ZIŅU AVOTS PAR LATVIJU ANGĻU VALODĀ
Jānis Rutkis, red., Latvia: Country and People. Stockholm: Latvian National Foundation, 1967. XV, 683 lp.
Valstīs, kur dominē angļu valoda, vēl joprojām raksturīgs relātīvs kūtrums Austrumbaltijas tautu pētniecības jomās. Tādēļ arī lietuviešiem, latviešiem, igauņiem un, jau mazāk, somiem laiku pa laikam pašiem vajadzējis ziedot krietnas pūles un daudz līdzekļu, informējot par savām zemēm. Šajā grāmatā pulcināts 31 latviešu emigrantu autors no sešām valstīm (Zviedrijas, Anglijas, Vācijas, Norvēģijas, Kanadas, ASV), lai "ārzemju interesentiem padarītu viegli pieejamu faktu materiālu par Latviju un latviešiem". Šis mērķis īstenots sekmīgāk nekā jebkad, par ko jāpateicas galvenajam redaktoram ģeografam Jānim Rutkim, nodaļu redaktoriem, izdevējiem un, protams, līdzstrādniekiem, kuŗu vairums ir ievērojami Latvijas neatkarības laika zinātnieki, mācības spēki, rakstnieki un citi savu nozaŗu speciālisti.
Viss materiāls sagrupēts sešās daļās, kuŗas aizsāk prof. Arnolda Spekkes vispārējs konspektīvs pārskats par latviešu un baltiešu vēsturi vispār. Tas sacerēts vadoties pēc jaunākajām vēstures zinātnes metodēm. Galvenā vērība pievērsta agrīnajiem, mazāk pētītajiem posmiem, kad risinājušies "baltu tautām daudz nozīmīgāki vēsturiski procesi nekā līdz šim bijis vispārīgais uzskats". Pirmajās nodaļās aprakstīta ģeoloģiskā uzbūve, klimats, ūdeņi, flora un fauna. Tad - Latvijas ģeografiskie reģioni un territoriālās vienības ieskaitot izcilo Dr.Jāņa Bokaldera pilsētu vēsturisko iztirzājumu), kam seko pagaŗa zinātniski teicami nostrādāta politisko sistēmu attīstības analize neatkarības gados, kā arī vācu un krievu okupācijas laikā. Sīki apskatīts iedzīvotāju sastāvs un ekonomika - lauksaimniecības struktūra un ražošana, mežsaimniecība, zvejniecība, rūpniecība un tās produkcija, tirdzniecība, satiksme, transports un finances. Pēdējā daļā lasītājs var atrast vērtīgu informāciju par mūsu kultūru (valodu, folkloru, literātūru, zinātni, grāmatniecību, tēlotāju mākslu, mūziku, skatuves mākslu, architektūru), skolu sistēmu (no pamat- līdz augstskolām), sporta un reliģisko dzīvi. Redaktori nav skopojušies ar statistiskām tabulām, pārskatāmām diagrammām un kartogrammām un fotoattēliem. Katru nodaļu nobeidz īsa bibliografija. Sējuma lietderību palielina vēsturisko notikumu chronoloģiska tabula, vispārējas bibliografijas izlase, paskaidrojumi par latviešu vārdu izrunu (ko gan būtu bijis loģiskāk ievietot grāmatas sākumā, nevis beigās), īsas biografiskas piezīmes par līdzstrādniekiem un alfabētisks vārdu un satura rādītājs.
Lieki pasvītrot, ka novērtēt publicējumu, kur pārstāvētas tik daudzas nozares, nav viena un pat vairāku recenzentu spēkos. Ir arī skaidrs, ka šāda apjoma darbā vienmēr varēs "piesieties" par neprecīzitātēm, izlaidumiem, nelīdzsvarotību un citiem trūkumiem. Pievērsīšos tikai dažiem jautājumiem.
