītīgi īstenodams visus priekšrakstus un uzmanīgi sekodams, kas teikts partijas plēnumu diskusijās, viņš likās eventuāli nokļūstam līdz pašieaudzētam servīlismam. Pour le mérite PSRS Augstākās Padomes Prezidija pārstāvis 1943.g. 23.aprīlī Kremlī apbalvoja Upīti ar Darba Sarkanā Karoga ordeni. „Sirmais burtnieks spožā pilī Varoņsaimē godināts” − tā šo notikumu apdainoja viņa talanta biedrs Sudrabkalns. (89) Vidinieka lomu starp krievu iestādēm un latviešu komūnistu bēgļiem veica arī Jānis Niedre, ko jau pašā kaŗa sākumā Fadejevs bija izsaucis uz Maskavu. Še Niedre norīkots propagandas un aģitācijas darbā Vissavienības Radiokomitejas latviešu raidījumu redakcijā, kur, viņa vārdiem runājot, lika rakstīt manuskriptus „gandrīz vai armijas disciplīnas kārtībā”. Savā nesen publicētajā atmiņu vēstījumā Diena dienu māca viņš sniedz dažu labu interesantu, liecību par literāro telpu, kādā izbēgušajiem nekrievu literātiem bija jādzīvo. Daudzi, augsti krievu funkcionāri izrādījuši slimīgas šovinisma tieksmes un neuzticību. Viens no šādiem nikniem „inorodcu” nīdējiem, romānists un Rakstnieku savienības valdes loceklis Fjodors Panfjorovs, „visos latviešu, lietuviešu, moldāvu un citu nekrievu rakstniekos redzējis ienaidnieka aģentus”. Šādā atmosfairā, jāpieņem, pat Niedre nav varējis visai sekmīgi veikt savus uzdevumus. Kāda mīklaina misēkļa dēļ 1943.g. novembrī viņš saņēmis „bargu partijas sodu”. (90)

13. LATVIEŠU GRĀMATNIECĪBA IEKŠKRIEVIJĀ

Lai gan uz papīra visu šo laiku pie Maskavas Cittautu literatūras apgāda (Inoizdat) skaitījās t.s. Balkānu un Baltijas redakcija ar P.Daugi un P.Lāci tās latviešu nodaļā, kopš 1937./1938.g. lielajām tīrīšanas akcijām bija uzdots iznīcināt visas latviešu kultūras iestādes Padomju Savienībā un pārtraukt visu publikāciju izdošanu latviešu valodā. Kaŗa kritiskajās dienās LKP atsāka iespiesto vārdu latviešu valodā, lai iedvestu „drosmi un varonību latviešu strēlniekos frontē”, lai „celtu evakuēto latviešu darbaļaužu cīņas sparu”, bet pirmām kārtām lai „stiprinātu latviešu tautas draudzību ar diženo krievu tautu”. (91) Sākot ar 1942.g. 12.janvāri Kirovā neregulāri sāka iespiest LKP CK oficiozu Cīņa ar 1500 eksemplāru lielu metienu, kas uz kaŗa beigām sasniedzis 4000 eks. Pavisam Padomju Savienībā kaŗa laikā iznākuši 116 Cīņas numuri. (92) Upīša, Sakses un Baloža redakcijā − sākumā reizi, vēlāk divas reizes mēnesī − izdeva Cīņas literāro pielikumu, kur bez ievadrakstiem un direktīvām literatūrai iespieda arī beletristiskus darbus. Maskavā izdeva trīs literātu centrālorgana Karoga burtnīcas almanacha veidā ar nepilnu 3000 eks. caurmēra metienu. Iznāca vairākas mazas frontes avīzes. Par kaŗa laikā aizbēgušo un mobilizēto literātu dzīves centru bija kļuvusi divīzijas avīze Latvijas Strēlnieks (no 1943.g. 10.augusta Latviešu Strēlnieks). Lielākā daļa darbu, kas iespiesti šai izdevumā, pēc autoritāšu domām, „vēl šodien sastāda latviešu padomju literatūras kodolu”. (93) Vairāki apgādi, kā, piemēram, Cittautu literatūras apgāds, kur latviešu nodaļu vadīja Krievijas latvieši V.Miške, pēcāk A.Blūmfelds un I.Bērziņa, Padomju Armijas kaŗa apgādniecība (Glavnoje Poļitičeskoje Upravļeņije Sovetskoj Armiji Vojenizdatu), vietējais apgāds Kirovā, kur iznāca Cīņa, Bērnu literatūras apgāds (Detgiz), apgāds „Padomju Rakstnieks” (Sovjetskij Pisateļ) un, sākot ar 1944.g., LPSR Grāmatu apgāds Maskavā, publicējuši latviešu valodā − lielāko tiesu skrejlapas, no krievu valodas tulkotus propagandas darbus, Marksa, Engelsa, Ļeņina un Staļina atsevišķus rakstus, Jāņa Kalnberziņa un Viļa Lāča runas un arī vairākas daiļdarbu grāmatas.

Tāpat kā visas citas jomas, arī latviešu grāmatniecība atradās lielā atkarībā no krievu uzraugiem, kas bieži vien esot pievīluši latviešu komūnistu paklausību. Lūk, ko par šo viņējo dienu neuzticības atmosfairu lasām Niedres ne sevišķi līksmajās atcerēs:

Latviešu grāmatniecībai... izvirza gluži dīvainas prasības, piemēram, liek pārtulkot latviešu autoru sacerējumus krieviski, lai apgāda galvenais redaktors varētu izlasīt, iepazīties ar redaktoru labojumiem, un pēc izrediģēšanas sacerējums attulkojams latviski.. .(94)

Latviešu strēlnieki uzbrūk vāciešiem pie Velikije Lukiem. Kaŗa kritiskajās dienās atjaunoja Staļina iznīcinātās latviešu kultūras iestādes Padomju Savienībā, atsāka iespiesto vārdu latviešu valodā. Lai „celtu evakuēto latviešu darbaļaužu cīņas sparu”, tie latviešu literāti, kas bija devušies līdz padomju vienībām, attīstīja aktīvu darbību.

14. AR LATVISKUMA MĒTELI

Patvērumu Padomju Savienībā meklēja tikai tie latviešu literāti, kas bija sadarbojušies ar krievu okupācijas varu, bieži ļaudis, kam konjunktūras apsvērumi, liekas, bija daudz stiprāki par mākslinieka sirdsapziņu. Tādēļ arī viņu sacerējumi atspoguļoja daudz mazākā mērā to relatīvo brīvību literārā stilā un idejās, kas bija jūtama krievu un nekrievu literatūrā kaŗa sākumā, kad cenzūras grožus palaida vaļīgāk. Bet apstākļi prasīja, lai arī viņu spalvas spēlētu uz nacionālā jūtīguma stīgām. Gan proklamācijas, ultimāti, saukļi, gan arī beletristiskie darbi mēģināja uzkurināt nacionālismu, aicināja lasītājus nesavtīgi cīnīties par nacionālo atbrīvošanos, nevis par padomju varas atjaunošanu. Krievu rakstnieku vairākums šajā laikā bungoja nacionālisma bungas, uzsvēra „padomju cilvēka krieviskumu”. (95) Arī daļa latviešu literātu, jo sevišķi kaŗa pirmajos gados noņēma izkārtni „padomju” un sāka segties ar latviskuma mēteli. Padomju informbiroja (Sovinformbjuro) radioraidījumi, lai ieintriģētu klausītājus, pārpludināja aitēru ar dažādiem sacerējumiem, kam pēc kaislību norimšanas piedēvēja tādus grēkus kā pagātnes ideālizēšanu, nekritisku izturēšanos pret kultūras mantojumu, nacionālo īpatnību pārspīlēšanu u.tml. Arī periodiskos izdevumos nereti publicēja materiālus, kas gan teorētiskos, gan praktiskos aspektos atspoguļoja dzīvi, tā sakot, no nacionālisma pozīcijām. Par to liecina jau šo izdevumu nosaukumi, piem., Par Dzimteni, Latvijas Strēlnieks, Jaunais Latvietis, Mūsu Zeme, Par Brīvu Daugavu u.c. Jāpiemin, ka gandrīz visas minētās avīzes bija domātas slepenai izplatīšanai Latvijā. Interesanti atzīmēt, ka kaujinieciskais sauklis „Nāvi vācu okupantiem!” aizstāja boļševiku obligāto „Visu zemju proletārieši, savienojieties!” Tikai kaŗa otrā pusē parādījās Padomju Strēlnieks, Par Padomju Latviju u.tml. Vārds „padomju” nefigurēja arī tādos apzīmējumos kā „Latviešu strēlnieku divīzija”, vēlāk „Latviešu gvardes divīzija”. Andrejs Upīts, kas 1943.g. 16.janvārī oficiāli kļuva par „Latvijas PSR Tautas rakstnieku”, vajadzības gadījumā „nacionālistiski izkropļoja” savu goda titulu, parakstoties skrejlapās un uzsaukumos vienkārši kā „Latviešu Tautas rakstnieks”. Un bieži vien pašos uzsaukumos nebija ne vēsts no sovjetisma. Lai minam tikai dažus no viņu virsrakstiem: „Latvju tauta, celies uz bruņotu cīņu! Mana latviešu tauta!” (Latviešu Strēlnieks, 3,1941), „Baltijas republiku sabiedrisko darbinieku deklarācija par fašistu zvērībām Lietuvā, Latvijā un Igaunijā” (Cīņa, 10.2.42.), „Lai deg Latvijas zeme zem vācu okupantu kājām! (Cīņa, 16.5.42.), „Cīņā, latvju jaunatne!” (Par Padomju Latviju, 18, 1943), „Uzsaukums Latvijas rakstniekiem un kultūras darbiniekiem” (Cīņa, 16.4.44.). Pēdējā uzsaukumā Rakstnieku savienības darbinieki ar diezgan trāpīgiem un emocionāli iedarbīgiem izteikumiem vērsās pie latviešu rakstniekiem, māksliniekiem un zinātniekiem ar aicinājumu nepieļaut vāciešiem iznīcināt latviešu kultūras pieminekļus. (Jāpiezīmē, ka šis patiešām bija laiks, kad vācu armijas piederīgie piefrontes rajonos dažkārt iznicinājuši gleznas un bibliotēkas, grāmatas sadedzinot vai izlietojot par tualetes papīru). (96) Pat tik vēlu kā 1944.g.janvārī, kad Padomju Savienībai uzvara likās nodrošināta, avīzē Mūsu Zeme (Nr.1), kas skaitījusies par partijas Vidzemes apgabala komitejas oficiozu, iespieda pārspīlēti nacionālpatriotisku ievadrakstu ar nosaukumu „Cīņa par mūsu zemi − Latviju”:

Vācu okupācijas dzelžainie žņaugi kā smags lietuvēns uzgūlies pār Latviju, noslāpēdams katru tautas nacionālās dzīvības pulsu, izsūkdams, mūsu dzimtenes pēdējo sviedru un asiņu lāsi. Laikraksta Mūsu Zeme uzdevums: saukt vienotā cīņā pret vācu okupantiem visus Latvijas dēlus un meitas, neskatoties uz katra turību, polītiskiem uzskatiem vai reliģisku pārliecību. Cīņas mērķis: tautas glābšana no iznīcināšanas, visus latviešus, apvienojot vienotā atbrīvošanas nometnē.... Ne angļiem, ne krieviem, ne amerikāņiem nav vajadzīga mūsu zeme. Bet vācu junkuri gadu simteņiem pēc tās snaikājuši savus kaulainos pirkstus.... Cīņā pret vācu okupantiem pagātnē izauguši mūsu kaŗa vadoņi − Viesturs, Namejs, Rūsiņš u.c. Cīņā pret vācu okupantiem izveidojies leģendārais tautas varoņa tēls − Lāčplēsis. Cīņā ar vācu baroniem radās mūsu Tautiskā Atmoda un redzamākie tautas darbinieki, kā dedzīgais Auseklis Pumpurs Krišj. Voldemārs, Kronvaldu Atis, brāļi Kaudzīši, Rainis, Andrejs Upīts u.c. Pret vācu jūgu 1905.g. sacēlās visa mūsu tauta. Cīņā pret vācu iebrucējiem pirmajā pasaules kaŗā radās varonīgie latvju strēlnieku bataljoni.... Nobendēti vai cietumos ieslodzīti nevien visi kreisākie darbinieki, bet arī daudzi nacionālisti, kuŗu vienīgais noziegums, ka viņi pieder latvju inteliģencei. Pat tikai pēdējā laikā Alūksnē vien arestēti daudzi nacionāli noskaņoti pilsoņi, to starpā arī Malienes Ziņas redaktors Pamiljens, kuŗa vienīgais noziegums tas, ka viņa vadītais laikraksts bija pārāk nacionāls, latvisks....Tautieši! Atbildēsim vācu kolonizatoriem ar dzejnieka Raiņa vārdiem: Zeme, zeme − kas tā zeme, ko tā tava mute dēvē? Zeme − mūsu valsts... Dzimtenes vārdā mēs cīņā saucam visus − arī tos, kas līdz šim maldījušies, kalpodami vāciešiem. Arī tiem tagad dota iespēja izpirkt savus grēkus pret Dzimteni, lai ar mūsu daudzcietušo tautu kopīgi varētu, baudīt uzvaras augļus atbrīvotajā Latvijā.

Slēpdamies aiz sentimentālas dzimtenes mīlestības un tautas saglabātāju maskas, Centrs cerēja gūt sekmes gan Iekškrievijā nonākušo, gan arī vācu okupācijā atrodošos latviešu „garīgā spēka mobilizācijā”. (97) Bet gadījās arī tā, ka dažs labs neuzmanīgāks spalvas darbinieks sāka zaudēt savu partejisko sirdsapziņu, saskatot šajos šķietamos labvēlības dūmos kaut kādu carte blanche brīvākai nacionālai rosmei nākotnē.

15. MĀKAS TRŪKUMA REZULTĀTS

Kaŗa beigu posmā krievu prozists Konstantins Paustovskis noraksturoja kaŗa laikā izgatavotos literāros ražojumus visai trāpīgiem vārdiem:

...mēs ražojam pārāk daudz atkritumu... Pēdējos divi gados izveidojies zināms štampveidīgs „frontes līniju” un „aizmugures” stāstu žanrs. Visļaunāk ir tas, ka šiem stāstiem − lai arī šķietami apveltītiem visiem nepieciešamiem virspuses atribūtiem − trūkst paša galvenā: mākslinieciskais patiesības, jūtu un autora personības savdabības zīmoga. (98)

Šī teikumu kopa tikpat labi varētu būt veltīta latviešu kaŗa aprakstnieku sacerējumiem. Cieši sekodami krievu paraugiem, nereti bālākajiem, netalantīgākajiem, viņi pārņēma ne tikai savu skolotāju rakstības veidu, manieri, intonāciju, bet arī kļūdas. Kamēr vairāki krievu rakstnieki, piem., Ļeonovs, Gorbatovs, Grossmans, Tichonovs, Simonovs sāka laist klajā dažu labu spilgtu, psīcholoģiski dziļu, labi veidotu daiļdarbu, latviešu beletristikā parasti nav iespējams saskatīt robežu starp surrogātu un īstu mākslu. Ar nedaudziem izņēmumiem darīšana ar kompilacijām bez oriģinālvērtības, kas šķietami nākušas no vienas spalvas. Objektīvam vērotājam nebūtu nekādas vajadzības apstrīdēt Krievijas latvieša profesora Roberta Pelšes tēzi − jau kaŗa laikā viņš negribīgi izpauda, ka latviešu komūnistu daiļdarbi visumā izrādījušies par tukšgaitu, viendienas literatūru. Lielais vairums sacerējumu pēc PSRS Valsts mākslas un zinātņu akadēmijas īstenā locekļa domām bijuši pa daļai lielas steigas nelabas sekas, „pa daļai mākas trūkuma rezultāts”. (99) Tai pašā laikā nevar noliegt, ka šie viduvējie vēstījumi dažkārt sniedz interesantu izziņas materiālu, mums nezināmas detaļas un nianses. Parasti viņu vērtības koeficients tieši proporcionāls informācijas daudzumam. Tomēr jāuzsveŗ, ka pat ražojumā, kas šķietami atgādina īstu chroniku, puspatiesība bieži sajaukta ar visneticamākajiem izdomājumiem. Tādēļ arī šo darbu vairums, šķiet, nav varējis nodrošināt nekādu ievērību pašu sabiedrībā, nemaz nerunājot par kaut kādu prestižu ārpusē.

No daiļliteratūras žanriem pirmā vietā bija dzeja, kas visoperatīvāk spēja atsaukties uz Centra prasībām. Arī pārējie dominējošie žanri bija apmēros nelieli daiļdarbi: īsstāsti, kaŗa apraksti, kauju epizodi, biogrāfiski portreti un dažas lugas. Pēc statistiskiem datiem no 1941.g. 27.jūnija līdz 1945.g. 9.maijam latviešu autori Padomju Savienībā saražoja vienu romānu, sešas lugas, apmēram 250 dzejoļus un septiņdesmit divus īsstāstus un frontes līniju aprakstus. (100) Visus šos darbus var sadalīt atsevišķās tematiskās kategorijās.

16. SPALVAI JĀDZEĻ ASĀK PAR DURKLI

Galvenais padomju kaŗa beletristikas un publicistikas uzdevums bija iespējami efektīvāk iepotēt „niknuma indi”. Jo sevišķi izplatīti kļuva Alekseja Tolstoja un Iļjas Ērenburga pret vāciešiem vērstie raksti. No viņu publicista kaismīguma ieteica mācīties arī izbēgušajiem latviešu literātiem. Viens no Fadejeva pirmajiem jautājumiem Niedrem bija: „Vai lasījis Alekseja Tolstoja rakstu ‘Ko mēs aizsargājam’ Pravdā...Lūk tā kaŗo rakstnieks pret iebrucēju”. (101) Sevišķi kodīgi saturā un vēl kodīgāki izteicienos bija Upīša pretvācu sacerējumi. Arī saviem kollēgām veiklais polemiķis deva elementārpamācības literārās rungas zvelšanā − latviešu daiļdarbiem „dabīgi jābūt kūsājoša naida, muskuļota spēka vai svelmīgu sāpju” piesātinātiem. (102) Savu krievu biedru garā Upīts pavisam daiļrunīgi aprādīja, ka rakstnieka spalvai cita nolūka nav un nevar būt kā sēt naida sēklas sarkanarmiešu vidū:

...lai mūsu spalva dzeltu fašistus asāk nekā durklis un mūsu vārda bultas skrietu tālāk nekā strēlnieka lode. Tikai tā palīdzēsim atbrīvot ceļu uz dzimteni, kur rakstnieka radītāja vārds skanēs zvanīgāk par auglīgas zemes irdinātāju lemesi un cietāk par āmuru uz kalēja lakts. (103)

Savā ziņā baltiešu ražojumi atšķīrās no krievu modeļiem, kas parasti apmierinājās ar kvēla naida izteikšanu pret nacistisko Vāciju. Latviešu un igauņu komūnistu literāti piedevām vērsās pret „gadu simteņu apspiedēju vācieti”. Vecais Pelše (tā viņu dēvēja Maskavas aprindās) apgalvoja, ka gadsimtu ritējumā katrs „īsts latvietis” reizē ar mātes pienu jau iezīdis riebumu un instinktīvu naidu pret vēsturisko ienaidnieku, kas „ar uguni un zobenu turpat vai astoņus gadsimtus paverdzināja un slepkavoja latviešu tautu”. Tādēļ pēdējais laiks atriebties visai rasei.(104) Kad 1943.g. vasarā sasauca igauņu, latviešu un lietuviešu intelliģences sanāksmi Maskavā, vai visi runātāji akcentēja Baltijas tautu kopējas cīņas nozīmi pret „krustnešiem, bruņiniekiem un citiem šīs melnās sērgas paveidiem”. (105) Sudrabkalns, kas ar katru mēnesi virzījās tālāk no dzejas uz vienpusīgām atskaņām rakstītu žurnālismu, izsaucās, ka nu pienācis laiks atmaksāt senču verdzinātājiem „par klaušām un rijām”, par ilgo dzīvi „zem sodrainām sijām”. (106) „Latvietim acīs deg neganta liesma, / Jāmin kad vāciešu vardarbu skaits”, viņš nodeklarēja kādā citā naida vārsmā. (107) Arī Grigulim rādījās „šausmu rēgi” ar karātavu ēnām pilskalnos, ar saraustītiem dzimtcilvēkiem vācu moku ratos. (108) Spalvas darbinieki, šķiet, centās kļūt par sava veida čempioniem vāciešu pļaukāšanā ar daždažādiem izsmalcinātiem lamu vārdiem, saukdami viņus par „cilvēces lāstu”, „pasaules izdzimumiem”, „zemes mēri”, „brūniem sprādžiem”, „kāškrusta zirnekļiem”, „12 miljonu Nīcšēm ar čūskām un ērgļiem” u.tml.

J.Tilbergs, Jāņa Sudrabkalna portrets.

Spārnotās armādas (1920.g.) autors, humānisma un pacifisma sludinātājs, Sudrabkalns, piedzīvojis vilšanos ekspresionisma atplūdos, aizrāvās ar padomju kaŗa beletristiku un publicistiku. Bez kaujinieciskiem dzejoļiem Sudrabkalns šai laikā publicē arī vienu otru sentimentālpatriotiska patosa piesātinātu dzejoli par to, ka latvieši pie Maskavas un Staraja Rusas patiesībā gājuši cīņās par savu dzimto pilsētu Rīgu.

