Jaunā Gaita nr. 66, 1967

 

KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS

 

 

DIVU METALLU MĀKSLA

 


Voldemārs Balutis, ģen. K. Goppera portrets

Oktobrī Šūmachera galerijā Minchenē vācu publikai otru reizi bija skatāmas stokholmieša Voldemāra Baluša skulptūras. Oktobris ir bavāriešu tautas svētku Oktoberfest mēnesis, un šogad svētkiem sekoja modes nedēļa. Varbūt nav pārsteigums, ka šajā notikumu burzmā Minchenes lielie laikraksti izstādi nebija pamanījuši. Vienīgi Freisinger Tageblatt un Dachauer Volksbote publicēja rakstiņus, kas atzinīgi izteicās par Baluša zvēru attēlu dinamiku un viņa neparasto paņēmienu skulptūrās apvienot divus dažādus metallus − varu un bronzu.

Šīs Baluša skulptūras ir raksturā monumentālas un ir abstraktākās no visa klāsta, bet arī tajās nav grūtības saskatīt iecerēto priekšmetu: māti, vērša galvu, māti ar bērnu u.c. Metalli izlietoti atšķirīgos veidos − varš vienmēr kā viegli liektas plāksnes, kas sametinātas ar bronzas palīdzību: salauzta sarkana marmora virsma ar it kā atdzisušiem vulkāniskiem izvirdumiem lūzumos. Kaut kas no tās ieslodzītās dzīvības, kas šķiet slēpjamies zem Baluša zvēru attēlu raupjās virsmas, ļoti intriģējošā veidā notverta arī vienā no nedaudzajiem cilvēku attēliem − „Meitenes galva” − ar savu bērnišķīgi augšup liekto degungalu un pirmoreiz uzskatot, atvērto seju, šķiet, tā iedziļinoties atklās noslēpumainu un bīstamu draiskulību, apmēram tādu, kādu var sagaidīt no kādas seno grieķu strautu dievietes.

Varam pieņemt, ka Baluša uzskatāmi nobriedusī māksla arī turpmāk atradīs jaunus cienītājus, bet to nebūs daudz, jo šī māksla neietilpst nevienā no laikmetīgajiem novirzieniem, bet iet savu īpatu, mazliet tradicionāli konservatīvu ceļu.

Izstādes kopiespaidam neko nedeva Kārļa Veinberga techniski nevainojamie, bet mākslinieciski gaužām diletantiskie akvareļi.

OJĀRS KRĀTIŅŠ


 

KRĀSA IR VISS

 

Šo īso virsrakstu varētu attiecināt uz gleznu izstādi Bergdona galerijā Toronto no š.g. 13. līdz 30. septembrim, kuŗas autors gleznotājs, lektors un grafiķis Laimonis Mieriņš, pazīstams JG lasītājiem, sniedz skatītājam ģeometrisku laukumu audeklus, kuŗos „viena krāsa cīkstas ar otru”. Novietodams koncentriskus kvadrātus (ja tā drīkst teikt) uz audekla, Mieriņš tos iekrāso tik efektīvi, ka optiski notiek krāsu kataklizma, kas pārlec kā ar nazi nogrieztajai laukumu malai. Reducējis kompozīciju līdz vislielākai vienkāršībai, operēdams ar divām vai trim krāsām, mākslinieks tās ir notonējis tā, ka rodas īpatnēja mijiedirbe. Gleznām krāsu uzlikums ir visnotaļ plakans, neredz otas triepiena rakstu. Līniju malas ir asas: šādu sēriju eksperimentāli attīstīdams, gleznotājs rāda daudzas šī temata variācijas un, tās kopā skatot, kļūst redzama mērķtiecība.

