Jaunā Gaita nr. 7, 1957. g. januārī, februārī

 

 

 

 

Antons A. Acuraugs I.

MANA (DEMOKRATISKĀ) CĪŅA

Cilvēces, civilizācijas, tautu, organizāciju un redakciju likteņos pienāk brīži, kad likteņa lēmuma rezultātā notiek liktenīgi notikumi, rodas likteņa izvēlēti vadoņi, kas, paļaudamies uz likteņa nemaldību, nebaidās savās rokās pārņemt likteņa grožus, lai pārgrozītu augšā minēto iestādījumu − likteni. Un bieži liktenis ir lēmis, ka šāds no tautas gara izgarots vadonis, pamatodams savu drošsirdīgo, patstāvīgo un pašaizliedzīgo rīcību likteņa lēmumā, runā likteņa apgarotus vārdus, kas tautām vai redakcijām līdz sirmām mūždienām atgādina ciņu, kas norit pāri tautas tiesībām.

Austot jaunam rītam, kas apspīd mani, likteņa izredzētajā kalnā rāpjoties, es jūtos liktenīgā notikuma spiests izskaidrot, kāpēc es un nevis Bezmērs ir izredzēts pārstāvēt tautas patieso balsi Skabargās, kāpēc es, likteņa balss skubināts un savas balss uz priekšu vilkts, izšķīros par Skabargu pārņemšanu (skat. 36. un 37. lpp., red.) savās rokās un Bezmēra izsūtīšanu polītiskā trimdā.

Jau faktos, kas faktiski ir katra pamatojuma drošākais pamats, redzams likteņa lēmums. Bezmēra līdzšinējā redaktoriski-polītiskā darbība nacionālinteliģences laukā bijusi iespaidīgi neiespaidīga. Turpretī pēc manas nemaldīgās formulas, proti,

kas nozīmē, ka partijas sasniegumu indeks /S/ iegūstams, dalot partijas jautro vakaru /J/ skaitu ar partijas locekļu /L/ skaitu, pareizinot ar caurmēra apmeklētāju /A/ skaitu un paceļot pakāpe, kas nosakāma, dalot partijas kongresu /k/ skaitu ar tajos izteikto vārdu /v/ skaitu, manas partijas sasniegumu indeks ir bezgalība. Lūk! :

Manā prērijas 300 akru sīksaimniecības partijā ir viens demokrātisks loceklis − es. Gadā ir 52 svētdienas, kas visas tiek pavadītas, uzsūcot jautru garu. Tā kā dažreiz iejaucas sieva ar pavārnīcu, caurmēra apmeklētāju skaits lielāks par vienu. Notika viens kongress, kuŗu pavadīju klusēdams un kājās piecēlies, pieminot trimdu, bēgļus, cīnītājus, Latvijas tirdzniecības floti, polītiku, varoņus un bajārus, tautas pīlārus, kalpus, vadoņus, deputātus, vecāko paaudzi, jaunatnes centienus, grenadieŗus, bļāvējus, plakātu nesējus, plānus, kartes, cerības, nākotni, rezolūcijas, mūsu svētos pienākumus, saimnieciskās problēmas, savu auto, jaunās Latvijas valdību un dzimtenes vecā pagasta veco veci. Tā netika izteikts neviens lieks vārds un sasniegts milzīgi daudz, dodot manas partijas sasniegumiem bezgalības pakāpi, jo, kā katrs nacionālinteliģents cilvēks zin, polītikā kaut ko ar nulli dalot dabū bezgalību.

Tai pašā laikā Bezmēra indeks ir − nulle. Lūk! :

Neviena jautra vakara! Neviena dalībnieka tajos! Taisni otrādi, Bezmērs esot pat dzirdēts deklarējam: „Šis nav prieka laiks!” /!?!/ Bijuši divi kongresi ar 10379 vārdiem, lai sveiktu, pārrunātu, aprunātu un sarunātu, lai pieņemtu rezolūcijas par darbiem un nedarbiem. Un nekaunība − Bezmērs atklāti teicis un licis drukāt presē: „Mēs cīnīsimies, lai viss tiktu paveikts!”

Tas viss varbūt liktos par maz liktenīgs iemesls manai rīcībai, jo darbi, kā zināms, ir niecīgs pamats politiskam apvērsumam. Parasti tie izpaliek. Un tādā gadījumā jābūt citiem iemesliem. Tos man deva liktenis caur Bezmēra muti. Tas, ko man zem četrām acīm Trimdas Teātra un Dekorāciju Draugu Komitejas aizkulisēs uzticēja Bezmērs, bija tik liktenīgs, ka es pat neuzdrošinos viņa vārdus atklāt, jo negribu nosarkt. Viņa priekšlikums galīgi pierādīja viņa polītiskās deģenerācijas tendences, humoristiskās demagoģijas tieksmes un absurdās nopietnības slieksmes. Bet ja kāds politikā zaudē humoru, viņš ir kaitīgs tautas un redakcijas labākajām interesēm.