Vislielākais minuss, liekas, ir tas, ka mūsu kultūras apskatei atvēlēta tikai apmēram sējuma viena piektā dala, kamēr daudzas citas nozares izceļas ar pārāk sīku detalizāciju. Lasītājs, piem., visos sīkumos uzzina par ledus kārtas biezumu 19 vietās Baltijas jūŗas Latvijas piekrastē no 1921.g. līdz 1942.g.; par vietām, kur aug gypsophila fastigiata un oxytropis pilosa (kontinentālo stepju augi); par aŗamzemes un ražas sadali 1935.g.; par Ķemeŗu avotu specifisko ūdens sastāvu (12,6 1/s) salīdzinājumā ar Baldones avotiem (tikai 1 1/s). Vienlaikus lasītājs diezgan paskopi iepazīstināts ar mūsu garīgajām vērtībām, jo ierobežotais apjoms acīm redzot neļāvis autoriem izvērst rakstus vēlamā plašumā. Kamēr apcere par klimatu aizņem 19 lp. un raksts par konfesijām 11 1/2 lp., latviešu mākslai jāapmierinās ar 8%, teātrim ar 6%, bet mūsu valodai tikai ar 4% lp. Ir raksti, kas, lai gan nelieli apjomā, iepriecina ar skaidro plānojumu, mērķtiecīgi precīziem formulējumiem un profesionāli zinātnisku analizi. Fundamentāls ir prof. Kārļa Strauberga bibliografiskais raksts par latviešu folkloru un labi pārskatāma aina paveŗas apcerēs par teātri (Jānis Grīns), mūziku (Valentīns Bērzkalns) un architektūru (prof. Pauls Kundziņš). Īpašas ievērības cienīgs ir Anšlava Eglīša profesionālās mākslas aplūkojums. To, ka gandrīz neiespējams parādīt veselas tautas literāro procesu 15 lappusēs, liecina mūsu kritiķa Jāņa Rudzīša ļoti koncentrētā literātūras apskate. Še nu katrā ziņā bija nepieciešams daudz plašāk izvērsts raksts - īpaši tādēļ, ka Rietumos bagātās latviešu literātūras tradicijas vēl nav pienācīgi novērtētas.
Grāmatā dažviet var atrast nepārdomātas un arī pārāk skaļi teiktas frazes. Maz izsaka tādi neprecīzi lietojumi (runājot par rakstniekiem) kā romantic enthusiast; a fine student of the human soul; romantic and positivistic enthusiast un chamber-style poet. Zināmu neuzticību lasītājā var radīt neko nepierādošie apgalvojumi: European reviewers called him; analysis made by the German jurist prof.Boris Meissner un as a Russian 19th-century statesman put it. Ir iemesls zūdīties arī par šādu paziņojumu: numerous essays which exile Latvian folklorists have prepared mostly on the themes found in the folksongs include treatises and dissertations submitted to Western universities. Kādēļ neidentificēt šos darbus, bet apmierināties ar ziņkārības pamodināšanu lasītājā?
Dažviet jāuzduras neprecīzitātēm. Nav pilnīgi patiesa, piem., šāda rindkopa: a new edition of P.Šmits' selection of folksongs, fairy tales and legends has been started in the United States. Kā zināms, prof.P.Šmita (pēc Lercha-Puškaiša un citiem avotiem) rediģēto Latviešu tautas teiku un pasaku otru izdevumu sāka publicēt 1962.g, apgāds "Latvju Grāmata" Aijovas (Iowa) pavalstī. No paredzētajiem 16 sējumiem līdz šim laisti klajā 12. Upsalas universitātes prof. Haralds Biezais un Liene Neulande (sākot ar.3.sēj.) apgādājuši katru sējumu ar folkloristiem tik nepieciešamo motīvu rādītāju angļu valodā. Latviešu tautas dziesmas (Arveda Švābes, Kārļa Strauberga un Edītes Hauzenbergas-Šturmas redakcijā) pārpublicēja 12 sējumos "Imantas" izdevniecība Kopenhagenā no 1952. līdz 1956.g. Nav arī gluži tiesa, ka Rīgas TTT sieviešu basketbola komanda "Daugava" uzvarējusi līdz šim visās notikušajās Eiropas kausa izcīņas sacensībās kopš 1961.g. Zaudējums, diemžēl, bija jāpiedzīvo 1963.g.
Grāmatas sagatavošanas laikā, kas ieilga vairāk nekā 10 gadu, mira K.Straubergs, K.Dziļleja, J.Poruks un J.Grīns. To, ka viņu rakstus redaktori papildinājuši, vajadzēja minēt ievadā. Dažam labam lasītājam liksies savādi, ka, piem., 1963.g. aizsaulē aizgājušais Dziļleja dod statistisku informāciju par latviešu bēgļu publicējumiem no 1945. līdz 1965.g., bet 1962.g. mirušais Straubergs apraksta notikumus 1965.g. dziesmu svētkos Rīgā. Ļoti neērti ir tas, ka autoru vārdi neparādās ne kopā ar tekstiem, ne arī satura rādītājā, bet gan biografiskajās piezīmēs grāmatas beigās. Nav iespējams uzzināt autorus apcerēm par okupācijas varām, mežiem un kokrūpniecību, rūpniecību, tirdzniecību ar ārvalstīm no 1918. līdz 1939.g. un transportu. Lai gan drukas kļūdu velniņam nav iemesla pārāk lepoties ar panākumiem, var arī atrast pa aplam negantai iespieduma kļūdai, piem., Control Committee ("Central Committee" vietā), kolkhoze ("kolkhoz" vietā). Mūsu apdāvinātākā dzejniece dzimtenē ir Vizma Belševica (nevis Belševice) un bronzas un dzelzs laikmeta priekšromiešu posms izbeidzās ap 400. g. pr. Kr. (nevis 3400.g.). Vienveidības labad krievu vārdu rakstībā vajadzēja vadīties pēc vienas no starptautiski atzītajām transliterācijas sistēmām.
