Jaunā Gaita nr. 69, 1968

 

 

 

JG redakcijai:

Šodien, lietainajā sestdienā, pienāk Jaunās Gaitas 67. num. Tur atrodu 60. lp. (augšējā kreisajā stūrī) šādas rindiņas:

„Esmu veltīgi izmeklējies autora citētajos rakstos pēc šīs liecības un būtu pateicīgs, ja viņš izdevīgā brīdī to atklātu.”

Nezinu, ko darīs cienījamais autors, bet tā kā arī es šo liecību resp. liecības tiku ilgi meklējis, tad domāju, ka neapgrēkošos, tīri profesionālā kārtā norādot uz meklējumu panākumiem. Tie ir stipri eksotiski, man jāsaka. Pirmais ir:

Lucien Musset, Les Peuples Scandinaves au Moyen Age, Paris 1951, p.240, piez. 5: Des „Vikings” Estes capturerent Olai Tryggvason dans sa jeunesse (Saga d’Ol.Tr. ##6 et 7). Les pirates Coures, mčlés aux Vendes et ŕ d’autres riverains de la Baltique, sont cités par la Heimskringla comme ayant attaqué le Danemark vers 1042 (saga de Magnus le Bon, 23) et vers 1050. (saga de Harald Hardrade, 48).

Otrs ir:

Archibald R. Lewis, The Northern Seas. Shipping and Commerce in Northern Europe A.D. 300-1100. Princeton, 1958, p. 442, piez. 235: The pirates of Courland are mentioned as attacking Norwegian held Denmark in The Saga of Magnus the Good, XXIII, and The Saga of Harold Hardraada, XI. See also L. Musset, op. cit. pp. 240-243. On Karelian fleets from Finland late in this period, see V.Normanin, Finnlands Handel mit Skandinavien unter Forntiden, in Nordische Kultur, XVI (1933), 215-47.

Vai nu cienījamais recenzents vēlēsies izmantot manus norādījumus, tā ir viņa zināšana. Domāju pareizi darām, atvieglojot viņam vai vēl kādam citam grūto meklēšanas darbu, kas nu gan mūsu Baltijas senatnē nav nekas neparasts.

A. Spekke, Vašingtonā

 

 

 

 

JG redakcijai:

Divas lietas jāaizstāv visvairāk: patiesība un brīvība. Ja mēs zaudējam vienu no šīm lietām, tad vienmēr zaudējam abas reizē: patiesību un brīvību. Dzirdu tautiešus sakām, ka patiesības nemaz neesot, ka patiesība esot relatīvs jēdziens, jo kas vienam patīkot, tas otram varot arī nepatikt.

Labi, tā varētu būt un arī ir ar lietām, kuras radījis cilvēks pats. Vienam kāda glezna var likties augstākais mākslas darbs, otram tā var radīt pat riebumu. Tā ir gaumes lieta, un par gaumi neviens nestrīdas. Bet ar šo gaumes lietu vēl nav pierādīts, ka patiesības nebūtu. Kā ir ar cilvēku? Dzimšanu? Dzīvošanu-eksistenci? Nāvi? Vai arī šīs lietas ir gaumes lietas, subjektīvi spriedumi, relatīvi jēdzieni? Un kā ir ar valodu? Vai valoda arī ir relatīvs jēdziens? Lai kā mēs cilvēku subjektīvizētu, patiesība tomēr ir tā, ka cilvēks ir cilvēks un valoda ir valoda. Patiesība ir tā, ka cilvēku ciltīm un tautām ir sava valoda. Arī latgaļiem ir sava valoda no neminamiem laikiem, un šī valoda sevī glabā ļoti, ļoti vecas latviešu kultūras vērtības. Šī latgaļu valodas patiesība pieder tikai latgaļiem, un šī patiesība mums visiem ir jāaizstāv, jo šī valoda ir liela daļa no tās patiesības, ka esam latvieši. Kādēļ patiesība ir jāaizstāv? Tādēļ, ka ļaunums vienmēr patiesību grib noliegt, iznīcināt. Šī ļaunā griba ir apsēdusi arī daudzu latviešu prātus, ne jau tādēļ, ka latvieša daba būtu tik ļauna, bet gan tādēļ, ka, par sevi maz zinot, esam noticējuši elkiem. Ja nu mums kā mazai tautai nav iespējams neko citu iznīcināt, piemēram, krievu eksistences patiesību, tad mēs gribam iznīcināt latgaļu valodas eksistences patiesību. Šis mūsu neprāts padara mūs aklus, un mēs zaudējam vairāk un vairāk no savas slavenās senatnes, no etniskām tiesībām un beidzot nespējam saredzēt cīņas līdzekļus, kas tik nepieciešami cīņai par brīvību-patiesību. Ja nu tādā garā turpināsim, tad latviešu brīvības-patiesības nebūs. Latgaļu valodas nicināšana vai neatzīšana no latviešu puses strādā vienīgi un vienīgi slavofiliem-pārkrievotājiem par labu un latviešu brīvībai par ļaunu. Šis nu ir gaužām bēdīgs un nosodāms fakts.