Tāpēc arī nekavējoties klusībā kontaktēju redakcijas darbiniekus un konsultējos ar Vilibaldu Pāķi, lai demokrātiskā veidā vienotos par to, ka Bezmērs nespēj sadarboties ar Skabargu redakciju un nepārstāv lasītāju intereses. Jo demokrātiskā iekārtā pārstāvības un slepenības princips ir pats svarīgākais. Tautas gribai jāizpaužas!

 


Diženam puisēnam
Daiļis auga kumeliņš;
Kuŗu krogu tas piejāja,
Stāvu vien lecināja.


Grūti, grūti zirdziņam,
Puiša gadus kalpojot:
Cik naksniņas pie krodziņa
Iemauktiņus žvadzināja.


E, kur zēns, kam ir vara,
Kas varēja lielīties:
Pašam sirms kumeliņš,
Zelta nauda maciņā.


Smuks puisītis, daiļa rota,
Iznesīga valodiņa;
Piesit piešus, saskandina,
Lec uz sava kumeliņa.


Paldies saki māmiņai
Par garo deguntiņu;
No kumeļa nokrītot
Uz deguna atdūries


Ko līdz puiša brūni svārki,
Ka nav gudra padomiņa:
Kad piedzēris, krīt zemē,
Brammē savu kumeliņu.


Aši, aši zīle dzied
Vārtu staba galiņā.


Tec, māsiņa, klausīties,
Kādu vēsti zīl’ atnesa.


Zīl’ atnesa tādu vēsti:
Būs bāliņam kaŗā iet.


Tec, māsiņa, dārziņā,
Pušķo brāļa cepurīti.


Vienu roku vārtus veŗu,
Otru − slauku asariņas


Raudādama izvadīju,
Dziedādama sagaidīju!

 

Pēc REINA BIRZGALA
„Latvju Dainas illustrācijās”

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Dzifrs

Atomlaikmeta trimpula

 

Kungs Cilvēks, kunga Dieva radīts,
Un pēcāk čūskas smagi krāpts,
Nu atriebsies, jo − durts un badīts −
Ir beidzot atoms pušu šņāpts.

Ai, bumbā bāzts, kas tas par daiktu!
Kad elektroni juks un birs,
Kā tad ar norībienu slaiku
Šī zemes lode drupās irs!

Lai nodzeŗam šo Dieva bēdu,
Lai pūšam dzīŗu stabuli,
Pirms sagāžam kā malkas grēdu
Šo universa grabuli!

 

 

 

Antons A. Acuraugs I

Mēness aptumsums

1956. g. 18. nov.

Nu zemes ēnas maisā plašums plaisā
Un visa gaisma pazūd plaisā baisā,
Spīd rudi brūna blāve baisā gaisā −
Tur mēness gaisā − iekritis kā maisā.

 

 

 

 

 


.

I

Kaŗa klausība

Cilvēki, kas ir intelliģentāki par mani, būtu jau bez liekas pētīšanas sapratuši, ka kopš senlatviešu laikiem mēs esam krietni vien modernizējušies. Mani sīkie pētījumi to arī pa pilnam pierāda. Ņemsim, piemēram, iesaukšanas kārtību. Senlatvieši bija dūšīgi kāvējies, par to nav šaubu. Taču veids, kā senlatvietis tika iesaukts, bija gluži antīks. Tagad iesaucamais saņem glītu kartīti, kas sākas ar tīro angļu vārdiņu: „Greetings ...” Senlatvieši ar kartītēm nestrādāja, bet šim nolūkam lietoja putnu, ko sauc par zīli vai zīlīti. Ka tas tā, to liecina pantiņš: Aši, aši, zīle dzied, brāļa staļļa pakaļā, Ej, māsiņa, lūkoties, kādu vēsti zīle nes. Zīle nesa tādu vēsti: būs brāļam kaŗā jāt.”

No šī fakta izriet vairākas konsekvences, ko gribu šeit īsumā apskatīt.

1) Mobilizācijas gadījumos vajadzēja ārprātīgu kvantumu zīļu, bet folklorā nav atrodams, ka šādi kvantumi būtu bijuši pieietami.