Par objektīvitātes trūkumu grāmatā visumā nevar gausties. Tomēr, šķiet, nebūtu nācis par ļaunu pieminēt, ka saimniecības attīstības tempi tagad Latvijā ir apmēram divas reizes augstāki par visas Padomju Savienības tempiem (zeķu ražošanā Latvija esot pirmajā vietā pasaulē!). Var arī diskutēt par tezi, ka krievu varas laikā latviešu dzejas priekšgalā atradusies Mirdza Ķempe, bet prozā par standartdarbu uzskata Andreja Upīša romānu Zaļā zeme (1945).
Atsevišķi jārunā par bibliografiskajām norādēm, kuŗu nolūks ir palīdzēt atrast literātūru ar sīkākām ziņām par aprakstītajiem jautājumiem, tā ceļot izdevuma vērtību. Latvia: Country and People, diemžēl, nevar vienmēr lepoties ar rūpīgu veikumu bibliografisko datu sakārtošanā. Rakstu beigās un tekstos norādes bieži ir nepilnīgas, dažkārt diezgan tendenciozi atlasītas un to uzskaite ir pārāk skopa, piem., tik plašam tematam kā "Latvijas universitāte" minēti tikai septiņi avoti (turklāt, 3/4 no lappuses atstātas baltas!). Daži autori pārāk bieži atsaucas uz saviem agrāk publicētajiem rakstiem, bet ir kūtri savu kollēgu darbu atzīšanā. Pēc vēstures apskates, piem., nav pat minēta plaši atzītā Prinstonas (Princeton) universitātes publicētā A.Bīlmaņa A History of Latvia (1951), nemaz nerunājot par mūsu jaunāko vēsturnieku pētījumiem. No 137 avotiem sastāvošā izmeklētā bibliografija grāmatas beigās ir interesanta, bet arī gaužām nepilnīga un novecojusi. Daudzi nozīmīgi darbi - gan mūsu pašu vidējās un jaunākās paaudzes zinātnieku, gan arī ārzemnieku lietpratēju sacerēti - nav minēti. Lai arī grāmatas līdzstrādnieki labi pārzina savas nozares, šķiet, viss darbs tikai iegūtu, ja būtu pieaicināti arī gados jaunāki zinātnieki, kas dažkārt varbūt spētu dot jaunāku mūsdienu materiālu saskaņā ar jaunākajiem zinātnes atzinumiem.
Minētie vērojumi nav domāti šīs grāmatas kvalitātes apšaubīšanai, lai gan visa krājuma iecerētais nopietni zinātniskais raksturs dažkārt cieš. Šis ir plašākais un vērtīgākais izdevums, kas vienuviet vienkāršā un tvirtā angļu valodā sniedz bagātu faktu materiālu un uzskatāmu ainu par Latviju un latviešiem. Ar interesi var lasīt pat speciālos rakstus. Grāmatas vērtību ceļ tādi neseni Rīgas un Maskavas publicējumi kā Latvijas PSR mazā enciklopēdija (1.sēj., A-J, 1967; 2.sēj., K-PIA, 1968) un Sovetskij Sojuz: Latvija (1968), kur, diemžēl, daudzi raksti nevar lepoties ar augstu zinātnisku līmeni; partejiskā rakstura un ar to saistītā vienpusīgā vērtējuma dēļ tie dažkārt atgādina oficiāli apstiprinātus dokumentus. Jācer, ka šī grāmata Latvia: Country and People kalpos ne tikai kā rokas grāmata, bet arī plaši stimulēs pētniecību par Latviju un Baltijas telpu vispār. Mums pašiem jārūpējas, lai grāmata atrastos pēc iespējas daudzās bibliotēkās (universitāšu un kolledžu grāmatu krātuvēm to var pasūtināt mācības spēki, bet kuŗam katram nodokļu maksātājam ASV ir tiesība pieprasīt, lai vietējā publiskā bibliotēka iegādātos šo darbu). Grāmata noderēs arī pašiem latviešiem, īpaši tiem, kam mūsu nacionālā izveide nav vienaldzīga un angļu mēle grūtības nesagādā. Tā kā grāmatas krājumi jau gandrīz izpārdoti, steigšus jāsāk domāt par otru, uzlabotu un papildinātu laidienu.
Rolfs Ekmanis