Jaunā Gaita nr. 66, 1967

 

Lidija Švābe

RICHARDA FON DER HARTA PĒTĪJUMI ZVIEDRIJAS VALSTS ARCHĪVĀ

Mūsu zemes vēstures pētniecībai Zviedrijas archīvu bagātie krājumi pilnīgi atklājās tikai 19.gadsimtā. Lielākie nopelni avotu apzināšanā bija prominentajam Baltijas vēsturniekam Kārlim Širrenam (Carl Schirren), kas sava darba rezultātus publicēja divos ievērojamos izdevumos: Verzeichnis livländischer Geschichts-Quellen in schwedischen Archiven und Bibliotheken (1861-1868) un Quellen zur Geschichte des Untergangs livländischer Selbständigkeit (1863.-1880). Pirmais, kaut arī vairs īsti neatbilst šolaiku archīvu fondu sakārtojumam un archivāliju atrašanās vietai, vēl joprojām ir vienīgā rokas grāmata Baltijas zemju vēstures pētīšanai Zviedrijas archīvos. Latvijas patstāvības laikā turpat vai visu latviešu vēsturnieku ambicija bija pārlūkot Zviedrijas valsts un citu archīvu fondus, lai ar čaklumu vai laimei uzsmaidot atklātu jaunus materiālus mūsu pagātnes izgaismošanai.

Taču interese par Livonijas senatni vai reizēm arī gluži utilitāri mērķi jau agrākos gadsimtos dažu labu historiografu ir novedusi karaliskajā galvas pilsētā Stokholmā, kur Zviedrijas valsts archīvā dažkārt aiz septiņām atslēgām atradās vēstures liecību krājumi ar kopīgo nosaukumu Livonica. Pazīstamākais no šiem agrajiem historiografiem ir zviedru tautības chronists Tomass Jerne (Thomas Hjärne, dz. 1638.g.), bet viens no interesantākiem Richards fon der Harts (von der Hardt), Jernes jaunāka gada gājuma laika biedrs. Harts literātūrā pazīstams ar pāris Stokholmā izdotiem darbiem. [1] Vienā no tiem viņš dod par sevi skopus biografiskus datus: par savu dzimto pilsētu viņš min Osnabriku Vestfālē, apzīmē sevi par Librorum auctionator Regibus un piebilst, ka gatavojot Livonijas vēsturi. [2] Man nav izdevies atrast norādījumus, kad Harts sācis savus pētījumus Valsts archīvā Stokholmā, bet tā kā viņa Livonijas avotu sarakstos [3] ir reģistrēti dokumenti, kas gāja bojā 1697.gada ugunsgrēkā, kad turpat līdz pamatiem nodega karaļa pils, kur archīvs atradās, tad jāsecina, ka Harts vismaz vēstures materiālu reģistrēšanu sācis pirms tam. 1699. gadā kāda daļa dokumentu bijusi arī norakstīta, jo rokrakstā Collectanea Livonica et Estonica, kas 1754. gadā atradies Rīgā, dāņu tiesību padomnieks un vēsturnieks Jakobs Langebeks uzgājis Harta kvīti par 100 dālderiem, ko saņēmis kā samaksu par 1698./99.g. ziemā leitnanta Klota („wohlgeb. Hern Obrist Lient. Kloot”) uzdevumā paveiktiem darbiem. [4] Leitnants Klots ir identisks ar Igaunijas muižnieku Kārli Gustavu Klotu (Clodt) no Jirgensburgas (1654-1723), pazīstams landrāts un Livonijas virskonsistorijas prezidents. Kārļa Gustava tēvocis Josts Klots, cīnīdamies zviedru pusē, 1621.gada, Rīgas aplenkuma laikā, bija kritis blakus jaunajam Zviedrijas karalim Gustavam Ādolfam.