2) Nav bijis nekāda legāla veida panākt atlikšanu kaŗadienesta izpildīšanai, kā to praktizē tagad. Grūti, protiet, iedomāties, ka kāds būtu varējis sūdzēties augstākām instancēm: viņa durvju priekšā dziedājusi zīle. Tie senlatvieši, kas citādi nav gribējuši kaŗot, tāpēc kaŗojuši ar zīlēm, un jāpieņem, ka daža varonīga zīle kritusi, dienesta pienākumus izpildot. Par to gan nekādu rakstītu atzīmju nav, un es šo faktu negribu publicēt, jo te kā nekā iesaukšanas pavēstes piegādā pastnieki... Grūti gan apšaubīt to, ka šai sakarā cēlies pāris pazīstamu sakāmvārdu, kam pirms maniem pētījumiem pierakstīja pavisam citas nozīmes. Iedomāsimies šādu skatu: vīrs, blondiem matiem un zilām acīm, sēž pie galda un raksta. Te apstāšos, lai jau iepriekš atspēkotu cien. lasītāju iebildumus par to, ka senlatvieši neprata rakstīt. Mani pētījumi pierāda, ka rakstīt prašanas māksla bijusi tik augsti attīstīta, ka viņiem bijuši pat krāsaini zīmuļi. To, manuprāt, neapšaubāmi pierāda pantiņš: raksti zilu vai sarkan’. Tātad: vīrs, blondiem matiem un zilām acīm, sēž pie galda un raksta. Viņam ir svarīgi iemesli negribēšanai iet kaŗa klausībā. Viņam, proti, ir viena no apvidus sekmīgākajām trejdekšņu audzētavām, un bez trejdekšņiem nav iespējams neviens senlatviešu kaŗa orķestris. Taču iesaukšanas pavēstes ir sākušas pienākt, un vīrs savā izmisumā nav atradis neviena, kas saprastu, ka, viņu iesaucot, panīktu trejdekšņu rūpniecība un līdz ar to latviešu mūzika. Tā viņš abu šo svarīgo iestādījumu aizstāvēšanu ir ņēmis savās rokās. Faktiski vīra zilās acis ir gandrīz sarkanas, jo viņš visu nedēļu ir uzmanījis, lai kāda zīle nepienestu pavēsti, un bez vilcināšanās šāvis virsū tām, kas to mēģinājušas. Tāpēc visa staļļa pakaļa piemētāta pamestām pavēstīm, un uz zemes atrodama arī daža zīles spalviņa. (Es pētīdams iesaucos: Hamlet, tavs mūžs bija gaišs, salīdzinot ar to, ko izcieta senlatviešu trejdekšņu audzētāji!) Un tagad vīram ir diezgan. Viņš raksta plakātus, ko piesist mežā pie kokiem zīlēm par brīdinājumu. Un šis goda vīrs taču nerakstīs nekā asa vai tieša. Viņš nerakstīs piem.: nāvi zīlēm! vai: 350 olekšu apkārtnē zīlēm ieeja aizliegta. Nē, šis vīrs rakstīs aplinku, lai tikai zīles saprastu viņa nolūkus un dzelzs gribu. Un tā, pagaŗāku zīles spalvu tintē mērcis, viņš velk vēsturiskos vārdus: labāk zīle rokā nekā mednis kokā! Lūk, bruņnieciska un skaidra doma! Bet vīrs arī zina, ka varonīgas zīles var viņa brīdinājumu neievērot. Tāpēc, piekāris pilnu birzi ar plakātiem, viņš atsāk bultu drāšanu. Un te viņa māsiņa, kas, kaŗā aizejot, būtu jāatstāj šūpulī, teic otrus vēsturiskus un šim brīdim tik piemērotus vārdus: zīle vēl mežā, iesmu jau drāž!

3) Tālāk, pavasaŗos bieži iesaukšanas izdarītas nepareizi vai nemaz, jo šai laikā jebkāda rēķināšanās ar zīlēm bijusi neiespējama. To secinu no parunas: katrs putns dullns pavasarī! Lai izbēgtu šai nepatīkamajai patiesībai, pavasaŗos ierīkoja tā saucamos Jurģus, t.i. darbinieku atlaišanas laiku. Tad visi ceļi bija tik pilni gājēju, ka jebkāda kaŗa darbība bija neiespējama. Šo manu hipotēzi pierāda tas, ka amerikāņi, būdami mūžīgās bailēs no kaŗa, savus darbiniekus atlaiž pastāvīgi. Tāpat jāpaskaidro, ka par „gājējiem” senlatviešus sauca tāpēc, ka viņiem bija samērā „knapi” ar braucamajiem rīkiem. Vārds „gājējs” pamazām izzūd no latviešu valodas, bet Amerikā tas aizliegts ar auto strādnieku ūnijas neapgāžamo rīkojumu.