17. ZEM AUSEKĻA ĒNAS

Kritiskajos gados, kad frontes ziņojumos pieminēja Kijevu un Odesu, Smoļensku un Brjansku, savu mērķu īstenošanai Centrs mobilizēja arī nekrievu tautu nacionālo literatūras mantojumu. Atcerēsimies, ka pirmajā okupācijas gadā oficiāli atzina tikai nedaudzus latviešu rakstniekus, no kuŗiem padomju varas pārstāvji centās izlobīt argumentus savai demagoģijai. Bija arī tādi entuziasti, kas sastinga pie vienas domas, proti, priekšpadomju literatūras kaila nolieguma, jo latviešu literatūra „īsti sākās” tikai ar pirmo, padomju gadu pēc „ienīsto un nicināto budžu diktatūras noslaucīšanas”. (109) Tagad turpretī daudziem pagātnes literatūras darbiniekiem uz laiku ne tikai piedeva viņu ideoloģiskos grēkus, bet pat sāka aizrautīgi apjūsmot kā savas zemes liesmainus patriotus. Upīts izrādījās par vienu no pirmajiem apmulsušo literātu mudinātājiem neizvairīties smelt dzīves sulu saviem darbiem no latviešu klasiķiem. „Padomju valsts ar vislielāko cieņu izturējusies pret pagātnes literatūras mantojumu”, (110) viņš drošināja savus biedrus, šķietami nezinādams, kā Centrs izturējās Staļina „tautu cietumā” pret nekrievu kultūrām no apmēram 1928.g. līdz kaŗa sākumam. Arī Rokpelnis piemērojās apstākļiem, vienā no saviem rakstiem mēģinādams virzīt to rakstnieku domu, kas šaubījās un minstinājās aiz neziņas vai neizpratnes. Pēc atzinīgiem vārdiem par „lielās krievu tautas nacionālo lepnumu”, kas cienīgi atbilstot „krievu tautas milzu lomai vēsturē”, viņš lielā nopietnībā centās iegalvot, ka arī izbēgušo latviešu literātu darbi kļūtu idejiski stiprāki, ja viņos iestrāvotu līdzīgs latviešu tautas nacionāls lepnums:

Reālas īstenības samēros tam jābūt arī mūsu literatūrā. Cīņas laukā mums jāņem līdz sava vēsture, tas bagātais tautas devums, kam ieroča spēks arī šodien. Tāda ir mūsu folklora, mūsu tautas dziesmas un pasakas. Tāds ir Auseklis un Pumpurs, brāļi Kaudzītes, Blaumanis... tāds ir mūsu vienreizīgais Rainis. (111)

Tiem, kas 1940.-1941.g. Rakstnieku savienības diskusiju vakaros bija nolieguši latviešu priekšpadomju literatūru in toto, šī jaunā līdzās pastāvēšanas politika droši vien radīja varen lielu izbrīnu. Uzsaukums Latvijas intelliģencei, ko pieņēma Rakstnieku savienības plēnuma dalībnieki Maskavā, gāja pat tik tālu, ka aicināja talkā „visu latviešu tautas dziļo kultūru” (mans retinājums, − R.E.), (112) tādejādi pavisam ignorējot Ļeņina divu nacionālo kultūru principa šķiriskās piederības etiķetes. Iespieda vairākas grāmatas ar dažu padomju gadā aizmēztu latviešu 19.gs. un neatkarības posma autoru darbiem, piem., Gadsimtu naids, Latviešu klasiķi par vāciem (M. 1944), Aizskalo, Daugava! (M. 1943) un Pumpura Lāčplēsi krievu valodā (M. 1945). Lai arī ievietoto darbu izlase bija lielāko tiesu tendencioza, tajos izteiktās izjūtas un atziņas bieži bija bīstami piesātinātas ar nacionālismu.

Turpinājās kulta veidošana ap Raini, ko oficiālie literātūrpolītiķi bija izsludinājuši vai par pašu „proletāriskās revolūcijas” vadoni Latvijā, piedzejojot tam klāt pavisam neiespējamus politiskus nopelnus. Arī tagad katrā izdevīgā gadījumā ar uzbāzīgu tendenci viņi lepojās ar lielā mākslinieka un demokrātiskās domas paudēja zīmogu, lai arī Raiņa māksla un idejas tiem būtībā palika svešas. Jaroslavļā 1942.g. 12.septembrī sakarā ar Raiņa nāves dienu notika dzejnieka piemiņas vakars. Divus gadus vēlāk līdzīgs sarīkojums notika Daugavpilī. Krievu valodā izdeva Raiņa izlasi Pesni boŗbi i mužestva (Cīņas un vīrišķības dziesmas, M. 1945). Īpaši komiskā kārtā notika lakstošanās ar pazīstamākajiem tautas atmodas un nacionālās dzejas nostiprinātājiem Andreju Pumpuru un Ausekli. Virs krievu kaŗapulkiem viduslaiku leģendās parasti lidinājās Borisa, Gleba un citu svēto ēnas; latviešu „zelta zvaigznes vīrus” reizumis parādīja cīnoties Padomju Armijas rindās zem latviešu tautas gigantu ēnām, nevis „rubīnsarkaniem” karogiem. Pat Upīts nespēja atturēties no šī fainomena neietērpšanas dzejiskā valodā:

No kapiem, ko ziemelis paslēpis
zem villaines sārtausmā rēnas,
kāpj Rainis, Pumpurs un Auseklis,
nāk modušās dārgās ēnas. (113)

Arvīds Grigulis „Lielā Tēvijas kaŗa” laikā. Lai gan Latvijas PSR Mazās Enciklopēdijas 1.sēj. (A−J, Rīgā, 1967) pievieno viņa II Pasaules kaŗa laikā sarakstītos stāstus un noveles pie „izcilākiem latviešu padomju īsās prozas darbiem”, patiesībā šie Griguļa literārie ražojumi ir bez mākslinieciskas patiesības, savdabības, uzrakstīti frontes līniju un aizmugures, rēgu stāsti.

18. FOLKLORAS PĀRFRAZĒTĀJI

Arī tautas daiļradei, folklorai, tautas dzejai bija jātop par ieroci cīņā pret vāciešiem. Rokpelnis, Vanags, Sudrabkalns u. c. nekavējoties ķērās pie latviešu tautasdziesmu ārējas atdarināšanas un pārfrazēšanas. Cenzdamies viens otru pārspēt, viņi sāka imitēt savos stilizētajos pantos tautasdziesmu strōfiku, ritmisko uzbūvi, aizņēmās vārdus no tautas leksikas, tāpat motīvus un tēlus, pastāvīgos epitetus, bet pirmām kārtām tautas poēzijas hiperbolas un metaforas. Vai katrā Sudrabkalna vārsmā vācieši pielīdzināti vilkiem, lietuvēniem, sumpurņiem. Jāpiezīmē, ka arī citi nekrievu rakstnieki centās izmantot relatīvo kaŗa laika brīvību, lai piesātinātu prozu un dzeju ar savas tautas folkloras vitālo sulīgumu, piem., ukraiņi Riļskis un Sosjura, avari Gadžijevs un Gamzatovs, azerbaidžānieši Babajevs un Guseinzade, baltkrievi Kulišovs un Brovka, gruzietis Cikovani, kirgizs Osmanovs, armēnis Sarjans, lietuvieši Neris un Gira, uzbeki Alimdžans un Šajhzada. To darīja arī krievi. Centram iztapīgie literātūrkommentātori, protams, konstatēja, ka latviešu tautas mutvārdu poēzijas motīvu mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu izmantošana „savā idejiskā pamatojumā” esot sasaukusies ar krievu padomju literatūras centieniem. (114)

Kaŗa laikā Maskavā izdeva vairākas „pretvācu” folkloras izlases gan latviešu valodā, gan krievu tulkojumā, piem., Elles kungs. Tautas dziesmas par vācu apspiedējiem (1943), Kam nāci, vācieti, šai zemē? (1943), Latišskije skazki (Latviešu pasakas, 1943), Daiņi. Pesni latišskogo naroda (Dainas. Latviešu tautas dziesmas, 1944).

Nereti ar seno folkloras tēlu palīdzību noraksturoja abas naidīgās puses. Izbēgušos rakstniekus pielīdzināja „trauksmes cēlājiem, līdzīgi leģendārajam Tālavas taurētājam”, kas aicinājis senlatviešus cīņā pret ienaidnieku. (115) Tāpat visas tautas apziņā dziļi iesakņoto nacionālo varonības un spēka simbolu Lāčplēsi iesaistīja kaŗā „pa visu banku”. Jūlija Vanaga kuriozajos Saulgrieža fragmentos Lāčplēsis, gan ar manāmu nervozitāti, sauc cīņā visu tautu. Sudrabkalna patosa piesātināto poēmu Lāčplēsis, kur kaŗš pret vāciešiem atspoguļots kā tautas seno brīvības cīņu turpinājums, vēl tagad oficiāli sumina kā veselu „māksliniecisku notikumu”. Arī sudrabkalnotais varoņgara paudējs, kuŗa zobens „bēdas un tumsību šķeļ”, mēģina visus latviešus modināt cīņai pret „kāškrusta tumsoņiem”:

Tauta lai atzaļo kupli un nekrīt vairs varmāku jūgā,
Latvietis skani lai dzied, viņu lai pasaule dzird,
Lauki lai ražu dod brangu un droši tā sakrājas klētīs,
Mātei pie svētīgās krūts mierīgs lai atdusas bērns.

Bezuzacaina un bezskropstaina Apollona statujai līdzīgais „diženais vīrs”, protams, bija jāapveltī ar padomju vaibstiem; priekšpēdējā rindiņā „padomju piecstaru zvaigzne varonim vairogā staro”, (116)

Vācieši, dabiski, bija pielīdzināti Melnajam bruņiniekam. Niedres uztverē zemiskais Lāčplēša pretinieks „visgarām Daugavai, Lielupei un Gaujai uz kaulaina nāves zirga bradā Latvijas dēlu asinīm un sviedriem tik bagātīgi slacītos laukus”. (117) Citi sprauda sev par mērķi atainot tos latviešus, kas sadarbojās ar vāciešiem − parasti aiz vienām iekavām ņēma visus, kas nebija aktīvi padomju varas atbalstītāji − kā Kangarus. „Bargajos Lielā Tēvijas kaŗa gados”, noziņoja Cīņas korespondents Alberts Jansons, kas kopš 1965.g.decembra vada Latvijas padomju rakstnieku savienības valdi, „parādās, kas iet kopā ar tautu, kas pret to, − kur Lāčplēsis, kur Kangars”. (118) Bija arī tādi, kas pārcentās pretvāciskās mitoloģijas radīšanā, kā par to liecina 1942.g. Vanaga un Rokpeļņa kopīgi sarakstītā „pirmā padomju latviešu opera” Rūta. Lai gan abi autori nopūlējās pēc labākās iespējas „atspoguļot” tajā laikā neeksistējošās latviešu partizānu cīņas pret vāciešiem, viņu gala produkts izvērtās par dažnedažādu folkloras materiālu montāžu − ar latvju senām paražām, leģendām, parunām, tautas dēliņiem, aluskausa jūsmu, kaŗā izvadīšanas tautasdziesmām u.tml. Nav nekāds brīnums, ka drīz vien Rūtas libretu nokritizēja kā „skatu spēli”, kur „feodālisma laika kolorīts” pavisam aizēnojis „aktuālo Lielā Tēvijas kaŗa cīņu nokrāsu”. (119) Līdzīgas kļūdas atrada Rokpeļņa nepabeigtajā sencības izskandinātā lugā Es karā aiziedams (1943). Tāpat oficiālie padomju literātūrkommentātori tikai garāmejot pieminējuši Upīša dramatisko satiru Leitnants Vilhelms ellē (1942); šajā „burvju posē” pasakaina, fantastiska pasaule vijas ap kādu latviešu tautības Sarkanās Armijas snaiperu leitnantu. Viņš parādīts kā frivols, bet attapīgs tautas dzīlēs radies zemnieku spēkavīrs, kas nodzen nežēlīgo vācu kungu ellē un piemuļķo velnu ar viņa paša rafinētiem trikiem.

19. KANIBĀLI UN ASINSSŪCĒJI

Tāpat kā krievu rakstnieki, arī latviešu literāti gan dzejā, gan prozā, gan publicistikā koncentrējās atainot dažādus vācu varasdarbus. Tā kā kaŗa pirmajā posmā gandrīz nekādu konkrētu faktu un ziņu par notikumiem Latvijā nebija, parasti šie raksti izvērtās par nebeidzamu nepatiesību sakopojumu. Pārlieku uzticēšanos nepārbaudītiem faktiem jau kaŗa laikā saviem jaunatbraukušajiem kollēgām pārmeta Pelše sava rakstā „Latviešu literatūra Lielajā Tēvijas karā”. (120) Tas neatturēja pašu Pelši no ačgārna priekšstata radīšanas par vāciešiem: okupētajā Latvijā visus divpadsmit gadus sasniegušos latviešu bērnus nozīmējot smagā darbā; visām meitenēm jāstrādājot pusgadu kā kalponēm vācu ģimenēs, bet atlikušo pusi − kā laukstrādniecēm; vācieši slēguši gandrīz visas latviešu skolas, turklāt nolieguši publicēt latviešu valodā periodiku un grāmatas u.tml. (121) Šādas ziņas gāja no mutes mutē, no auss ausī. Rezultātā radās visneiedomājamākie rēgu stāsti, kas dažkārt gan netēlojās briesmīgāki un melnāki, kā tie patiesībā bija. Sudrabkalna fiktīvie cīruļi pēc atgriešanās no Latvijas grūtsirdīgi ziņo par kādu Latgales pilsētu, kas kļuvusi klusa kā kaps; vienīgā skaņa − zilimelnu līķu čīkstēšana vējā. (122) Upīts savos feletoniskajos stāstos nevilcinās ziņot, ka vācieši noliedzot aprakt nošauto latviešu patriotu līķus; tie vāļājoties nedēļām, lai būtu barība suņiem un vārnām. Vāciešu vidū pavisam parasta lieta esot kanibālisms − tāpat kā vilki viņi „dzīvus bērnus rija”. (123) Kāds vācu virsnieks, ieraugot žīdu meiteni tikko ieņemtā krievu sādžā, izlec no pavēlniecības vāģa un „metas tai virsū ar saviem vanaga nagiem un mutē sacirstiem vilku zobiem”. (124) Dažādus ūnikus tēlojumus sastopam Sakses sērijveida darbos. Stāsta „Zirnekļi” galvenais tēls − vācu kaŗa ārsts Pfeifers − ir kaislīgs asinssūcējs, sevišķi kārs uz latviešu komūnistu partizānu asinīm („Es viņiem nosūktu asinis. Līdz pēdējai lāsītei! Pilnīgi sausus!”). Bija tikai jāpiemin vārds „asinis”, un šīs butaforiskās figūras „acis iezaigojās kā kaķim, redzokļi izplētās nedabīgi lieli”. Kad partizānu trūkuma dēļ Pfeiferam piegādā viņu bērnus, ārsts „ar pēkšņu lēcienu, kā zirneklis tīklā iepinušos mušu, sagrāba zēnu, kas stāvēja pirmais”. (125)

Par dažu spalvas darbinieku lielāko aizrautību kļuva laupīšanu, badā mērdēšanu, nošaušanu, slepkavošanu, izvarošanu un citu varas aktu naturāla atainošana. Grigulis vairākos epizodos pats sevi pierādīja par savdabīgu erotomanu. Savā pirmajā kaŗa laika darbā viņš sniedz šādu perversitātes un sadisma piesātinātu tēlojumu:

Zem sūrābeles priekšpusdienas saulē sēdēja Marta un baroja bērnu. Balta, pilnīga krūts iesārti vizēja spilgtajā gaismā (Vācu virsnieks) Lačs nolaizīja lūpas un ar savu miesaskārīgo skatienu ieurbās viņas krūtī.... Tālumā bija dzirdamas bēdīgu melodiju skanas. Lačs no bērnības atcerējās šo latviešu tautas dziesmu par vēju, kam jāaizdzen laivu pa Daugavu no Vidzemes uz Kurzemi.

(Lačs pavēl diviem ierindniekiem atvest Martu)...viņš pieskrēja pie Martas, sagrāba viņu aiz pleca un nogrūda uz dīvāna. Tad, pacēlis kucēnu no grīdas, viņš uzmeta to Martai uz ceļiem.

− Pabaro šo te, nekavējies!

− Bet kur man ņemt piena? − Marta klusā balsī jautāja, neuzminēdama bača nodomu.

− Kur atrast pienu? Neizliecies nu par muļķi! Tev pašai vairāk piena nekā vajadzīgs šim kucēnam. Krūtis tev tā piebriedušas, ka tik. tikko spēj tās apkārt stiept. Marta pielēca kājās kā sadzelta.

− Ko? Dot kucēnam zīst krūti?

Lačs satvēra viņu un no visa spēka iezvēla sejā ar kulaku. Tad nogrūda atpakaļ uz dīvāna. Marta zaudēja samaņu. Deģenerāts ar vienu roku drudžaini rāva ģērbu no viņas auguma, bet ar otru bāza kucēnu pie viņas krūts. Sajuzdams patīkamo siltumu, kucēns sāka kāri zīst sievietes krūti. (126)

Pēckaŗa izdevumos šo dīvaino epizodu neievietoja kā piedauzības akmeni.

Jānis Niedre, kas latviešu literatūrā ienāca 1932.g. ar grāmatu Ķeceris Latgalē, ir viens no latviešu Padomju rakstnieku savienības dibinātājiem. Kaŗa laikā viņš strādā propagandas darbā Maskavā, vada grāmatu apgādu VAPP, izdodot „kūsājoša naida, muskuļota spēka vai svelmīgu sāpju” piesātinātu viendienas literatūru.

20. AR BUFONĀDISKIEM PAŅĒMIENIEM

Jau kaŗa pirmajās nedēļās padomju literātūrpolītiķi uzsvēra, ka sarkasmam, satirai, karikatūrai jātop par asu cīņas ieroci. Upīts, kas jau Robežnieku virknē izcēlās ar nievīgu iesauku un bagātu palamu sortimentu, kā pirmais sāka raidīt izsmiekla bultas pret vāciešiem, cenšoties, sakāpināt līdz baltkvēlei lasītāju riebuma sajūtu un gribu saslieties pret tiem. Vācu austrumfrontes kaŗavīrus Upīts un viņa sekotāji parādīja nevis kā karstus pretiniekus, bet gan kā velnišķīgus radījumus, kas īpaši ieinteresēti dzeršanā, laupīšanā un sievietēs. Vēlāk Upīts paskaidroja, ka savus vāciešu tēlus viņš konstruējis pēc

1) „Hitlera sacerētā vācu evaņģēlija”,

2) Rozenberga Divdesmitā gadsimteņa mīta un

3) rokasgrāmatas Ukrainas gauleiteriem (kur „šāds stulbenis-kustonis cilvēka izskatā nostādīts par ‘jaunās Eiropas’ kulturnesēju tipu”), bet galvenā kārtā pēc tās „izglītības programmas”, ar kuŗu Baldurs fon Širachs hitlerjugendu audzināja par „jauniem zvēriem, kā to pats fīrers pavēlējis”. (127)

Par kaut kādu lai arī niecīgu literāru vērtību viņa ironijas un naida piesātinātajos rakstos grūti runāt. Tēlainību viņš parasti izprata kā rupjību, piemēram, vienmēr par jaunu jādzird, ka vācieši ir „piedzērušies cūkas”, „tikko uzdīgušas mēslu bekas”, radījumi „ar cilvēku mutēm, bet žurkas zobiem”, „traku vilku bars, kas izbēdzis no vājprātīgo patversmēm un psichiatriskām klīnikām”. Kādā 1942. g. sarakstītā darbā vācu virsniekam „aiz briļļu ripuļiem rēgojās divi netīra ledaina ūdens pilni caurumi, bet pašā dibenā tur locījās kaut kas dzeltenīgs”. (128) Viņa „šālaika stāstā” Speck, Butter und Eier, ko drīz pēc sacerēšanas iespieda krievu tulkojumā žurnālā Novij mir (l942, nr 7), vācu virsnieka „kakls tik resns, ka kaska likās ar varu uzmaukta paurim, seja sarkana izburbusi, acis sarkanas un aizviltas, bet šaudīgas ka rūdītam kabatas zaglim....viņš ķērca, apaļām cūkas acīm visus kaktus izložņādams... tulča pirksti ar kropliem, rēpuļainiem nagiem visu kāri apgrabināja...”(129) Ne mazāk asprātīgu rindkopu sastopam minētajā Sakses stāstā „Zirnekļi”:

Pfeiferam bija neparasti garas un tievas rokas un kājas, maza, it kā pakausī nošķelta galva un resns, izļodzījies vēders, kas dīvaini kontrastēja ar stiegrainajiem locekļiem. Viņa rokas bija loti kustīgas, garie pirksti pie savienojuma ar plaukstu tievi, kā izdiluši, turpretim pirkstu gali resni un nobeidzās ar nagiem, kas auga un liecās pāri pirkstu galiem. (130)

Lasītājam, protams, jāpieņem, ka neglītā augumā jāmājo neglītai dvēselei. Arī ienaidnieka apģērbs, maigi izsakoties, jocīgs. Leitnants Dietrichs valkā „garas sieviešu zeķes, spīdīga puszīda, rozā krāsā, ar bērnu zeķturiem apakšbiksēm piespraustas”, (131) Kāds „zelta zvaigznes vīrs” apbrīno beigtu vācieti, kas aiz kājas ieķēries logā ar visu ķermeni ārpusē: „vienīgais „ apģērbs−garš naktskrekls, bija pārmaucies pāri galvai, − gandrīz kā cūka”. (132) Vāciešu izdarības ir dzīvnieciskas, viņiem nav nekādas sajūtas par pieklājību. Viņi ir kā pelēki vilki ar rijīgi, atrieztiem zobiem: „Tie tagad aprij visu... pa dārziem zaļas jāņogas rij! Dažs jau bikses rokā vien nēsā... aiz sētas, visos grāvjos − visi stūri noķēzīti. Vācu armija! Cūku bars...pat suņus šauj ...Pavisam citādi kā pagājušā vasarā, kad te dzīvoja sarkanarmieši...”(133) Vēl viena, varbūt pat spilgtākā līnija tika iezīmēta kariķētajā vācu kaŗavīra tēlā − tā mantkārība. Visu, ko tik var kustināt, vācieši pievāc personīgām vajadzībām, sūta sievām, mātēm, līgavām uz mājām. Stāstā „Klāvs Brūnis” Upīts cita starpā piemin sekojošas vāciešu pievāktās „vērtības”:

...puskažociņš, vilnas zeķu bundulis, divi stikla podi, kātam nomaukta saru slota, kalēja bikšu siksna un Ilga vecās kurpītes... Klāva kamzolis, kalēja zakenīca, netīri krekli un palagi... vezumos laistījās galdu un krēslu kājas, ēveļsoli, bērnu ratiņi... veci spaiņi un vecas siļķu mucas... skapis... ķirmju izurbts vienos caurumos, viena vira nolauzta, durvis izvēlušās, stūris tarkšķēdams vilkās pa zemi, atslēgai slēdzenes sen vairs nav...alumīnija katliņš ar ieplēstu robu...trīs niķeļa ēdamkarotes un trīs tejkarotītes... centimetra mērs ar misiņa locītavām...sieviešu zeķu pāris ar noplēstiem papēžiem, zili emaljēta kafijas kanna ar aukliņā piesietu vāku...vesela kaŗavāna zemnieku pajūgu veda siena un labības pļaujamās mašīnas, arklus, kultivatorus, atsperu un vienkāršas ecēšas un citus lauksaimniecības rīkus, beigās brauca kooperatīva kuļmašīna. Divi bruņu cepurēm galvā uz zirga grābekļiem sēdēdami, šautenes starp ceļgaliem iemieguši, aiztarkšķināja garām. (134)

Pirmajos kaŗa gados sacerētajos darbos kontrastā vāciešiem nostādīti latviešu vienkāršā darba darītāji, parasti zemnieki, kā tautas morāliskā stipruma pārstāvji. Bez izņēmuma viņi ir plecīgi, spēcīgi, viņu visnotaļ glītajos, veselīgajos augumos mājo kristallskaidras dvēseles. Fiziski kroplie un garīgi maziskie vācieši par to ienīst zemes rūķus, jūtas personīgi apvainoti. Kāds virsnieks neieredz ne acu galā un beigās liek nošaut latviešu lauku zēnu tādēļ vien, ka „dzeltenā rudzu maize un Latvijas saulīte padarījusi viņa vaigus apaļus un brūnus”. (135) Kādā citā epizodā tāds tikumisks zemnieks, pārmeklējot nošauta vācu leitnanta kabatas un atrodot pornogrāfiskus attēlus, „iemeta acis, iekliedzās kā pirkstus apdedzinājis. − Cūka! Riebeklis! Deģenerāts nolādētais!... Viņš saplēsa bildes un nometa zemē, rokas noberzēja pie biksēm...”(136)

Uldis Zemzars, Andreja Upīša portrets.