Saskaņā ar 1661. gada Zviedrijas kancelejas noteikumiem, valsts archīvā izmantošanai bija vajadzīga īpaša atļauja (#9). Landrātam Klotam tāda ir bijusi, jo kādā rakstā Klots Livonijas bruņniecības vārdā pateicas kancelejas prezidentam par 8.5.1699. piešķirto atļauju nodarboties ar pētniecību karaliskā archīvā Stokholmā, vēlas tādu arī karaliskam archīvam Rīgā u.t.t., piebilzdams, ka archīvu studijām nav citu nolūku kā vien tēvzemes vēstures sacerēšana. [5]

Jāatzīmē, ka šai laikā zviedru valdības un Livonijas muižniecības attiecības muižu redukcijas dēļ bija visai saspīlētas, pie kam viens no opozicionārās muižniecības vadoņiem, pazīstamais Johans Reinholds Patkuls, aizbēdzis uz ārzemēm, visiem spēkiem palīdzēja organizēt koalīciju pret Zviedriju. Taču K.G.Klots, liekas, bija baudījis uzticību, ja tam bija izdevies iegūt atļauju darbam archīvā. Taču tādas nebija fon der Hartam, un zviedru valdības aprindās radās aizdomas, ka Harts slepeni ziņo ārzemju diplomātiem par dokumentiem, kas gājuši bojā 1697.g. ugunsgrēkā. Sevišķi Livonijas dokumentus uzskatīja par ļoti konfidenciāliem un tos glabāja aiz atslēgas. [6]

1701. gada 26. oktobrī kancelejā atrada kādu Livonicas reģistru, ko bija sastādījis Harts. Tāpat bija nācis zināms, ka Harts strādā gar Livonijas vēsturi. Censor librorum Gustavs Peringers-Liljeblads tika izraudzīts lietas noskaidrošanai, un viņam bija jālūko atdabūt no Harta visi Livonicas saraksti. [7] Peringers-Liljeblads reģistratora Samuela Barka pavadībā devās uz fon der Harta mājvietu. Harts aši un labprātīgi nolicis viņu priekšā vācu valodā sarakstīto Livonijas vēstures uzmetumu, kuŗā plaši bijuši iestarpināti valsts archīvā dokumentu izvilkumi. Jautāts, kā viņš pie šiem „gabaliem” ticis, Harts atbildējis, ka daļu izrakstījis no agrākā sekretāra Tomasa Jernes Livonijas vēstures rokraksta, ko viņam aizdevis Tomasa brālis, daļu no Klota krājuma (Kloots collectaneis). Dažus norakstus viņš saņēmis arī no kāda vācu studiosa Meijera (Johan Meyer), kas darbojās Antīkvitāšu archīvā kā norakstītājs (1692-1695). Bet šis students nu esot miris. Kad Peringers Hartām aizrādījis, ka nav ticams, ka viņš tādu daudzumu dokumentu kā darbā uzrādīts saņēmis no privāta starpnieka, Harts atzinies, ka esot gan arī pats archīvā strādājis. Leitnants Klots esot viņu rekomendējis, bez tam viņš dabūjis arī ekscellences grafa Bengta (Uksenšernas, kancelejas prezidenta) atļauju. Jautāts, kur atrodas Klota acta Livonica, Harts atbildējis, ka daļu leitnants esot paņēmis līdz (uz Livoniju), daļu atstājis pie savām māsām šeit pilsētā. [8]

Tālākā pratināšanā Peringers Hartu apvainojis, ka pēdējais devis ziņas ārzemju diplomātiem par to, „kādi gabali pēc ugunsgrēka karaliskā archīvā saglabājušies, kādi gājuši zudumā”. Harts, piespiests pie sienas, atzinies, ka esot gan redzējis trīs vai četrus savus dokumentu norakstus pie Dānijas un Kurzemes ministra Sibranda (?), [9] kuŗam tos gan būšot nodevis Klots. Vai ministrs domājis ko rakstīt par Livonijas vai Kurzemes lietām, to viņš nezinot. Kad Hartam uzrādīts viņa paša rakstītais reģistrs, viņš atteicis, ka esot to sastādījis, „lai godīgi savu maizīti pelnītu”. Ja nekā cita nevarēšot pasākt, viņš došoties pie grafa (Ērika) Dālberga uz Livoniju, kur raudzīšot ar šo avotu palīdzību sarakstīt un izdot ordeņa mestra vēsturi.

Nestomīdamies Harts nodevis klaušinātajiem visu, kas viņam bijis kā rokrakstā, tā iespiests. Manuskripti konfiscēti, grāmatas atstātas. Beidzot Harts grozījis savu liecību tādā kārtā, ka esot vasarā kādu laiciņu archīvā strādājis, bet vienīgi Klota uzdevumā, neminot vairs kancelejas prezidenta Bengta Uksenšernas atļauju.