Latgaļu - vecajā latviešu valodā vārda „Aglona” nekad nav bijis un nebūs. Ir bijis vārds: Aglyune, un tādam vārdam arī ir jāpaliek. Ja kāda „poguļanka” ir radusies, tad vaina nav meklējama latgaļu valodā vai pašos latgaļos, bet gan iekaŗotājos. Un ja šādas vai citādas „poguļankas” būtu latviskojamas, tad tikai latgaļu valodā, nevis tādā, kā dažam labam patiktos.

A. Zvīdris, Toronto, Kanadā

 

 

 

JG redakcijai:

Arvien ar interesi izlasu katru Jaunās Gaitas numuru, jo atzīstu, ka Jaunā Gaita ir oriģinālākais un progresīvākais no visiem trimdas periodiskajiem izdevumiem. Jums netrūkst drosmes iet jaunus ceļus un neierokaties vecajās „atvaires pozīcijās”, kuŗās mūsu organizāciju vadītāji ir jau tupējuši visus pēdējos 20 gadus un vēl arvien tup. Protams ir jau arī dzirdēts, ka dažreiz jābrīnoties, vai Jaunās Gaitas redakcija esot Kanadā vai patiesībā Maskavā. Taču katrs radikālisms, katra jauna doma vai ideja tiem, kas brauc pa vecajām sliedēm, nav pieņemama, un tie joprojām katru vakaru gulēt ejot, paskatās zem gultas, vai tur nav paslēpies kāds komūnists. No otras puses gan man arī jāsaka, ka dažreiz, mēģinādami būt pārāk oriģināli un citādāki, Jaunās Gaitas veidotāji pāršauj pār strīpu. Taču tas ir piedodams, jo mēģinājums, kaut arī dažreiz neizdevies, tomēr ir labāks nekā stāvēšana uz vietas vai polītisks un sabiedrisks sastingums, kas gan nav nekas cits kā lēna miršana. Bet – „dzīvo miroņu” mums, diemžēl, jau ir daudz, pat pārāk daudz.

Ilgvars Krauja, Anglijā

 

 

 

JG redakcijai:

Veids, kā JG 65. num. 34. lappusē foto uzņēmums ievietots līdzās manam rakstam, dažiem lasītājiem radījis iespaidu, it kā tās būtu manas kājas. Tas ir Aleksandra Kalniņa mākslas uzņēmums un redaktoru viltīgi mānīgs sakārtojums.