Blakus varonības stāstiem un tēlojumiem tikai nedaudzi latviešu rakstnieki Iekškrievijā spēja radīt darbus ar paliekošu vērtību. Andrejs Upīts, kas 1967.g. 4.decembrī nosvinēja 90 gadu jubileju, 1943.g. 22.augustā Kstiņinā rakstītā vēstulē VAPP vadītājam Jānim Niedrem piemin „sociālos apsūtinājuma” darbus:

Mīļo Jāni:

.... Galvenais tomēr ir mana Zaļā zeme, pie kuŗas strādāju sistemātiski, katru dienu no plkst. 5-iem līdz 12−iem, un šajā laikā katru dienu uzrakstu 3 slejas. Kas nozīmē apm. tikpat daudz iespiestu lappušu. Tātad − ar normu un pēc grafika a la Emīls Zolā. Kā redzi, par daudzrakstītāju mani vairs tomēr nevarēs saukt, katru teikumu es kā ogli mētāju no vienas saujas otrā, kamēr nedeg vairs un nav jāspļauj delnā. Tikai vienas briesmas sāk mākt: viela veļas virsū kā lavīna, − un es no viņas izmukt nevaru, viņu vel 70-90 gadu laikmets, manis paša apmestie meti, epopejiskais princips un aizsāktie cilvēki, kuri nevēlas palikt pusceļā. Romāns var iznākt − nesabīsties! − milzīgs, lokšņu skaitu vēl neparedzu, bet par Pirmo nakti viņš būs lielāks − t.i., es gribēju teikt, garāks. Vai tikai Tu savā VAPP’ā varēsi un gribēsi ar to ko iesākt − par šejieni nemaz nerunāju, tikai par Latviju? Viena lieta pie visa tā gan nebūtu slikta: mēs varētu parādīt visiem tiem pelavu jančiem tur, kā Padomju Savienībā (rakstniekam) ir bijis iespējams strādāt un ko viņš varējis paveikt.

Tagad par latviešu literatūras vēsturi. Šī lieta mani drusku interesē un es pie viņas varētu ķerties, ja tikai sīkos „sociālos apsūtinājumus” dabūtu paveikt...

1944.g. rudenī Andrejs Upīts atgriezās Rīgā ar Zaļās zemes manuskriptu.

21. KOLLABORANTI, DIVGANĢNIEKI UN MALĀ TUPĒTĀJI

Padomju rakstniekus mudināja „atmaskot” ne tikai vāciešus, bet arī vietējos kollaborantus. Tādēļ darbos, kur darbība notiek vācu okupētajā Latvijā, pēc lubu romānu parauga pagatavotajiem vācu ļaundariem klāt piedomāts vismaz viens nodevēja personāžs. Sudrabkalns kādā pantā uzbūra šādu vīziju:

Es dzirdēju runājam latvjus
Tālrietumos, naktī pa sapņiem,
Kā apburts es klausījos viņos
Un baidījos pamosties.
Pa zariem tur svilpoja putni,
Un Daugavā bangoja straume.
Tur pērkons pa debesiem rājās,
Un māmuļa aijāja bērnus.
Gans dziedāja mežmalā dainu,
Un jaunekļi skaitīja Raini.
Tad pēkšņi es sarāvos miegā,
Man likās, ka žņaudz mani odzes:
Kāds vācietim pateica paldies,
Kāds vācieti nosauca draugu. (137)

Parasti „vācieti nosauca draugu” visi tie, kas jau no laika gala nebija simpatizējuši boļševikiem resp. „buržuāziskie nacionālisti”. Ar tipisku fiktīva kollaboranta pagātni apveltīts Zemdega Upīša stāstā „Klāvs Brūnis” − brīvības posmā viņš ir policijas priekšnieks un aizsargu komandieris. Kad čekisti, „Sarkanajai Armijai atkāpjoties, sāka tvarstīt aizsargus un citus Hitlera gaidītājus” (šī ir viena no retajām vietām, kur šā laika padomju beletristikā pieminētas 1941.g.jūnija masu deportācijas), vecā režīma aizstāvis noiet nacionālistu pagrīdē. Lugā Uz kuŗu ostu? Arvīds Grigulis apraksta latviešu nacionālistus kā piektās kolonnas organizētājus un diversantus krievu gadā. Vācu okupācijas laikā šie zvērinātie „boļševiku nīdēji” neizbēgami kļūst par nacistu kollaborantiem. Stereotipiskās ainiņās viņi parasti parādīti kā piežūpojušies dauzoņas, nelieši, salašņas, padibeņi.

Nereti rodas nepārejamas plaisas starp vienas un tās pašas ģimenes dažādiem locekļiem. Viļā Lāča īsstāstā „Vecā Krūzes dēli” komūnistu pagrīdnieku Jāni nosūta darbā Kalnciema akmeņlauztuvēs. Tajā pašā laikā viņa brālis Artūrs kļūst par bagātā dzirnavnieka Amoliņa znotu, priekšzīmīgu aizsargu un piedevām spiegu „Ulmaņa polītpārvaldē”. Krievu gadā abus brāļus sastopam mainītās lomās: „labais” brālis piedalās „atbildīgā Partijas darbā” − viņš ir partijas sekretārs un strādnieku gvardes komandieris; „sliktais” brālis dreb lielās bailēs, bet neatturas no pilsoņu prātu mulsināšanas ar „ļaundabīgām baumām par Padomju Savienību”. Protams, vācu laikā atkal notiek lomu maiņa. Eventuāli Artūrs izseko un nodod Gestapo rokās savu ievainoto brāli, ko vēlāk pakaŗ. Vecais Krūze pēdīgi izprot, ka izaudzinājis „briesmīgu asinskārīgu plēsoņu”, kas „bija spējīgs visu saplosīt... no tā varēja visu sagaidīt. Nē, ar zvēru nav ko runāt, tam nav dvēseles. Tas alkst asiņu. Ar zvēru jācīnās, zvērs jāiznīcina”. Nākošā rītā Artūru atrod ar pāršķeltu galvaskausu. (138) Par pavisam galējām norisēm vēstī Upīts stāstā, „Darba dienests”. Še apšaudāmais objekts ir kāda māte, kas cenšas pierunāt savu dēlu iestāties vācu darba dienestā. Iemesls:

...tur būs labāk. Mēs zinām, kur paliek tas mūsu sviests, olas un viss cits. No Ukrainas viņi visu laiku ved baltos miltus. Tur jums būs pankokas.... Darba dienestnieku ģimenēm apsola visādas priekšrocības. Maizi uz kartiņām iedošot bez rindas... mājniekiem būs vieglāk. Naudu sūtīsiet no Vācijas. Taukvielas − bez rindas.

Viņas dēls pēc šiem vārdiem norauj no sienas „nolādētā fīrera” bildi un možs un vingrs pagriež mātei muguru, lai pievienotos tiem, kas „jau Ulmaņa laikā lasīja proklamācijas”. (139) Lai cīnītos kopā ar sarkanajiem partizāniem, arī Lāča lugas Vedekla varone pamet vīru, jo pēdējais izrādījies par padomju varas ienaidnieku, kam paticis dižoties ar „simts komūnistu nodošanu vācu rokās” (140) Līdzīgu fiktīvu konfliktu starp lielas būvniecības īpašnieku Taubi („tiesu pils ir manis celta”) un viņa dēlu sastopam Upīša 1943.g. sacerētajā lugā bziesmotā jūgā.(141)

Interesanti atzīmēt, ka vairākums fiktīvo kollaborantu resp. boļševiku nīdēju nāk no intelliģences aprindām, bieži radošās. Tā, piemēram, Upīša „inteliģenti” slavina savās dzejās „āriešu bandītus” un raksta romānus par it kā neesošajiem boļševiku briesmu darbiem vācu laika avīzei Tēvija. (142) Viena no Sakses „nekrietnelēm” ir kāda „trauslo mīlestības vārsmu dzejniece”, kas pārvēršas par „satracinātu lauvu mātīti” tiklīdz viņai dota izdevība atriebties komūnistiem. (143)

Kaŗa beigu posmā vairāki autori, izpildot priekšnoteikumus, vērsās ar pilnu sparu pret tā sauktiem neitrālajiem − divu pasauļu sadursmē nevarot būt vidusceļa. Pēc Sudrabkalna uzskata „svārstīgie” un „visu sugu gļēvuļi” neizbēgami grimstot arvien dziļāk servīlismā vāciešiem. Viņš neatstāja neziņā savus lasītājus: „algai vajag lodes labas”. (144) Šāds atrisinājums sastopams Niedres stāstā „Skaida”, ko ar PSRS Rakstnieku savienības Ārzemju komisijas vadītāja Michaila Apletina palīdzību (šajā personā latviešu komūnistu rakstnieki atraduši savu aizbildni) iespieda arī krievu un pat angļu valodā. (145) Stāstā ierēdnis Lieknis gluži neviļus nokļūst starp partizāniem. Bet kad vājuma brīdī Lieknis grib pamest sarkanos, lai atgrieztos vecajā dzīvē, nekļūdīga lode mugurā iznīcina viņa „niecīgo dzīvībeli”. Līdzīgus sodus saņem arī tā dēvētie „divgaņģnieki”. Tāds ir ģimnāzijas skolotājs Liedega Sakses darbā „Mierīgs iedzīvotājs” (1942), ko, neraugoties uz stipri jūtamo literāro nevarību, pārtulkoja krievu un franču valodā. (146) Lai arī Liedega bijis skolas pārzinis krievu gadā, viņš atteicas bēgt līdz Sarkanajai Armijai, sadedzina Gorkija portretu un nospriež, ka vācieši viņam pāri nedarīs, jo Partijā viņš neesot bijis un mācījis to, kas likts. Bet kā jau „tipisks svaidīgās buržuāziskās inteliģences” pārstāvis, viņš nespēj atturēties no bijušo pionieru nodošanas vācu rokās. Sakse liek viņam krist no vācu sargkareivja lodes. Līdzīgā stāstā Sakse šausta Vefa priekšstrādnieku Celmu, kam šāds Weltanschauung:

Tā nu bija ar to stachanoviešu būšanu.... savā domā (viņš) uztvēra apslēptu prieka lāsīti par to, ka pats nav padomju gadā darbā nekā izcēlies.... dari tu savu darbu, esi kārtīgs, bet ne pie vienas varas necel galvu augstāk kā pie iepriekšējās. Ko tur var zināt, cik ilgs tai mūžs, un vienmēr nocērt tās galvas, kas stāv citām pāri...strādā godīgi savu darbu, tad tev būs vienalga, vai valda vācietis vai turks, strādnieki visiem vajadzīgi. (147)

Par izmisušu nožēlnieku šis „malā tupētājs” kļūst tikai pēc tam, kad dabū pērienu no vācu žandarmiem par darba nokavēšanu − viņa dēls, lai pagulētu ilgāk, pagriezis pulksteni vienu stundu atpakaļ. Jāpiezīmē, ka šādas pēršanas nav pārāk tālu no patiesības: ar 1942. g. 20.februāra telegrāfisku rīkojumu Nr.2185 bija pavēlēts nepaklausīgus „iedzimto” dzelzceļniekus pērt ar nūjas sitieniem „pa atsegtu sēdamvietu”. Šis rīkojums gan drīz tika atsaukts.

22. SENTIMENTĀLPATRIOTISKS PATOSS

Kaŗa pirmajā pusē spalvas darbiniekus mudināja sacerēt sentimentālas dziesmas, pantiņus, kam bija jāaizkustina un jāaizplīvuro acis ar dzimtenes ilgām. Upīts 1942.g. aicināja savus līdzgaitniekus atspoguļot ne tikai svelošo naidu pret vācu fašistu pavergotājiem, bet arī parādīt to, ka viņos „kvēlo tikpat liela savas mazās skaistās dzimtenes mīla” (protams, viņš nedrīkstēja nepieminēt „plašās varenās Tēvijas mīlu”).(148) Arī no Sudrabkalna dažkārt nāca savādas neideoloģiskas balsis. Viņš nekad neesot šaubījies, ka latvieši pie Maskavas un Staraja Rusas patiesībā gājuši cīņās par savu dzimto pilsētu Rīgu. Tāpat Valdis Lukss visu šo laiku zinājis, ka „visā pasaulē divi Daugavas nava”, bet „tautas dziedonis” Rudolfs Bērziņš frontē augu dienu dziedājis „par mīļo Rīgu”. (149)

Visumā šis patriotisms veidojās pēc krievu paraugiem. Bet kamēr Tvardovskim, Aligerei, Antokoļskim, Prokofjevam u.c. izdevās uzrakstīt pa spilgtam, emocionāli iedarbīgam dzejolim, kur kaŗš nereti izvērtās par dziļi intīmu nacionālu pārdzīvojumu, latviešu šī žanra lielum lielā darbu daļā trūkst īstu jūtu, aizrautības, pārdzīvojuma. Bieži visam tam klāt nāca niecīgā sajēga par kompoziciju, par tēlu loģiku un citām dzejas amata prasmes lietām. Tomēr dažam labam pielipa pavisam nesovjetisks humānisms un šad tad var atrast noskaņojumu, kādu nebija iespējams izteikt ne pirmajā krievu gadā, ne arī pēckaŗa gados. Pēcāk vairāki rakstītāji nonāca sprukās, jo bija, tā sakot, „paņēmuši par augstu”, pļāpādami pārāk aizrautīgi par „mazo dzimteni” Un atstādami novārtā „lielo Tēviju”.

Gandrīz visi dzejdari centās aizķert emocijas ar pagājušā atmiņām, kas nereti izpaudās ārpusīgās dzimtenes vietu un dabas apdzejās. Sevišķi spilgti tas vērojams Sudrabkalna liriskajos sniegumos. Sūrstošas ilgas pēc dzimtās zemes viņš izteica dzērves tēlā: kā dzērve viņš grib atgriezties Latvijā, nolaisties „purvā priežu spraugā” un norīt sasalušu, skābu dzērveni ar medus garšu, „kas no tēvu zemes ciņa”.(150) Lai arī Krievija viņam tuva „kā māte”, jūtu iesiluma brīdī viņš dzejo par ziedonī šalcošām birztalām, par liepām, egļu siliem un Vidzemes gāršām, par lēno Lielupi un Daugavas krācēm, par sāļo jūras vēju un „Latvijas pērli”, seno Rīgu. Viņam „mīļā zeme sirdī deg”, bet „Daugava caur sirdi tek”. (151) Poļitruka Andreja Baloža vārsmā kāda Sarkanajā Armijā iesaukta jaunekļa sirds atmiņās kaist un „paceļas kā vilnī”: „Plaukst gaišas debesis, / mirdz atkal jūras plašums zaigs, / bet pāri pakalniem, kas rudens lapu zeltā spīgo, / nāk tālas atbalsis un līgsmas svētku dziesmas līgo”. (152) 796 rindiņu gaŗās poēmas „Nāves vilciens” daudzos iestarpinājumos Meinhards Rudzītis līdzīgās variācijās skandē to pašu kvadrātā, atcerēdamies „ievā ziedus smaržīgos”, lagzdu krūmus, kur viņš riekstus šķīlis, meiteņu gaišās dziesmas, „kad sauca vaiņagus iet vīt”, lielās siena kaudzes pļāvās līčos, staigno urgu gāršā, cirsmju stigu silā, čīkstošas kamanas sniegā utt., utt. Rīdzinieku dvēseles viņš mēģināja atraisīt ar šādu deklamāciju:

Rīga, Rīga, skaistā,
Logi, jumti laistās,
Akmens namu rindās taisnas ielas stidz, −
Visas cauri ietas,
Visur”− mīļas vietas,
Atmiņas par Rīgu nāk vienmēr mums,līdz.

..........................................................

Un kā medus tropā,
Latviskais viss kopā
Rīgā, − zaigo brīnums, latvju dailes pūrs.(153)

Viens no kuriozākajiem, darbiem, liekas, ir Anatola Imermaņa 1943.g. 12.janvārī sarakstītā poēma „Strēlnieki atceras Rīgu”. To pirmo reizi publicēja tikai 1959.g., šķiet, tādēļ, ka Imermaņa atmiņu drumstalas par pirmskaŗa gadiem še piesātinātas ar pārāk lielu patriotisku kvēli. Viņa apdzejotie kaujinieki purvā pie Staraja Rusas nododas salkanām pārdomām par dzimto Rīgu, „svēto latviešu pilsētu” − par sentorņu mirdzumu, par rāmi peldošiem gulbjiem pilsētas kanālos, par dzertuvēm, par „mīļo seno Iekšrīgu”, kur viens no viņiem krēslā pie Melngalvju nama gaidījis mīļāko „dzintara pīnēm, kuŗas skūpsts bij tik salds”. Kad pienāk „komdiva” pavēle uzsākt kauju, „Vīri gāja uz priekšu... Vīri, kam cita nav / Mērķa, kā tevi, Rīga, saviem ieročiem slavēt, / Kārojot stundu, kad varēs tevi kā līgavu skaut”. (154) Arī vairākos citos darbos kaujinieki izsaka ilgas pēc atpestīšanas no beztēvijas nīkoņas un pavisam ķecerīgi ceļ vai debesīs savu dzimto nostūri, turklāt bez epiteta „padomju”. Viens no Baloža „tautas brīvības cīnītājiem” iziet kaujā par dzimtenes varenajām priedēm un lai atriebtu vāciešiem par savas līgavas nāvi: „Ai priede, ai meitene liegā, / Par jums es izeju kaujā”. (155) Sudrabkaļus mudina tvert šauteni, lai vēlreiz rastos iespēja skatīt ziedus un augļus „aiz dzimtā dārza žoga”. (156) Vanaga balādē „Otrā vada viri” leitnantam padotie iet nāvē, lai celtu dižu un sargātu „brīvo tēva valsti”. (157) Lai arī daudzās vārsmās sastopam dziļi pesimistiskas rindas, sāpes par kaŗā plosīto nelaimīgo dzimteni, pēc priekšnoteikumiem šim rindām bija jāpieber triumfa pilni izsaucieni. Dažnedažādiem tautiskiem salkanumiem piesātinātās poēmas „Nāves vilciens” pēdējās rindiņās Rudzītis uzsauc urrā piecstūra zvaigznei, „darbaļaužu karogam svētajam” un vadonim Staļinam. (158)

Līdzīgu sentimentālismu un patriotisku patosu sastopam atsevišķos kaŗa sākumposma prozas darbos. Griguļa tēlotie kaŗavīri neskandina Varen plaša mana zeme dzimtā, bet gara pacilāšanai „dūca gan ēdot, gan guļot, gan staigājot” latviešu tautasdziesmas un pat „buržuāziskā nacionālisma” piesātināto Šie kauli, šī miesa. (159) Minētajā Sakses šausmu stāstā „Zirnekļi” žēlsirdīgā māsiņa Maija samaisa mēģenes ar grupu paraugasinīm vācu armijas lazaretē (tādejādi sagādājot nāvi vairākiem augstiem vācu armijas austrumfrontes virsniekiem un sev pašai) nevis ar „pēdējo kauju” uz lūpām, bet klusi skaitīdama Raini. (160) Kamēr Imermaņa rotņiks mirst, tā sakot, ar sapni par dzimteni pagalvī − viņš nodod savu tālskati vienam no padotajiem, sacīdams: „Manas ilgas bija saskatīt šai tālskatī Rīgu” (161) − Indriķa Lēmaņa ložmetējnieks mazam pelēkas drānas maisiņam ar dzeltenām Latvijas smiltīm pievieno zīmīti, kur aicina nāves gadījumā „aiznest to atpakaļ Latvijā”. (162)

23. FIKTĪVIE BOIČI

Vēl viens svarīgs kaŗa beletristikas uzdevums bija piesātināt cīnītājus ar augstu kaujiniecisku garu. Vispirms imitēdami savus krievu kollēgas, vēlāk atkārtodami paši sevi, latviešu spalvas darbinieki Padomju Savienībā nodevās dažādu frontes līniju varoņdarbu sērijveida ražošanai. Patiesas frontes atspoguļojumus tomēr var atrast tikai ar grūtībām, jo parasti vēlamo notēloja kā esošo. Kaŗa kritiskajos gados šo fiktīvo varonību iedvesmēja dzimtās zemes mīlestība un tuvinieku ciešanas. Cīnītāji grib atriebt vai nu sievu, bērnu, sirmgalvju asinis, vai arī vāciešu nodarīto postu Latvijas pilsētām un laukiem. Kaŗa beigu posmā turpretī cīnītāji smaidīdami dodas nāvē ar Komūnistiskās partijas vārdu un saukli „za rodjinu, za Staļina!” uz lūpām.

Aplūkojot varonības stāstus un dzejoļus no literārā viedokļa, diemžēl, var rasties tikai viens secinājums: tie iezīmīgi ar pelēcību, netalantīgumu, primitīvismu. Bet tā kā latvieši savos atainojumos gandrīz bez izņēmuma pievērsās Latviešu strēlnieku divīzijai, reižu reizēm viņu literārās illustracijas rāda interesantus momentus un secinājumus par dažu labu parādību šajā tā sauktajā etniskā kaujas vienībā. Tāpat kā krievu rakstnieku darbos, sākumā dramatis personas bieži sastāvēja no vienkāršiem kaŗavīriem. Tikai paretam pieminēti kaŗa komisāri un poļitruki (cīnītāju morāles uzlabošanai 1942.g.oktobrī viņus uz laiku pakļāva kaujas virsniekiem). Kad stāvoklis nostabilizējās, rakstniekiem uzdeva nostādīt sociālistiskā reālisma binokli atkal nepieciešamā asumā.