4) Domājams, ka daži senlatvieši mēģinājuši zīlēm pielabināties, lai tā izvairītos no kaŗa klausības. Šis paradums tā iesakņojies, ka vēl mūsu laikos ir cilvēki, kas mēģina zīles piekukuļot ar speķa gabaliņiem un iet savos glaimos tik tālu, ka sauc šo putniņu par speķa zīlīti.

5) Sīkas statistiskas analīzes pierāda, ka jaunākajos laikos Latvijā bija stipri krities medību vanagu skaits, bet toties bija daudz vairāk suņu. Tas uzskatāms par iesaucamo vīru atbildi tam, ka valdība zīles bija apmainījusi ar pastniekiem.


 

 

Apvērsums polītikas dēļ

„Skabargu” redakcijā, kā to redzēja Vilibaldis Pāķis

 


Skat. turpinājumu JG8...

 

 

 

Ostrembskis Jevlampjevs

IN EHILE

Varoņeposs demokrātiskā pantmērā

 

KORIS /teiksmaini/:

Pasaule trimdniekam vēlīga ļoti,
Visādi gardumi pārpilnam doti:
Strādāt var, gulēt var, neliedz ar’ ēst,
Mūžīgās slāpes ļauj brandavā dzēst!

VĪRU BALSIS /skurbušas, bet patriotiskas/:

Mēs te − lai kautos
Ar pašu velnu!
Mēs te − lai kautos
Kaut nakti melnu !

SIEVU BALSIS /sapņaini/:

Papkornīši, knekenbroti −
Kā lai bērnus barot proti?
Mājās bija cita lieta.
Tur ir mūsu īstā vieta!
Tur būs joki, pigoriņi,
Dārzos ziedēs cigoriņi!

TRIMDAS KORIFEJS /lietišķi/:

Kad daļa tautas trimdā izdzīta bij’,
Tad radās daudzas komitejas visur.
Bet divas lielākas par pārējām bij’.
Un tad to balsis dzirdēja ar’ visur.

Pa priekšu ievēlēja vienu priekšāsēdi.
To pašu otra darīja tai līdzi.
Drīz kopā nāca abi priekšāsēži,
Un saskaņoti cīņas viedokļi bij’!

VĪRU BALSIS :

Tad sauca prese aizgūtnēm bez elpas:
Mums, latvjiem, cīņas laukam pietrūkst telpas!
Tik liela tā
Vienotā !

TRIMDAS KORIFEJS /lietišķi/:

Pēc gada bija jauni priekšāsēži.
Viens otram laida apsveikuma vēsti
Un grāmatu ar savu viedokli līdz.
Pēc mēneša tie rokās sadevās jau!

VĪRU BALSIS :

Un prese sauca ziedot trimdas kopībai,
Ne vieglprātīgi izšķiest naudu lopībai!
Jo kam vien skaidri strādāja vēl redzokļi,
Tas redzēja, ka saskaņoti viedokļi.

TRIMDAS KORIFEJS /lietišķi/:

Ar gadiem cīņa auga plašāka vien,
Bij’ viedokļi kā gumija jāizstiep.
Pusgadiņš pagāja, līdz priekšāsēži
Bij’ gatavi, lai rokās sadotos gan!

VĪRU BALSIS :

Un gada otru pusi cīnītāji klusē,
Bet runā diži lielgabali preses pusē:
Lūk, latvji cīnīsies tā kaut līdz mūžībai,
Un sabeigs nervus tie par godu brīvībai!

SIEVU BALSIS :

Poteito čipsus, nūdeles
Vēders vairāk nepanes ...
Nav neviens, kas līdzi jūt,
Cik ir grūt’ trimdā būt!

KORIS :

Paliek’ klusu, paliek’ klusu,
Nejauc cīnītāju dusu ...

 

 

..

 

 

Redakcijas piezīme: Šo manuskriptu ievietojam un − ne saīsinām, ne pārgrozām, jo darīt ar to kaut ko citu / piem., sūtīt autoram atpakaļ vai labot / mums ir bailes. Manuskripta virsraksts skan:

Es vienīgais izpratu Ungārijas notikumus!

„Šis stāsts sākas tai laikā, kad Bezmērs, Acuraugs, Pāķi, Pekstiņš, Smagais, Jevlampjevs un citi, kas gandrīz bez jebkādām tiesībām vēl iedrošinās uzdoties par latviešiem, nevien neizprata Ungārijas notikumus, bet akli aizrāvās ar svešas tautas cīņu un darīšanām (Acuraugs tai laikā ārzemju laikrakstu ziņotājiem pat nekaunējās uzdoties par ungāru).

Es viņus visus apsūdzu par mūsu svētās lietas nodevējiem! Punkts!