Benita Veisberga, Kalifornijā

 

 

VĀRDS AUTORAM

Agnis Balodis recenzējis JG 66. numurā manu grāmatu Die Russifizierung in den baltischen Laendern. Savā recenzijā viņš runājis par šo to un mēģinājis apstrīdēt pāris faktus. Proti: manā grāmatā minēts, ka uz dažām Latvijā iespiestām skatu kartītēm ir tikai krieviski uzraksti. Recenzents saka: „Bukša minētā atklātne ir iespiesta Maskavā”. Šis recenzenta apgalvojums tomēr ir aplams. Par to var pārliecināties biļetenā Okupētā Latvija, 1962: 85, 3. lp., kā arī Padomju Jaunatnē 1961. g. 29. jūlija numurā. Tur rakstīts melns uz balta: „Cilvēks ierauga kioskā vai grāmatu veikalā atklātnes ar Sabiles kopskatu, samaksā 8 kapeikas. Bet kas rakstīts otrā pusē? Gorod Kandava. Cilvēks izberzē acis, izburto vēlreiz un lasa tālāk, kur pateikts, kas Sabili nosaucis par Kandavu: (un tas ir) izdateļstvo „Sojuzpečatj LSSR TO 4747, Tip. 15 gorod Pļaviņas, Zakaz Nr 56 r. 1960”. Kartīte iespiesta Pļaviņās, bet viss ar krievu burtiem. Tātad te nav runas par Maskavā iespiestu darbu, kā to grib pierādīt A. Balodis, bet gan par Latvijā iespiestu skatu karti.

Otrs fakts, kuŗa apstrīdēšana ir tikpat kategoriski jānoraida, ir iebildumi pret ciemata nosaukumu „Latvmestsnabsbit”. Tāds nosaukums tomēr eksistē, vismaz eksistējis 1962. gadā. 1962. g. 26. janv. plkst. 13.00 Rīgas radiofons noraidīja šādu ziņu: „Rīgas rajona Salaspils ciema padome „Latvmestsnabsbit” ciematā etc”. Tātad šāds ciemats ir bijis. Recenzents, šķiet, bijis pārsteigts, ka, aprakstot rusifikāciju Baltijas zemēs, Latgale izvirzās pirmajā vietā. Pa gadu desmitiem ļaudis pieradināti, ka Latgalei vēstures nav un ka tur vispār nekas ievērojams nekad nav noticis. Bet te uzreiz, pievedot lietas pie kopējā saucēja, izrādījies, ka Latgalei bijis jānes vislielākais smagums. Tas ir kaut kas jauns un nedzirdēts. Cara laikos rusifikācija Latgalē pārspējusi pat notikumus Lietuvā.

Recenzents iebilst, ka mana grāmata neattiecoties uz visu Baltiju. Lieta tā, ka aprakstītajā laikā un pieminētajās nozarēs rusifikācija Baltijā bija tik niecīga, ka tur vairāk arī nav ko uzrādīt. Citādi jau recenzents minētu faktus, ko es būtu izlaidis. Bet tādu nav. Šo nevienādo rusifikāciju mēs vēl labāk redzēsim, ja kādreiz tiks apstrādātas manā darbā paredzētās nodaļas par pārkrievošanu ar skolām un ar valodu aizliegumiem.

Runājot par boļševiku laiku, Latgale arī tagad cietusi nesalīdzināmi vairāk nekā pārējie Latvijas un Baltijas apgabali. To jau bijuši spiesti konstatēt arī citi autori bez manis. Vērtējot rusifikāciju un tās rezultātus, nedrīkstam aizmirst, ka latgaļiem pastāv sava gadu simteņiem veca literāra tradicija (tāpēc jau manā grāmatā Latgales vietu vārdi ir rakstīti latgaliski, jo cittautiešu valodniekiem tas ir svarīgs ieguvums). Ar latgaļu rakstu valodas iznīcināšanu dzimtenē boļševiki izdarījuši visrupjāko un kliedzošāko noziegumu pasaulē, ko, diemžēl, ne latviešu zinātnieki, ne polītiķi nekad nav izmantojuši, atskaitot prof. N. Valteru un sūtni Dr. M. Valteru.