Kaŗa aprakstītājiem savos darbos liela vērība bija jāveltī pozitīvajam audzinošajam faktam, cīņas iemaņu izkopšanai. Tādēļ jau 1941.g. septembrī padomju rakstniekus oficiāli aicināja apgūt un izplatīt militārās zinības literāros pamācību gabalos. (163) Rezultātā radās vesela rinda kaujas rokasgrāmatām līdzīgu darbu, piem., Aleksandra Korņeičuka luga Fronte (Front, 1942). Arī daži latvieši centās pieskaņoties, gan gaužām neveikli, šim klajas didaktikas ritmam. Vanags vairākās satirās pavisam korņeičukiski mēģināja vērsties pret tiem, kas vēlējās paturēt vecmodīgas karošanas metodes. Aiz vēlēšanās atnest „jaunas mācības” degtin dega Rokpelnis. Pamācīgajā dzejolī „Garā mēle” viņš piedraud ar zārku un bedrē aprakšanu tiem, kas izpaudīšot dažādus kaŗa noslēpumus, piem., cik pāru bikšu katram sarkanarmietim, cik virsseržantu vienībā un kādu daudzumu auzu noēd vezumnieku zirgi. (164) Citur viņš pamāca kaujiniekus iet pirtī, griezt matus, dzīt bārdu un tikai tad „vācus kaut un peklē triekt”. (165) Neesot arī labi smēķēt tumsā un „atspiest muguru pret ierakumu”− varot nošaut vai smagi ievainot. (166)

Vairākos darbos vērojams vēlāk neiedomājams apolītisms. Griguļa stāstā „Caur uguni un ūdeni” centrālā persona vairāk atgādina − kā Upīts teiktu − tādu nozīdītu kundziņu. Jaunākais leitnants Krists ir „skaists puisis, kaut gan mazliet sievišķīgs”, viņam šaura, simmetriska seja, acis garām skropstām, blondi mati, melodiska balss, viņš „pieskaŗas pasaulei tikai ar pinceti”. Lai gan viņam kabatā „Ļeņina jaunatnes kartīte”, šo infantīlo vīrieti biedē atbildības sajūta, bieži pārņem dziļa depresija. Dienas viņam pil „lēni un ļauni kā no indes trauka”. Kad visapkārt kauja, Kristam liekas, ka viņš atrodas viens pats laivā un apkārt tumst okeāns. Sirds atvieglināšanai, guļot „dūņās un asinīs”, Krists kavējas atminās par dzīvi pirms kaŗa − viņa ausīs skan „indīgas valša taktis” un tango teksti par tropiskām zemēm, pieveŗot acis, viņš redz „smejošas meitenes krāsainās kurpēs”. Augu dienu viņš spēj klausīties zaldātu atejas tenkās un stāstos par „siltiem ēdieniem, alkoholu , ugunskuŗu un nodegušo Pētera baznīcas torni”. Protams, pašās beigās tradicionālā urravošana − paskatoties Krista pavājā vaigā, redzams,ka ne no šā, ne tā, pavisam strupā kārtā viņš pārveidojies par „stipra kaluma vīru − priekšzīmīgu komandieri”. (167) Citur kādai snaiperei, kam autors uzlicis mīlnieces uzdevumus, pavisam vienaldzīgs liekas Sarkanā Karoga ordenis pie viņas iecerētā krekla, jo viņai padomā „cieši pieglaust acis sejai, kurā cietie vaibsti un lodes svītra vaigā nespēja slēpt zēnu”. (168) Adjutantam Lībietim frontes dzīvi aizpilda sapņošana kļūt par liela džeza orķestra frakotu diriģentu pēc kaŗa un mīlestības vēstuļu rakstīšana nepazīstamām un nekad neredzētām meitenēm. Vēl vairāk. Starp šīm meitenēm viņš sadala savu algu, ik mēnesi nosūtot pa lauku pastu vairākus pārvedumus (par mērauklu summu lielumam noderēja meiteņu rokrakstu glītums!) (169)

Fiktīvais sarkanarmietis kā krievu, tā latviešu sacerējumos, parasti romantizēts līdz nepazīšanai. Lai gan ikdienas dzīves fakti katru dienu pārliecināja citādi, rakstos bez mitas bija jāslavina padomju kaŗavīra „lielā cilvēcība, morālais dižums”. Viņa „vēsturiskā misija”: aukstasinīgi un ar velnišķīgu sīkstumu cīnīties. „par mierīgu un laimīgu dzīvi visām tautām”. (170) Visu kalibru sacerētāji centās parādīt, ka ne tikai pulkvežu un ģenerāļu, bet arī parastā ierindnieka kaujas morāli raksturo stratēģiski vēss prāts, drošs vispārēja stāvokļa pārskats, sīkstums un pārcilvēcīga izturība pat bezizredžu situācijā. Viņi šturmē ar urrā saucieniem, sēj šausmas un paniku vācu armijas rindās, samaļ pavisam viegli ienaidnieka pozicijas. Vācieši, protams, attēloti kā gļēvi, brutāli glupiķi, kā tādi apjukuši nelaimes putni, kas spēj samīt tikai zīdaiņus un nevarīgus sirmgalvjus. Krievu artilērijas uguns viesuļi vāciešus vai nu saplosa, vai izkliedē kā siseņu baru. Viņu gigantiskie zaudējumi kaujas laukā bieži aprakstīti naturālistiskiem vilcieniem. Grigulis sniedz šādu ainu: „Pēkšņi redzu, izlien no alas tāds ar sudraba uzšuvumiem un krustu, bet nobīstas un mēģina atrauties atpakaļ. Es − trrach! Šis izšķīst...”(171) Vai pēc katra padomju lielgabala šāviena viņš redz visnotaļ uzlidojam gaisā vācu formas apģērbu gabalus un cilvēku ķermeņu atliekas. (172) Lēmaņa uztverē parādās šāds skats: „Kas tos varēja saskaitīt! Simtiem viņu bija, simtiem paceltu, ķermeņiem atrautu roku”.(173) Pašu stāvoklis gandrīz vienmēr rožains. „Boiči” cīnās, turas, kauj naidnieku un šad tad ļauj nokaut arī sevi. Bez izņēmuma viņi apveltīti ar neizmērojami fanātisku spēju sevi ziedot. Nav nekāds noslēpums, ka sarkanajiem komisāriem bieži bija jāstāv ar savām sprosta vienībām aiz uzbrūkošajām vienībām un jādraud ar šaušanu, ja tās sāktu atvilkties. Bet fiktīvie zaldātiņi ir nedomā, par atkāpšanos, nemaz nerunājot par padošanos. Viņi mirst savās bedrēs un grāvjos. „Gvardi mirst, bet nepadodas”, saka jefreitors Maurs. (174) Vienā no Granta sacerējumiem sastopam kādu pavisam neievērojamu strādnieku („par viņu klusēja un viņš klusēja”). Bet, pienākot pavēlei iznīcināt ienaidnieka ložmetējlizdu, viņš izceļas kā aukstasinīgs nāves nicinātājs − lielā ātrumā viņš metas uz priekšu ar rokas granātu un, lai arī vāciešu ložu caururbts, pirms sabrukšanas veiksmīgi veic pienākumu. „Tas bija Oktobra svētkos”, piemetina Grants. (175)

Pat tie, kuri zaudēja samaņu, „grieza zobus, bet nevaidēja”. (176) Tikai trīs gadus pēc atstaļinizācijas Ignats Muižnieks uzdrošinājās atzīties, ka arī no sarkanajiem armijniekiem izskanējuši vaidi un nāves gārdzieni: „Dienu un nakti tur cilvēku balsis skanēja plosošā korī...Kāds atkal kliedz. ‘E! Ko jūs man darāt?! Dzert, dodiet dzert!’...vaidi, vaidi, vaidi. .Visā pasaulē, liekas, tagad skan vaidi”. (177)

Jūlijs Vanags, kuŗa episkos dziedājumus padomju kommentātori dažkārt salīdzina ar krievu Tichonova, Surkova un Antokoļska darbiem, (178) kā viens no pirmajiem savā balādē „Otrā vada vīri” apraksta it kā patiesu notikumu, ap kuŗu drīz vien arī citi sāka vīt dažādas leģendu girlandas − kāda slēpētāju bataljona jefreitors Serovs kritiskā kaujas brīdī uzgūlies uz dzeloņdrāšu aizsprosta, lai viņa ķermenis kļūtu pārējam vadam par dzīvu tiltu. Šim notikumam bija jātop par pašaizliedzīgas drosmes un vīrišķības paraugu visiem cīnītājiem, Vanaga sacerējumā krievs Serovs kļūst par vienkāršu latviešu kareivi Ziedu, kas „visu savu mūžu...ir grāvjus racis”. Ar savu milža augumu viņš „dzelkšņiem pāri gulst kā varens tilts”, lai viņa biedri varētu pārskriet durkļu kaujā „kā pa laipu” un ieņemt vācu ierakumus. Zieds mirst zem daudzajām kājām „dzimtai zemei gūlies pats par balstu”. (179)

Lukss savās balādēs skandina par dažādām pēc vienas liestes taisītām figūrām: par septiņpadsmit tēraudcietiem komjauniešiem, kas mirst, aizstāvēdami novērošanas punktu pret „brūno hidru” pie Tuganova ciema, (180) par bijušo Spānijas kauju dalībnieku leitnantu Spalānu, kas, noplūzdams asinīm no daudziem ievainojumiem, vēl vienmēr aukstasinīgi dod pavēles, (181) par sanitāru Dzilnu, kas, būdams smagi ievainots, sniedz pirmo palīdzību kareivjiem, kamēr krīt no vāciešu lodes („pārsien, un, kā parasts, mundrus vārdus pat saka, bet divi to balsta un cenšas saturēt uz kaujas taka”) (182) un par kādu „brīnišķīgu kaŗa meiteni”, kas sniega virpulī ar pārcilvēciskām pūlēm, nebīdamās ložu krusas, iznes no kaujas lauka nāvīgi ievainoto leitnantu Apsēnu („Par Staļinu, biedri!” viņš nemitīgi sauc), bet arī pati „kā pļauta, kā aizcirsta” sabrūk pēc trešās lodes, (183) Sudrabkalns kādā vēl nereālistiskākā pantā apraksta kaŗavīru Uģi, kas it kā spēlēdamies pavisam jautri upurē savu dzīvību, lai iznīcinātu vācu tanku. Viņš nemaz nešaubās par to, ka viena vācu tanka iznīcināšana ir daudz vērtīgāka par paša dzīvību. (184) Vēstis no frontes šajā kaŗa laika mitoloģijā parasti izraisa strēlnieku vidū dedzīgu vēlēšanos doties cīņā. Komandieriem un komisāriem jāpieliek milzu pūles, lai viņus apvaldītu, liktu viņiem saprast, ka pirms došanās uz fronti ir nepieciešams apgūt visus cīņas paņēmienus. „Riti, riti raitāk, / Kaŗa ešalons! / Drīz lai kauju gaitā / Zeme līkst un klons”, izsaucas Lukss. (185) „Nāves vilcienā” Rudzītis savus galvenos personāžus − lauku puisi un kurpnieku − apdzied šādi: „Nespēj tie to izsacīt, − prieks, ka dodas kaujā!... Prieks, ka abi kopā tie uzvarēs vai kritīs”. (186)

Parasta lieta bija parādīt latviešu boičus kā tādus, kas cīnās un nāvē ienaidnieku ar lielu baudu. Viņu sadisms bieži vien tāds pats kā pretiniekiem „esesiešiem”. Tas nepārprotami pierādījās ar varonību izklāstītāju Griguli, kā veicīgie spulgojošām acīm apveltītie strēlnieki mīl šo „nāves rotaļu”. Kaŗš viņiem ir „viens lustīgs gabals”. Viņu lielākā cerība − lēna un pietiekami mokoša naidnieka nāve. Kādai snaiperei pēc katra nošauta vācieša alka „smiet... kliegt un visiem pasacīt”. (187) Kad komjaunietis Reķis strādā ar savu partizānu nazi, viņa kustības atgādina dunča dejotāja kustības estrādes priekšnesumos. (188) Bijušais konfekšu meistars, kam zēnībā paticis pērkons un jūras šalkšana, tagad mīl ložu svilpšanu, sprāgstošus šāviņus, rokas granātas: „...man patīk svaidīt rokas granātas, vismīļāk olveidīgās. Aptaustot var likties, ka tās var pārsist, čaulu apēst, kā to dara ar šokolādes olām”. (189), Citur Grigulis apjūsmo kādu bezpatīgi varonīgu kaŗotāju, kas ar trāpīgu uguni nonāvē vācu sakarnieci, pirms nevajadzīgi gaŗas automāta kārtas gan paspēdams patīksmināties ap viņas „augstajām krūtīm”, virs kuŗām straujā elpā cilājās kažociņš. Kad meitene nokūleņoja pa kāpnēm, atkal ar zināmu patiku boičs aplūko vācietes uz melnā ārdurvju sliekšņa izplūdušo sarkano matu kodaļu un „iesārto krūti”, kas bija iznākusi no krekla un piespiedusies dubļiem. (190)

A.Upīša stāsta Speck, Butter, Eier izdevums krievu valodā.

24. FIKTĪVIE PARTIZĀNI

Savā pirmajā kaŗa laika radiorunā 3. jūlijā Staļins pavēlēja pārvērst vācu aizmuguri okupētajās territorijās par kaujas lauku, izvērst bruņotu partizānu kaŗu. Uz šo runu kā viens no pirmajiem atsaucās Upīts ar savu uzsaukumu „Latviešu tauta, celies uz bruņotu ciņu!” ko iespieda 1941.g.septembrī Latvijas Strēlniekā:

Hitleriešu banda grib atjaunot verdzības jūgu mūsu zemē.... Mana latviešu tauta! Mani brāļi! Mūsu Dzimtenes − Latvijas liktenis, mūsu gods un brīvība − ir mūsu pašu rokās. Degošie ciemati, nogalinātie bērni, zvēriski izvarotās sievietes, dubļos samītie un asinīs noslīcinātie lauki sauc atriebt un bez žēlastības iznīcināt hitleriešu laupītāju bandas. Organizējiet ienaidnieka aizmugurē partizāņu nodaļas... Brāli latvieši! Tveriet ieročus! Iznīciniet fašistu ordas visiem pieejamiem līdzekļiem!

Oktobrī sekoja LKP CK, Latvijas komjaunatnes CK un LPSR Tautas Komisāru Padomes uzsaukums. Tā nolūks: ieviļņot un iejūsmināt visus, „kas spējīgi ieročus nest”, nekavējoties stāties partizānu rindās un iznīcināt bez žēlastības „katru bruņotu vācieti, katru vācu oficieri, ierēdni, katru mūsu tautas nodevēju, kas palīdz fašistu bandītiem”. (191) Pretvācu kaislību iekvēlināšanas mēģinājumu iedarbīguma koeficents, kā zināms, bija gaužām niecīgs. Lai gan padomju kommentātori vēl šodien mēģina glorificēt dažādas partizānu izdarības, daudzmaz nopietnākos rakstos nenoliedz, ka tikai retais Latvijas pilsonis piedalījies partizānu kustībā − galvenokārt, kā to paskaidro Mironova, „latviešu buržuāzisko nacionālistu pretpadomju propagandas dēļ”. (192) Visos partizānu tīkla aprakstos Latvijas territorijā „latviešu partizāniem” parasti ir tādi uzvārdi, kā Lareņevs, Baranovskis, Cvetkovs, Konstantinovs, Burcevs, Muzikantiks, Bogdanovs, Scepuro, Pokidovs, Kapustiks, Bogadistijs, Gubajevs u.tml. (193)

Lai gan šie fakti nav apstrīdami, vai katrs latviešu izbēgušais literāts centīgi pievērsās „partizāņu tematam”, par ko liecina pirmais kaŗa stāsts, „pirmā padomju latviešu opera” un pirmā latviešu dramatiskās literatūras „socreālistiskā luga”,(194) kur aprakstīja dažādus amizantus notikumus, kas visi nāca, tā sakot, no fantāzijas brīvās valstības. Pēc pašu padomju kommentātoru atzinuma, notikumu konkrētas pieredzes trūkuma dēļ rakstnieki šajā žanrā neskopojās ar visādiem fantastiskiem konstatējumiem; tādēļ arī viņi neesot spējuši „dot konkrētāku un pilnīgāku ainu par šo cīņu, dot tipisku tās varoņu attēlojumu... latviešu kaŗa gadu literatūrā nav neviena īsti spilgta, reālistiska, atmiņā paliekoša partizāņu tēla”. (195) Par visiem partizānu stāstiem var runāt vienkopus, jo atšķirīgu, individuālu īpašību nav − vai tos sarakstījis Lācis, Fimbers, Lēmanis, Grigulis, Spure, Niedre, Upīts. Sižetu veidojums trafarets, partizāni bez izņēmuma nāk no laucinieku pasaules un viņu ir tūkstošiem un tūkstošiem. Upīts kādā 1941.g. sacerētā gabalā pastāsta, ka vācu okupētajā Latvijā šie „tautas kareivji aug no katra papardes krūma, no katra ciņa”. (196) Raksturīga ir arī motivācijas vienmuļība − tāpat kā kaŗa sākuma posma frontes stāstos, cīņā viņus sauc nevis Staļins un Partija, bet izvarotās un nogalinātās sievas, meitas un līgavas, nodedzinātās mājas vai atņemtais zemes gabals. Personīga atriebē ir viņu vienīgais dzinējspēks. Lāča stāstos vecais Krūze zaudē dēlu, (197) Pēteris Dzenis visu ģimeni, (198) Ingus Mūrnieks līgavu. (199) Tad nu viņi grib par to pilnīgi atmaksāt. Lēmaņa fiktīvais varonis, desmithektarnieks Arvīds Jaunozols, svelošā naidā asina cirvi upmalā, „lai spertu soļus uz cīņas takas kopā ar partizāniem”, jo vācieši piesmējuši un pēc tam nogalinājuši viņa sievu. (200) Grigulis ataino kādu klusu lēnīgu laucinieku − pēc tam kad vācieši izpostījuši viņa māju un izvarojuši viņa sievu, zemnieks „sāka iet pa to pašu ceļu”, pa kuŗu bija redzējis aizejam citus „ar šauteni plecos”. Viņš uzspridzina tiltu, pats labprātīgi iedams bojā. (201) Viens no Sakses varoņiem aizsoļo uz mežu „ar vienu vienīgu domu − nogalināt”, jo vācieši grib konfiscēt viņa personisko zirgu. (202) Upīša pantos rakstītajā viencēlienā Atsvabinātāji visādi cildenais puiškalps Spalviņš nospļaujas „Tpū!...Šonakt aizeju partizānos!” pēc sekojošās − Austrumprovinces Latvijas ģenerālkomisāra Dr. Drekslera pavēles: „He! tā tak nevar jāt, tas − izskat prast! / Hei! bauerlemp! nāk, uzsen zirgam ast!”(203)

Kaŗa viskritiskākajās dienās autori galveno vērību vērsa uz to, lai parādītu, ka visi latvieši kā vienas tautas bērni sirdīgi pretojās vāciešiem un cīnījās plecu pie pleca ar sarkanajiem partizāniem. Savādā kārtā uz īsu laiku „tautas cīnītāji” lakstojās pat ar tādiem superneliešiem un „Ulmaņa režīma balstiem” kā aizsargiem un korporeļiem. Stāstā „Speck, Butter und Eier” kopā ar ideoloģiskiem komūnistiem redzam kādu pārtikušu gruntniekpapu, bijušo aizsargu. Turklāt viņš pavisam atklāti noliedz komūnismu, bet cīnās „par visu to pazemojumu un latviešu cilvēku apspļaudīšanu”. Zilām, tēraudaini cietām acīm apveltītais čapajeviskais partizānu komandieris pat izdevīgi piemirst boļševiku „zinātnisko pasaules uzskatu” un aicina katru pilsoni kļūt par brīvestības garu mīlošu cīnītāju:

Latvju vīrus tautas dziesmās sauc par ozoliem, un tādiem mums tagad vajag būt. Vēl vairāk: no dzelzs un tērauda mums jābūt... ne mēles lai tagad runā, bet mūsu lodes un granātas − manis pēc arī cirvji, dakšas un arī notrīti lemeši. (204)

Par šādu politiski visai atšķirīgu grupējumu apvienošanu Upīts vēlāk saņēma stingrus nostrostējumus. Piedevām, viņa rakstu gabalos bijusi „pārāk maz redzama latviešu partizāņu saistība ar Padomju Armiju”. (205) īpaši svarīga loma aizsargam piedēvēta Niedres stāstā „Skaida”. Ar vārdiem, kas nāk „no sava cilvēka” mutes viņš griežas it kā pie visiem latviešu zemniekiem:

Vai tu zini, ka šitie galvas griezēji ir jau izēdusi tukšas visas mājas?... Zemi gatavojas atņemt un atdot vācu brūnkrekliniekiem. Saproti, mūsu zemi!... Padomju gadā es turējos pie malas... bet kad vāciešu neģēli piesmēja manu bērnu, izlaupīja māju, izvilku no jumta šķores veco kaŗa laika plinti − to pašu, kas man kalpoja pēdējā karā − un bez skatīšanās atpakaļ, taisnā ceļā uz mežu... mums še ir daudz aizsargu, kas tāpat kā es iestājušies partizānos. (206)

Drīz, protams, šis šķiras apzinīguma trūkums, ideju kroplīgums tika izlabots − arvien spēcīgāk atskanēja prasība pēc antagonistiska šķiras naida atspoguļošanas kaŗa aprakstos.