Tiklīdz bija atskanējuši pirmie šāvienu bliukšķi ap to vietu, kur uz kartēm atzīmēta Ungārija, man bija skaidrs, ka pienācis laiks pacelt savu balsi par savu lietu. Kamēr mani tā sauktie latviešu izcelsmes paziņas gan sauca pēc militāras palīdzības ungāriem, mana sirds raustījās konvulsīvos krampjos par viņu šādu veltīgu un nepareizu spēku izšķiešanu. Kas viņus sadzirdēja? Vai uzklausīja? Neviens! Neviens negāja palīgā, ne arī sūtīja militāru palīdzību ungāriem! Bet kamēr sirds man raustījās konvulsīvos krampjos, mana iztēle darbojās taisni tā, kā es to vēlējos: es redzēju sevi saucam pēc brīvības Latvijai, un visi cēlās − cits no gultas, cits no raudzīšanās teļevīženā, cits no galdiņa restorānā − visi cēlās, lai atbrīvotu manu zemi!

Patriotiskā skurbuma sagrābts /kamēr Acuraugs un citi uzdevās par ungāriem/, es sajutu savu senču asiņu balsi, kas man, līdzīgi kā tas senatnē noticis ar visiem likteņa izredzētajiem, sacīja: Ei! Kārli, Kārļa dēls, Spēkzar’, ej un cīnies!−

Man ir auto! Kam gan šai zemē nav auto! Bet man ir auto: trimdinieka apstākļiem un cīnītāja stāžai piemērots auto un nevis kaut kāda lauku mēslojuma vedamā „kaste”. Pie šī auto labās puses sāniem, lai gājēji, laikrakstu ziņotāji un sabiedrotie labi redzētu, novietoju lielu labākās šķiras audekla plakātu, uz kura biju uzkrāsojis:

F r e e d o m   f o r   L a t v i a.

Šādi bruņojies, es devos uz Dogpečas „dauntaunu” un būtu tur palicis savā cīnītāja priekšpostenī līdz galīgām beigām, ja jau drīz vien pēc manas uzrašanās nenotiktu vēlamais pagrieziens.

Amerikāņi dažkārt izturas tā, it kā mūs saprastu, bieži − it kā nesaprastu, bet visbiežāk − it kā pārprastu. Tur nekā nevar darīt, jo demokrātiskā iekārta garantē brīvību pat izturēšanās ziņā.

Jau no sākuma, tiklīdz parādījos „dauntaunā”, visi mani uzlūkoja neapslēptā ziņkārībā, bet drīz, laikam nobijušies no manas nesatricināmās cīnītāja stājas, kādā sēdēju pie auto stūres, padevīgi nodūra acis. Jā, atkal es jutu, ka biju stiprāks par likteni un šiem ļaudīm! Beidzot tomēr kāds izrādīja pietiekami lielu drosmi izturēt manu cīnītāja acu zibeņus, nenolaidis savu skatu. Viņš māja piebraukt ielas malā.

− Kur tu, lai velns sasper, tā brauc? − viņš prasīja.

− Jācīnās par Latviju! − sacīju. − Redzi, es atrodos jūsu skaistajā zemē, lai cīnītos. −

− Bet kā tad, lai velns sasper, tā uz reiz, tā piepeši? − _

− Nemaz nav piepeši! − stingri sacīju. − Jau vairāk nekā desmit gadu, kopš visa tauta padarīta par vergiem un sabāzta cietumos! −

− Cietumos, tu saki? − svešais iepleta acis.

− Jaep! − noskaldīju pa viņu parašai.

− Cietumos, tu saki, − svešais runāja jau pavisam domīgi. − Vai zini, tad man tevi jāatbalsta. −

„Jāatbalsta! Vai tu dzirdi, Kārli?” klusi teicu sev lepns kā daždien cīnītājs, kam sekmējas.

− Tu taču pagaidīsi mani? − svešais teica. − Es būšu drīz vien atpakaļ! −

Un atpakaļ viņš bija! Atbrauca savā, kaut arī vecā un grabošā automašīnā, kuŗas sānus rotāja liels uzraksts:

F r e e d o m   f o r   a l l   j a i l b i r d s,

kas mūsu zemnieku izcelsmes valodā skanētu: brīvību visiem cietumu putniem.

Ir zināms, ka cīņā nekas nav labāks par uzticamu sabiedroto. Tā arī šoreiz, tiklīdz viens aiz otra /es pa priekšu, šis man pakaļ/ izbraucām atkal uz ielas, cīņas gājiens bija tik ietekmīgs, ka ļaudis apstājās, sāka drūzmēties, sasaukties un taurēt. Drīz ieradās kārtības sargi un, tikai lai paglābtu Dogpečas no darba mājup braucēju satiksmi, novadīja mūs iecirknī.