Jau agrāk redzētās krievu gleznotāja Maleviča, amerikāņu Rotko un Reinharda gleznas atgādina līdzīgas ievirzes, kas latviešu gleznotājiem tikpat kā nemaz nav manītas. Nevarētu teikt, ka te vērojam konstruktīvismu, pūrismu vai analītisko jeb sintētisko kubismu: Mieriņa vizuālie laukumi ir orientēti tīrās krāsas iedarbības sfairā, un ja varētu runāt par krāsu emocionālo spektru, Mieriņš tam ir tuvojies ļoti īpatā veidā. Darbos neredzam tik parasti veidotās priekšmeta un telpas attiecības, jo krāsu hegemonija ir izskaudusi visu pārējo, un krāsa ir viss. Ļoti iespējams, ka Mieriņa mākslinieciskā daiļrade iet posmos: figūra viņa darbos pakāpeniski ir izzudusi. To norāda viņa gleznotie „sarkanie vīri uz sarkana fona”. Nonācis līdz krāsai vienai pašai, viņš tagad to atsācis lietot kā matricu jaunai sintēzei un eksperimentam. Mieriņa atklājumi krāsu konstrukcijā labi noderētu psīchologiem, satiksmes signālu plānotājiem un iekštelpu daiļotājiem, jo atklātie principi un kombinācijas ir jāvērtē nopietni − tie nav šanses rezultātā radušies. Izstāde izraisa priecīgu, kosmopolītisku, optimistisku un viscaur stabilu noskaņojumu.

T.Ķ.

 

 

 

 

MARGINĀLIJAS

 

(no latīņu margo − mala, robeža) ir piezīmes rokraksta malā (Svešvārdu vārdnīca, red. J. Endzelīns. Vācijā: Andreja Ozoliņa apgāds, 1958). − Mūsu dienās rokrakstus aizstājuši ar mašīnu rakstīti un iespiesti teksti, kuŗu malās var nejauši atrast iepriekšējo lasītāju spontānitātes izpausmes. Austrālijā izdotā Kvinteta viena eksemplāra marginālijās šo piezīmju ievadnieks tā arī pirmo reizi sastapās ar latviešu patriotisko pornogrāfiju ļoti pazīstamā rokrakstā.

Nākamais šķirklis Svešvārdu vārdnīcā ir marināde − sevišķā etiķa mērcē ietaisīti svaigas vai sālītas gaļas gabaliņi, iesālījums, ieskābējums. Lai nu neviens nesaka, ka vārdi nebiedrojas!

 

 

BIEDROJAS VĀRDI

un biedrojas vārdi ar meldiju. Nākamā gada trimdas latviešu dziesmu svētku komiteju kopīgi rīkotajās skaņdarbu sacensībās godalgoti astoņpadsmit darbi, kuŗu autori ir Longīns Apkalns, Viktors Baštiks, Alberts Jērums, Jānis Norvilis, Eduards Šēnfelds, Voldemārs Ozoliņš un Andris Vītoliņš, ziņo laikraksts Latvija (Vācijā, nr 39 : 21.10.1967.). Palūkojoties tālāk laikraksta informācijā, jākonstatē, ka šī jaunā latviešu skaņu māksla apsveicamā kārtā biedrojusies ar jauno latviešu dzeju − komponētajās dziesmās.

Pirmās godalgas ieguvēja Alberta Jēruma svīta soprānam, tenoram un jauktam korim „Noskaņu spēles” ir ar Veltas Sniķeres tekstu. Šī godalga piešķirta vokālās mūzikas grupā. Oriģināldziesmu jauktam korim grupā pirmās vietas ieguvējs ir Longīns Apkalns ar divām dziesmām. Vienai − „Divos krastos” − ir Ainas Zemdegas vārdi, otrai − „Ticēt un domāt” − vārdus devusi Velta Toma. Longīnam Apkalnam godalga piešķirta arī par dziesmu vīru korim „Celsim māju”, kas nav nekas cits kā izskaņas dzejolis Astrīdes Ivaskas krājumā Ezera kristības. Gundara Pļavkalna vārdi ir kompozicijai „Pošanās uz Tintestraipa balli”, kuŗas autors ir Eduards Šēnfelds. Šī kompozīcija „ieteikta atskaņošanai”. Arī pārējo godalgoto vai „ieteikto” dziesmu tekstu autori gandrīz bez izņēmuma pieder mūsu dzejnieku labākajiem, to starpā īpaši minama Veronika Strēlerte, kuŗas „Svētais Francisks iet pa ūdens viļņiem” arī Šēnfelda komponēta.