25. KĀ MIESĪGS TĒVS

Kaŗa beigu posmā literatūras fiktīvajiem varoņiem nepietika ar to, ka bija lieliski taktiķi un stratēģiski apdāvināti cīnītāji; viņiem vajadzēja būt arī absolūti uzticamiem kompartijas biedriem. Rezultātā pa literatūru sāka maršēt trafareti komisāru un poļitruku tēli, iekvēlinot ar saviem varoņdarbiem, ar saviem „dziļi pārliecinoša spēka pilnajiem vārdiem” arī pārējos. Beletristikas darbos viņiem piedēvēja lielu lomu iegūtās kaujas pieredzes izplatīšanā, naida ieaudzināšanā pret vāciešiem, strēlnieku cīņas gara pacelšanā utt. Šī partijas visvarenības tēma jo spēcīgi sāka atzaigot pēc Padomju Rakstnieku savienības sanāksmes 1944.g. 7.-9.decembrī. Šeit vadošās instances uzbruka asi tiem rakstniekiem, kas nebija spējuši piesātināt savus padomju komandieŗu tēlus ar partejiskumu un idejiskumu, ar „padomju morāles uzskatu”. (207) Arī latviešu rakstnieki asi pārorientējās uz partorgiem, aprakstot tos kā allaž visādi nevainojamus kareivju un virsnieku drosmes un varonības paraugus, kā „vienības dvēseli”, ko katrs kaujinieks mīl „kā savu miesīgu tēvu”. Kādā Granta stāstā par „kaujinieku stāju” tēvišķīgais rotas partorgs „kājām aizgājis uz frontes bāzi, runājis ar pašu ģenerāli un atnesis rotai tabaku divām nedēļām”. (208) Beletristikā ieved kaut ko līdzīgu „sociālistiskai sacensībai” starp aristokrātiskajiem partijas biedriem un vienkāršajiem mirstīgajiem. Parasti fiktīvos varoņdarbus spēj īstenot tikai ar fiktīvās KP ikdienas palīdzību un atbalstu. Nereti varonīgākie padomju cīnītāji, sevišķi nojaušot nāves tuvumu, pirms kaujas vēlas iekļūt kanonizēto partijnieku sarakstos. Cīņā viņi vēlas iziet kā boļševiki, jo kā tādi veikšot uzdevumu nesalīdzināmi labāk. Kādā Luksa vārsmā vienības komisārs un partijas sekretārs „alkšņos nomaļāk” šķir lūgumrakstu lapas, kur „kā īsti vīri solās puiši cīnīties − / un drīz, / puspiecos kaujā tie kā boļševiki ies”. (209) Frontes aprakstā „Kauja kalnā” Muižnieks attēlo komandiera Jansona nāvi: pirms elpas izlaišanas viņš svinīgi atvadās, pasniegdams savu partijas kandidāta biedra karti poļitrukam Trojegubovam, kam pierakstītas visspēcīga dvēseļu gana īpašības. (210) Kā vēl lielāka kuriozitāte jāpiemin tā paša autora īsstāsts „Dzīvais tilts”(1944), ar ko autors kļuvis par vienu no sociālistiskā reālisma pamatlicējiem latviešu literatūrā. Kamēr iepriekš minētajā Vanaga balādē vienkāršs ierindnieks sevi upurējot ieguļas stieplēs, tā atvieglinādams biedru došanos uzbrukumā, šajā stāstā laipas vietā uz dzeloņdrāšu žoga nāvi nicinādams metas partorgs Pakalns, pie tam saukdams spalgā balsī: „Biedri! Par Dzimteni! Par Padomju Latviju! Par Staļinu!... Es nogulšos... ejiet...man pāri...uz priekšu!”

Dialogs starp zaldātiņu Glaudāno un partorgu pirms pēdējā nāves:

− Biedri Pakaln... vai es netraucēju? Gribēju tev ko paprasīt, − Glaudāns teica pavisam nosalis un apjucis. Partorgs tūlīt apstājās un vērīgi pieliecās pie jaunekļa sejas, it kā gribēdams tajā ieskatīties....

− Saki vien, saki, kas uz sirds. − Skubināja Pakalns tēvišķīgi uzlikdams roku uz jaunā puiša pleca.

Jaunekļa acis spodri iedzirkstījās, un partorgam likās, ka zem tā plakstiem pamirdzēja valganums. Glaudāns nervozi berzēja mēteļa malu, tad beidzot sāka runāt.

− Tu mani vienmēr esi slavējis. Vakar atkal visas rotas priekšā uzteici... Bet es vēl neko lielu neesmu izdarījis... Man tagad kauns par savu pārdrošību, ka esmu tev lūdzis to galvojumu partijai... Vajadzēja jau vēl pagaidīt...

− Glaudān, mīļais Staņislav, − partorgs dziļi aizkustināts pārtrauca viņu. − Šonakt mūsu bataljonam ārkārtējs uzdevums. Es tev savu komūnista vārdu devu un pie tā palieku. Šinī kaujā tu kļūsi boļševiks... Nē, tu jau esi tāds kļuvis...

− Pakaln, tu man esi devis tik daudz... Varbūt pats nemaz to nezini, − klusi atbildēja Glaudāns. Tik daudz bija ko teikt, bet šobrīd uztraukumā viņš nevarēja atrast vajadzīgos vārdus.... Grūti Glaudānam bija parunāt... viņš dzirdēja vārdus − tik dziļus, tik sirsnīgus, kādus laikam nekad savā mūžā neviens viņam nebija teicis.

− Partorg, es solos partijai un Staļinam, ka cīnīšos kā īsts boļševiks, − teica Glaudāns.

Partorgs apkampa jaunā puiša augumu.

− Tu jau man kā dēls, kā dēls... − viņš sacīja. (211)

26. AIZMUGURES ŽANRS

1942.g. 12.janvāra Cīņas numurā LKP CK sekretārs J.Kalnbērziņš aizrādīja, ka izbēgušajiem un evakuētajiem latviešiem „jābūt labāko, varonīgāko un pašaizliedzīgāko cīnītāju rindās, stachanoviešu un izgudrotāju rindās”. Literātiem savukārt uzdeva stspoguļot savos darbos „varonīgo strādnieku, kolchoznieku un inteliģences” palīdzību uzvaras kaldināšanā. (212) Bet šim tematam nebija liela atbalsta. Anna Brodele-Kupše, kas kaŗa laikā tika nosūtīta uz Gorkija vārdā nosaukto Pasaules Literatūras institūtu Maskavā, dažās bilžu grāmatu tekstiem līdzīgās skicēs parādīja pavisam rožainā gaismā latviešus Krievzemē − galvenokārt sievietes un bērnus, kas čakli strādā, ir varen saticīgi un ar lielu prieku palīdz krievu kolchozniekiem. Jankas nesatricināms sapnis, piemēram, ir braukt pie tēva uz fronti, kur viņš nositīs simtiem fašistu. Pēdīgi tēva vēstule un kolchoza brigadiere pārliecina pusaudzi, ka tikpat svarīgi ir savākt kviešus („brigādei vēl plāns neizpildīts par simts centneriem”). Janka šo „kaujas uzdevumu” veic, tādējādi kļūstot par visu suminātu kollektīva krāšņumu. (213) Viencēliena lugā Vārna eglē (1943) Upīts pievērsās līdzīgam tematam: kolchoza bērni pēc vairāku frontnieku vēstuļu saņemšanas nolemj izbeigt tādu blēņošanos kā bumbas dzenāšanu, lai cīnītos par augstu darba ražīgumu, jo „vāciešus frontē nevar sist, ja armijai nav ieroču un maizes”. Lugas finis: „Rindā! Pa pāriem! Ar maršu! Manu dziesmu!... Visi iet solī, dzied pēc meldijas Trīs tankisti dziesmu par malkas kraušanu un brūkleņu lasīšanu”. (214)

27. BRĀLĪGĀ SAIMĒ

Vēl viens svarīgs padomju kaŗa literatūras uzdevums: radīt uzticību „kopējās cīņās un darbos pārbaudītajām tautas draudzības un brālības idejām”. Fiktīvajām solidaritātes orģijām bija jādarbojas kā pretspēkam pret eksistējošām centrifugālajām tendencēm. Dažiem šī žanra darbiem var piedēvēt zināmu literāru vērtību, piem., Ļeoņida Ļeonova Vzjatije Velikošumska (Veļikošumskas ieņemšana, 1944), bet viņu vairākums sausi reklamēja Padomju Savienību kā brālīgu saimi, kur dažādas tautības cīnās plecu pie pleca pret iebrucēju. Latviešu literāti visumā nebija šīs illūzoriskās ainavas sevišķi čakli iztēlotāji, lai arī, Rokpeļņa vārdiem izsakoties, „savās sanāksmēs un apspriedēs mēs aizvien esam atzinuši, ka mūsu daudzo padomju tautu draudzības tēmai jābūt vienai no vadošajām”. (215) Pats Rokpelnis kādā vārsmā parāda trīs draugus − no Maskavas, Minskas un Rīgas − cīnoties pret kopēju ienaidnieku; (216) Grants tikpat protokoliski apraksta sapieru rotu, kurā pārstāvētas deviņas padomju tautas („no saulainās Besarābijas vīna dārziem līdz ziemeļu tundrai”); (217) Vanags apjūsmo uzbeku tautības ziņnesi Galimdžanu, kas pēc 37 vāciešu nošaušanas apsolās „nokniebt” vēl 63, lai atriebtu savu smagi ievainoto latviešu draugu; (218) bet Brodele kādā stāstījumā mēģina apcerēt latviešu māsiņas piedzīvojumus sarkanarmiešu lazaretē, kur starp ievainotajiem sastopam ukraiņus”, uzbekus, gruzīnus un krievus. (219) Speciālu kroņa atzinību guva Annas Sakses stāsts „Atgriešanās dzīvē”, ko vispirms publicēja krievu valodā, (220) un pēcāk Padomju Informbirojs pārtulkoja angļu valodā. (221) Stāsta darbība risinās armijas slimnīcā. Galvenie tēli: boičs Vītols, kas pazaudējis abas rokas, un viņa likteņbiedri − uzbeku gans, kazachs, nopietni apdedzinājies ukrainis − un divi krievi. Savās priekškaŗa profesijās neviens no viņiem nevarēs darboties. Bet Sakse šajā psīcholoģiski vāji nostrādātajā stāstā vairākkārt deklarē, ka lielajam kopu mērķim ir vērts upurēt normālu dzīves veidu. Uzbeks, kam amputētas abas kājas, nolemj kļūt par dzejnieku, lai apdziedātu savu Vidusāzijas dzimteni („ visskaistāko zemi pasaulē”); kazachs pazaudējis acu gaismu − viņš pīšot grozus; viens no krieviem − arī bez kājām − vēlas būt naktssargs; bet otrs − bijušais dziedonis un aktieris − neskumst ne par savas balss un izskata zaudēšanu, ne arī par to, ka sieva pametusi izkropļoto vīru − viņš tic, ka cilvēka patiesā svētlaime slēpjas tikai sagrautās Ļeņmgradas jaunuzbūves darbā. Šo tēlu pulkā Vītols ir visdrūmākais. Viņam pat uzmācas pašnāvības domas. Bet stāsta beigās, kā jau vajadzīgs, arī viņš atgriežas dzīvē ar pašaizliedzīga krievu ārsta un medmāsiņas palīdzību. Vēlāk padomju beletristikā parādījās vesela rinda līdzīgu sacerējumu, to starpā oficiāli glorificētais un Staļina prēmiju ieguvušais Borisa Poļevoja romāns Pavest’ o nastojaščem čeloveke (Stāsts par īstu cilvēku, 1947).

28. „TIE MŪSU LAIMES TĒVI IR”

„Tautas draudzības” temas risinājumā centrālā vieta, protams, tika ierādīta krievu tautai. Tiesa, kaŗa sākumā producētajos darbos krievus parādīja kā līdzīgus citu tautību pārstāvjiem, kā slavējamus, bet ne pārākus. Kā jau minēts, krievu padomju rakstos carus un viņu politiku, maigi izsakoties, novērtēja pozitīvi. Bet Centrs apzinājās, ka latviešu tauta nīduši apspiedējus kā no rietumiem, tā austrumiem. Šajā sakarībā interesanti citēt Ļeņinu: „Carisms, muižnieki, kapitālisti žņaudza veselu rindu Krievijas malieņu tautu − Latviju, Somiju utt. Tie tur izraisīja naidu ar gadsimtu apspiešanu. Vārds ‘lielkrievs’ kļuva par visienīstāko vārdu visām šīm asinīm slacītām tautām”. (222) Tā uz laiku pieļāva nostādīt uz viena līmeņa cariskos patvaldniekus un vācu baronus. Latviešu tautas ienaidnieki bijuši ne tikai derdzīgie vācu baroni, uzsvēra bieži pats ar sevi pretrunā nonākušais Upīts, bet arī „cariska krievu administrācija un pārkrievotāji izglītības ierēdņi”. (223) Drīz vien tomēr bija jāpauž dziļa cieņa pret krievu „vienkopas” tautu. Kur runa bija par krieviem, lappuses pildījās dažādiem laipnības vārdiem, mīļām uzrunām, godbijīgām iesaukām. Lai gan, kā vēlāk atzinās Edgars Damburs, iebraucot lekškrievijā „nācās norīt rūgtāku kumosu: šis tas Savienībā bija pavisam savādāk, nekā agrāk licies, lasot nelegālo literatūru”, (224) krievus ar jo lielu enerģiju daudzināja kā „svētīto izlasi”, „ dabiskos vadoņus” utt. Katram darbam bija jāpauž ne tikai „lielās Padomju Tēvijas”, bet arī Krievijas impērijas slavinājumi. Latviešus (tāpat kā citas Austrumeiropas tautas) aicināja būt pateicīgiem krieviem par visām garīgajām vērtībām. Vienmēr par jaunu tika uzsvērts, ka latviešu un krievu dzīves un ieroču sakarība jau vēstures gadsimteņu gaitā bijusi ļoti cieša, jau bajāru laikos, kad „sitās šķēpiem”, un „ne reti grūtā brīdī / lietuvju, latviešu un igauņu / ieročiem nākuši talkā draudzīgie kaimiņi un cīņas biedri no krievu zemes”. (225) Protams, netika dots tikpat kā neviens praktisks piemērs, kas minētās aplamības illustrētu konkrēti.

Savdabīgu rekordu krievu panslavisma, krievu pasaules mesiānisma un izredzēto misijas ideju aphimnošanā sasniedza Sudrabkalns. Vecais Stenders savā laikā apjūsmoja kungu kārtu ar šādu ziņģi:

Lai dziesma skan no labo kungu goda,
Tie mūsu laimes tēvi ir.
Tie labos glābj un ļaunos soda,
Un tādu cilts no debess ir.

Ar līdzīgi saldu uzslavas vīraku Sudrabkalns sumināja „vecāko brāli”. Interesantus secinājumus par viņa prokrievisko uztveri dod viņa 1945.g. raksts „Krievu kultūra un valoda”. Še cita starpā lasām:

No senseniem laikiem cieši savijušies latviešu un krievu likteņi. Jo lielāka un stiprāka augusi krievu tauta, jo dziļāka un svētīgāka kļuvusi tās ietekme Baltijas jūras piekrastē.... Krievu zobeni saskaldīja ģermāņu uzbrucēju pūļus, milzīgā Krievija bija Baltijas saimniecības un tirdzniecības uzplaukuma avots, krievu zinātnieki, rakstnieki un mākslinieki iesaistīja latviešus kultūras pasaulē.... No austrumiem staro gaisma, − ar pilnu pamatojumu latvieši varēja atkārtot seno izteicienu.... Latvijas buržuāzija novērsās no krieviem.... Šai polītikai bija ļaunas, posta pilnas sekas. Panīka Latvijas saimniecība, rūpniecība, tirdzniecība un kuģniecība.... Latvija kļuva par starptautisku intrigu un veikalu objektu, par afēristu paradīzi, gluži kā drūmajos viduslaikos. Latviešu kultūra, atrauta no lielu ideju avotiem, barodamās ar izčākstējušās, izvirtušās rietumu buržuāzijas un mākslas pabirām, kļuva šaura, provinciāla, šovinistiska... mazā valstiņa atradās bezdibeņa malā. Apdraudēta bija pati latviešu tautas dzīvība.... Šais tumšo dēku un ērmu laikos latvieši ne mirkli neaizmirsa krievus, savus draugus un palīgus, skolotājus un cīņas biedrus. Ar ilgām mūsu tauta raudzījās uz austrumiem.... Sarkanās armijas uzvaras no jauna atvēra austrumu vārtus, brīvības un cilvēcības gaisma ieplūda mūsu izmocītajā zemē. Ar sajūsmu un apbrīnošanu latvieši apsveica atbrīvotājus un iepazinās ar Padomju Savienības sasniegumiem visās dzīves nozarēs... un galvenie nopelni visos materiālās un gara kultūras laukos bija krieviem, neredzēti krāšņa bija sazēlusi krievu kultūra.... Šī kultūra jāpazīst katram, kam rūp personīgā un visas tautas attīstība. Tā jāpazīst katram latvietim, jo tā māca, kur meklējami mūsu patiesie draugi, rāda, kā mūsu mazā tauta var zelt un ziedēt, saglabāt savu patstāvību, izkopt savu nacionālo kultūru un darboties vispār cilvēcisku ideju labā... lai kopā ar krievu tautu paceltos viņas gara augstumos, jāprot krievu valoda. Kādreiz grieķu un latīņu valodas bija visas kulturālās pasaules valodas.... 19. gadsimtenī spožais krievu literatūras un zinātnes uzplaukums pievērsa pasaules uzmanību krievu valodai.... Krievu valoda mums jāprot tādēļ, ka tā ir mūsu kaimiņu un draugu valoda... Padomju Savienības valsts valoda... tās tautas valoda, kas apvienojusi un saliedējusi brālīgajā saimē visas padomju tautas... tā ir valoda, kurā rakstījis Ļeņins un Staļins. Krievu valoda ir brālības valoda... tās nozīme jāuzsver katru dienu... Mācieties krievu valodu, lai varētu pārpilnam smelt no krievu kultūras dārgumkrātuvēm. (226)

Arī savos dzejoļos Sudrabkalns iedegas, padzirdot „vecākā brāļa” vārdu vien. īpašu .ievērību pelna viņa retoriskais dzejolis „Krievu tautai”(1941 ),ko krievu valodā atdzejoja Boriss Pasternaks. Šeit pompoziem žestiem autors runā par krievu dvēseli, kas „mūs uz pasakainām tālēm vada”, par krievu spēku un smalkumu, par plašumu un kaislām liesmām, par vecākā brāļa tālu saredzošajām acīm un dziļu jūtu piesātināto sirdi. Visi „brīves draugi”, protams, steidz pie krieviem, kas starp visām pārējām tautām ieņemot goda pilno pirmo vietu. (227)

Kad Sarkanā Armija sāka pārņemt arvien vairāk stratēģisko’.iniciatīvu savās rokās, Sudrabkalna radīšanas impulsus satrauca Maskava−PSRS politiskā un garīgā metropole. „Allaž domāju par Rīgu. Un pēkšņi ar [izbrīnu ieraudzīju, ka esmu kā koks ar saknēm un sirdi lieaudzis Maskavā. Tā.ir mana pilsēta”. Šādu.ierakstu atrodam viņa dienasgrāmatā 15.augustā 1943.g. (228) Maskava viņam vienmēr rādās „zeltaini sārtas gaismas apmirdzēta”, vai arī: „Pa Maskavas gatvēm es elpoju medu, / Te mundri šalc drūzma, te cilvēks .ir brīvs, / Viss cēlais un daiļais te saglabāts dzīvs”. (229)

Tamlīdzīgas odas skanēja arī no aitu dziesminieku mutēm. Pat prozists Upīts, runājot par krievu tautu, kļuva pavisam daiļdvēselisks: „Nu krievu tauta sniedz brālīgo roku − Latviju saulē un brīvē vest”. (230) 1944.g. saceretā Latvijas PSR valsts himna ar Rokpeļņa un Vanaga tekstu līdzīgā variācijā fetišizēja vecāko brāli, jo „Vien biedros ar diženās Krievzemes tautu / Mēs kļuvām par spēku, kas naidnieku veic”. (231)

Dažādās apcerēs un direktīvās vairākkārt atskanēja mudinājumi aprakstīt kā, „cīnīdamies plecu pie pleca ar lielās krievu tautas... varonīgajiem dēliem”, latviešu divīzijas boiči asinīm slacījuši „gan sniegainos Nāras upes krastus pie Narofominskas, gan ienaidnieku mīnu saārdītos purvājus pie Staraja Rusas, gan plašos kolchozu klajumus pie Novosokoļņikiem”.(232) Daiļliteratūrā bija jāapjūsmo krievu tautības kaŗavīrs. Grigulis sacerēja „Dziesmu par seržantu Jonovu” (233) un „Jefreitora Serova nāvi”, (234) bet Meinhards Rudzītis ritmizēti sumināja kādu pie Valkas apraktu krievu zaldātiņu: „Latviešu zeme un tauta... krievu varoni mūžam... pieminēs, dziļas mīlas un draudzības skauta”. (235) Tikai vienā dīvainā vārsmā krievi apbrīno latviešus − Rokpeļņa dzejolī „Pie vārtiem” divas krievu daiļavas vēro gaŗamsoļojošos latviešu boičus; kamēr viena viņus pielīdzina simt brāļiem, otra savā iztēlē redz simt mīlniekus. (236)

Kā izdevušos tautu brālības un draudzības ideju sludinātāju apcerējumu vēl joprojām slavē Upīša stāstu „Vilnīša brauciens uz austrumiem”, bāzētu uz paša autora bēgļu ceļojumu no Rīgas uz tālo Kstiņinu. Krauliņš šim darbam uzliek padomju ļaužu dziļā humānisma un patriotisma, draudzības un atsaucības, morālās un politiskās vienotības” etiķeti. (237) Bet, lasot šo aprakstu, rodas pavisam pretējs ieskats. Galvenā persona − septiņgadīgs zēns, kas noklīdis no saviem vecākiem kādā nelielā stacijā kaŗa pirmajās dienās. Lai nokļūtu pie mātes, viņa ceļam jāvijas cauri Eiropas Krievijai. Redzam, ka ne katrs krievs grib pasniegt roku bēgļu zēnam. Krievu pūlī „viņš apjauta, aik mazs, cik briesmīgi mazs un nevarīgs viņš ir”. Kliedzošā pretrunā par saprašanos, daudzi vecākā brāļa pārstāvji ir pat atklāti naidīgi. Kāda krieviete, „dūres kratīdama”, raida viņam pakal lamu vārdus; citur zēnu sagrābj krieva „nejauki knaiblīga roka”; rindā pēc ēdiena pieaugušie rīmas viņu vienkārši atgrūž; kāds krievs pat sviež viņam ar zemes piku, kas „sāpīgi ķēra kājas stilbu”. „Tas bija tik netaisni un sāpīgi”, kommentē Upīts, „ka viņš neparko nevarēja noturēt asaras”. Pēdējās lappusēs savu diezgan atklāto izklāstu autors uzfrizē ar standarta nobeigumu. Pēc sastapšanās ar māti Sosnovas − Soloņecas sādžā Žigulevu kalnos zēns nenovēršami sāk jūsmot par „plašumu, brālību, brīvi un maizi”, par milzīgo Tēviju („no Rīgas līdz Kuibiševai, no Liepājas līdz Kamčatkai, no Barenca jūras līdz Kaukāza dienvidus nogāzei”), kur viņš atradis visjaukāko aplaimi. (238)

29. STAĻINA KULTS

Līdz ar kaŗa tuvošanos uzvarai nepietika ar Komūnistiskās Partijas vadītājas lomas cildināšanu. Visu acis bija jāpievērš partijas „iedvesmotājam” un „ virzītājam” spēkam − Staļinam. 1943.g. 6.martā Staļins pats sevi pasludināja par Padomju Savienības maršalu, bet 1945.g. 25.jūnijā pieņēma pirmreizīgo ģenerālisma titulu. Dzejā un prozā sākās nepieredzēta voždja glorificēšana. Arī latviešu izbēgušie komūnistu literāti centās pierādīt savu „padomju patriotismu”, sludinot dievības augstumos paceltā cilvēka titulu formulas un, jāsaka, ka Dinsberģa tēva svinīgais dzejolis Troņmantnieka Nikolaja piemiņai pavisam nobāl viņu sacerējumu priekšā. Kā visneatlaidīgākie, vissistemātiskākie Staļina apdzejotāji latviešu literatūras vēsturē droši vien ieies Grigulis, Lukss un jo sevišķi Sudrabkalns. „Ar lielu, aizraujošu spēku,” protokolēja Krauliņš, Sudrabkalna dzejā izskan „godbijība lielo cilvēces ģēniju Ļeņina un Staļina priekšā”. (239) A.Jansons pateicās Sudrabkalnam par to, ka viņa dzeja mācījusi „uzticību mūsu laikmeta lielākajam kaŗavadonim biedram Staļinam”. (240) Ne bez pamata Sudrabkalns ieguva ne tikai LPSR nopelniem bagātā kultūras darbinieka nosaukumu (1943), bet arī Staļina prēmiju (1948) par kaŗa gados sarakstīto dzejoļu krājumu Brāļu saimē. Pietiskos slavinājumus Sudrabkalns pastiprināja ar katru gadu: 1942.gadā „sirmā Kremlī... Lielais Staļins... kam ir visi bērni mīļi”, mīlē arī tos, kas cīnās „par brīvi dārgo”; (241) 1943.gadā, kad „Maršala Staļina pavēle atskan... pasaule klausās”; (242) 1944.gadā dzejniekam „acis laimē mirdzēja”, jo „Staļinam kā tēvam mīļa Latvija”; (243) 1945.gadā viņš skandē par „dienu visulaimīgo”, kuŗai pretī jauno Eiropu „ved Maršals Staļins”. (244) Griguli pārņem laimes sajūta par iespēju īstenot ilgoto mērķi − kalpot saulei līdzīgajam triumfātoriskajam ģēnijam, kuŗa enģeļmaigais smaids palīdz žirgti augt. Arī Lukss nespēja šajā jomā ieturēt mēru: „Partijas sūtīts”, viņš zvēr būt gatavs briesmīgām cīņām „ar Staļinu sirdī un dziesmām”. (245) 1942.g. Luksam aizraujas elpa domājot par sava idola svaidīto balsi: „Vārtus ver polārais sals, / atkāpjas dienvidu svelme, / pasaules telpā kad skan / Staļina / balss”. (246) Ekstāzē viņš bija ticis jau agrāk − Višņij Voločokā, kur uzplauka viens no viņa „krāšņākajiem dzejas ziediem” ar nosaukumu „Staļinam slava” :

Daino dziesmas par Staļinu sili,
baltie bērzi par Staļinu dzied,
daino Latgales ezeri zili,
dziesmās Vidzemes kalnāji zied.