Katrā tautā atrodas tumši elementi un brīvības cīnītāju skaudēji. Arī iecirknī radās daži, kas apšaubīja mūsu tiesības cīnīties − taisni no medicīniskā viedokļa. Bet pēc dažām ārstu pārbaudēm un nopratināšanas ar gaužām muļķīgiem jautājumiem, mani, jau atšķirtu no cīnās biedra, atlaida mājā.

Taču tai pašā vakarā iezīmējās panākumi. „Dogpečas Starā” varēja melns uz balta lasīt:

„Neparasts atgadījums radīja sastrēgumu Dogpečas no darba mājup braucēju rindās. Satiksmi aizsprostoja divas automašīnas ar plakātiem. Krēslā bija neiespējami salasīt, kas tur teikts. Dogpečas šerifa departments ziņo, ka sastrēgumu radījis jau ilgi un veltīgi meklētais no valsts garā slimo iestādes izbēgušais Bobs Bills un kāds latvietis /retinājums mans, K.K. Spēkzars/.”

Lūk, tā atkal amerikāņu presē bija pieminēts latvieša un līdz ar to Latvijas vārds!!”

R e d a k c i j a s piezīme: Laipni lūdzam visus autorus turpmāk šādus svarīgus manuskriptus sūtīt lielākiem izdevumiem, bet mums tikai tad, ja atkārtoti pēc tiem prasām. Tikai tā kopējā sadarbībā būs iespējams novērst briesmas, no kuŗām baidās visi vecie latviešu ozoli, proti, ap šo izdevumu varētu sarasties par daudz „personu, kas pretendē uz rakstnieku un mākslinieku godu, un ļoti sīvā konkurences” cīņa izvērsties baigi asiņainā slaktiņā.

 

 

KĀ MŪSMĀJU BRENCIS SAGAIDĪJA JAUNO GADU

Sadzejojis i bildēs parādījis

Jānis Pekstiņš

 

 

...

 

 

Šo sacerējumu „Skabargu” redakcija atrada Toma Bezmēra pamestajos manuskriptos.

„Starp maniem darba biedriem fabrikā viens ir Tonnijs Džamborellijs. Viņa italiskas izcelsmes vārds vien jau attaisno šai kultūras tautai piederīgā Tonnija vispusīgo interesi: Tonnijs skatās ne tikai televīziju, klausās radio, bet ļaujas ietekmēties arī no visa veida drukātā vārda.

− Tu taču esi letviēns? − vienu dienu viņš man atkal noprasīja. Es zināju, ka tieši man neapzinīgi sagatavots jauns pārsteigums, jo tas, ka Tonnijs varēja daudz jautāt un tik pat daudz apgalvot, man nebija pārsteigums.

− Labs ir! − es teicu. − Es esmu letviēns. −

− Tu zini, − viņš teica, − es vēl nezināju, ka letviēņi ir tik liela lamberdžeku tauta! −

Man nav jāpaskaidro, ka „lamberdžekam” varētu būt slikta skaņa! Cilvēku, kam pieder tik daudz spēka un izturības, lai strādātu pie smagā mežu izciršanas darba, var tikai apbrīnot. Tonnijs arī negribēja teikt, ka latvieši būtu skrandaiņi. Viņš bija pateicis tikai to apgalvojumu, ko es gaidīju kā jauno pārsteigumu.

− Tu zini, − es atbildēju, − tu mani pārsteidzi! −

− Tu redzi! − Tonnijs teica. − Gaŗais latviešu basketbolists Jānis Krūmiņš ir lamberdžeks. −

− Labs ir! − atbildēju. − Bet tas nenozīmē... −

− Labs ir! Labs ir! − viņš mani pārtrauca. − Bet jaunajā žurnālā USSR, ko komūnisti drukā Vašingtonā, bija rakstīts, ka brālīgo padomju republiku parlamenta prezidents letviēns Vilis Lācis arī ir lamberdzeks. Tu redzi! −

Es nemēģināju strīdēties Tonnijam pretī. − Tev ir taisnība, − es teicu, bet pie sevis domāju: − Ak tu pagāni tādi! Es visu laiku vēl neticēju trimdas latviešu avīzēm, bet nu jātic − gribi vai ne! Tad izcērt gan, kā raksta, visus Latvijas mežus
pa tīro! −

Toms Bezmērs.


 

 

Reiz presē parādījās ziņa, ka KLB loceklis A. Bērziņš zvanījis uz Rīgu Villim Lacim, bet nav atradis pēdējo tā kanclejā. Trimdinieki tad kādu laiku satraukti sprieda, vai vajadzējis zvanīt vai ne, bet „Skabargu” redakcija no tā taktiski izvairījās. To nodarbināja pavisam cits jautājums: kur tai laikā, kad viņam piezvanīja, atradās Villis Lacis.