Analizējot Harta pratināšanas rezultātus, var secināt, ka viņš mēģinājis savu darbību raksturot kā tīri zinātnisku interešu vadītu. Ka viņš strādājis Klota uzdevumā, nebija nekādas vajadzības slēpt, jo Klotam bija oficiāla atļauja izmantot archīvu. Bet Harts nemin ne vārda, ka pats archīvā sekretārs Stens Leijonmarks viņam izsniedzis kādu dokumentu no slēgtas lādes, kuŗā glabājušies „daudz skaistu Livonicas papīru”. Iespējams, ka viņš negribēja Leijonmarkam sagādāt nepatikšanas. Ka Leijonmarks vairāk vai mazāk bija angažējies Igaunijas un Vidzemes muižnieku cīņā pret redukciju, rāda kāda K.G. Klota, O. Brakela un V. Meka (Meck) parakstīta un zīmogiem apstiprināta liecība, ka viņi nekad nav mēģinājuši dabūt savā pusē vai piekukuļot Leijonmarku. [10] Jau pats fakts, ka šāds apzīmogots dokuments bija vajadzīgs, liecina, ka aizdomas pastāvējušas. Bez tam pret Klotu 1701.gadā ievadīja izmeklēšanu, kas gan beidzās bez rezultātiem. [11]

Lasot Peringera-Liljeblada relāciju, rodas iespaids, ka Harts mēģinājis savu darbību Stokholmā bagatellizēt, mazināt tās nozīmi. Apšaubāms ir viņa uzdotais archīvā pavadītais laiks − 1701. gada vasara. Jau minētā kvītī Harts atzīmējis, ka strādājis Klota uzdevumā Zviedrijas valsts archīvā 1698./99. gada ziemā. Bet Livonijas problēmas viņu nodarbinājušas jau krietni agrāk, jo vācu students Meijers, no kā Harts saņēmis materiālus, mira 1695.gadā. [12]

Savai relācijai Peringers pievienojis Hartam konfiscēto darbu sarakstu:

1. Sielfwa registrēt eller consignatio actorum (dokumentu sarakstu).

2. Historia Rerum Livonicarum.

3. Collectanea Historica öfwer alla Magistros et Episcopos Livoniae, twänne inbundne böcker in folio (vēsturisks krājums par visiem Livonijas mestriem un bīskapiem, divi iesietas grāmatas folija formātā).

4. Tabula Chronologica Magistrorum ac Episcoporum Livoniae, adpositis insignibus Heraldicis. Šeit pieminētas tikai rubrikas, bet Peringers darbus sīkāk aprakstījis un kommentējis.

Harta darba aktuālā nozīme saistās ar viņa rūpīgi izstrādātajiem Livonicas reģistriem. Peringera sarakstā kā 1. numurs minētais nav identisks ar Zviedrijas valsts archīvā pārvaldes fondā saglabātiem diviem Harta reģistriem (agrākās signas: 9a = C XIII,1,5 un 9b=C XIII, 1,8). Reģistrs 9a aptveŗ 1-44 folija lappuses. Fol. 1-39 doti dokumentu regesti vai īsi satura atstāstījumi par periodu no 1099.g. līdz 1599.g., bet fol. 41-44 par laiku no 1279. g. līdz 1594. g. Pēdējie ir no Meijera iegūtie Rēveles dokumenti. Pie katra regesta ir atzīmēts archīvs vai kāds avots, no kā dokuments izrakstīts, tā, piem., C.P.R (Corpore privilegiorum Rigensium), A.R.H. (Archivo Regio Holmensi, t.i. Stokholmas valsts archīvs), Obr. Klot, Mey. jeb M. (Meyer) u.c. Bagātīgi izmantota Jernes Historia Livonica manuskriptā.

Otrs reģistrs (sign. 9b) atšķiŗas no pirmā jau ar to, ka sākumā uzņemti Pacta Posvolensia (16. gs. līgumi), kam seko dokumentu saraksts. Folija formāta kodekam lappušu numerācija ir moderna, reģistrs aptver 15.-50. folija lappusi. Šī eksemplāra nozīmīgā īpatnība ir tā, ka pēc katra gadsimta chronoloģiskas svītas seko dokumentu saraksts ar atzīmi „Sollen verbrand sein”. [13] Bez tam sarakstā 9b sastopamas interesantas atzīmes gan par atsevišķu personu bibliotēkām un manuskriptu krājumiem, gan arī norādījumi par to, kā Zviedrijas valsts archīvā pirms ugunsgrēka bijis sakārtots Jelgavas archīvs, kādām burtu zīmēm bijuši apzīmēti archivāliju vīstokļi un kas no tiem gājis bojā.