Staļinam slava!

Līgo Kurzemes klajumos druvas,
Vēji šalkdami Staļinu teic −
Cīņu dziesmas šīs tautai ir tuvas.
Cīnu dziesmas šīs Staļinu sveic.

Slava!

..........................................

Daino pilsētu varenie stāvi.
Pāri vētrām uz rītdienu trauc
darbaļaudis, kas, uzvarot nāvi,
saules karogiem plandojot sauc:

Slava!

Staļinam slava! (247)

Staļiniānas dzejoļus arī pēc atstaļinizācijas ievietoja izlasēs, antoloģijās utt, bet rindiņas par „viscēlāko” un „viszinošāko” būtni pasaulē pārveidoja, vai pavisam izlaida, piem., vārsmā „Maskava” kas ievietota Sudrabkalna dzeju izlasē krievu valodā Stihi (Maskavā, 1957) redaktori vienkārši atsvabinājās no rindiņas „Te raugās pasaulē no Kremļa acis, / Kas saredz jaunu gaismas cilvēci”. (248)

30. VĒSTURISKAIS ŽANRS

Pēc Staļina 1941.g.7. novembŗa runas liela daļa krievu prozistu pievērsās „krievu patriotiskam romānam” kur ar lielu sirsnību un godbijību rakstīja par tādām personībām, kā Aleksandru Ņevski, Dmitriju Donskoju, Jāni Briesmīgo, Pēteri Lielo, Suvorovu, Kutuzovu, Krimas kaŗa komandieriem un pat ģenerāli Brasilovu, kam uz laiku izdevās atspiest naidnieku „Pirmā Imperiālistiskā kaŗa” laikā. Parasti uzsvēra tos vēstures brīžus, kad kritiskā stāvoklī nonākušo Krieviju glāba krievu cari un viņu patriotiskie kaŗakungi.

No latviešu literātiem tikai Upīts pievērsās vēsturiskajam žanram − ar lugu Spartaks un romānu Zaļā zeme. Abi darbi, lai arī mākslinieciskā ziņā diezgan nevienādi, var pretendēt uz krietna mākslas ražojuma nosaukumu. Pēc tam sākās Upīša talanta panīkums, noriets. Vēsturisko traģēdiju Spartaks (1943) var uzskatīt par šimbrīžam vislabāko lugu visā latviešu padomju literatūrā − no 1940.g. līdz mūsdienām. Upīts šo darbu iecerēja kā savas vēsturisko traģēdiju triloģijas pēdējo lugu. 1926.g. uzrakstītajai Mirabo sekoja Nacionālā teātŗa lugu konkursā godalgotā Žanna d’Arka 1930.gadā. Rakstot Spartaku, Upīts pieturējās pie Džovaņoli (Giovagnoli) tāda paša nosaukuma romāna sižetiskajiem ietvariem un bieži pavisam tuvu saskārās arī ar romāna tekstu. Kā parasti, Upīts domā maz par savu varoņu psīcholoģisko izgaismojumu. Tomēr spilgti izpaužas autora spēja atdzīvināt romiešu vergu sacelšanos pirmajā gadsimtā pirms mūsu ēras ar lielu daudzumu vairāk vai mazāk pārliecinošām detaļām. Tā kā tēloto notikumu no „Lielā Tēvijas kaŗa” šķīra turpat vai 2000 gadu, Padomju Rakstnieku savienībā Maskavā izraisījās spraigas debates ar dalītiem spriedumiem. Daudzi nostrostējuši autoru par sabiedrisku pasivitāti un nostājušies pret lugas publicēšanu, jo tā „neskar mūsu dzīvi”. Upīša dedzīgākie aizstāvji turpretī centās pierādīt, ka autors soļojis pa „marksisma klasiķu” norādīto ceļu, vairākkārt citēdami Spartaka izsaucienu „jūs smaržojat pēc vīna un rozēm − no mums nāk arēnas un asins smaka”. Šis teiciens, kas atspoguļojot plaisu starp divām pasaulēm, starp apspiestajiem un apspiedējiem, liekas, paglāba Upīša ķīviņa objektu. Bez tam viņa aizstāvji atklāja, ka ne tikai Markss 1861.g. Engelsam rakstītā vēstule nosaucis Spartaku par „visbrīnišķīgāko cilvēku visā antīkajā vēsturē”, bet pats Ļeņins izteicies, ka „Spartaks bijis viens no visizcilākajiem varoņiem vienā no vislielākajām vergu sacelšanās kustībām”. (249) Rezultātā autoritātes pasludināja šī sacerējuma līmeni par „idejiski māksliniecisku”. (250) Pats autors mēģināja saaust savu traģēdiju ar dienas vajadzībām šādiem vārdiem: „Spartaka ideja izauga tieši no pašiem gigantisko kauju mutuļiem”. (251) Lai arī Spartaks iet bojā un vergu brīvības cīņa tiek nomākta, Roberts Pelše nespēja atturēties no senā vergu vadoņa salīdzināšanas ar „tēraudskaudro” Maršalu. (252) Vēlāk viņš izrādīja zināmu prieku par savu īpatnējo interpretāciju: „Spartaks pareizi interpretēts. Vēl šobaltdien mūs modrinātu, rādītu partijas, noteiktas mērķtiecības un stingras, vienotas vadības nepieciešamību”. (253) Ždanovščinas laikā Upīša traģēdiju tomēr pieminēja ļoti reti, un tā gandrīz vai pilnīgi nogāja no skatuves. Autoritātes, liekas, baidījās, ka romiešu brīvības cīnītāju revolucionāros izteicienus okupētās zemes lasītāji un skatītāji varētu „pārprast”. Lai citējam vienu no „bīstamajiem” izteicieniem:

Smejieties vien, patricieši! Pienāks reiz diena, kad Romā nevienam vairs negribēsies smieties.... nekādi dievi nav radījuši romiešus, lai tie uz mūžīgiem laikiem būtu par kungiem simtām citām tautām. Ja viņiem ir vienprātība, šiem jau nospiestiem un verdzībā sakaltiem simtiem tūkstošiem, viņi saraustīs savas ķēdes un nokratīs jūgu! Brīvi viņi tiks!... Visas savas tautas viņi sacels kājās, un kā lavīna, kā negaisa mākonis ar pērkoniem un zibeņiem viņi tad velsies pāri Romai... (254)

Kultūrvēsturiskais romāns Zaļā zeme (1945), kas arī nestāvēja ar abām kājām „aktuālajā šodienā”, veltīts zemnieku tematikai, patriarchālai lauku kultūrai. Tas ir mēģinājums atainot lielās sabiedriskās pārmaiņas, kas radās Latvijas laukos pēc zemnieku brīvlaišanas. Romāns ir ar stiprām autobiogrāfiskām iezīmēm. Tā darbība norisinās Vidzemē, Daugavas tuvumā, galvenokārt Upīša dzimtā pagasta Skrīveru robežās. Darbības laiks − pagājušā gadsimta astoņdesmitie un deviņdesmitie gadi. Kā allaž, Upīts nespēja izvairīties no statiskiem aprakstiem. Daudzo detaļu dēļ stāstījums ir blīvs un gauss. Tāpat kā vairākums Upīša prozas darbu, arī šis romāns uzrakstīts naturālistiskos paņēmienos. J. Akmens Luža Bērziņa rediģētajā Latviešu literatūras vēsturē piedēvēja Upītim „tieksmi ne vien uz reālisku uztveri, bet arī uz stipru naturālu tēlošanas veidu, sadzīves apstākļus un notikumus nemaz nepārfiltrējot, bet ar lielu rūpību fotografējot”.(255) To pašu var sacīt par Zaļo zemi. Daudzas parādības Upīts pūlējās aprakstīt ar lielu etnogrāfisku precizitāti un pareizību, īpaši raksturojot darbus gan tīrumos, gan lauku mājās. Nereti starp izteiksmes samudžinājumiem viņš izlieto pavisam trāpīgi dažādus sulīgus, spraigus tautas teicienus. Netrūkst arī asprātības Upīša satīriskajos dialogos, ar kuŗiem viņš centās atveidot laikmeta kolorītu. Bet pārāk bieži autors nolaižas no dramatiskām kollīzijām līdz feļetonam.

Zaļajā zemē viscaur samanāms Upīša mēģinājums parādīt ar kontrasta paņēmieniem (1) zemniecības „tēvu un dēlu” drāmu un (2) sociālo plaisu „viskopas tautas lietā” resp. pieaugušo naidu starp bagāto un nabago, starp kalpināto un kalpinātāju. Melnā krāsa, kā parasti Upīša romānos, varen sabiezināta. Brīviņu māju saimniekam Jorģim Vanagam Upīts liek reprezentēt latviešu zemniecības jaunbagātniekus, lielsaimniekus, kas cenšas nostāties blakus muižniekiem. Zemi viņš mantojis no sava tēva, kas par augstu cenu atpircis no vācu barona 350 pūrvietas − līdumus, ko viņš un viņa senči milzu pūlēm bija atkarojuši purviem un mežiem. Vanags un viņam līdzīgi ir spēcīgi, nekautrīgi, uzņēmīgi, enerģiski, mantrausīgi ļaudis. Viņi neatsakās ne no kādiem līdzekļiem, lai „izsistos uz augšu”, lai tiktu „uz zaļa zara”. Brīviņš „var braukt ar tuklu ķēvi, dēlu kreicskolā laist, meitu mājā bez darba turēt un gada tirgus dienās krogā izmaksāt tiem ubagiem desmit stopus alus”. Pēdīgi viņš cieš sakāvi sev vistuvākajā vidē − ģimenē. Brīviņa dēls Ješka netur augstu zemkopja godu un drīz vien pilnīgi atraujas no „veco zemnieku” saknes. Viņš parādīts kā „rupjš korporelis”, žūpa un plencis, kam nav ne sirdsapziņas, ne goda; viņš piesmej godīgu vienkāršu graudnieka meitu, nevar sagaidīt tēva nāvi utt. Brīviņa meita ir neiedomājami augstprātīga pret strādniekiem un nabagiem. Zirgi viņai tuvāki par strādniekiem. Viņas galvenā nodarbošanās − puķu kopšana un lētu mīlestības romānu lasīšana.

Padomju literatūrkritiķi laiku pa laikam mēdz salīdzināt Zaļo zemi ar Gorkija romāniem V ļjudjah (Ļaudīs, 1915), Foma Gordejev (1925) un sevišķi ar nepabeigto romānu ciklu Žizņ Kļima Samgina (Kļima Samgina dzīve., 1927-1936). (256) Tie visi attēlo patriarchālo attiecību deģenerāciju, krievu intelliģences lejupeju no pagājušā gs. septiņdesmitiem gadiem līdz šī gs. divdesmito gadu vidum. Atmosfaira Zaļajā zemē ir patiešām līdzīga. Līdzību pavairo vēl tas, ka abi rakstnieki − vismaz savos romānos − pieblīvējuši stilu ar dažnedažādām detaļām, lieku daudzvārdību. Ne Gorkijs, ne Upīts nevar lepoties ne ar vieglu, nepiespiestu, interesantu stāstījumu, ne ar izteiksmes līdzekļu ekonomijas ievērošanu. Autoritatīvie kritiķi mēģinājuši pierādīt, ka rakstot Zaļo zemi autors vadījies pēc sociālistiskā reālisma metodes un „zinātniskā sociālisma” teorijām. (257) Viņi pastāv uz to, ka šis romāns parāda, ko „Upīša reālismam devusi padomju dzīves īstenība un ko viņš mācījies no padomju literatūras labākajiem paraugiem”. (258) Autora marksismu tomēr grūti saskatīt. Neraugoties uz to, no latviešu rakstnieku darbiem Zaļajai zemei pirmajai piešķīra Staļina prēmiju 1946.g. Romāns guva zināmu ievērību arī ārpus Padomju Savienības robežām. 1957.g.franču komūnistu rakstnieks Luijs Aragons to pārtulkoja franču valodā. Romāns izdots arī poļu, čechu, bulgāru, igauņu un krievu valodā.

Kā kuriozitāti var pieminēt Arvīda Griguļa pirmo dramatisko sacerējumu − komēdiju Uz kuŗu ostu?, ko viņš radījis 1945.g. kā ieroci cīņā pret „latviešu buržuāziskajiem nacionālistiem”, kas „savos polipa nagos žņaudza tautu visu ulmaniādes laiku”. (259) Nesenās pagātnes notēlojuma darbība sākas 1938.g. un beidzas ar padomju bruņoto spēku iesoļošanu Rīgā 1944.g. 13.oktobrī. Savā laikā lugu kritizēja kā „neaudzinošu” − tās dramatis personae sastāv tikai no negatīviem tēliem (ar vienu galīgi neizdevušos izņēmumu), no stulbiem, muļķīgiem, bezkaunīgiem pilsoniskas cilmes „nacionālās buržuāzijas” pārstāvjiem. Citu starpā mēs sastopam Valsts bankas direktoru, korporeli, kādu gleznotāju, Latvijas armijas štāba virsnieku. Pirmajā cēlienā visi šie aizdomās turamie un „kauna apzīmogotie” cilvēki gatavojas uzbrukumam pret Padomju Savienību. Latvijas valdība ar mieru kļūt par Vācijas militāro sabiedroto, jo Hitlers šķietami palīdzējis Ulmanim sagatavot 1934.g. coup d’etat − Rīgas lidlaukā 15.maija naktī esošās vācu kaŗa lidmašīnas bijušas „Ulmaņa varas un nacionalitātes pamats”. Tajā pašā laikā „visa pazeme rūgst, komūnistu pilna”. Tādā garā, ne sevišķi prasmīgi vīdams melus ar puspatiesību, Grigulis, saprotams, savā izklāstījumā netur par vajadzīgu pieminēt 1939.g.− nacistu un padomju draudzības līgumu. Nākošajā cēlienā, kuŗa darbība risinās padomju okupācijas gadā, vairākums minēto personu kļūst par piektās kolonnas spiegiem un diversantiem, kam „pavēles dod Lielvācija”. Visi „īstie” latvieši („kas pieņēma Padomju konstitūciju”) gavilē par „jūnijdienām”, skandē Varen plaša mana zeme dzimtā un soļo marša taktī. Pēdējā cēlienā Griguļa „sliktie elementi” dara visu, lai „pārdotu latviešu tautu vācu verdzībā”, bet tajā pašā laikā pavisam neloģiski „šķielē” uz zviedriem, angļiem un amerikāņiem. Tuvojoties sarkanarmiešiem, viņi mēģina bēgt. Tos, kam tas neizdodas, sagūsta kāds brīnumspēkā iedzimis gvardes majors „ar rokas granātu un pistoli rokās”. Lugas pēdējās rindkopās autors uzsveŗ, ka šis brašais kaujinieks pārstāv „Staļina vīrus, uzvaras vīrus”.(260) Pēc atstaļinizācijas Grigulim bija jāpiemērojas laika garam − 1956.g.izdevumā uz boiču lūpām vairs nav ģenerālisma vārds, bet iedārdas pants no Rokpeļņa „Strēlnieku dziesmas”. Arī minētais majors pēkšņi izbeidza pārstāvēt „Staļina vīrus”.

31. REAKCIJA ATGRIEŽAS

Jau pirms kaŗa beigām groži tika savilkti stingrāk kultūras frontē, tāpat kā citās jomās. Nekrievu padomju tenritorijās ukraiņu, uzbeku, gruzīnu, igauņu, lietuviešu, latviešu patriotismam bija jāatbrīvo vieta t.s. „padomju patriotismam”. Lai to panāktu, Kremlis sāka pārveidot kaŗa vēsturi pēc sava prāta. Daudzas likstas bija jāapslēpj, nepatīkamas patiesības jāizdzēš no ļaužu atmiņas − „neuzvaramās strādnieku un zemnieku armijas” elpu aizraujošie zaudējumu skaitļi, arī tas, ka vācu tanki 1941.g. decembra sākumā atradās 16 km no Kremļa, ka revolūcijas tēva Ļeņina stikla zārku aizvāca no mauzoleja Sarkanajā laukumā, ka 1942.g. 21.augustā Kaukāza augstākajā kalnā Elbrusā vācu vienība uzvilka savu kaŗa karogu, ka divi miljoni padomju pilsoņu cīnījās vācu uniformās, lai gan vācu administratori izturējās pret šiem „austrumniekiem” nievājoši un varmācīgi, ka stāvokļa nopietnības dēļ režīmam uz laiku bija jāatkāpjas no boļševiku dogmām. Kad uzvara pār Vāciju bija saredzama, Kompartija uzsāka plaša mēroga ofensīvu pret „nacionālburžuāziskām” tendencēm nekrievu apgabalos. Nemaz nerunājot par kaut kādiem nacionāliem uzlabojumiem, pēkšņi tika atklāts, ka nekrievu intelliģenti visu laiku esot demonstrējuši „pretmarksistiskas tendences”, vērojuši pagātni caur „sīkburžuāziskā nacionālisma” prizmu un piedevām visnotaļ noniecinājuši Krievijas impērijas un tās valdnieku vēsturisko lomu. (261) PSRS KP CK Propagandas un Aģitācijas daļas vadītājs G.Aļeksandrovs sāka „atmaskot” veselu rindu nekrievu zinātnieku un literātu, kas savos darbos ieviesuši dažādas samielējušas duļķes, piem., neizprazdami to, ka minoritāšu vēsture esot „skaidra liecība par savstarpējā naida pārvarēšanu un apvienošanos ar krievu tautu”, viņi uzsvēruši tos vēstures momentus, kas attālinājuši „Krievijas tautas” vienu no otras. (262)

Padomju valsts savu varu sāka atkal balstīt uz durkļiem un, tāpat kā pirms kaŗa, nekrievi tika skarti daudzkārt vairāk nekā krievi. Acu priekšā veidojās kaut kas līdzīgs drūmai, rēgainai mūsu gadsimteņa Makiavelli ķēmu spēlei. No PSRS etnogrāfiskās kartes nozuda Volgas vācieši (jau 1941.g.), kalmiki, kaŗačajieši, čečenieši, inguši, balkārieši un Krimas tatāri. Viņus deportēja par šķietamu sadarbošanos ar vāciešiem. (263) Tāpat kā trīsdesmitos gados, krievu tautu oficiāli vai uz katra soļa sāka slavināt kā vispārāko. Chruščovs, uzrunājot Ukraiņu Augstāko Padomi 1944.g. 1.martā, pasvītroja, ka vācieši no Ukrainas padzīti tikai pateicoties „vecākajam brālim, diženajai krievu tautai”. (264) Vēl skaidrāk šī nacionālistiskā augstprātība atspoguļojās Staļina pazīstamajā 1945.g. 24.maija uzvaras tostā:

Es vēlos uzsaukt tostu mūsu padomju tautām, bet pirmām kārtām krievu tautai. Paceļu savu glāzi vispirmām kārtām par godu krievu tautai, jo tā pelnījusi vispārēju atzinību kā galvenais dzinējspēks starp visām pārējām Padomju Savienības tautām. Es uzsaucu tostu krievu tautai ne tikai tādēļ, ka tā ir visievērojamākā tauta, bet arī viņai raksturīgo skaidro domu, nelokāmā rakstura un pacietības dēļ. (265)

Šis tosts, kas bija panēgiriks krieviem un tajā pašā laikā neuzticības apliecinājums nekrieviem, palīdz izprast lielkrievu šovinismu, naida ideoloģiju un nekrievu tautu vajāšanas pēckaŗa gados. „So vajāšanu mērķis”, kā uzsver profesors Kolarcs, „bija nomākt nekrievu kultūrās jebkuŗu nacionālu impulsu, kas eventuāli varētu veicināt kaut niecīgāko pretkrievu tendenču izplatīšanos”. (266)