 

 

ROMĀNI PAR LATVIEŠIEM

pasaules literātūrā nav ikdienas parādība. Šur tur latvieši pavīd − citu starpā. Piemēram, Güntera Grasa romānā Skārda bungas (Guenter Grass, Die Blechtrommel). Zviedru rakstnieka Sigfrīda Sīvertsa gaŗajā stāstā Pils iztukšošana (Sigfrid Siwertz, Slottstappning) viens no „varoņiem” ir antikvārs Leo Gulbis − pilnīgi pareizā rakstībā. Uz jautājumu, kur autors tādu latvieša vārdu ņēmis, saņemta atbilde, ka viņš to vairs lāga neatceroties, bet liekoties, ka viens no viņa latviešu izdevējiem bijis uzvārdā Gulbis.

Leo Gulbis ir baigais kriminālists!

Lētākos kriminālstāstos latvieši figurējuši kā caurcaurēm apšaubāmas personas. Par to nav daudz ko prātus karsēt: Mūsu romānos un stāstos savukārt laikam nebūs iespējams atrast kādu simpātisku krievu, kaut arī to starpā ir cilvēki. Un leitis nereti ir bijis un palicis „leitis”.

Romānu (viņa paša terminoloģijā: pagaidām tikai grāmatu) par latviešiem tagad raksta augstlēcējs (rekords: 1,98 metri) zviedru rakstnieks Pērs Ulavs Enkvists (Per Olov Enquist). Temats: Zviedru izdoto latviešu kaŗavīru pārdzīvojumi un likteņi.

Enkvists savam darbam piegājis ar zinātnieka rūpību, vākdams faktus un liecības. Viņš intervējis rietumos palikušos izdodamo grupas locekļus, iepazinies ar notikumu norisi, meklēdams dažādus vispusīgus avotus un pat badojies vienu nedēļu, lai iejustos bada streika pārdzīvojumos. „Tas gan nebija iespējams pilnīgi, jo situāciju, kāda bija toreiz, nav iespējams citos apstākļos mākslīgi konstruēt,” tā apmēram par šo „iejušanos” izteicās Enkvists intervijā zviedru radiofonam 2.septembrī.

Lai iegūtu liecības par izdoto tālākajiem likteņiem, Enkvists divas reizes bijis arī Latvijā, kur sastapis vairākus, kas palikuši dzīvi.

Elija Kliēne Literātūrā un Mākslā (nr 39 : 30.9.1967.) publicētā rakstnieka portretā pastāsta: „Ļoti slaids, smalkiem sejas vaibstiem, ironisku smaidu lūpu kaktiņos, valodā mazliet paradoksāls, tāds ir jaunais, apdāvinātais zviedru rakstnieks Pērs Ulavs Enkvists...”

Par Enkvista agrākajiem darbiem Kliēne raksta: „Romāna Magnetizētāja piektā ziema darbība norit astoņpadsmitajā gadsimtā... Ko rakstnieks ar šo darbu gribējis pateikt? Pēc viņa paša izteicieniem viņš gribējis parādīt konfliktu starp paļāvību un neuzticību, pievilcību, ko cilvēkā modina vara, bet, kad izprasts varas mānīgums, viņš rod sevī spēku nostāties pret to.”