Nu mūsu ārlietu novērotājs Kuniberts Smagais droši ziņo: Kamēr telefona jaunkundze jūsu krastā iekasēja no ziņkārīgā tautieša maksu par sarunu, Villis Lacis kopā ar savu vietnieku atradās iemīļotajā inspekciju gājienā caur jaunbūvēm. Viņš bija nonācis pie kādas jaunas „bērnu siles”. Visi bērni gulēja nolikti taisnā rindā kā fašistu zaldātiņi. Rindas galā stāvēja pārzine un teica: − Lielais biedri, lūdzu ziedojiet 1000 rubļu /t. i. tikai 100 červonecu. red. / bērnu siles labākai iekārtošanai! −

− Nē, nevar! Nav! − bezjūtīgi /tas nav nekāds pārsteigums, red./ atbildēja lielais biedrs.

Kopā ar savu vietnieku viņš devās tālāk un drīz nonāca pie jaunuzcelta cietuma. − Kur te ir kancleja? − lielais biedrs nepacietīgi sauca.

− Vot, tudā! − atbildēja kāds būvstrādnieks skaidrā latviešu valodā ar nelielu krievu valodas piejaukumu.

Nonācis jaunā cietuma kanclejā, lielais biedrs ātri izrakstīja čeku par 100 000 rubļiem − ziedojumu cietuma ērtību izbūvei.

Ārā Villa Laca vietnieks izbrīnījies /šausmīga iedrošināšanās, red. / prasīja: − Bet saki, biedri Villi, kā tas saprotams bērnu silē tev prasīja tikai 1000 rubļus, bet tu liedzies tos dot? Šeit cietumā tev neviens nekā neprasīja, bet tu ziedoji 100 000 rubļu! −

Lielais biedrs atbildēja: − Vai tu, gaišā krieva galva, neapjēdz, ka bērnu silē mēs gan nekad savā mūžā vairs nenonāksim! −

 

 

....

 

 

Dēli! Man ar visiem saviem 65 gadiem jābrīnās, kā jūs, vēl tik jauni, jau iemācījušies dot tik labus padomus. Kā Jūs to panācāt?
Prof. oec. NN

Tēvs! Mēs noskatījāmies no Jums!

 

Dārgā red.! Esmu nesaprašanā! Rakstu krājumā „Jaunatnes dzīves problēmas” prof. Starcs runā ne tikai par sportu, bet ari par „sieviešu smēķēšanu”. Kaut viņš apgalvo − tāpat kā par sportu − ka tas esot kaitīgi, labprāt gribētu zināt, kur var dabūt smēķējamas sievietes, jo nu man ar cigaretēm, cigāriem un pīpi nepietiek?
B. R., Filadelfijā.

Red. atb.: Cik žēl, ka nezinām, − Bet vai jūs neesat pārpratis profesora vārdus? Atzīdams, ka literatūrai bēdīga tagadne, viņš to cenšas pierādīt arī savos rakstos un tādēļ apstākli − sievietes smēķē − nosaucis par „sieviešu smēķēšanu”.

 

Redakcija! Valsts svētkos, klausoties kāda iev. latv. bij. valstsv. un tag. pol. darb., „viņa ekselences.” runu, man likās, ka vēl nekad nebiju dzirdējis tik daudz vārdos tik maz. Vai tas kaut ko nenorāda?
V. S. Kalamazū, ASV.

Red. atb.: Norāda gan! Un proti, vispirms bija vārds, tad nāca jēga. Līdz tai Jūsu pieminētais runātājs droši vien vēl nav nokļuvis.

 

Redakcija! Es nojaužu gan, kam Jūs tēmējat savus dumos jokus: Jūs apvainojat reiz ievērojamus sabiedriskus darbn. un žurnālistus. Ja tas nebeigsies, zinu, kurp griezties!
A. P. Vašingtonā, ASV.

Red. draudi: Nepiespiežiet mūs repatriēties! Padomājiet, kas notiks, ja mēs sāksim apvainošanu komunistu uzdevumā!

 

God. red.! Mūsu latviešu veikalnieks Grand-Rapidos, ja prasītā veikalā nav, vienmēr saka: es esmu ārā no putraimiem, es esmu ārā no ziepēm, u.t.t. Ko tas nozīmē?
I.A.G. Grand-Rapidos, ASV.

Red. atb.: Tas nozīmē: ja viņš bija iekritis putraimos, tad tagad ir ārā no putraimiem; bet ja viņš ir ārā no ziepēm, tad bijis „savārījis ziepes”.