32. PRETSOVJETISMS JĀPĀRVAR

1944.g. nogalē un 1945.g. pirmajā pusē vācu okupāciju Baltijas valstīs nomainīja padomju okupācija. Partijas CK nekavējoties aicināja izvērst plašu propagandas kampaņu no vāciešiem atkaŗotajos apgabalos, jo tautas masas neesot palikušas immūnas pret fašistu propagandu. Negaidīti daudz vietas centrālajā un vietējā presē ierādīja izklāstiem par īpašām grūtībām Igaunijā, Latvijā un Lietuvā, kur „masas tikušas audzinātas boļševikiem naidīgā garā” jau pirms kaŗa. Ne velti LKP par savas atgriešanās galveno misiju izraudzīja „antikolektivisma un pretpadomju tandenču pārvarēšanu” iespējami īsākā laikā.(267) Latviešu tautības komūnistu šim uzdevumam nepietika. Viens no LPK CK sekretāriem vēlāk pauda sevišķu trauksmi sakarā ar to, ka „pirmajos mēnešos pēc vācu padzīšanas pat lielākajās rūpnīcās un fabrikās bija tikai nedaudzi komūnisti”. (268) „Ievērojot nobriedušo vajadzību”, uz Igauniju, Latviju un Lietuvu nosūtīja lielu skaitu krievu partijnieku. Jau 1945.g. sākumā Latvijā ieradās 430 politisko organizētāju: „Viņu vairākums bija dzīvojuši un strādājuši vecākajās Padomju Savienības republikās un par partijas biedriem bija kļuvuši jau pirmskaŗa gados”. (269) Trīs gadus vēlāk Latvijā atradušies „pieci tūkstoši augsti kvalificētu padomju speciālistu”. (270)

Ievērojama nozīme „ideoloģisko grūtību” pārvarēšanā un tā dēvētās „kultūras revolūcijas” īstenošanā bija izbēgušiem latviešu rakstniekiem, kas pēc atgriešanās Latvijā lāgu lāgiem mēdza sevi godināt par „latviešu literatūras pilāriem”, par „latviešu rakstnieku kodolu”. Bet arī Rīgā viņiem bija jādarbojas krievu pārvaldes ietvaros − lai kārtotu latviešu spalvas darbinieku „praktiskos jautājumus”, no Maskavas Rīgā ieradās Padomju Rakstnieku savienības nacionālo komisiju biroja priekšsēdis Pjotrs Skosirevs kopā ar citiem pārraugiem. Pašā sākumā viena no latviešu rakstītāju funkcijām bija palīdzēt partijai, aģitējot un organizējot seminārus un diskusiju grupas, kur pārsprieda PSKP vēstures īso kursu, Staļina kaŗa laika izteicienus, sakopotus grāmatā O Veļikoj Otečestvennoj vojņe Sovetskogo Sojuza (Par Padomju Savienības Lielo Tēvijas kaŗu) u. tml. Jelgavā, Cēsīs, Valmierā un šo pilsētu apkaimē jo sevišķu centību aģitācijas darbā izrādījuši Muižnieks, Rudzītis, Grigulis, Vanags, Grots, par ko viņiem izteica īpašu uzslavu. (271) Vai visi latviešu „maskavieši” tūdaļ ieguva redzamus kultūrpolītikāņu posteņus. Arvīdam Grigulim, piem., LKP CK uzdeva vadīt VAPP Daiļliteratūras apgādu, Valsts Drāmas teātŗa literāro daļu un vienlaicīgi darboties arī par mācības spēku Latvijas Valsts universitātes (LVU) Filoloģijas fakultātē. Jānis Niedre kļūst par Skolotāju institūta katedras vadītāju un LVU Filoloģijas fakultātes dekānu. Upīts vada LVU Filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļu un 1945.g.aprīlī iegūst filoloģijas zinātņu doktora grādu un latviešu literatūras profesora nosaukumu. Žanis Grīva vada propagandas daļu Cīņas redakcijā, Fricis Rokpelnis − LPSR Ministru Padomes Mākslas lietu pārvaldi, Brodele − LPSR Valsts jaunatnes teātra literāro daļu. Valdis Lukss top par laikraksta Literatūra un Māksla pirmo redaktoru, Jānis Grants − par repertuāru komisijas priekšsēdi Mākslas lietu pārvaldē un pēcāk par Literatūras un Mākslas atbildīgo redaktoru, Jūlijs Vanags − par Karoga redakcijas sekretāru un vēlāk par J. Raiņa Valsts Dailes teātra mākslinieciskā vadītāja vietnieku un literārās daļas vadītāju, I. Lēmanis − par Mākslas lietu pārvaldes priekšsēža vietnieku, vēlāk par LPSR Radiokomitejas priekšsēdi. Vilis Lācis atgriezās kā LPSR Tautas Komisāru Padomes priekšsēdis un LKP CK loceklis.

33. NEVESELĪGAS NOSLIECES

Nevērojot šos godinājumus un oficiālās apbrīnas apliecinājumus, nereti izbēgušo literātu devumā atklāja neveselīgas noslieces. Viņu kaŗa laika ražojumu pārvērtēšana un ar to saistītie atmaskošanas un pašatmaskošanās procesi sākās tūdaļ pēc sensacionālajiem uzbrukumiem Mihailam Zoščenko un Konstantīnam Fedinam 1943.g. beigās un 1944.g. sākumā: Fedins ar savu atmiņu tēlojumu par Gorkiju (1943) demonstrējis apolitiskumu, flegmātiski atstiepdamies piesaulītē „laikā, kad mūsu zeme cīnās uz dzīvību un nāvi”, bet satiriķim Zoščenko turklāt piedēvēja ideoloģisku bezmugurkaulainību un subjektīvismu, par ko īpaši liecinot viņa darbs Pered voshodom solnca (Pirms sauleslēkta, Oktjabr; 1943, 6-7,8-9). Un lai cik tas ērmoti un savādi arī izklausās, līdzīgu politiskas apziņas trūkumu atklāja arī latviešu spalvas darbinieku aprindās. Latvijas Padomju Rakstnieku savienības valdes III plēnumā, kas sanāca Maskavā 1944.g. aprīlī, lietojot jaunajam oficiālajam viedoklim raksturīgu terminoloģiju, konstatēja, ka ne visiem darbiem ir pietiekama „ideoloģiska skaidrība un politiska nozīmība”.(272) No daudzām dzejām jāizskaužot dzimtenes dabas un mīlestības gruži. Biežajās tirādēs rūgtus pārmetumus izsacīja par to, ka daudzos notēlojumos neatklājās „Komūnistiskās Partijas vadītā tautas cīņa”. Bez tam „tuvredzīgākie” literāti ieslīga provinciālismā, nevēlēdamies vērties tālāk par latviešu divīziju, it kā tā būtu kāda idilliska sala. A.Sliede vēlāk ar lielām bažām paskaidroja, ka latviešu komūnistu dzejdari nebija vēl izauguši līdz vajadzīgajam līmenim, jo, rakstot par „savas” divīzijas kauju gaitām, daudzi nespēja piesātināt vārsmas ar „lielāku, visu padomju dzīvi aptverošu idejiski tematisku plašumu”. (273) Upīts ne tikai rakstīja asos toņos par to literārā devuma daļu, kur „dažkārt pietrūka pārliecinošu, padomju dzīvē un notikumos izraudzītu tipu”, bet daudzās kaŗa gadu „cīņas dzejās” atklāja „paliekas no buržuāziskā sentimentālisma, ekspresionistiskajiem stikla vizuļiem, pat vēl no futūrisma pantu virknēm”. (274) Tautasdziesmu pantmēru un izteiksmes atdarinājumus tagad nereti kritizēja kā pretrunā esošus ar sociālistisko saturu. (275) Kamēr kaŗa sākumā Rokpeļņa folkloras izlietojumus vienā balsī slavēja kā „izcilu parādību”, tagad agrākās labās domas revidēja, ierosinot, ka viņš stipri atpalicis no paša polītiskās apziņas; viņam nepavisam neizdevies radīt sociālistiskā reālisma dzejas paraugus, jo „no folkloras aizgūtie dzejiskie izteiksmes līdzekļi rada senatnīgu noskaņu, izraisa mistiskus priekšstatus un aptumšo reālistisku padomju dzīves izpratni”. Rokpeļņa dzejolis „Ceļa vārdi”, piem., kļuvis par pavisam bīstamu darbu tādēļ, ka sarkanarmieti no nāves sarga „teiku cepure” un „uguns milna”.(276)

34. KĀ PUSĒ JŪS ESAT, KULTŪRAS MEISTARI?

Lai gan Sarkanā Armija teicās esam visas Eiropas civilizācijas un kultūras glābēja, Latvijā 1944.g. rudenī tā iemaršēja kā nesaudzīgs okupācijas kaŗaspēks. Otrreizējo padomju okupāciju raksturoja soda ekspedīcijas, filtrācijas akcijas, masveida aizdzīšanas „dzimtenes jaunuzbūves darbos” uz Padomju Savienību, deportācijas. 1945.g. padomju varas orgāni deportēja no Latvijas vairākus desmitus tūkstošus kā vācu kollaborantus.(277) Aprēķināts, ka apm. 125 tūkstoši atrada patvērumu kā bēgļi Rietumos. Šis skaitlis būtu vēl lielāks, bet daudzi gāja bojā, šķērsojot Baltijas jūru uz Zviedriju, citus panāca padomju vienības un atgrieza atpakaļ. (278) Gandrīz visi tie rakstnieki, kas veidoja latviešu literatūras galveno kodolu, atstāja savu zemi. Partijas vadošajām instancēm tas sagādāja lielus rūpestus un sākumā tika pieliktas krietnas pūles, lai šos ņevozvraščencus pārliecinātu atgriezties. Viņi atstājuši savu dzimteni, jo bijuši „apmulsināti, pievilti un iebiedēti... sapinušies hitleriešu melos un briesmu tenkās”. (279) Kad panākumu nebija, pakaļ raidīja lamas un lāstus. Presē latviešu rakstniekus un dzejniekus iztēloja ļaunākus par visļaunākajiem reakcionāriem, vācu kollaborantiem, morāliskiem noklīdeņiem, kuŗus vēlāk „imperiālistiskās reakcijas gaļas podi” aizvilināja „baltemigrācijā”. Literātūrpolītikāņi viņus oficiāli izsvītroja no latviešu rakstniecības. Pēc vairākiem gadiem latviešu intelliģences masu bēgšanu Upīts, kas tagad bija kļuvis par visas brīvdomības un valdošās varas pretinieku viskarstāko nīdēju, ideoloģiski nopamatoja ar deklaratīviem konstatējumiem, piemēram:

Kad Padomju Savienības tautas... visu pasauli atsvabināja no apokaliptiskās briesmonības, mēs atbrīvotā Dzimtenē nācām šoreiz bez kādām ilūzijām par atkārtotu saprašanos ar tās otrās nometnes literātiem.... No šejienes spalvas darbinieku leģiona tikai nedaudzi bija iespējuši paturēt neaptraipītas rokas un ar prieku sagaidīt uzvarētāju tautu mājās. Viss lielākais vairums bezgalīgajā stulbumā bij kalpojis fašistu iestādēs un presē.... Pilnīgi dabīgi tiem nebij atlicis nekas cits, kā... bēgt prom uz Vāciju un Zviedriju, lai vēlāk izklīstu arī pa citām kapitālistiskām zemēm. (280)

Smagus sitienus saņēma tie, kas palika Latvijā. Daudzus pasludināja par politiski neuzticamiem un tādā vai citādā formā pakļāva represijām. Tāpat kā 1940.g., vairākus apcietināja un deportēja par „nacionālu darbību” uz PSRS iekšieni, kur tie bija padoti bezmērīgai vardarbībai. Daļa pēc Chruščova amnestijas atgriezās, citi mira padomju cietumos un vergu nometnēs. Palikušo latviešu intelliģenci tūdaļ centās dažādiem paņēmieniem pakļaut oficiālajai politikai. Padomju Latvijas intelliģences kopsapulcē 1945.g. no 20.-22.martam Rīgā, kam ir sava īpaša nozīme latviešu literatūras vēsturē, LKP funkcionāri kaujinieciskās runās ne tikai mēģināja pierunāt latviešu literātus totāli noraidīt savu pagātni un nostāties uz Centra idejisko ieročnesēju platformas, bet ievadīja liela mēroga kultūras darbinieku denunciācijas, kas sasniedza kulminācijas punktu nākošajā periodā, ko parasti apzīmē par ždanovščinu. Pēc uzticības apliecinājumiem marksisma-ļeninisma-staļinisma idejām, Grigulis izteica neapmierinātību par latviešu literatūras neatbilšanu Vissavienības līmenim. Savā runā viņš pūlējās sastādīt priekšnoteikumus latviešu literatūras iekļaušanai par jaunu „varenajā Vissavienības literārajā procesā”:

Smagi bija pagājušie trīs ar pus okupācijas gadi. Indi iesūca latviešu inteliģenta dvēsele.... No šiem sārņiem latviešu inteliģencei ir jāatbrīvojas. Latviešu inteliģentam jāiegūst īsti pilnīga padomju cilvēka stāja, lai viņš varētu cienīgi nostāties zem lielā Padomju karoga, lai viņš būtu tāds pats milzis, kāds ir katrs padomju cilvēks, ko šodien redz no vistālākiem zemes stūriem... latviešu inteliģencē vienā daļā vērojams samulsums. Tiek gaidīta ērta pozicija, lai varētu atraisīt savu darbu, un tas it kā varot notikt tikai pēc kara. − Nē! Tieši karš pavel jums strādāt...lai cik neērta būtu pozicija...jums pašiem rīt jābūt varenākiem nekā jūs esat šodien, un parīt jums jābūt varenākiem nekā esat bijuši iepriekšējā dienā...(281)

Bargi savu soģa pirkstu lieca Sudrabkalns. „Vēstulē republikāniskajam inteliģences kongresam” viņš pozēja kā saulainas nākotnes vedējs, vienlaicīgi piekodinādams, ka latviešu literātiem „jānopurina viss vecais”, „no acīm jānoņem latviešu buržuāziskā nacionālisma tumsa” un nekavējoties jāizmēž buržuāzijas māksla, literatūra un tamlīdzīgi sārņi, kas „kavē mūsu literatūras attīstību”.(282) Pēc tam sākās visu šo ierosinājumu iedzīvināšana. Tas ir nākošais solis latviešu literatūras sovjetizēšanā.

NORĀDES

Saīsinājumi: R. − Rīgā; M. − Maskavā

1) R. 1962, 9.lp.; skat. arī V.A. Vāvere un G.M. Mackov, Latišsko-russkije ļiteraturnije svjazi, R. 1965, 390.lp.

2) Jānis Sudrabkalns; Kritiski biogrāfisks apcerējums. R. 1963, 81.lp.

3) Hugh Seton-Watson, From Lenin to Khrushchev: History of World Communism, New York, 1964, 228.lp.; P. Kleist, Zwischen Hitler und Stalin, 1939-1945, Bonn, 1950, 130.-131.lp.; Neue ZuericherZeitung, 25.8.42.; Boris Meissner, Die Sowjetunion, die baltischen Staaten und das Voelkerrecht, Koeln, 1956, 115.-116.lp.; Raymond Bauer, Alex Inkles un Clyde Kluckhohn, How the Soviet System Works, Cambridge, 1956, 199.-200.lp.

4) Eugene Lyons, Our Secret Allies: The Peoples of Russia, London, 1954, 219.lp.

5) Pauls Karells, Barbarossa. Kaŗagājiens pret Krieviju, Ņujorkā, 1964, 399.lp.

6) Turpat, 527., 531., 539., 545.lp.

7) George S.N. Luckyj, Literary Politics in the Soviet Ukraine, 1917-1934, New York, 1956, 240.-241.lp. Mikola Hvilovijs, ukraiņu dzejnieks, īsstāstu rakstnieks un pamfletists, bija viens no spilgtākajiem „nackuļturņikiem”, kas divdesmito gadu otrā pusē krasi nostājās pret lielkrievu kultūras nacionālšovinistiem, pret „Maskavijas mesiānismu”.

8) Doktor Zivago, Ann Arbor, 1958, 519.lp.

9) Rems Trofimovs, Jānis Sudrabkalns, op.cit., 80.lp.

10) V. Mironova-Spakovska, „Latvijas Komūnistiskā Partija Padomju Savienības Lielā Tēvijas kaŗa laikā”, Padomju Latvijas Komūnists, 1959, 11, 62.lp.

11) R. 1966, 59.lp.

12) Turpat, 60.lp.

13) Stephen D. Kertesz, The Fate of East Central Europe, Notre Dame, 1956, 115.lp.; Adolfs Blodnieks, The Undefeated Nation, New York, 1960, 255.lp.; Albert Kalme, Total Terror: An Expos of Genocide in the Baltics, New York, 1951, 105.-106.lp.; „The Baltic States”, The New Leader, 14.4.45.; F.W. Pick, The Baltic Nations: Estonia, Latvia, and Lithuania, London, 1945, 139.-140.lp.

14) Heinz Guderian, Erinnerungen eines Soldaten, Heidelberg, 1951, 174.lp.

15) Arturs Silgailis, Latviešu leģions. Dibināšana,formēšana un kauju gaitas Otrā Pasaules kaŗā, Kopenhāgenā, 1962, 10.lp.

16) Tēvija, 11., 12., 24.7.41.

17) Stephen D. Kertesz, op.cit., 115.lp.; skat. arī H.Helldack , Was wirklich geschah: Die diplomatischen Hintergruende der deutschen Kriegspolitik, Muenchen, 1949, 486.-489.lp.

18) H.R. Trevor-Roper (red.), Hitler’’s Secret Conversations, 1941-1944, New York, 1961, 451.lp.

19) Alfred Bilmanis, A History oj Latvia, Princeton, 1951, 405.lp.

20) These Names Accuse, Stockholm, 1951.

21) Bruno Kalniņš, Latvijas Sociāldemokrātijas 50 gadi, Stokholmā, 1956, 288.lp.; skat. arī R. Bilmanis, Latvian-USSR Relations, Washington, 1944, 12.-13.lp.; Milda Kalniņa, „Vācu laiku upuri”, Latvju Ziņas, 6.7.46.

22) Kārlis Kalniņš, „Economic Structure and Resources”, skat. Edgars Andersons (red.), Cross Road Country Latvia, Waverly, 1953, 104.-107.lp.

23) Tēvija, 22.2.43.

24) Ādolfs Blāķis, Medaļas otrā puse. Okupācijas varu pavadā un jūgā, Buenos Aires, 1956, 19.lp.

25) Pauls Karells, op.cit., 322.lp.

26) Foreign Broadcast Intelligence Service. East European Analysis, Washington, 1.12.43.

27) Arturs Silgailis, op.cit., 21.lp.

28) Pēc Silgaiļa savāktajiem aptuvenajiem datiem apm. 146.000 dienējuši vācu uniformās, bet pēc Agņa Baloža − 160.000. Skat. Arturs Silgailis, op.cit. 325.-326.lp.; Agnis Balodis, „Kādas traģēdijas epilogs”, Jaunā Gaita, 60,1966, 36.-41.lp.

29) Arturs Silgailis, op.cit., 88.lp.

30) Arnold Spekke, History oj Latvia: An Outline, Stockholm, 1951, 407.-411.lp.; skat. arī Alberts Kalme, op.cit., 93.lp.; Stephen D. Kertesz, op.cit., 116.lp.; A. Purre, „Why the Baltic Soldiers Fought the Soviets”, The Baltic Revieiv, 1948, 2, 23.lp.

31) Stokholmā, 1952, 1318.lp.

32) Agnis Balodis, op.cit.

33) R.Lindström, „Ett rop från Balticum”, Morgon-Tidningen, 5.4.44.; R. Lindström, „Från Balticum”, Morgon-Tidningen, 13.4.44.; Bruno Kalniņš, op.cit., 290.-296.lp.; Bruno Kalniņš, „I Cannot Go Home”, The Baltic Review (Stockholm), 2-3, 117.lp.; „Latvijas Centrālā Padome”, Latvju Ziņas, 29.8.45.; 1.9.45.; 5.9.45.; 14.8.48.; Latvju Enciklopēdija, Stokholmā, 1952, 1399.-1401.lp.

34) Latvija Amerikā, 9.5.53.

35) Izglītības Mēnešraksts, 1942, 1, 3.lp.

36) Laiks, 25.9.54.

37) Pravda, 3.8.41.; skat. arī J. Staļin, O Veļikoj Otečestvennoj vojņe Sovetskogo Sojuza, M. 1943, 13.lp.

38) Leonard Shapiro, The Communist Party of the Soviet Union, New York, 1959, 494.lp.

39) J.Staļin, op.cit., 16.-17.lp.

40) „Postanovļeņija prezidiuma Ispolņiteļnogo komiteta Kommunističeskogo Internacionala, 15-ogo maja 1943.g.”, Pravda, 22.5.43.; skat. arī Alfred Burmeister, Dissolution and Aftermath of the Comintern: Experience and Observation, 1937-1947, New York, 1955, 1.-40.lp.

41) Boļševik, 1942, 2, 10.lp.

42) Gleb Struve, Soviet Russian Literature, 1917-1950, Norman, 1951, 316.lp.

43) Pravda, 22.12.43.

44) M. Supruņenko, Ukraina v Veļikoj Otečestvennoj vojņe Sovetskogo Sojuza, Kijev, 1956, 254.lp.

45) K.J. Strazdiņ, Istorija Latvijskoj SSR, R. 1955, 505.lp.

46) Roman Smal-Stocki, The Nationality Problem oj the Soviet Union and Russian Communist Imperialism, Milwaukee, 1952, 209.-210.lp.

47) Walter Kolarz, Russia and Her Colonies, New York, 1952, 44.lp.

48) Soviet War News, 9.2.43.

49) Pravda, 21.10.41.

50) Pravda, 29.11.41.

51) Nauka i žizņ, 1943, 7, 235.-248.lp.

52) A.Upīts, Kopoti raksti, XIX, R. 1952, 641.-646.lp.

53) Literaturnaja gazeta, 22.6.41.

54) Cīņa, 15.1.43.

55) Edgars Damburs, „Ceļi putekļos kūpēja”, Karogs, 1966, 9, 134.lp.

56) M. Gaile (red.), Latviešu literatūras vēsture, II, R. 1958, 96.lp.

57) V.Mironova-Spakovska, op.cit., 64.lp.

58) Padomju Latvijas 15 gadi. Rakstu krājums, R. 1955.

59) Mironova-Spakovska, op.cit., 64.lp.

60) Arvid Schwabe, „Baltic States”, skat. Stephen D.Kertesz op.cit., 116.lp.

61) Padomju Latvijas 15 gadi, op.cit., 45.-46.lp.

62) Latviešu tautas cīņa Lielajā Tēvijas karā, R. 1966,161.lp.

63) Literatūra un Māksla, 10.10.59.

64) V. Savčenko, Latvijskaja gvardejskaja, M. 1962.

65) Latviešu tautas cīņa, op.cit., 116.lp.

66) V. Mironova-Spakovska, op.cit.

67) Žanis Unāms, Neatkarības saulrietā, 1951, 113.lp.

68) D. Šmidre, „Partija Lielā Tēvijas kaŗa periodā”, Padomju Latvijas Komūnists, 1967, 1, 32.lp.

69) Latvju Enciklopēdija, op.cit., 1246.lp.