Latviešu trimdas prese jautā: „Vai šis jauneklis nav pārāk naīvs?” (Latvija. Vācijā : nr 29: 5.8.1967.). Un piebilst: O sancta simplicitas. Varbūt nāksies vilties daudziem. Jo Pērs Ulavs Enkvists neraksta − to var viegli pārliecināties, izlasot viņa pēdējos romānus − tikai divi plāksnēs vien, bet vairākās... Tātad − aistētismam un formālismam nodevies pseidonovātors (skat. latviešu padomju literātūrkritiskas apceres) vai autors, kas raksta „neloģiskus sacerējumus ar dīvainiem, nesakarīgiem teikumiem” (Laiks, nr 79 : 4.10.1967.).

Lai gaidāmais „šoks” būtu vieglāks, zviedriski pratējiem ieteicam iepazīties ar Enkvista jaunākajiem darbiem (Per Olov Enquist: Färdvägen, Magnetisörens jemte vinter. Hess)

Lai būtu kā būdams: Välkommen, Per Olov!

 

 

LOĢIKA

ir grāmatu lieta. Ar to nav viegli tikt galā. Nule citētais no Laika 4. oktobŗa numura neattiecas vis uz Enkvistu, bet Andreju Irbi. Laika gaisa pasta sūtījuma saņēmējs A.D., Stokholmā, Lasītāju balsīs raksta:

‘„Kveks bija pārliecināts, ka viņš aizvelk Boses roku, un pēkšņi viņš iedomājās par suņiem, kuŗus bija redzējis vazājam apkārt zirga kājas un citas kritušu lopu miesas daļas”.(No grāmatas Marisandra kaza.)

Jauni izteiksmes veidi jāmeklē, talanti jāatbalsta. Bet ko teiktu Jānis Jaunsudrabiņš, ja viņa vārdā popularizē neloģiskus sacerējumus ar dīvainiem, nesakarīgiem teikumiem?..’ −

Citātā ir divas kļūdas. Citādi tas nav ne nesakarīgs, ne neloģisks. Dīvains ari ne. Dīvaini ir turpretī minēt, ko sacītu Jānis Jaunsudrabiņš. Tad jau varētu arī minēt, piemēram, ko Kafka sacītu par Tālivaldi Ķiķauku (sk. Acta Baltica, VI: 1966, 172.lp.) un J. Rainis par Andreju Eglīti. Paldies Dievam, Raiņa un Aspazijas fondam laikam tā sliktāk ar godalgām.

 

 

HELENE MIERKALNE

laikrakstā Latvija Amerikā (Lasītāju vēstules, nr 62 : 5.8.1967) sūdzas, ka profesora Alekša Rubuļa sastādītā angliski tulkotās latviešu prozas antoloģija Latvian Literature būtu gan laba dāvināšanai, bet antoloģija esot par dārgu. Līdzīgas briesmas saskata arī G.G. tā paša laikraksta 81. n-rā (11.10.1967.), piebilzdams, ka „tāds sējums kā Latvian Literature turklāt ar savu ‘gigantiskumu’ atbaida arī vienu otru dāvanas saņēmēju, kas noteikti ieskatītos mazāka apjoma izdevumā”.

Tas var būt tiesa. Cik no mums, kristīgajiem, ir izlasījuši bībeli?

Bībele Amerikā izdota paper-back sējumā. To pašu Mierkalne ieteic darīt ar latviešu literātūru angļu tulkojumā.

Kā ir − cik sējumu vēl turas DV apgāda plauktos? Vai tos tiešām nevarētu sadalīt pa autoriem ar jaunu titullapu un paper−back būtu gatavs.

 

 

DAGNIJAS ZIGMONTES

romāns Bērni un koki aug pret sauli esot par literātūru pārģērbts apvainojums, raksta kritiķis Ivans Faludi laikrakstā Uppsala Nya Tidning (31.8.1967), recenzēdams romāna tulkojumu zviedru valodā (Dagnija Zigmonte, Barn och träd sträcker sig mot solen. Moskva: Progress, 1966). Tā esot „zviedru lasītāja intellektuālā līmeņa un viņa domāšanas spēju nonicināšana”.