God. red.: Vēlos pasūtināt „Latvju rakstus”. Izdevējs Andrejs Ozoliņš Vācijā lūdz visus interesentus pieteikties apgādā un „visādā ceļā tur sūtīt arī naudu”. Vai tas nozīmē, ka varu sūtīt arī produktus un „Care” sainīšus?
L. L. WM Koledžā, ASV.

Red. atb.: Tā kā sūtot naudu ar čeku, nebūt nepārsūta pašu naudu, tad „visādā ceļā sūtīt naudu” nozīmē, ka Jūs varat sūtīt arī produktus un sainīšus. Bet pirms to darāt, iedomājieties, kas notiks ar „Latvju rakstiem” un, galvenais, pašu izdevēju, ja visi sadomās sūtīt tikai produktus. Jūs labāk sūtait pakavu naglas vai auto riepas!

Cienītie redaktori! Prof. Dr. agr. Starcs raksta: „Kad cilvēks ir sasniedzis zināmu attīstības pakāpi, viņš sāk sajust ilgas pēc tuvuma ar pretējo dzimumu un iemīlas kādā no savas tuvākās apkārtnes personām.” /Jaun. dz. probl., 24/ Vai šajā teikumā neslēpjas kāda jauna gudrība? Sakait, kādas ilgas es sajustu, ja iemīlētos kādā no tālākās apkārtnes personām? P.S. −
ts, Bonnā, Vācijā.

Red. atb.: Tad Jūs sajustu ilgas pēc tāluma pārvarēšanas un ceļotu, bet tam nav nekāda sakara ar profesora aizskarto domu. Ceļošana, tāpat kā braukšana uz jaunatnes dienām ir vieglprātība, jo tām nav nekāda sakara ar ilgām pēc tuvuma ar pretējo dzimumu, kuŗas reāli var īstenoties tikai tuvākā apkārtnē. /Piezīme: lai spētu šo jautājumu atbildēt, redakcija konsultējās ar vienu zooloģijas doktorantu/

Red.! Steidzami! Kas ir „doktorands”?
S.T., N.Y.

Red. atb.: Nezinām! Bet „doktorants” ir persona, kas patlaban taisās iegūt doktora grādu. (Sk. Vidiņš „Svešvārdu vārdnīca”)

Ļoti godīgā redakcija! Mēs tur tai jaunības kongresā Čikāgā dūšīgi vien laikam ievēlējām tā kā delegātu lai tai Apspiesto tautu asimblejā. Kad nu pagājušo ceturtdieniņ gadījās pabūt Ņujorkā, nogāju arī līdz lielam plakātam, aiz kuŗa, kā presītē apgalvo, var redzēt asimblejas namu. Bet šito te mūsu ievēlēto jaunības pārstāvi vis neatradu. Vai ta’ jaunībai vairs nav pārstāvja? Kur ta’ viņš palicis? Vai būtu nelaikā palaidis muti un nostrāpēts? Ja šitā, tad pareiziņ vien ir, kā mana vecā māte teiktu: puikiņa bez bārdas nevar apslēpt, ko mute saka! Kā Jūs domājat?
L.A. Dogpečā, Kentukijā.

Red. atb.: Jūs jau visu izdomājis!

Redakcija! Esmu kļuvis liels vīrs! Vēlos zināt, kā sagatavo tatāru maizītes, ko savā bērnībā redzēju ēdam lielus vīrus.
V. K. , Ņujorkā.

Red. atb.: Tatāru maizītes /maizītes ą la Tatare/ sagatavo šādi: sagriež baltmaizi glītās šķēlītēs un apziež ar sevišķi svaigu sviestu; tad sašķēlē labi glītu vērša gaļu, sakapā to ļoti smalki, izmīca kopā ar sāli un sagrūstiem pipariem, izveido no masas stekus un n e c e p t u s novieto uz sviestmaizītēm; tad uzliek uz katras maizītes cieti novārītas olas ripiņu, tai krustāniski virsū gareniski pārdalītu ķilķu /asakas, protams, izņem ārā/; maizītes izgrezno ar pavisam sīciņiem pipargurķīšiem un krešu sēklām. /Pēc 1901. gadā Rīgā izdotās pavārgrāmatas „Māja un pavards” ar 1158 receptēm/ − Izmēģinājuma nolūkā vienu šādi izgatavotu tatāru maizīti devām apēst Acuraugam. Apēdis, viņš tūliņ nometās četrrāpus un sāka riet, pa laikam spēcīgi, bet nesaprotami /laikam tatāriski/ runādams. Maizītes bija izdevušās, jo iedarbojās. − Blakus novērojums: nemaz nezinājām, ka arī Acuraugs ir liels vīrs!

 

„SKABARGAINAS”

mīklas

 

 

 

 

Jaunā Gaita