70) Očerk istorii latišskoj sovetskoj ļiteraturi (Akadēmija nauk SSSR, Akadēmija nauk Latvijskoj SSR), R. 1957, 180.lp.

71) K.Krauliņš, „Latviešu padomju literatūra 1940.-1941. gadā un Lielā Tēvijas kaŗa gados”, skat. Apcerējumi par latviešu padomju literatūras vēsturi, R. 1955, 38.lp.

72) A. Sliede, „Latviešu padomju dzeja Lielā Tēvijas kaŗa laikā”, Vēstis (LPSR Zinātņu Akadēmija), 1953, 12, 33.-50.lp.

73) K.Krauliņš, op.cit., 35.-37.lp.

74) M.Gaile (red.), Latviešu literatūras vēsture, II, R. 1958, 98.lp.

75) A.Upīts, „Latvijas padomju literatūra un māksla evakuācijā”, Cīņas Literatūras pielikums, 9, 1944.g. augustā.

76) Turpat.

77) K.Krauliņš, op.cit., 38.lp.

78) Očerk, op.cit., 197. un 296.lp.

79) Turpat, 199.lp.

80) A. Sliede, „Valdis Lukss”, Apcerējumi, op.cit., 326.lp.

81) K.Krauliņš, op.cit., 42.lp.

82) Jānis Sudrabkalns, Kopoti raksti, III, R. 1958, 104.lp.

83) K.Krauliņš, op.cit., 43.lp.

84) Jānis Niedre, Diena dienu māca. No atmiņu grāmatas, R. 1965, 176.-177.lp. skat. arī Arvīds Grigulis, „Padomju rakstnieku savienības Latvijas organizācijas plēnums”, Latvijas Strēlnieks, 13.7.42

85) K.Krauliņš, op.cit., 8.-49.lp., skat arī Cīņa, 7.5.43.

86) Cīņa, 16.4.44.

87) K.Krauliņš, op.cit., 48.-49.lp.

88) Fr.Rokpelnis, „Dzīvības spēka avoti”, Karogs, 3. grāmata, M. 1943, 8.p.

89) „Andrejam Upītim, viņu ar ordeni sveicinot”, Cīņa, 1943, 24.

90) Jānis Niedre, op.cit., 197.lp.

91) Fr. Deglavs (red.), Cīņa. Piecdesmitai gadadienai, R, 1954, 177.- 178.lp.

92) Turpat, 185.lp.

93) Biruta Gudriķe, „Frontes avīze un literatūra”, Karogs, 1966,9, 136.-143.lp.

94) Jānis Niedre, op.cit., 178.lp.

95) Skat. B.Bursova rakstu žurnālā Zvezda, 1959, 8, 202.lp.

96) O.Freivalds, Kurzemes cietoksnis, II, Kopenhāgenā, 1955, 104., 110.lp.

97) Fr.Rokpelnis, op.cit., 5.lp.

98) Ļiteratura i iskusstvo, 23.2.44.

99) Roberts Pelše, „Latviešu literatūra Lielajā Tēvijas karā”, Karogs, 3.gr. M. 1943. 149.lp.

100) J. Ozols, „Latviešu literatūra pirmajos piecos padomju gados. Bibliogrāfija”, Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Valodas, un literatūras institūta raksti, R. 1952, 295.- 309.lp.

101) Jānis Niedre, op.cit., 176.-177.lp.

102) A.Upīts, „Atjaunojam Karogu!”, Karogs, 1.gr. M. 1942.

103) „Lai rakstnieka spalva dzeļ fašistus asi kā durklis”, Cīņa, 27.8.43.

104) Skat. Pelšes ievadu Viļa Lāča rediģētajā Slovo Latvii. Proza i stihi, M. 1943, 3.lp.

105) Fr.Rokpelnis, op.cit., 3.lp.

106) J.Sudrabkalns, Brāļu saimē, R. 1947, 721.lp.

107) „Tai paša reizē”, skat. Par dzimto zemi. Dzejas par tautas un tēvijas kaŗu, red. Fr.Rokpelnis, M. 1942.

108) Biruta Šīra-Gudriķe, Arvīds Grigulis. Monogrāfija, R. 1961, 68.lp.

109) Latviešu padomju dzeja, R. 1952, 5.-6.lp.

110) A.Upīts, „Oktobra revolūcija un literatūra”, Cīņa, 6.11.42.

111) Fr.Rokpelnis, op.cit., 8.lp.

112) K.Krauliņš, op.cit., 48.lp.

113) A.Upīts, Kopoti raksti, XIX, R. 1952, 601.lp.

114) K.Krauliņš, op.cit., 40.lp.

115) A.Upīts, Kopoti raksti, XX, R. 1952, 1025.lp.

116) Karogs, 3.gr. M. 1943, 10.lp.

117) Jānis Niedre, „Ar Raiņa vārdiem”, Karogs, 3.gr. 10.lp.

118) Latviešu padomju dzeja, op.cit., 6.lp.

119) A. Sliede, „Fricis Rokpelnis”, skat. Apcerējumi, op.cit., 371.lp.

120) Karogs, 3.gr. M. 1943, 144.lp.

121) Slovo Latvii, op.cit., 6.-7.lp.

122) „Cīruļi, kas redzējuši Latviju”, Cīņas Literatūras” pielikums, 11, 1942.g.septembrī.

123) „Klāvs Brūnis”, Kopoti raksti, XIX, R. 1952, 246.lp.

124) „Rolanda pēctecis”, turpat 319.lp.

125) Karogs, 1945, 7/8; skat. arī Skarbais piesitiens, R.1946, 229.-260.lp.

126) „Domik pod dikoj jabloņej”, skat. Slovo Latvii, op.cit., 22.-25.lp. Skat. arī Griguļa īsstāstu krājumu Caur uguni un ūdeni, R. 1947, 149.-170.lp.

127) Kopoti raksti, I, R. 1946,14.lp.

128) „Klāvs Brūnis”, op.cit., 243.lp.

129) Kopoti raksti, XIX, op,cit., 48.-52.lp.

130) Skarbais piesitiens, op.cit., 239.lp.

131) „Klāvs Brūnis”, op.cit., 251.lp.

132) Arvīds Grigulis, Caur uguni un ūdeni, op, cit., 95.lp.

133) „Klāvs Brūnis”, op. cit., 229.-236.lp.

134) Turpat, 238.-261.lp.

135) Turpat, 242.lp.

136) A.Upīts, „Speck, Butter und Eier”, Kopoti raksti, op. cit., 94.lp.

137) „Dzīvā valoda”, Karogs 3.gr. , op.cit., 13.lp.

138) Karogs, 1.gr., op.cit.

139) „Darba dienests”, Kopoti raksti, op.cit., 339.-342.lp.

140) Karogs, 3.gr., op.cit.

141) R. 1946.

142) Turpat, 60., 67.lp.

143) Skarbais piesitiens, op.cit., 237.lp.

144) „Tiem, kuŗus mulsina vācieši”, Par Padomju Latviju, 1944, 8.

145) „Ščepka”, Slovo Latvii, op. cit., 37.-54; skat. arī Novij mir, 1942, 3/4, 5/6; „The Chip”, International Literature, 1942, 7-8.

146) Karogs, 1.gr. , op.cit., skat. arī Žizņ i smert’ Liedega. Kirov, 1942; „Un homme pacifique”, La litterature Internationale, 1943, 4.

147) Skarbais piesitiens, op.cit., 210.-215.lp.

148) Kopoti raksti, XIX, op.cit., 629.lp.

149) Jānis Sudrabkalns, Karogi sasaucas, R. 1950, 65.lp.

150) M.Gaile, op.cit., 200.lp.; skat. arī Apcerējumi, op.cit., 213.lp.

151) Jan Sudrabkaln, Stihi, M. 1957, 176.-230.lp.

152) Karogs, 3. gr. op.cit., 38.-39.lp.

153) Turpat, 21.-29.lp.

154) Ignats Muižnieks, „Neaizmirstamie varonības gadi”, Literatūra un Māksla, 9.5.59.

155) Cīņas Literatūras pielikums, 12, 1942.g. oktobrī.

156) Jan Sudrabkaln, op.cit., 178.-179.lp.

157) Karogs, 3.gr. op.cit., 15.lp.

158) Turpat, 38.lp.

159) Arvīds Grigulis, Caur uguni un ūdeni, op.cit., 62.lp.

160) Skarbais piesitiens, op.cit., 255.lp.

161) „Avangards”, Karogs, 3.gr. op.cit., 57.lp.

162) „Dzimtenes sargi”, turpat, 68.lp.

163) „Pisateļi, ovladevajte vojenimi znaņijami!” Ļiteraturnaja gāzēta, 3.9.41.

164) Latvijas Strēlnieks, 1941, 5.

165) Turpat, 1941, 8.

166) Arvīds Grigulis, Caur uguni un ūdeni, op.cit., 8., 17.lp.

167) Turpat.

168) Jānis Grants, „Vaļas balss”, Cīņas Literatūras pielikums, 12, 1943.g.oktobrī.

169) Arvīds Grigulis, Caur uguni un ūdeni, op.cit., 58.lp.

170) Apcerējumi, op.cit., 213.lp.

171) Arvīds. Grigulis, Caur uguni un ūdeni, op.cit., 139.lp.

172) Turpat, 43.lp.

173) „Dzimtenes sargi”, Karogs, 3.gr. op.cit., 62.lp.

174) Arvīds Grigulis, Caur uguni un ūdeni op.cit., 130.lp.

175) „Automatista Puteņa šāviens”, Frontes stāsti R. 1945, 8.lp.

176) Arvīds Grigulis, Caur uguni un ūdeni, op. cit., 124.lp.

177) „Neaizmirstamie varonības gadi”, Literatūra un Māksla, 9.5.59.

178) M. Kalve, „Jūlijs Vanags”, Apcerējumi, op.cit., 243.lp.

179) Karogs, 3.gr. op.cit., 13.-15.lp.

180) „Septiņdesmit vīri”, Latvijas Strēlnieks, 73, 12.9.42.

181) „Leitnants Spalāns kaujā”, Latvijas Strēlnieks 31, 24.12.41.

182) A.Sliede, „Valdis Lukss”, Apcerējumi, op.cit., 328.lp.

183) „Meitenes nāve”, skat Dzejas, Rīgā, 1951, 224.-236.lp.

184) „Klusais Drošais”, Brāļu saimē, R. 1947.

185) „Dziesmas sliedēm”, Dzejas, R. 1951, 237.-238.lp.

186) Karogs, 3.gr, op.cit., 20.-21.lp.

187) „Monika Meikšāne stāsta”, Cīņas Literatūras pielikums, 1943, 13.

188) Arvīds Grigulis, Caur uguni un ūdeni, op.cit., 47.lp.

189) Turpat, 139.lp.

190) Turpat, 93.lp.

191) Cīņas balsis, R. 1959, 559.lp.

192) V. Mironova-Spakovska, op.cit., 65.lp.

193) V. Samsons, „Latviešu partizānu varonīgā ciņa”, skat. Padomju Latvijas 15 gadi, R. 1955, 70.-126.lp.

194) Griguļa īsstasts „Māja zem sūrābeles”; Rokpeļņa un Vanaga „opera” Rūta; Lāča luga Vedekla.

195) K. Krauliņš, op.cit., 45.lp.

196) „Speck, Butter und Eier”, Kopoti raksti, XIX, R. 1952, 42.lp.

197) „Vecā Krūzes dēli”, Karogs, 1.gr. M. 1942.

198) „Saimnieks pārnāk mājās”, Cīņas Literatūras Pielikums, nr 4, 1943.g. februārī.

199) Notikums jūrā, M. 1943.

200) „Virs trin cirvi”, Novele, M. 1942.

201) „Māja zem sūrābeles”, Caur uguni un ūdeni, R. 1947, 149.-170.lp.

202) Austra Sēja (Anna Sakse), ”Partizani”, Slovo Latvii, M. 1943, 61.lp.

203) Kopoti raksti, XIX, op.cit., 537.lp.

204) Turpat, 81.-83.lp.

205) M. Kalve, „Tautas rakstnieks Andrejs Upīts”, Apcerējumi, op.cit., 135.lp.

206) „Ščepka”, Slovo Latvii, op.cit., 37.-54.lp.

207) Ļiteraturnaja gazeta, 9.12.44; 16.12.44.

208) „Kalna sādžas aizstāvēšana”, R. 1947, 22.lp.

209) „Puspiecos sākt”, Kara krūze, R. 1945, 421.lp.

210) Z. Pelše, „Latviešu padomju kara apraksts uzvaras izcīņā”, Literatūra un Māksla, 20.6.59.

211) Dzīvais tilts, R. 1950, 5.-11.lp.

212) Očerk istorii latišskoj sovetskoj ļiteraturi, R. 1951, 186.lp.

213) „Janka”, Stiprie cilvēki. Tēlojumi, R. 1946, 22.lp.

214) Kopoti raksti, XIX, op.cit., 523.-530.lp.

215) Fr.Rokpelnis, „Dzīvības spēka avoti”, Karogs, 3.gr., M. 1943. 8.lp.

216) „Trīs draugi”, Padomju Strēlnieks, 1943, nr 61.

217) „Varonība Jāņu naktī”, Kalna sādžas aizstāvēšana, op.cit., 58.lp.

218) „Petja-počtovik”, Slovo Latvii, op.cit., 11.-16.lp.

219) „Māsa”, Stiprie cilvēki, op.cit., 9.-19.lp.

220) Družba narodov, 1944, nr 10; skat. arī Karogs, nr 1/2, 1945.g. februārī.

221) I. Bechmane, „Anna Sakse”, Apcerējumi, op.cit. 307.lp.

222) Pravda, 2.,3., 4.3.20.

223) Cīņas Literatūras Pielikums, nr 9, 1944.g. augustā.

224) Edgars Damburs, „Ceļi putekļos kūpēja”, Karogs, 1966, nr 9, 135.lp.

225) Fr. Rokpelnis, op.cit., 3.lp.

226) Karogi sasaucas, R. 1950, 168.-173.lp.

227) Cīņa, nr 17, 17.5.44; Pasternaka tulkojumā šo dzejoli iespieda Ļiteraturnaja gazeta, 17.9.41.

228) Kopoti raksti, II, R. 1958, 414.lp.

229) „Zied Maskavā liepas”, Cīņas Literatūras Pielikums, nr 9, 1944. g.augustā.

230) „Padomju Latvija”, Kopoti raksti, XIX, op.cit., 690.lp.

231) Padomju Latvijas 15 gadi, R. 1955, 4.lp.

232) K. Krauliņš, op.cit., 41.lp.

233) Latviešu Strēlnieks, nr 26, 1944.

234) Turpat, nr 24, 1944.

235) Jānis Sudrabkalns, „Staļina draudzības, brīvības un taisnības likums”, Karogi sasaucas, op. cit., 32.lp.

236) Padomju Strēlnieks, nr 208,1944.

237) K. Krauliņš, op.cit., 37.lp.; skat. arī Tautas rakstnieka Andreja Upīša 85 gadi (LPSR Zinātņu Akadēmijas Valodas un literatūras institūts), R. 1962, 138.-139.lp.

238) Kopoti raksti, XIX, op.cit., 105.-151.lp.

239) K. Krauliņš, op.cit., 42.lp.

240) Latviešu padomju dzeja, R. 1952, 8.lp.

241) „Latvju zīle Kremļa tornī”, Dzejas, R. 1948, 268.-269.lp.

242) „Maskava salutē”, turpat, 275.-276.lp.

243) „Latvju balss”, turpat, 287.-288.lp.

244) „Saruna”, turpat, 309.-310.lp.

245) „Dziesma”, Latvijas Strēlnieks, nr 15, 30.10.41.

246) „Staļina balss”, turpat, nr.38, 1942.

247) Dzejas, R. 1951, 165.lp.

248) Skat. Latviešu padomju dzeja, op.cit., 55.-56.lp.

249) K. Korsaks, „Pazīšanās ar latviešu literatūras milzi”, skat. Tautas rakstnieka Andreja Upīša 85 gadi, op.cit., 12.lp.; skat. arī M. Gaile, op.cit., 167.-168.lp.; K. Marks i F. Engels, Izbrannie pis’ma, M. 1943, 121.lp.

250) Očerk, op.cit., 194.lp.

251) K.Krauliņš, op.cit., 47.lp.

252) Karogs, 3.gr., op.cit., 151.lp.

253) „Atceres un piezīmes”, skat. Tautas rakstnieks Andrejs Upīts. Rakstu krājums, R. 1947, 79.lp.

254) Spartaks, R. 1962, 57.lp.

255) 5. sēj., R. 1936, 201.lp.

256) Skat. G. Verņer, „Geroj i narod v romanah A. Upita Zemļja zeļjonnaja i Prosvet v tučah i V. Lacisa Burja i K novomu beregu”, Obraz položiteļnogo geroja v ļiteraturah narodov SSSR, M. 1962, 117.lp.

257) Očerk, op.cit., 191.lp.

258) M. Gaile, op.cit., 143.lp.

259) Programas grāmatiņa Uz kuru ostu? izrādei LPSR Valsts Drāmas teātri, 1945.g.28.jūlijā.

260) Arvīds Grigulis, Lugas, R. 1947, 5.-111.lp.

261) „Zadača žurnala Voprosi istorii”, Voprosi istorii, 1945, nr 1, 3.-5.lp.

262) Boļševik, 1945, nr 17/18; skat. arī Boļševik, 1944, nr 10/11.

263) Walter Kolarz, Russia and Her Colonies, New York, 1952; R. Conquest, The Soviet Deportation of Nationalities, London, 1960; A.Avtorhanov, Narodoubijstvo v SSSR, Muenchen, 1952; Michael Achmateli, „Das Kaukasus-Drama,” Der Europaeische Osten, III, 1958.

264) Boļševik, 1944, nr 6, 33.-34.lp.

265) Pravda, 25.5.54.

266) Walter Kolarz, op.cit., 19.lp.

267) V. Močalov, „Zametki o političeskoj rabote sredi intelligenciji Latviskoj SSR”, Propagandist, 1946, nr 7/8, 79.-85.lp.

268) I.K. Lebedev, Boļševiki Latvii v borbe za razvitije promišļennosti, M. 1949, 134.lp.

269) F.Titov, „O rabote s kadrami”, Boļševik Sovetskoj Latvii, 1945, nr 7/8, 32.lp.

270) J. Kalnberzins, Ten Years of Soviet Latvia, M. 1951, 135.lp.

271) V. Močalov, op.cit., 82.-83.lp.

272) A. Balodis, „Latvijas PSR padomju rakstnieku III plēnums”, Cīna, 1944, nr 3.

273) A.Sliede, „Latviešu padomju dzeja Lielā Tēvijas kara laikā”, 50.lp.

274) A.Upīts, Sociālistiskā reālisma jautājumi literatūrā, R. 1957, 13.lp.

275) Apcerējumi, op.cit., 244.-245.lp.

276) A.Sliede, „Fricis Rokpelnis”, turpat, 370.lp.

277) Skat. George B.Carson (red.), Latvia: An Area Study, New Haven, 1956, 461. lp.; Antanas Musteikis, Nationality Problem in the Baltic States Under the Soviet Union (nepublicēts manuskripts), New York, 1954, (Mid-European Studies Center of the Free Europe Committee); Arveds Schwabe, The Story of Latvia: A Historical Survey, Stockholm, 1950, 59.-60.lp.

278) Cross Road Country Latvia, op. cit., 354,lp.; Juergen von Hehn, „Lettland”, Osteuropa, 1953, nr3. 220.lp.

279) Karogi sasaucas, op.cit., 49.lp.

280) „Divdesmitgades slieksnim pārejot”, Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis, 1960, nr 7, 87.lp.

281) Cīņa, nr 71, 25.3.45.

282) Karogi sasaucas, op.cit., 61.lp.; skat. arī Cīņa, nr 67, 21.3.45 un nr 68, 22.3.45.

Apceres autors Dr. Rolfs Ekmanis mācījies Rīgas pilsētas 4. tautskolā un Ausekļa ģimnāzijā Augsburgā. 1950.g. izceļojis uz ASV un pēc nokalpošanas ASV armijā Korejas kaŗa laikā uzsācis studijas Viskonsinas universitātē, kur 1956.g. ieguvis bakalaura (B.A.) grādu politiskās zinātnēs un krievu filoloģijā. Tanī pašā universitātē viņam 1957.g. piešķirts slavistikas maģistra (M.A.) grāds par disertācijas darbu „Vilis Lācis as a Soviet Writer”. Līdz 1960.g. bijis krievu un vācu valodu lektors Jūtas pavalsts universitātē, kur viņam 1959.g. piešķirta stipendija pētniecībai par kultūras dzīvi Latvijā kopš 1940.g. jūnija. Pēc tam 2 gadus bijis stipendiāts studijām Indianas universitātē, kur specializējies krievu, serbu, kroātu un slovēņu literatūrās un strukturālā lingvistikā, kā arī saistījies ar Krievu un Austrumeiropas institūtu (Russian and East European Institute). Lekcijas klausījies arī baltu folklorā, baltu lingvistikā un Austrumbaltijas vēsturē. 1962.g. ieguvis stipendiju pētniecības darbam ASV Kongresa bibliotēkā, pēc tam vācis materiālus doktora disertācijai Somijā un Skandināvijas valstīs. Pēc atgriešanās Savienotajās Valstīs darbojies par mācības spēku Dienvidfloridas universitātē, bet kopš 1963.g. rudens lasa zinātniskus kursus literatūrā („Ievadu krievu literatūras vēsturē” un speciālus kursus par Dostojevska un Čechova darbiem) un valodniecībā („Mūsdienu krievu literārās valodas fonētikas jautājumi”) Arizonas pavalsts universitātē, kur viņam nesen piešķirts ārkārtējā profesora tituls. Indianas universitātē 1966.g. aizstāvējis doktora disertāciju „The Relation Between Soviet Russian and Soviet Latvian Literatures, 1940-1960”, iegūstot filoloģijas zinātņu doktora (Ph.D.) grādu.

Par savu pašreizējo darba vietu Arizonas pavalsts universitāti Tempī (Tempe) Rolfs saka: „Universitātē 22.000 studentu, īsta fabrika! Manās klasēs parasti intellektuālās meitenes − ar acenēm, gludiem matiem un tumši pelēkiem svārkiem. Tās ar minisvārkiem baidās no kiriliskā alfabēta, bet mācās spāņu un franču valodu.”

Rolfs Ekmanis ir biedrs vairākās zinātnieku apvienībās − to starpā latviešu akadēmiskajā filologu organizācijā Ramave un kopš 1965.g. viens no žurnāla Jaunā Gaita redaktoriem. Publicējis apceres latviešu un angļu valodā, kas iespiestas Jaunajā Gaitā, The New Leader, The Baltic Review, Institute for the Study of the USSR, Bulletin u.c.