Boļševiku gājiens pret latgaļiem ietilpināms tajos skaitļos, kas minami par rusifikācijas norisi visā Krievijā. Un proti: Pēc 1926. g. tautas skaitīšanas datiem Krievijā bijušas 186 tautas un etnografiskas vienības ar savām valodām. Šos skaitļus par spēkā esošiem vēl nesen atzina pats Brežņevs (Sal. Dzimtenes Balss, 1966, nr 15 (962). Pirms II Pasaules kaŗa Krievijā savi raksti bijuši 131 nacionālai minoritātei. Pēc II pasaules kaŗa, tā ap sešdesmitajiem gadiem, šī tiesība bija atstāta tikai 66 literārām valodām. Tātad rakstu valodas tiesības boļševiki 40 gadu laikā atņēmuši vismaz 65 etnografiskām vienībām, to starpā arī latgaļiem (Sal. Pedagog, slovar’, II, Moskva 1960, 756. lp.). Šī tik pārliecinošā rusifikācijas polītika, ko tagad izdara boļševiki, neļauj mums nodarboties ar matu skaldīšanu, bet liek uz to raudzīties tās baigajā kailumā. Un ja tā pagaidām vissmagāk skārusi tikai Latgali, nav iemesla būt vienaldzīgiem pret to vai ar nepamatotiem faktiem apstrīdēt rusifikācijas būtību.

Miķelis Bukšs

 

 

REPLIKA

M. Bukšs savā grāmatā Die Russifizierung in den baltischen Laendern (176. lp.) cita starpā raksta: „Beschriftungen Lettischer Ansichtskarten sind russisch (z.B. „g. Pļaviņas, zak. Nr. 56, p.1960”). Tas latviski būtu: „Latviešu skatu kartītēm uzraksti ir krieviski.” Cits nekas par šo jautājumu tur faktiski nav minēts. Savā recenzijā aprādīju, ka visām kartītēm uzraksti nav tikai krieviski un ka tikai krieviski uzraksti ir parasti Maskavā iespiestām atklātnēm. Iespējams, ka M. Bukša pieminētā atklātne nav iespiesta Maskavā: neesmu to redzējis, gluži tāpat kā M. Bukšs. Sava uzskata pamatošanai (ka uz latviešu skatu kartītēm visi uzraksti nav tikai krieviski), varu Bukšam nodot vairāk kā simt atklātnes no dažādiem periodiem un iespiešanas vietām pārbaudei.

Vārds „Latvmestsnabsbit” nav sastopams ne Endzelīna grāmatā Latvijas PSR vietvārdi, ne gadskārtējā izdevumā Latvijas PSR administratīvi teritoriālais iedalījums 1961., 62., 63., un 64. gadam. Attiecīgā vietā, „Rīgas rajons”, ailē „Ciema padomes nosaukums”, rindā pie Salaspils rakstīts: „Ciema padomes centra atrašanās vieta – ap. v. Salaspils”. Un „Zemes lietotāji ciema padomes robežās – Padomju saimniecību „Budeskalni”, „Pļavnieki” un Zinātņu akadēmijas botāniskā dārza zemes lietošanas robežās.” Uzšķiŗot „Ciema padomju alfabētisko sarakstu”, zem burta „L” lasām: Laides, Laidzes, Lapmežciema, Lašu, Lauberes, Laucienes, Lauderu, Lazdonas, Lažas, Lēdmanes u.t.t. Šai laikā Rīgas rajonā nav atzīmēts neviens ciems ar burtu „L”.