Šai pārskatā par Richarda fon der Harta darbu Stokholmā esmu varējusi atzīmēt tikai dažus historiografiski un kultūrvēsturiski interesantus faktus. Archīvu vēsturei, kam mūsu literātūrā pievērsta maza vērība, Harta reģistri ir bagāts un neaizstājams, vēl pilnīgi neapstrādāts avots.

 

 

NORĀDES



[1] Periculum Antiquitatum Conspecuts (1709), Holmia Literata... cum Appendice de Variis Rerum Svecicarum Scriptoribus (1707).

 

[2] Holmia Literāta, 61.lp. un Addenda šai lappusei: „Auctionator Regius et Academiae Upsaliensis”.

 

[3] C XIII. 1,5; C XIII, 1,8; Rikarkivets ämbetsarkiv (Valsts archīva pārvaldes archīvs, turpmāk RA:s ämb. ark.).

 

[4] Konvoluts D 1464, Kungliga Biblioteket (Karaliskā bibl.). Langebeks šo Rīgas norakstu krājumu nosaucis par fon der Harta Collectanea, bet salīdzinot lappuses un atzīmes dažādos norakstos, tāpat ievērojot, ka Harta kvīts minēta arī ievadvārdos Jernes Livonijas vēsturei (Monumenta Livoniae antigue, I, 1835, XV lp.), iespējams, ka fon der Harta Collectanea ir identiska ar kopdarba „Thomae Hiärn Collectanea 1. sējumu, kas 1793. gadā atradies Livonijas bruņniecības archīvā Rīgā. Taču to noskaidrot var tikai īpašā pētījumā, kam nav vietas šī raksta apmēros.

 

[5] C XIII, 1,5 pielikumā; RA:s ämb. ark.

 

[6] Harts pats to liecinājis kādā atzīmē savā Collectanea (Langebeka ekscerpts, D 1464, Kungl.Bibl.): „den gab mir Leyenmark auss sein verschlossenen Schattul, dar noch schöne briefe in lagen, so nicht registriret sind”. Leijonmarks bija kancelejas sekretārs un pēc Antīkvitāšu archīvā šefa J.Pēringšelda (Peringsköld) liecības glabājis dokumentus ar lielu rūpību. Pēc redukcijas komisijas pieprasījuma, vai Assessores Antiquitatem ir reģistrējuši vecos Livonijas dokumentus, Pēringšelds kādā rakstā paskaidro, ka saņēmis no Leijonmarka atsevišķus dokumentus, bet līdz ar vidimāciju sekretārs tos tūdaļ paņēmis atpakaļ „hĺllandes them under sitt förwar hehl secrete; för then härliga effterrättelsse som samma handlingar gĺfwo sĺ wäl uti Lifländska Historien som om de donerade eller elliest priviligerade godzen”. Prāva lāde bijusi pilna ar šiem dokumentiem, taču lielākā daļa ugunsgrēkā gājusi bojā kopā ar norakstiem. Kādu daļu, kas bijuši nodoti viņam reģistrēšanai, Pēringšelds no liesmām izglābis, (Kanslikollegiets inkomna skrivelser, E IV:8, RA).

 

[7] Peringera relācija „v.d. Hardt, Lifländska acter i Ant. Archivo 1701 kā pielikums Harta reģistram (C XIII, 1, 5).

 

[8] 1701.g. dzīvas bijušas 3 Klota māsas, Brigita, Helēna un Hedviga, sk. Genealog. Handbuch der Balt. Ritterschaften, Estland, I, 40.lp.

 

[9] Nav atrodams darbā Repertorium der Diplomat. Vertreter aller Länder 1648-1715, Berlin-Oldenburg 1936.

 

[10] D. Misc. L. 14, II. 405, tagad RA; Schirren, Verzeichnis, nr 35, 192.lp.

 

[11] A. Buchholtz, Beiträge zur Lebensgeschichte Joh. R. Patkuls, Riga 1893, 170.lp.

 

[12] 1696 11/1, Aa:2, Vitterhetsakademiens bibl.

 

[13] Fol. 22v, 28v, 34v-35r un 46. Fol. 35r, pēc dokumentu uzskaites (specificēti), piezīme: „Sollen verbrand sein in den stockholmischen grossen Brandt. Zudumā gājušo dokumentu sarakstos reģistrētie avoti nav uzņemti otrā sarakstā (9a), vai arī reģistrēti pēc kopijām.

 

 

Jaunā Gaita