Par ko gan zviedri neapvainojas!

Bet tiesa kas tiesa − zviedru pašu kreisie (Artūrs Lundkvists, Sara Lidmane, Sivars Arnērs) vismaz ir ievērojami rakstnieki arī.

Bet Zigmontes grāmata nav arī nevienā zviedru grāmatu veikalā redzēta. Arī Sandberga Austrumeiropas nodaļā ne, kur citādi draudzīgi blakus stāvot − kā ziņo mūsu līdzstrādnieki Stokholmā − trimdas un. Latvijas grāmatas.

Imants Ziedonis: „...vēl viena bāla un vārga vasa.”

GIR

 

 

JAUNS EKSPERIMENTS GRĀMATNIECĪBĀ

Apgāds IMANTA Kopenhāgenā 1967.g. oktobrī sācis izdot Mazās sērijas izdevumus, kas iznāk katru mēnesi un ik reizi veltīti viena jaunās paaudzes autora dzejas izlasei.

Sērijas autori un viņu darbi:

-          Velta Sniķere Piesaukšana

-          Gundars Pļavkalns Caurspīdīgās ēnas

-          Jānis Viesiens Mala bezdelīga

-          Voldemārs Avens Caurumi

-          Roberts Mūks Nāve un Otto

-          Valdis Krāslavietis Atzīšanās

-          Pāvils Johansons Sudraba ceturksnis

-          Richards Rīdzinieks Patiesību meklējot

-          Ojārs Jēgens O.J. Kopenhāgenā un citi dzejoļu cikli un poēmas

-          Valda Kajaka Magones

-          Tālivaldis Ķiķauka Zēns un pūķis − poēma

-          Aina Zemdega Dzejoļu izlase

Mazās sērijas izdevumi glītā, modernā pocket-book formātā, aptveŗ 32 lp. ar jaunās paaudzes grafiķa Ilgvara Šteina vāku rotājumiem.

Kritiķis Jānis Rudzītis par šo pasākumu rakstā „Lai dzeja iet tautā” (Latvija, 14.10.67) saka:

„Izdevēja domā, ka latviešu lirikas mazās sērijas brošūras sagādās izdevību pievērsties dzejoļu lasīšanai, kuŗā katrā patapas brīdī: Tās ērti ieliekamas kabatā vai rokas somiņā, tās var izņemt un palasīt, braucot vilcienā, autobusā vai tramvajā, atpūtinot rokas no darba, dzeŗot starpbrīžu kafiju utt. Tādā kārtā pamazām vien varētu rasties lielāka interese par dzejas mākslu un ar laiku augtu pircēju skaits lielajām dzejoļu grāmatām.

Latviešu lirikas mazo sēriju vistiešāk domāts veltīt vidējās un jaunās paaudzes dzejniekiem, un attiecīgā vecuma liriķu saimē par šo pasākumu radusies teicama atsaucība. Priekšgalā ir mūsu „modernās dzejas māte” Velta Sniķere, kas dod dzejoļus pirmajam krājumam. Pats jaunākais no pirmajiem 12 autoriem būs trimdā dzimušais Pāvils Johansons, kuŗa dzejoļi tikai nesen sākuši parādīties periodikā. Viņa krājums sauksies Sudraba ceturksnis.

Katra burtnīca maksā 1 ASV dolaru. Tiem, kas pieprasa visu sēriju un iemaksā 12 ASV dolarus, apgāds šī pasākuma nobeigumā piesūtīs par brīvu greznu kaseti Mazās sērijas izdevumu uzglabāšanai.

Glītie, aktuālie Mazās sērijas izdevumi labi piemēroti apsveikumiem svētkos pasta kartītes vietā, ģimenes svinībās, draugu un paziņu apdāvināšanai.

Pasūtinājumi adresējami tieši

IMANTA, Oldmarken 12, Copenhagen, DENMARK

 

 

Jaunā Gaita