Visumā mēs ar M. Bukšu par daudzām lietām esam ļoti līdzīgos uzskatos. Tas ir bēdīgi, ka gadu desmitiem ļaudis ir pieradināti pie uzskata, ka Latgalei vēstures nav. Ka latgaliešu problēmām no rietumlatviešu puses nav pievērsta vajadzīgā vērība, tā diemžēl ir taisnība. Arī parlamentārās Latvijas tolerantai nostājai pret Latgali bija kāds liels trūkums – vispārējais sabiedrības spiediens uz izglītotiem latgaliešiem atmest savu dialektu un sava novada īpatnības, nerunājot nemaz par zobgalīgo, iedomīgo „labākā cilvēka” nostāju, kas nav iznīkusi pat vēl emigrācijā. Spēcīgā vācu ietekmē esošā latviešu intelliģence neieskatīja, ka nākotnes latviešu kultūrai ir jābūt abu atšķirīgo dialektu un kultūras joslu sintēzei. Tad arī latgaliešu starpā būtu daudz mazāk sarūgtināto, kuŗiem ir tendence izolēties no vispārējās latviešu kultūras problēmu diskusijas un kas visas atšķirīgās domas uzskata par ļaunprātīgu vēršanos pret latgaļiem un viņu tradīcijām.

Kā jau emigranti, – mēs domājam, ka periodā, kad iemīlējām savu dzimteni, mūsu tauta bijusi vislaimīgākā un šis stāvoklis būtu jāatjauno. Dzīve rit tālāk, mums jāskatās nākotnē. Ja papētījam kultūras un sabiedrisko darbinieku vārdus un biografijas Latvijas PSR mazajā enciklopēdijā un Latviešu literātūras darbiniekos, tad atrodam tur pārsteidzoši daudz Latgalē dzimušo. Atļaušos nākt klajā ar hipotēzi, ka, lai gan latgaliešu dialektu Latvijā tagad brutāli apspiež, latgaliešu ietekme latviešu literātūrā un mākslā un arī citās nozarēs ir tik liela kā nekad agrāk. Varbūt latgaliešu gara, vitalitātes un sīkstuma dēļ latviešu tauta pārdzīvos un sagaidīs labākus laikus.

Agnis Balodis

 

 

 


 

 

Sludinājums

Apgāds LATVJU GRĀMATA

 

  • Dr. Edgara Andersona Latvia – Past and Present (Latvia in 50 Years) Skatos un rakstos.

Cena $19.80

Visu laiku lielākais informatīvais izdevums ar lielāko tiesu trimdā neredzētiem Latvijas skatiem.

Lielo apmēru dēļ grāmata būs pavisam nelielā metienā, tā ka droši saņems tikai iepriekšpasūtinātāji. Tuvāka informācija visos grāmatu galdos.

 

  • Elzas Rozenbergas Aspazijas gadsimts

Latviešu lielākās dzejnieces 100 gadu piemiņas izdevums. Cena $8.60

Krājumā dzejoļi no gadsimta maiņas – Sarkanās puķes, Izplēsti spārni, Dvēseles krēsla, Gadu simteņa maiņā u.c.

 

Citi lielie pēdējā gada izdevumi:

  • Latviešu tautas teikas un pasakas, 8., 9., 10. sējums. Cena $7.80 par sējumu

  • Jānis Rozentāls, gleznu mape $24.00

  • A. RupaiņaArcheolingvistika, I, II. $10.00

  • J. Jaunsudrabiņa – Zaļā grāmata, I, II. $7.80

  • Sinonīmu vārdnīca, abpusēja. $6.00

  • Melngaiļa–Vītola 50 Latviešu tautas dziesmas $3.00

  • Latviešu vēsture dzejā un gleznās, 2. un 3. sējumi. $6.80

  • J. Kronlina – 379 baigā gada dienas. $9.60

 

 

 

ROTA DZIED

 

Hamiltonas latviešu jaunatnes pulcina „Rota” meiteņu kvinteta dalībnieces:
sēž no kreisās – Inga Baumane, Daina Trinīte, Skaidrīte Darkēvica;
stāv – Māra Ezerkalne, Dace Kārkliņa, Ilze Intenberga un Vija Darkēvica.

1. ieskaņojums – latviešu tautasdziesmas $5.50

2. ieskaņojums – latviešu tautasdziesmas (iznāks 1968. g. augustā) $5.50

Pasūtinājumi, pieskaitot pasta izdevumus, adresējami apgādam:

V. Ozols
116 Markland St.
Hamilton, Ont., Canada.

Jaunā Gaita